Izkaltušais taurenis
Izskatās, ka, iestudējot Šekspīra „Romeo un Džuljetu”, režisors Dž. Dž. Džilindžers bijis melanholiski apcerīgs un izlēmis rādīt refleksijas par dzīvi, nevis pašu dzīvi. Ik pa laikam izrādē izkaisītas dīvainas refleksijas zīmes: Veronas valdnieks (Juris Frīnbergs) tā vietā, lai strikti ieviestu kārtību pilsētā, piemeklē vārdus un frāzes, lai ritmiskāk paustu savu sašutumu nesavaldīgajiem pavalstniekiem (bet - nogurušā un apnikuma pilnā intonācijā). Kapuleti (Juris Bartkevičs) ķer cikādes un kolekcionē izkaltētus taureņus, kurus daudznozīmīgi izrāda topošajam znotam. Meditatīvs arī iestudējuma ritms. Izrādes pulsācija līdzena, nav izteiktu kulminācijas brīžu, ainas izstieptas, un iestudējums norit kā somnambuliskā pusmiegā.
„Romeo un Džuljetu” ievada Teicēja (Dainis Gaidelis) klusais un sērīgais dziedājums. Stāstnieks skaidri ievelk pirmo pēdu sliedi skaidu klājumā - spēles arēnā. Izrādes darbība sākas ar naida ainu – aktieri asinssarkanos tērpos nikni vēzējas ar rapieriem. Cīnās gan vīrieši, gan sievietes, uz vaiga sarecējušas asinis, rētas. Lai gan aktieri elso un raida acu zibšņus, tas ir dekoratīvs naids. Pēdu raksts tiek iemīts arvien intensīvāk – savas zīmes atstāj balle, dueļi, mirušu ķermeņu nospiedumi, zobeni, bet iemīlējies Pariss ar rapieri ieraksta smiltīs Džuljetas vārdu. Savu sliedi ievelk arī četri dekoratīvie mūki ar nestuvēm, kas uzlīgojas zīmīgi saskaņotā ritmā, kā ieradušies pa ceļam no kāda „Da Vinči koda” sazvērestību rituāla. Finālā, uz ceļiem nometušies, visi centīsies ar plaukstām izlīdzināt un nogludināt sadzīvoto nospiedumu rakstu. Izskatās, ka apcerīgais noskaņojums attīstījies līdz ezotēriskai koncepcijai: „Kad kāds nodara mums pāri, mums tas ir jāraksta smiltīs, kur piedošanas vēji var visu nodzēst. Bet, kad kāds mums izdara ko labu, mums tas ir jāiekaļ akmenī, kur neviens vējš to vairs nekad nespēs nodzēst» (Vēdiskais guru Dhīrašanta dāsa). Citiem vārdiem sakot, sāpes raksta smiltīs, bet ieguvumus kaļ akmenī. Romeo un Džuljetas dzīvības upuris bijis vajadzīgs, lai cilvēku apziņā kas kardināli mainītos.
Scenogrāfa Kristapa Skultes radītā Verona ir tumša, ēnaina, smilšakmens nami nomelnējuši. Skatuves telpa padziļināta, pirmās skatītāju rindas nosegtas ar grīdu. Iegūta tumša, kosmiska, dziļa telpa, kurā divas mobilas būves - Monteki un Kapuleti nami, kas citā rakursā un kombinācijā arī baznīca, iela, pilsētas laukums utt. Ilzes Vītoliņas kostīmi sarkanā, melnā, brūnā, pelēkā un baltā krāsā. Telpa ir paskarba un lakoniska, funkcionāla. Vienīgi divi mazi ziediņi kāzu ainā ienes kādu maigāku akcentu. Atmiņā palicis Romeo un vēlāk Parisa vientuļais stāvs tumšajā, drūmajā Veronas ielā, kas lēni attālinās pa diagonāli un nozūd tumsā. Divas lakoniskas, bet labas ainas, kas atgādina itāļu metafizisko glezniecību vai Deivida Hokneja gleznas, kur redzama vientuļa cilvēka figūra tukšā, nemīlīgā pilsētas ainavā, cilvēka eksistenciālā vientulība nezināma liktens priekšā.
Šekspīra dzejas ritms izrādē netiek izmantots (Raimonda Auškāpa tulkojums), teksti ir īsināti un pietuvināti prozas skanējumam, it kā dabiskai runai. Izrādes prologā un nosacītajā kulminācijas punktā ieviesti divi dziedājumi - Teicējam un Džuljetai (Kārļa Lāča mūzika, Evitas Mamajas teksti, Šekspīrs izbrāķēts).
Izrādes ritmu un atmosfēru diriģē vecā paaudze – drūma un izsīkusi, saindējusi pasauli ar savu abstrakto naidu. Visi, pat aukle, visur iet ar zobenu rokās. Balle norit bez prieka un ātri beidzas. Nāve ir ikdiena, cilvēka dzīve var būt taureņa dzīves īsumā. Pārguruši, izsmelti, vecie nekam un nevienam cenšas nepieķerties, jo to var kuru katru brīdi zaudēt. Šis smagnējais, rezignējošais temps pārņēmis izrādi. Tam kontrastā ir dramatiskais teksts - notikumi tiek strauji triekti uz priekšu, jo dzīve jāizdzīvo maksimāli intensīvi. Vārdi liecina par ļoti intensīvu jūtu attīsību, bet viss notiek ātrāk, nekā galveno lomu tēlotāji to spēj nospēlēt un skatītājs noticēt.
Aktieri spēlē apvaldīti, emocijas neizpauž, žesti ir skopi. Īpaši jau Aukle (Lilita Ozoliņa) uzticību Džuljetai pauž maksimāli neitrāli, kā sevī prātodama, ko iesākt, dažkārt tracinoši lēni.
Jura Bartkeviča Kapuleti uz kopējā fona ir daudz sīku darbību, sīku detaļu, kas par viņu atstāj pretrunīgu iespaidu: kolekcionēšanas un pētīšanas tieksmes, kas šķiet tik daudznozīmīgi sadomātas, pārsālīta brutalitāte un melodramatiska sentimentalitāte (meitas apraudāšanas skats).
Indras Briķes lēdija Kapuleti ar emocijām nesvaidās, tomēr aiz statiskās pozas nolasāmas gan bažas, gan nepieciešamība rūdīt meitu ar skarbumu.
Mūks ir sarētots un akls, acīmredzot Veronas ielu kaujas nav saudzējušas arī viņu. Artūra Skrastiņa mūks Lorenco ir centrs, ap kuru izrāde rotē ātrāk. Romeo viņam it tuvs kā dēls, tomēr reizēm mūks ir sardonisks par jauniešu neapdomīgo, nepastāvīgo dabu. Aktiera intonāciju skala ir mainīga, līdzās labvēlībai kādreiz pavīd arī izsmējīgs indīgums, un tad nav izprotams, kas tam par iemeslu. Noplucis savdabis, sabiedrības ārpusnieks, kas kopā ar pamuļķi mūku (Ivars Auziņš) lasa zālītes, gatavo mikstūras un sludina mieru. Viņa vadītā jokainā laulību ceremonija atgādina hipiju kāzas kaut kur dabā: divas pieticīgas puķītes jauniešu matos, kailas kājas, sadotas rokas un uz galvas svētībai uzkaisītas skaidas (arī Kārļa Lāča mūzika šai brīdī kļūst austrumnieciska, eksotiska).
Benvolio un Merkucio tēli pārveidojušies par divu pretēja rakstura, mazliet komisku fona draugu lomām: Laura Dzelzīša Benvolio ir lēns un apdomīgs, Ginta Grāveļa Merkucio – iekarsīgs un pārgalvīgs.
Par spīti tam, ka palicis tikpat kā bez teksta, Laura Subatnieka Pariss izveidojis savu lomas stāstu, ko var nolasīt, kad jaunais aristokrāts sērīgi vai cerīgi pārstaigā skatuvi. Līgavu Pariss ir redzējis labi ja pa gabalu, ne vārdu nav pārmijis, bet noskaņots sapņaini. Džuljetas tēvu lāgā necieš, bet meitenes dēļ savaldās. Un tomēr ir tikai trešais liekais, kas iemīlējies skrāpē Džuljetas vārdu, nes puķes un liktenīgi ierodas par vēlu.
Uz galveno lomu tēlotājiem raugoties, rodas iespaids, ka viņiem dots uzdevums nevis just un dzīvot, bet drīzāk tā kā apcerēt to, kas ar viņiem notiek. Tāpēc palēlinātais temps, pauzes. Pat Romeo un Džuljetas kāzu naktī ir atsvešinājums: Džuljeta pamostas, pārkāpj pār sienu uz otra nama balkonu, un dialogs turpmāk norisinās šādi. Starp abiem ienāk distance, kuru var daudznozīmīgi tulkot (no meitenes kļūst par sievieti, piezogas traģēdijas priekšnojauta utt.), bet kas izskatās dīvaini.
Visi četri titullomu spēlētāji izrādē, manuprāt, neizveido īstus pārus. Romeo un Džuljetas lomas spēlē katrs par sevi, nedzīvojot tik daudz viens no otra impulsiem, kā vairāk katrs sevī. Lielāku līdzpārdzīvojumu izdodas radīt Ilzei Ķuzulei un Artūram Dīcim. Ilzes Ķuzules Džuljeta - meitenīga, drosmīga, uzticīga, godīga. Aizkustinošs viņas 2. cēliena dziedājuma skats un iemigšanas aina. Ievas Segliņas Džuljeta ir bērns, un tāds paliek līdz pat beigām, arī pēc kāzu nakts, arī nonāvējoties. Fiziski nobriedusi, bet emocionāli bērnišķīga, gribētos redzēt viņas Džuljetas emocionālo attīstību.
Abi Romeo, manuprāt, ir dažādu temperamentu cilvēki. Kristapa Rasima Romeo pēc dabas drīzāk ir sangviniķis, kas neierakstās Šekspīra lugā un dotajos apstākļos. Stilīga frizūra, smaidīšana, ekstravertas bēdu izpausmes un jaunība pati par sevi neizveido tēlu. Kristapam Rasimam divas lielas lomas Dž. Dž. Džilindžera klasikas iestudējumos, arī Mortimers „Marijā Stjuartē”, bet šīs lomas ir pamatīgs avanss, kuru jāsāk attaisnot. Romeo nav personības iezīmju, pie kurām pieķerties, lai tēls neaizslīdētu. Lēnīgi smagnējais Artūra Dīča Romeo savu vietu uz skatuves paņem noteiktāk. Ar nobriedušāka un rezignētāka jauna cilvēka lācīgu maigumu pret savu bērnišķīgo partneri. Viņš uznāk ar melanholisko priekšnojautas iedīgli savā pirmajā ainā un loģiski attīsta to līdz finālam. Artūra Dīča Romeo ir lēnāks, bet dziļāks, pamatīgāks. Panāk partnerības kontaktu un starojumu kāzu ainā, kad iespējams abu jauniešu jūtām noticēt.
Tomēr atsevišķas ainas nemaina kopiespaidu par izrādi, kas rada sajūtu, ka Romeo un Džuljetas mīlas stāsts ir nedzīvs, izpreparēts kā taurenis Kapuleti kolekcijā. Nav tajā dzīvības, jūtu, kaislības. Eseja teātra avīzei tad varbūt būtu temperamentīgāka.
Rakstīt atsauksmi