Recenzijas

2. maijs 2011 / komentāri 0

Saruna vannasistabā

Lielākais paldies izrādei par nevainību un īstumu, ar kādu tās veidotāji ķērušies klāt šim rakstniekam, tik nesaudzīgam un snobiskam, un vainas apziņā par vienu un otru nomocītam.

Paldies Pēterim Krilovam un viņa jaunākās izrādēs Lūgšana resnajai tantei aktieriem jau par to vien, ka pēc izrādes izņēmu no plaukta Džeroma Deivida Selindžera stāstu krājumu Jaunie cilvēki, izdotu 1991.gadā, salīmētu ar skoču un sarkanu līmlenti un atkal salūzušu vairākos gabalos (grāmata ir mīkstos vākos). Uz mani – toreizējo padsmitnieci - tā atstāja gluži satricinošu un smieklīgu iespaidu. Man, protams, gribējās līdzināties Glāsu ģimenes jaunākajai meitai - Frenijai, būt tikpat gudrai, jūtīgai, sašķeltai, galvenais - intelektuālai personībai. Un skaistai. Pasāku mazgāt matus katru dienu (nevainīga Selindžera piezīme varones aprakstā), kas tiem nenāca par labu. No krišnaītiem uz ielas nopirku Bhagavadgītu (krieviski), - no krājuma pēcvārda biju sapratusi, ka īsteni saprast Selindžera stāstus var tikai Austrumu filozofijā un reliģijās iesvaidītais. Uzreiz saputrojos karotāju vārdos un viņu ieroču daiļskanīgajos nosaukumos, Ardžuna man šķita garlaicīgs nūģis, bet to, ko viņam vēstīja Krišna, tā arī neesmu sapratusi. Bhagavadgīta kaut kur pazuda, bet Selindžera krājumiņš turpināja sadrupt no biežās pārlasīšanas. Pārlasot abus stāstus, kas ņemti par pamatu izrādei – Frenija un Zūijs, nespēju atturēties un pārlasīju arī visus pārējos, atkal konstatējot, ka tie man patīk labāk par hrestomātisko Selindžera garstāstu Uz kraujas rudzu laikā.

 Jēzus un ingveralus

Tomēr lielākais paldies izrādei par nevainību un īstumu, ar kādu tās veidotāji ķērušies klāt šim rakstniekam, tik nesaudzīgam un snobiskam, un vainas apziņā par vienu un otru nomocītam. Skaudrums, ar kādu atklāta cilvēka pieaugšana un pretošanās tai, proti, jaunu cilvēku atskārsme, ka viņu neapšaubāmi pareizajai izpratnei par to, kādai jābūt pasaulei, ir ļoti maz sakara ar realitāti, stāstus dara svarīgus pat tiem, kas nerunā no piecu gadu vecuma deviņās valodās (tostarp četrās mirušās). Glāsu ģimenes locekļi ir mazliet pārcilvēki ar savādām spējām, bet simpātiskus viņus dara tas, ka, būdami neaizsniedzams ideāls savu pārdabisko talantu dēļ, viņi ir cilvēki ar saprotamām vājībām. Un, lūk, šo cilvēciskumu kā galveno intonāciju (līdz ar patīkamu humora izjūtu) vēlos uzsvērt Nacionālā teātra Jaunās zāles izrādes aprakstā. Nezinu, vai daudzus cilvēkus var interesēt jaunas meitenes cenšanās ieraudzīt Dievu, sirdspukstu ritmā nemitīgi atkārtojot lūgšanu; vai jauna vīrieša apgalvojums, ka viņš sadzēris ar Jēzu ingveralu – bērnībā. Taču iekšējo cīņu – īpaši ar savu augstprātību, nevīžību attiecībās, savu ego (Frenijas bieži lietots lamuvārds) – noteikti ik dienas izcīna daudzi. Selindžera stāstos, un pavisam noteikti izrādē, ir ļoti maz reliģiozā. Bet gan literārajā materiālā, gan izrādē pavisam vienkārši un uzticību izraisoši tiek stāstīts par šīm cīņām – ne tik daudz ar pasauli, kā pašam ar sevi.

Nenorimušie

Noslēpumainā amerikāņu rakstnieka stāstos visjaukākie un arī visgudrākie ir bērni, un viņu lielākā nelaime ir pieaugšana. Ar to, šķiet, nav varējis samierināties arī pats Selindžers, kurš, 1965.gadā uzskatījis savu pēdējo stāstu, apņēmīgi noslēdzās no ārpasaules savā Kornišas mājā (Ņūhempšīras štatā), kur arī nomira pagājušajā gadā 91 gada vecumā, 45 gadu laikā tikai dažas reizes padodoties spiedienam un sniedzot negribīgas intervijas (pēdējā – 1980.gadā). Režisors Pēteris Krilovs ir uzsvēris galvenajos varoņos viņu pusaudžu dumpīgumu, neliekot uzvesties tā, kā teātrī ierasts attēlot pusaudžus. Izņemot Ivara Kļavinska Badiju, kurš drīzāk ir tāda kā aizkadra balss un kam, iespējams, derētu atrast arī kādu personiskāku niansi par vienkārši sirsnīgu iejūtību, pārējie varoņi NAV pieauguši tādā nozīmē kā norimuši, kļuvuši prātīgi, pārstājuši brīnīties un vispār likušies mierā ar lieliem un maziem jautājumiem. Pat Jāņa Vimbas prātvēders Leins – Frenijas „kavalieris”, kā izsakās Glāsu ģimenes māte Besija – ir aizkustinošs savā iedomā, ka viņam ir izdevies pateikt ko jaunu par Flobēru savā koledžas referātā. Ļoti atpazīstams personāžs joprojām, kaut no stāstu publicēšanas brīža pagājis akurāt pusgadsimts. Taču īpaši „nepieauguši” ir visi trīs Glāsu ģimenes locekļi – pat Ināras Sluckas Besija savā majestātiskajā jūraszilajā mājas tērpā – estētiskā parafrāzē par Selindžera aprakstīto nobružāto teltsveidīgo uzsvārci. Varbūt aktrise tik intīmā tuvplānā, kāds veidojas Jaunajā zālē, gražīgajās intonācijās iejūtas mazliet, tikai mazliet par daudz, taču tieši viņas neviltotais apjukums un neatlaidīgā mērķtiecība sarunu ar Zūiju vannas istabā, no kurienes dēls viņu neatlaidīgi cenšas patriekt, dara ne tikai komisku, bet arī aizgrābjošu.

Īsta mīlestība

Madara Salodvere IR Frenija no pirmās minūtes, un, lai kādu es biju viņu iztēlojusies, šai es noticēju uzreiz. Ļoti skaista, tīra un godīga. Neraugoties uz varones šķietamo reliģisko eksaltāciju un „jēgas” meklējumiem, kas noved līdz daudzu dienu badošanai un ģībonim restorānā, viņā nav itin nekā slimīga un samocīta. Krilovs ar aktieriem strādājis maigi, viņiem nav obligāti jākliedz vai jāsāk raudāt kādā režisora noteiktā brīdī, ir skaidrs, ka viņi jūt to, ko mēs redzam viņus jūtam, nevis atrāda to. Viņi drīkst pagriezt muguru vai palikt neitrāli. Man patiešām žēl, ka Frenijas un Leina mierīgais, bet ļoti interesantais dialogs izrādījās iemidzinošs dažiem blakussēdētājiem, un ceru, ka tas ir Jaunās zāles grūti atrisināmā skābekļa trūkuma dēļ. Man nebija garlaicīgi nevienu pašu mirklīti. Tā kā nepazīstu Madaru Saldoveri personiski, nezinu, kādi ir viņas lasīšanas paradumi vai brīvā laika pavadīšanas priekšrocības, bet pārsteidza, cik ļoti viņa ir Frenija, cik ļoti šos jaunas meitenes bezkompromisa dialogus pašai ar sevi un savu inteliģento brāli aktrise padarīja par saviem, „neizkrītot” ne uz brīdi. Turklāt tie ir gari, intelektuāli visai samudžināti teksti. Arī Kaspars Zvīgulis ir īsts Zūijs. Varbūt dažkārt viņš teiktajam piešķir pārlieku teatrālu nozīmi, decentas pauzes un uzsvērumus – ko Selindžera Zūijs, arī aktieris pēc profesijas, būtu vairījies. Tomēr Zvīgulis šo mazliet pārdabisko varoni ir cilvēciskojis, padarījis saprotamu un nav liedzis izpausties tam, ka viņš mīl gan māsu, gan māti, gan tos „mērgļus” (vecākos brāļus), kas, no bērnības piebāžot mazuļu galvas ar budisma, kristietības un eksistenciālisma filozofijas maisījumu, esot padarījuši viņu un Freniju par „tizleņiem”.

Māksliniece Kristīne Abika ir radījusi stikla starpsienas šķērsotu telpu, kam vienā pusē dažkārt ir radiostudija, otrā kafejnīca; tā kalpo arī kā aizslietnis, kas atdala Zūiju vannojoties no viņa rūpju pilnās mātes. Gan telpas iekārtojums, gan Abikas tērpi norāda – bet bez pārspīlējuma – uz piecdesmito gadu beigām, kad risinās stāstu darbība. Turklāt ir skaidrs, ka, izrāžu gaitā mazliet nobružājoties, gan tērpi, gan rekvizīti tikai iegūs – t.s. patinu. Izrādes tikko manāmā retro pieskaņa un mūzika, ko ieslēdz izrādes gaitā vairākkārt aktieru uzrunātais skaņu operators Jānis Līde, neuzmācīgi uzsver, ka redzamais ir teātra interpretācija, ne īstenības imitācija. Tāpēc skatītājs pats var izvēlēties, vai uzlūkot to kā jau skatukarti no dumpīgās jaunības, vai tomēr sadzirdēt jautājumus, uz kuriem pašam vien jāmeklē atbildes.

   * "Lilit"

Rakstīt atsauksmi