Pusceļā
Domāju, ka nekļūdīšos, ja izrādīsies, ka Dž. Dž. Džilindžers plašākai publikai mazpazīstamā krievu autora Leonīda Andrejeva lugu „Katrīna Ivanovna” būs izvēlējies iestudēšanai pēc, maigi sakot, ekstravagantā Jaroslavļas teātra uzveduma noskatīšanās Rīgas Krievu teātrī viesizrāžu laikā pērnvasar. Šī skatuviskā versija nevarēja režisoru atstāt vienaldzīgu, bet, šķiet, sakairinātā fantāzija tomēr nerealizējās teksta īpaši radošā traktējumā, kā rezultātā Liepājas teātrī iestudēta parasta izrāde par sievietes un vīrieša attiecībām, bet ar trim vērā ņemamām kvalitātēm: Mārtiņš Kalita Aļošas Stibeļova un Anda Albuže Veras Ignatjevnas lomā, kā arī Ilzes Vītoliņas kostīmi.
Šis ir nepamatoti neuzticībā apvainotas sievietes stāsts, kura par spīti aizvainojumam tomēr ļaujas sānsolim, kas viņu saindē un pakļauj nebeidzamai bohēmai, līdz pat noziegumam. Par to saņemts taisnīgs (?) sods – izpostīta dzīve bez izredzēm uz laimīgu nākotni. Patiesībā oriģināla fabula, tāpēc dīvaini, ka, skatoties pirmo cēlienu, rodas iespaids, ka režisora uzmanība tai nav veltīta pietiekami. Šķiet, aktieriem doti vien vadoši norādījumi, kā sagatavot lomas tekstu, un ierādītas attiecīgas vietas, no kurām veicami uznācieni uz skatuves – tik plāns ir redzētais, nodziestot gaismām. Nav ne miņas no saspringtas gaisotnes, bez kuras neiztikt, ja norisinās tāda attiecību drāma, kurā paranojas mocīts vīram pūlas nogalināt sievu. Tā vietā pāris šāvieni un klusinātās runas aizskatuvē atgādina vien medību trokšņus. Tā kā man svaigā atmiņā vēl ir jau pieminētā krievu mākslinieku izrāde, tad bija interesanti salīdzināt, bet tiem, kas ar lugu iepazinās pirmo reizi, varēja būt arī garlaicīgi.
Uz režisora neiedziļināšanos norāda arī visai eklektiskā aktierspēlē, jo gaisu nenokaitē un videi nepiestāv ne Egona Dombrovska Georga Stibeļova monotonā pašsavaldība, ne Ineses Kučinskas Katrīnas Ivanovnas ēteriskā dūdošana, kas nenāk par labu arī kopējās noskaņas radīšanai. Pie tam, raugoties uz šiem aktierdarbiem un arī Kaspara Goda veikumu mīlnieka Arkādija Mentikova lomā, tie attāli atgādina trijotnes iespēto izrādē „Ragana” pērnsezon. Pie tam kādu nianšu trūkuma dēļ galveno varoņu sniegumā vai režisoriskas kļūmes dēļ izrādē nav lūzuma punkta, kas sasaistītu pirmā cēliena beigās rādīto pušu izlīgumu un otrā cēliena spējos pavērsienus, kur nelaimīgā sieviete jau nokļuvusi kādu mistisku spēku varā, kas to burtiski piekaļ videi un baudām, kas nav domātas viņai.
Uz šī visai pelēcīgā fona ļoti patīkami izceļas teātra jaunā aktiera Mārtiņa Kalitas veikums, kurš, pašaizliedzīgi spēlējot, radījis nosvērtu un viengabalainu Georga brāļa portretējumu, nekļūstot smieklīgs arī dzēruma ainās. Nenoliedzama ir profesionālā izaugsme gada laikā kopš visai primitīvi tvertā Edgara „Ugunī” Rolanda Atkočuna režijā (šajā sezonā līdzīgi panākumi arī Agnesei Jēkabsonei, kas Rūdolfa Blaumaņa Kristīni rādīja vien kā naivu meiteni, toties šīs sezonas „Pūt, vējiņi!” izvērta par Zanes monodrāmu).
Tāpat gribas izcelt Andas Albužes īpatnējo tēlojumu krievu aristokrātes lomā. Aktrises vieglais akcents rada noslēpumainību, bet mazliet pārspīlētais satraukums atklāj ne tik daudz par bērniem norūpējušos sirdi, cik iespēju lieku reizi ļaut sevi pažēlot. Tas labi saskan ar garlaikoto muižnieku vēlmi pēc asuma vienmuļajā dzīvē.
Savukārt Signe Ruicēna pirmajā cēlienā spēlē savu priekšstatu par jaunu dižciltīgu lauku meiteņu uzvedību, kur netrūkst frivolu smieklu un pārmēra enerģijas. Toties otrajā cēlienā aktrises spēlē ieskanas dramatiskas stīgas. Viņa nevienkāršo dzīves situāciju par zudušajiem ideāliem, kad ekstravagantais un šķietami cēlu jūtu vadītais Koromislovs (Edgars Pujāts) izrādās vien izlaidīgs afērists. Signes Ruicēnas sniegums iezīmē tikko apspiestas sāpes par vēlamā un reālā nesatikšanos. Viņu nomoka šaubas par apstākļu un izvēļu viennozīmību, proti, ne viss ir tāds, kā izskatās, tam papildu dimensiju piešķir oriģinālais risinājums, melnām matu pīnēm apsedzot kailo ķermeni.
Manuprāt, scenogrāfs Varis Siliņš nav spējis otro gadu pēc kārtas radīt pilnībā stilā izturētu un spēcīgu noskaņu raisošu izrādes vizuālo tēlu. Tā pirmā cēliena scenogrāfija ir visai neveiksmīga. To banālu padara baltās kolonnas/koki un tukšā skatuve, ko aktieri neveikli cenšas piepildīt ar kādu kustību partitūru (horeogrāfe Inga Krasovska). Pie tam diez vai 21. gs. teātrī dekorācijas no skatuves būtu jānones, mūzikas pavadījumā pustumsā lokoties skatuves strādnieku ķermeņiem. Savukārt otrā cēliena dekorācija ir iespaidīga, saglabājot autentisko vidi avanscēnā; skatuves dziļumā vīdošās mūra sienas, arkas un rekvizīti, vizuāli padziļina telpu, radot metaforisku jēgu košajai fasādei un tumšajai, drēgnajai pamatnei. Tas vedina uz asociācijām par nespēju cilvēkus un apstākļus novērtēt kritiski, bet paļauties tikai uz to ārišķīgo košumu un izteiksmīgajiem žestiem. Tas ir slazds, no kura izvairīties nespēj Katrīna, pakļaujoties Koromislova valdzinajumam.
Reti kad liek vilties Ilzes Vītoliņas kostīmi. Tie parasti ir smalki izstrādāti, māksliniece spēj atrast un realizēt oriģinālas detaļas, un nereti tiem piemīt arī kāda simboliska nokrāsa. Tā noticis arī šoreiz (īpaši dāmu tērpos), proti, kostīmi ataino laikmeta tendences, bet netrūkst arī košuma un krievu kultūras zīmju, tā orientējot skatītāju laikā un telpā. Katrīnas un viņas māsas Elizabetes tērpi, darināti no tradicionālajiem krievu lakatiem, gana piesedz ķermeni, bet reizē atklāj arī grēcīgo. Īpaši veiksmīgs Katrīnas otrā cēliena tērps, kas, tumši zaļš un spīdīgs, ietērpj viņu no galvas līdz kājām, bet pagriežoties atklājas gandrīz pilnīgi kailā mugura. Tas līdzīgi kā Turusinas tērps no Nacionālā teātra izrādes „Arī gudrinieks pārskatās” iezīmē dekadences klātbūtni, kas nav mazsvarīga lugas vēstījuma kontekstā.
Bez galveno lomu tēlotāju aktierspēles sava veida alūzijas par pagājušās sezonas pērli saskatāmas arī finālā – jau atkal ir galvenās varones deja, kas šoreiz kalpo par Katrīnas viena sānsoļa izraisītās netiklības apogeju (Liepājas izrādē tā vairāk gan ir grūstīšanās pretstatā Anastasijas Svetlovas izjustajai pašattīrīšanās jeb šķīstīšanās performancei krievu versijā, kur Katrīna Ivanovna norādīja, ka viss vēl nav pateikts un galavārds pieder viņai), jau atkal pavīd aktrises atkailinātā krūts un jau atkal izrādi noslēdz galvenās varones monologs kā visa pārdzīvotā rezumē. Šādos apstākļos pārsteiguma efekts ir zudis, vairs nav tās pirmreizīguma burvības, vairs nav tās patiesības pakāpes... Emocijas dedzina, tik tiešām. Ineses Kučinskas Katrīnai sāp, viņa ir apjukusi, dusmīga uz sevi un apkārtējiem, raud, bet izrādes laikā neatklātā tēla attīstība neatstāj vietu līdzpārdzīvojumam. Arī ar vienu Egona Dombrovska izteiksmīgo acu skatu noslēgumā ir par maz, lai Stibeļova noslēpumu atminētu.
Dž. Dž. Džilindžers savai varonei nav ļāvis izkāpt no smirdošā un neizbrienamā staignāja – ne paceltu galvu, pat ne saglabājot pēdējās pašcieņas paliekas. Vai tiešām no tā būtu jāizdara secinājumi par režisora ticību liktenim un neiespējamībai to mainīt? Šai interpretācijai dots nosaukumu „Sods un noziegums”. Katrīna saņēma sodu vēl pirms nozieguma. Katrīna veica arī noziegumu. Režisors reabilitācijas iespējas neparedz.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi