Silvija Radzobe

IN MEMORIAM. Teātra kritiķe un zinātniece

Torņkalna puikas. Un izvēle bez izvēles

Pirmizrāde

„Svina garšas” pirmizrāde Nacionālajā teātrī atstāja saraustītu iespaidu. Bija grūti saprast, vai notiekošā neobligātums (var notikt tā, kā redzam, kā arī pilnīgi citādi) ir nejaušība vai apzināts režisora Valtera Sīļa princips. Starp vairākām pārliecinošām darbības ainām bija tādi kā pārrāvumi, kā melnie caurumi. Daži aktieri kā svarīgās, tā epizodiskās lomās spēlēja ar izteikti ārišķīgu grotesku, izsaukdami zālē pat smieklus, lai arī viņu lomas nebija komiskas, drīzāk traģiskas vai baisi draudīgas. Arī no tik noslēgtas citadeles kā teātris tomēr informācija mēdz izspraukties, un tā liecināja, ka dienu pirms pirmizrādes topošās izrādes garums saīsināts gandrīz uz pusi (arī tagad uzvedums nepieder pie īsajiem – 3 stundas un 15 minūtes); par to, ka problēmas bijušas, lika domāt arī teātra atceltā studentu izrāde.

Otrā rītā pamodos ar nelaimes sajūtu, ka noticis kaut kas nelabojams, kaut kas ļoti slikts. Jo nošauts ir simpātiskais puisis – Raimonda Celma atveidotais Matīss Birkens. Pagāja nedēļa, kuras laikā izlasīju Māra Bērziņa romānu. Radās nepārvarama vēlēšanās uz V. Sīļa izrādi aiziet vēlreiz. Turklāt pamudinājums to darīt, atzīšos, bija visai neparasts – ne tikai cerība ieraudzīt nozīmīgā romāna skatuvisko versiju kvalitatīvākā izpildījumā, jo izrāde beidzot būs nostabilizējusies (zināma tak mūsu teātru tradicionālā slimība izlaist negatavus darbus). Bet arī cerība vēlreiz sastapt dzīvu Matīsu. Un nepievīlos – atradu gan pavisam citu izrādi, gan dzīvu Matīsu.

Bibliotēkā ienāk dzīve

Scenogrāfs Uģis Bērziņš kā izrādes spēles telpu piedāvā mūsdienīgu bibliotēku. Skatuvi aizņem galdi ar krēsliem, kreisajā pusē daļēji redzami augsti plaukti, dažos no tiem dokumentu mapes, grāmatas. Izrādes laikā galdi uz ritenīšiem pārtop gan par mīlas, gan slimnīcas gultu, operācijas galdu vai baznīcas soliem. Aizmugurē ekrāns, uz kura ar kodoskopa palīdzību aktieri visas izrādes garumā projicē dokumentālus avīžu tekstus un fotogrāfijas, līdzīgi kā to dara M. Bērziņš sava romāna nodaļu prologos. „Svina garšas” darbība aptver nepilnus trīs baisus Latvijas vēstures gadus (1939-1942), kad aiziet bojā neatkarīgā Latvijas valsts un viena otru nomaina divas okupācijas – padomju un nacistiskā. Mainīgie preses materiāli funkcionē kā dekorācijas, kuras signalizē par politisko režīmu maiņu, kā arī raisa pārdomas par tā saucamās „ceturtās varas” pērkamību, ražojot kliedzošus propagandiskus saukļus. Kad, lai arī reti, kāds no izrādes varoņiem nopietni apsver avīzēs lasāmo, gribas neiespējamo – brīdināt par vienas vai otras vēsts melīgumu, jo viņi toreiz nezina to, ko tagad zinām mēs. Uz ekrāna tiek projicēti arī video kadri ar Torņkalna skatiem, kur notiek izrādes darbība, kā arī galveno varoņu tuvplāni mīlas ainās (Lindas Ģībietes video montāža).

Aktieri, tērpušies mūsdienu apģērbos (vēlāk tie ietērpsies kostīmu mākslinieces Ievas Kauliņas radītajos 40. gadu sākuma kostīmos), sēž pie U. Bērziņa „bibliotēkas” galdiem, klusu pie sevis lasa avīzes un M. Bērziņa romānu arī pirms izrādes sākuma. Kad zālē pamazām dziest gaisma, romāna kolektīvā lasīšana noris skaļi. (Man radās līdzīga asociācija kā Undīnei Adamaitei (recenzija KDi 11.02) – arī Alvja Hermaņa izrāde pēc Vladimira Sorokina romāna „Ledus” Jaunajā Rīgas teātrī tika definēta kā „kolektīva grāmatas lasīšana”.) Romāna teksts izdara ar aktieriem brīnumainu transformāciju – viņi no cilvēkiem, kas lasa par vēsturi, pārvēršas par cilvēkiem, ar kuriem notiek vēsture. Caur aktieru psihofiziku bibliotēkā ienāk dzīve. Arī turpmākajā izrādes laikā turpinās abu principu mija – aktieri gan dzīvo tēlos, gan iziet no tēla un atsvešināti no tā lasa tekstu. Lasīšana saistās vai nu ar gluži informatīvu, bet darbībai absolūti nepieciešamu informāciju, vai tādu (necilvēcīgu) norišu aprakstu, ko gluži vienkārši nav iespējams nospēlēt, lai norises nezaudētu ticamību. Reti gadījies redzēt tik organisku, pat virtuozu abu atšķirīgo spēlestipu izmantojumu. Turklāt tā nav pašmērķīga meistarības demonstrācija, bet nekļūdīga izjūta par to, ar kādu spēles formu kurā brīdī vislabāk – lakoniskāk un ātrāk – sasniegt māksliniecisko mērķi.

Vienkārši – cilvēks

Māris Bērziņš latviešu literatūrā un Valters Sīlis latviešu teātrī, iestudējot M. Bērziņa romānu, radījuši jauna tipa cilvēka tēlu uz vēstures lielceļa. Tas nav ne tradicionāls varonis, kam ir sava idejiskā programma un nemaldīga pārliecība, saskaņā ar kuru tas rīkojas, ne arī tā saucamais mazais cilvēks, kas cer neskarts izšmaukt pa jebkura laikmeta sētas šķirbu. (Kaut gan autors romānā liek Matīsam lasīt Hansa Falladas grāmatu „Mazais cilvēk, ko nu?”.) Es teiktu, ka „Svina garšas” varonis ir – vienkārši cilvēks, kurš grib dzīvot. Ļoti svarīgi piebilst – dzīvot kā cilvēks. (Tieši minētajā piebildē izteiktā jēga veido M. Bērziņa literārā un V. Sīļa teatrālā darba būtību.) Un tieši tas baisajos laikmetu griežos izrādās (gandrīz) neiespējami, jo „laimīgajā apakšzemē” satiekas visi, izņemot Tamāru un Rebeku. Tādā kārtā var secināt, ka radīta pilnvērtīga un mūsdienīga Latvijas 20. gadsimta vidus traģēdija.

Man pēdējā gadsimta ceturkšņa latviešu literatūrā alerģiju rada visai izplatītā didaktika un autoru varmācīga jaukšanās savu varoņu dzīvē. No tā (gandrīz) pilnībā brīva ir „Svina garša” – varoņi līdz zināmam brīdim vienkārši „dzīvo nost”. Viņi lielākoties ir jauni, drusku pāri divdesmit, un atstāti vieni, bez vecākiem. (Daigas Gaismiņas tēlotā Matīsa māte un Voldemāra Šoriņa atveidotais audžutēvs repatriējas uz Vāciju, bet Rūda tuviniekus izsūta 1941. gada 14. jūnijā.) Puikas un meitenes vada laiku, kā „zaļai jaunībai” pienākas. Tiek rīkotas ballītes ar skaļu jautrību, neiztrūkstošu alkohola straumi, pulkām meitenēm un brīvo mīlu. Vienā šādā reizē aktieri, aiz uzspēlētas bravūras slēpdami vieglu neērtību, no skatuves iebrāžas zālē, cienā apkārtējos skatītājus ar šņabi un uzkodām. (Man tā gan neliekas pati veiklākā un mērķtiecīgākā aina.) R. Celma Matīss nepilnu trīs gadu laikā, nodibinādams sakarus ar trim atšķirīgām sievietēm, ņem cauri veselu seksa un mīlestības pamatkursu. Ar Lienes Sebres Sulamīti viņš ir aizkustinoši kautrs, kontaktos ar Līgas Zeļģes miesaskārīgo Hermīni iemanto viegli cinisku seksuālo pieredzi, bet pa īstam – vīrišķīgi un dziļi – iemīlas Madaras Botmanes vienlaikus atturīgajā un atdevīgajā Tamārā. Matīsa un Tamāras attiecību attīstība no viegla flirta līdz abpusēji liktenīgām jūtām veido vienu no uzveduma emocionālākajām līnijām.

Trīs draugu latviskais arhetips

Tas, ka Raimonds Celms ir ļoti piemērots Matīsa lomai, ir skaidrs. Tas, ka jaunais aktieris savā pirmajā lielajā lomā spēlē ļoti labi, spēj kļūt par izrādes pievilcīgo centru, arī nav apšaubāms. Uzrunā viņa tēla iekšējais krietnums, optimisms, garīgā tīrība – sākotnēji tā ir pusaudziski naiva, tad piedzīvojumos un pārdzīvojumos kļūst vīrišķīga, jo varoņa cilvēciskais nobriedums ir pati galvenā izrādes darbības līnija. Tēlu sistēmas izkārtojums un funkcionalitāte, lai arī ir daudz dramatiskāka, jo dramatiskāks ir laikmets, rada attālas asociācijas ar Ēriha Marijas Remarka romānu „Trīs draugi”, uzsverot, ka baisā laikā iespējams (līdz zināmam brīdim) glābties normālu cilvēku solidaritātē. Tieši saskarē ar Jāņa Vimbas Koļu, Kaspara Dumbura Rūdi un zināmā mērā arī ar Artura Krūzkopa Kažu attīstās Matīsa cilvēciskais „es”. J. Vimbas māldermeistars Koļa – Matīsa četrdesmitgadīgais kolēģis – kļūst ne tikai par viņa darbaudzinātāju, bet par tuvāko uzticamības personu pat visintīmākajos jautājumos. Aiz draudzīga humora, pat tēlota robustuma slēpta sirsnība, jūtīga attieksme pret citu nelaimēm, savu reālo un iedomāto grēku uzticēšana ir tā „atslēga”, kas Koļam paver durvis uz Matīsa pasauli. Savukārt K. Dumbura Rūdis pēc dabas ir avantūrists, kam risks paaugstina adrenalīna līmeni, viņš allaž ir optimistisks, burtiski iemīlējies dzīvē. Tas ir vai pats labākais darbs aktiera līdzšinējā karjerā, pazudusi vairākās lomās viņam raksturīgā „uzvilktība”, ārišķīga temperamenta spēlēšana. Vairākos skatos tieši K. Dumbura Rūda izturēšanās, ienākot telpā, ļauj secināt, kas notiek ārā: viņš nomāc savu uztraukumu, pat, iespējams, bailes ar kādu joku, jaunas avantūras ierosinājumu. Un neapšaubāmi jūt brālīgu pieķeršanos Matīsam. Savdabīgu tēlu/tipu radījis A. Krūzkops, viņa Kaža ir „cilvēks ar revolveri” – kā kas, tā vienā mierā, gandrīz vai žāvādamies, izvelk ieroci un bliež virsū – tā viņa lodes izdzēš divu nacistu-dzīvokļu pārmeklētāju dzīvības.

V. Sīļa izrādē kā ētiskā aspektā divdomīgais Kaža, tā padomju un nacistu augstāki un zemāki militāristi un amatpersonas tiek tēloti nevis kā groteskas karikatūras (daļēji tā bija pirmizrādē, bieži tā ir dažādu teātru izrādēs par karu), bet pēc ārējās izturēšanās kā normāli cilvēki, pat ja viņi nav ne normāli, un pat ne cilvēki. To var teikt, piemēram, par Aināra Ančevska, Kristapa Ķeseļa, Kristiana Kareļina, Ulda Sniķera atveidotajiem tēliem. Izvairīšanās no kariķēšanas taču padara ar ieroci un varu apveltītu cilvēku daudz bīstamāku, nevis otrādi. Domāju, ka šai ziņā joprojām „grēko” Jānis Āmanis, kurš šucmani Pēteri pirmajā tā parādīšanās ainā tēlo primāri kā komisku personāžu, neskatoties uz to, ka tieši viņš bezmaz līdz nāvei piekaus Matīsu.

Svina garša un mēmums

Kad Matīsu galvā ievaino padomju zaldāts, viņš zaudē runas spējas. Savukārt pēc tam varonis jūt svina garšu, kas saasinās, uztverot savu vai citu dzīvību apdraudošas briesmas. Protams, šīs reālistiski pamatotās detaļas funkcionē arī kā simboliski tēli, kas pasvītro „vienkārši cilvēka” mēmumu vēstures agresīvi represīvo režīmu priekšā, kā arī piemeklētās jeb iezīmētās, jeb iniciācijas procesu izgājušās personas īpašo, saasināto jūtīgumu. Raimonds Celms nevainojami tiek galā ar gandrīz vai neiespējamo uzdevumu – visu otro cēlienu spēlēt ar atņemto spēju runāt. Aktiera fiziskās un garīgās reakcijas ir precīzas un nepārprotamas. Komponists Edgars Raginskis atradis neuzbāzīgu muzikālo akcentu, kas izrādē kļūst par svina garšas māksliniecisko ekvivalentu – tās ir sistiem stikliem vai plēstam papīram līdzīgas skaņas. Savukārt viegli, tādi kā lidojoši, gaisīgi motīvi raksturo Tamāras un Matīsa mīlestību.

Izvēle bez izvēles

Gan M. Bērziņš, gan V. Sīlis radījuši tipiskus eksistenciālisma filozofijā balstītus darbus. Galveno varoņu dzīvē pienāk „slavenā” robežsituācija, kad nākas izvēlēties: slēpt nāves briesmās nonākušus cilvēkus (ebreju ģimeni Matīsam, padomju zaldātu Koļam), nāves briesmām pakļaujot sevi, vai atsacīties to darīt. Matīss piekrīt Rūda ierosinājumam pēc zināmām šaubām, apliecinādams sava lēmuma patstāvību. (Pirmizrādē galvenais varonis momentā piekrītoši pamāja ar galvu, liekot domāt, ka viņš vai nu neapzinās situācijas bīstamību, vai atrodas pārmērīgā drauga ietekmē.) Mārtiņa Brūvera tēlotajam ebrejam Borisam slēpjoties aptumšojas prāts, viņš sāk runāt neiespējamus murgus, kas apdraud gan viņa ģimeni, gan Matīsu un viņa draugus. Pirmizrādē aktieris Borisu tēloja groteski, zālē izsaucot pat smieklus. Un – lielā mērā pārsvītroja traģisko tēmu. Pēc nedēļas M. Brūveris bija „ticis iekšā” Borisa domāšanā, viņa ārprātā, un zālē neviens vairs nesmējās.

Šodien ir viegli uzrakstīt teikumu: „Ja Matīss (un Rūdis) gribēja palikt par cilvēkiem, tad citādi izvēlēties viņi nevarēja.” Un būtībā jau tas ir pareizi. (Tāpat kā pareizi ir tas, ka tā īstenībā bija izvēle bez izvēles iespējām.) Taču – vai mēs visi varam galvot par sevi, ka tajā situācijā būtu spējuši rīkoties tāpat? Diez vai. (Turklāt šīs šaubas es attiecinu ne tikai uz kādiem citiem „viņiem”, bet arī uz sevi...) To nav iespējams nekādi uzzināt, jo vēsture, paldies Dievam, mūs, šodien dzīvojošos, tā nav pārbaudījusi. Lasot romānu un jo īpaši skatoties izrādi, kur mūsu priekšā ir miesā un asinīs „atdzīvojušies” simpātiskie varoņi, pēc viņu izvēles pārņem beigu sākuma sajūta. Mokoši kāpjoša bezizeja, it kā ceļš sašaurinātos aizvien vairāk un vairāk, izslēdzot jebkādu laimīgo beigu variantu.

Nezinu, vai man īsti pārliecinoši liekas visi paņēmieni, ar kuriem M. Bērziņš Matīsu „piestiprina” pie holokausta tēmas. (Iespējams, ka es kaut ko palaižu garām vai īsti neuztveru.) Matīss fiziska defekta dēļ tiek apgraizīts; kad, atriebīgās Hermīnes uzkūdīts, varonim pakaļ ierodas vācu virsnieks, lai viņu kā ebreju vestu uz geto, romānā puisis nolemj neko pat nemēģināt skaidrot, jo cer no geto izbēgt. Tas, no vienas puses, šķiet apliecinājums pārmērīgam Matīsa infantilismam, reālo briesmu nenovērtēšanai. No otras puses, Matīss jau nezināja to, ko tagad zinām mēs – ka Rīgā notiks masveidīga ebreju iznīcināšana. Izrādē pārdomas par varoņa infantilismu nerodas, jo R. Celma varonis pūlas pārvarēt savu mēmumu, kas, protams, nav iespējams, lai izskaidrotu situāciju. Viņu pazemo, liekot novilkt bikses, un pēc tam zvērīgi piekauj.

Domāju, ka izrādē ir lieka samērā garā un jēdzieniski, ja nav lasīts romāns, neskaidrā aina geto slimnīcā. Matīsa pirmsnāves murgus happy end stilistikā varētu inscenēt arī bez tās. Toties pats par sevi šis varoņa nesamaņas tēlojums izrādē ir ārkārtīgi iedarbīgs. Kamertoni uzdod mirušā, bet sapnī dzīvā K. Dumbura Rūda īpašā intonācijā pateiktie vārdi: „Matīss, Tamāru te nemeklē...” Augošais sasprindzinājums, mokošā, bet veselajam saprātam nepieņemamā neizbēgamās varoņa nāves vēsts, saduroties ar mīlestības, dzīves un dzīvības atgādinājumu, kulminē nesavaldāmās asarās, kas līst un līst... (Es runāju par savu reakciju.) Ļoti pārdomāts ir režisora lēmums Matīsa un citu nogalināšanas tēlojumu likt aktieriem nevis iemiesot, bet likt lasīt atsvešināti. Un pēdējās izrādes minūtes norit pilnīgā klusumā, kad ekrānā redzamas grāmatas lappuses ar daudzām zvaigznītēm, no kurām katra apzīmē vienu Rumbulā nošautu cilvēku. Viss izvērstais fināls, sākot no Matīsa sapņa-murga, tiek nospēlēts precīzi un mērķtiecīgi, kā atskaņojot muzikālu darbu.

„Vectēvam” konkurents?

Kopš 2009. gada Latvijas teātrī neapstrīdēts sasniegums Latvijas vēstures novatoriskā risinājumā ir Jaunā Rīgas teātra „Vectēvs” (Viļa Daudziņa-Alvja Hermaņa izrāde). Māra Bērziņa-Valtera Sīļa izrāde kaut kādā ziņā turpina JRT tradīciju – vēsturi tēlo nevis kā oficiālu ideoloģisku procesu, bet kā individuālu cilvēkstāstu sēriju, kas vairākos momentos atšķiras no t.s. politkorektās versijas. Atšķiras vēstures žanriskā interpretācija – Jaunajā Rīgas teātrī tā ir traģikomēdija, Nacionālajā teātrī – traģēdija, ja arī dažos formālos aspektos būtu iecerēta kā traģikomēdija. Līdz ar to – NT „Svina garša” nav JRT „Vectēva” konkurente, abas izrādes ir vienas līnijas līdzvērtīgas turpinātājas. Kas bez visa cita vienādi atbild uz jautājumu – kāpēc mūsdienās ir vajadzīgs teātris.