Gaismas sajūta
Izrāde „Neatkarības bērni” pirmoreiz tika parādīta 2015. gada 4. oktobrī festivālā „Patriarha rudens” Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Šī iestudējuma otrā pirmizrāde notika tā paša gada 18. novembrī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra mazajā zālē. Tagad “Neatkarības bērni” ir iekļauti teātra repertuārā, par ko parūpējies teātra direktors Eduards Cehovals, kuram iestudējums bija no tiesas iepaticies (skat. Olgas Gudisas rakstu „Laiks satikties!”, Teātra Vēstnesis, 2015/IV).
Izrāde ir iepatikusies ļoti daudziem. Man arī. Taču rakstīt par to nav viegli. Domāju tādēļ, ka tā ir ļoti vienkārša. Kā rokas spiediens. Ko par to lai pasaka? Bija silti un labi. Tā arī izrāde. Māca draudzēties. Nē, nemāca vis, precīzāk, sasilda.
Tik enerģētiski emocionāls vēstījums, protams, liecina par harmonisku izrādes sakārtojumu, sākot no pamatnes (teksts) un beidzot ar noformējumu (māksliniece Gerda Šadurska). Latvijā un citviet labi pazīstamais dramaturgs Aleksejs Ščerbaks faktiski ir izprovocējis krievu teātri Latvijā pašiem, tā sakot, noprovēt dokumentālo žanru – verbatim. Izrādes dokumentālā teksta pamatu veido intervijas ar jauniem cilvēkiem, kas izauguši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Proti, tie ir M. Čehova Krievu teātra aktierkursa absolventi Jana Ļisova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs. Tekstā iekļautas arī viņu sarunas ar pašu mammām. Kopumā aktieri spēlē sevi, savas mātes, kā arī izrādes režisori Antru Leiti, viņas māti, tās draudzeni un viņas dēlu Tomu. Pavisam divpadsmit personas: seši krievi, seši latvieši.
Aleksejs Ščerbaks ir ne tikai izrādes dramaturgs, bet arī producents. Un, kā noprotu, ļoti aktīvi piedalījies izrādes tapšanas procesā. Tādēļ atļaušos citēt viņa teikto izrādes programmiņā: „Mēs nevēlējāmies ar labi nostādītām aktieru balsīm atskaņot diktofonā veiktos ierakstus. Mēs apkopojām kopējā stāstā patiesu cilvēku sarunas, saglabājot viņu intonāciju, mīmiku, žestus un visdārgāko: sirsnību. Jo mūsu izrādē sarunājas paši tuvākie cilvēki – bērni un viņu mammas… Klāt pievienojām vien mūziku un dokumentālos kadrus. Godīgi sakot, mēs domājām, ka izrādē būs daudz politikas. Bet sanāca daudz mīlestības.”
Spriežot pēc iznākuma, režisore Antra Leite bijusi Ščerbakam atsaucīga domubiedre. Viņa 2013. gadā ieguvusi bakalaura grādu Londonā, bet 2015. gadā aizstāvējusi maģistra darbu teātra režijas specialitātē LKA. Zīmīgi, ka jaunās režisores maģistra darba vadītājs bijis Mihails Gruzdovs – krievs, kas latviešu vidē integrējies, tā sakot, līdz matu galiņiem. „Neatkarības bērni” ir Antras Leites pirmais darbs pēc studiju beigšanas.
Un, kā to jau vairākkārt esmu darījusi, atkal gribu atzīt, ka jaunajos režisoros ir samanāms kaut kāds īpašs gaišums. Nezinu, varbūt tādēļ, ka viņi jau sākotnēji ir bijuši brīvi no didaktikas, pamācīgas bakstīšanas. Izrādē “Neatkarības bērni” gaismas sajūtu stiprina arī aktieru personības: būtībā viņiem nav nekā, ko spēlēt, tikai jāraida teksts zālē, tiesa, dažādu cilvēku skatījumā. Nav nekādu speciālu atribūtu. Tikai četri krēsli. Uz tiem aktieri sēž un runā. Izplatīts dokumentālā teātra paņēmiens. Piemēram, pavisam nesen to varējām redzēt Baltijas drāmas festivālā lietuviešu producentu grupas Operomanija izrādē „Have a Good Day!”. Tādi spēles noteikumi, protams, pieprasa īpašu aktiermeistarību: vajadzīgs absolūts dabiskums dialogā ar tekstu. Jāteic, jaunie krievu aktieri šo māku pārvalda pilnībā.
„Spēlējot” dažādas lomas, Jana Ļisova, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs no tiesas padara dzīvas to atmiņas, kas pirms divdesmit un mazliet vairāk gadiem bijuši tikpat jauni, cik tagad aktieri paši. Mēs dzirdam, kas PSRS bijis labs un kas slikts, par to, kas ir pionieri un cik gardi šķitis pazelēt kaklauta stūrus. Mums stāsta par 1991. gada barikādēm, par pirmajiem neatkarības gadiem, par to, kā iestājāmies Eiropas Savienībā. Dažus nu jau vēsturiskos kadrus redzam arī videoekrānā (videomāksliniece Kate Elpo). Vai, piemēram, latgaliete mamma, turēdama adīkli rokās, pavīpsnādama atstāsta farsam līdzīgu atgadījumu, kā viņas iedzērušais vīrs, nez kādēļ reibumā ieņēmis galvā, ka krieviem nupat būs beigas, mēģina uz divriteņa evakuēt ģimeni. Kāds savukārt atceras „pirmsrevolūcijas” silto kaimiņbūšanu, kā piemēru piesaucot jokaino situāciju daudzstāvu mājas kanalizācijas kapitālā remonta laikā, kad paziņa no pirmā stāva varēja pieiet pie apaļā tualetes cauruma, lai pasauktu augšējā stāva draudzeni uz tēju. Atmiņā ataust taloni, garās rindas pēc cīsiņiem un daudz kas cits, kam šodien vairs pat negribas lāga ticēt.
Šim kontekstam raksturīgs ir arī vispārinājums: nošņurkusi lustīga dzīvošana vai „mēs bijām diezgan smieklīgi un nožēlojami”. Protams, ja atmiņas paustu kāds no tiem, kas bijis aktīvs Tautas frontes vai Interfrontes dalībnieks, akcenti būtu bijuši pavisam citi. Būtu bijis vairāk „vēsturisko” kaislību (starp citu, varbūt uz to savā topošajā darbā Dirty Deal Teatro vairāk būs tendēti Jānis Balodis un Dmitrijs Petrenko, kas, šķiet, arī iecerējuši pievērsties šiem pagājušo laiku notikumiem?). Jā, Aleksejs Ščerbaks un viņa komanda iepazīstina mūs ar to cilvēku atmiņām/pārdomām, kas bijuši un ir, tā sakot, notikumu maliņā. Tomēr tas ir pamatu pamats, proti, tieši tā tautas lielākā daļa, kam vēsturiskās pārmaiņas vienmēr ir bijis jāpieņem un pacietīgi jāievieš dzīvē.
Izrādes pašās beigās skan jautājums: par ko sapņojat? Atbilžu varianti ir dažādi – no visnotaļ pragmatiskiem līdz romantiskiem. Bet viena no atbildēm aizkustina visvairāk: lai mamma nemirst. Tā izpaužas vienkāršais un tik ļoti svarīgais – mēs visi esam cilvēki. Galvenās vēlmes mums ir vienas un tās pašas: mīlestība un laime. Miers. Tā neatkarības bērni palīdz mums ieraudzīt dzīves būtību. Ir labi spēt ielūkoties pagātnē bez aizvainojuma vai, kā krievi saka: bez obid. („ Bez obid” – šķiet, ka tieši tāds nosaukums ir arī vienam labam Latvijas TV raidījumam krievu valodā.)
Rakstīt atsauksmi