Recenzijas

31. maijs 2016 / komentāri 0

Armijnieks – aristokrāts, krokodils – veģetārietis

Mums ir laimējies – Raimonds Pauls piedzimis tieši Latvijā un mēs varam baudīt viņa talantu ne tikai popmūzikā, bet arī teātrī. Šajā sezonā, sabalsojoties ar Maestro apaļo jubileju, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēts viņa jaunākais mūzikls “Spoks no Kentervilas”. Dramaturgs Aleksejs Ščerbaks pēc Oskara Vailda stāsta motīviem izveidojis gan dramaturģisko materiālu, gan kopā ar aktrisi Jeļenu Sigovu sacerējuši dziesmu vārdus. Skatuves versiju veidojis režisors Igors Koņajevs sadarbībā ar mākslinieci Olgu Šaišmelašvili. Teātris to piesaka kā “leģendu ar mūziku divos cēlienos”.

Ja mūziklu vērtē pēc tā, vai kāda dziesma kļūst par hitu un dzīvo no izrādes neatkarīgu dzīvi, tad Raimonda Paula mūzikli ir veiksmīgi, jo dziesmas parasti kļūst populāras ārpus teātra. Arī jaunajā izrādē gribas dungot līdzi visām dziesmām.

Oskara Vailda darbs “Kentervilas spoks” vairāk uztverams kā pils spoka “bēdu stāsts” par nesaprātīgajiem jaunajiem iemītniekiem, un tas pasniegts autoram raksturīgajā ironijas toņkārtā. Savukārt Rīgas Krievu teātra versija vairāk atbilst muzikāli komiskai “šausmu” pasakai. Jau vērojot pirmos dziesmu numurus, top skaidrs, ka uzvedums mērķtiecīgi veidots kā muzikāls estrādes šovs: dziesmas šķiet kāda koncerta sastāvdaļas, bet ainas starp muzikālajiem numuriem veidotas kā skeči. Aktieri gan dziesmu laikā, gan arī dramatiskajās epizodēs lielākoties darbojas frontāli, mēģinot ar zāli nodibināt pēc iespējas ciešāku un draudzīgāku kontaktu. Tā kā šāda formāta iestudējumus – muzikālus un izklaidējošus – publika lielākoties arī gaida, tad skatītāju zālē tiešām jūtama priecīga pacilātība. Pieļauju, ka šajā krāšņi muzikālajā atrakcijā tikai prasīgāks skatītājs par lētiem uzskatīs jokus, kas apsmej aprobežotos amerikāņus, nevis saskata paradoksus angļu un amerikāņu atšķirībās. Bet varbūt patiesībā stāsts nemaz nav par amerikāņiem un angļiem?

Kad vecajā angļu pilī Kentervilā ierodas armijas formā ģērbies vīrietis, kurš vēlas šo seno dārgumu iegūt savā īpašumā, ir skaidrs, ka viņš līdz ar pili kāro iegūt arī statusu. Viņš nenojauš, ka šajā darījumā būs iesaistīti spoki. Pārdabiskās pasaules klātbūtni Vailda darbā iespējams uztvert ne tikai kā muļķīgu angļu māņticību, bet arī kultūras tradīciju. Taču amerikāņi ierodoties mēģina ignorēt spokus. Vien tad, kad spoki pārāk sāk traucēt viņu ikdienu, jestri tiek dziedāts par to, ka starp pasaulēm ir jāvalda karam un tā ir vīriešu labākā izprieca. Refrēnā skan: “Karš! Karš! Karš! Mēs gūsim slavu un ordeņus!”, publika reaģē ļoti atsaucīgi. Kad videoekrānā tiek demonstrēta multenīte ar tankiem, ilustrējot divu armiju sadursmi, skatītāji aplaudē… Vismaz man apstākļos, kad tepat netālu kaut kur notiek aktīva karadarbība, šo uztvert tikai kā spēli ir grūti.

Vašingtons – Igors Nazarenko, Lukrēcija Otisa – Veronika Plotņikova, Franklins – Aleksejs Korgins // Foto – Aigars Altenbergs

Atašeja Otisa ģimene rādīta kā visai aprobežoti mietpilsoņi, kādus nemitīgi “ražo” arī Holivudas komēdijas. Veronika Plotņikova (Lukrēcija Otisa) un Igors Čerņavskis (Hairems Otiss) gan savus tēlus veido ar zināmu pašcieņu. Plotņikovas spēlētā atašeja kundze vienā no dziesmām “iesmej” par savu vīru-militāristu, kurš iedomājies kļūt par aristokrātu, un tas esot līdzīgi kā tad, ja krokodils izliktos par veģetārieti. Arī dziesmu, kas ironizē par nepraktiskajiem vīriešiem, atrauti no konteksta var pat uztvert kā asprātīgu. Tajā visas sievietes (ieskaitot sievietes-spokus) vienojas draudzīgā korī, dziedot par to, ka vīrieši kā palīgi noder tikai tad, ja kaut kas jāsalauž vai jāiznīcina, jo viņus principā interesē tikai karš, kamēr mājās visas lietas tiek atstātas uz sieviešu pleciem.

Arī Jekaterina Frolova ir viena no retajām ansambļa dalībniecēm, kurai komikas spēlēšana sanāk organiski un rezultāts tiešām ir smieklīgs – aktrise mis Amniju spēlē nopietni, viegli un meistarīgi iejūtoties noslēpumainās pils ekonomes tēlā, turklāt viņa atradusi dažādas sīkas, bet komisko efektu pastiprinošas detaļas (piemēram, atslēgu saišķa “darbināšana” mūzikas ritmā). Skatītāji, starp citu, viņai aplaudē, tiklīdz aktrise parādījusies uz skatuves.

Vailda stāstā atašejam ir četri bērni, Rīgas Krievu teātra iestudējumā – trīs. Igora Nazarenko Vašingtons un Alekseja Korgina Franklins visu izrādes laiku tramīgi dricelējas un vicinās gan ar beisbola, gan golfa nūju. Nedaudz infantilu pusaudzi atveido arī Jūlija Berngardte Virdžīnijas lomā – gandrīz visās ainās viņa nēsā sev līdzi lielu auduma zaķi (nav gan saprotams, kāpēc mamma un Naidžels to pāris reižu visai ciniski aizlidina pa gaisu). Virdžīnijai ir sapītas divas biželes un uz deguna ir apaļas brilles (“klasisks” paņēmiens komikas pastiprināšanai). Arī Virdžīnijas izredzētais – Maksima Busela atveidotais princis Naidžels valkā līdzīgas brilles, kaut gan ģērbts viņš ir visai moderni. Tieši tāpat kā pārējie jaunie aktieri, viņš organiski iejūtas teatrālajā koncertā.

Spēles teātra klātbūtni vēl vairāk pastiprina “reklāmas” pauzes – izrādes varoņi vairākās epizodēs uz mirkli ielec tādos kā reklāmas rullīšos: sižetam atbilstošās epizodēs tiek ieteikts traipu tīrītājs un “Shell” eļļa, kā arī drogas gremošanas sistēmas uzlabošanai. Uz inscenējuma raibi skaļā fona nedaudz nobāl pelēko spoku svīta. Tas, ka viena spoka vietā ieviesta vesela kompānija spoku, darīts mērķtiecīgi, jo mūziklam vajag kori un “kustīgas masas”. Turklāt septiņu dažādu spoku klātbūtne teorētiski dod iespēju šo skatuves versiju padarīt vēl spokaināku un baisāku. Un izrādes sākumā spoki parādās tiešām efektīgi – nāk cauri skatītāju zālei, vienu otru skatītāju arī sabiedējot. Turpmākajā izrādes gaitā viņi drīzāk veido kustīgu pelēku fonu: uz skatuves spoku ainās izmantotas zilganas gaismas un dūmaka, bet spoku kostīmi ieturēti vienā pelēkbaltā toņu gammā. Katram gan ir kāds oriģināls kostīma risinājums, tomēr spoku pasaulīte šajā amerikāņu “ieņemtajā” Kentervilā šķiet otršķirīga.

Skats no izrādes "Spoks no Kentervilas" // Foto – Aigars Altenbergs

Viegla un funkcionāla ir izrādes scenogrāfija – kustīgās žalūzijas un milzīgais kamīns labi palīdz spokiem parādīties un pazust. Mazāk oriģinālas ir Marijas Korabļovas veidotās skatuves kustības. Piemēram, viena no mīlas dziesmām tiek dziedāta, darbojoties ar vingrošanas virvēm, savukārt puse no jauniešu mīlas dueta tiek izpildīta, katram atrodoties savos koferu ratiņos, kas tiek ripināti pa spēles laukumu. Tādējādi uz skatuves redzamā bilde gan ir dinamiska, taču šī mehāniskā kustība organiski neizaug no jauniešu spēlētajām attiecībām. Bet var būt, ka nemaz nav bijis mērķis kaut kādas attiecības spēlēt. Jo tas ir koncerts, kurā dalībnieki spēlējas ar maskām un klišejām, bet Raimonda Paula dziesmas uz skatītājiem iedarbojas tik un tā. Taču būtu iespējams to pārvērst mūsdienīgākā, atraktīvākā un gudrākā izklaides vienībā. Šādu potenciālu materiāls nenoliedzami piedāvā – ne velti Vailda darbs pasaulē piedzīvojis daudzas ekranizācijas un teātra iestudējumus. Pavisam nesen veiksmīga versija tapusi pat mūsu Leļļu teātrī.

Rakstīt atsauksmi