Monologs trako mājā
Stāsta „Kreicera sonāte” pirmo versiju Ļevs Tolstoja uzraksta, kad viņam ir piecdesmit deviņi gadi. Kaut arī krievu oficiālā literatūras vēsture kā šī darba ierosinātājfaktoru min mākslinieka Andrejeva-Burlaka pastāstu par kādu dīvainu vilcienā uzklausītu atzīšanos, ar ko tas iepazīstinājis rakstnieku, ir visai neapšaubāmi, ka šī sacerējuma metos rodami arī dziļi personiski autora piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Šajā dzīves periodā bija dramatiski saasinājušās Ļ. Tolstoja un viņa sievas, trīspadsmit bērnu mātes, savstarpējās attiecības. Sofija Tolstoja neatzina vīra aizraušanos ar pašdibinātās sektas, t.s. tolstojisma, līderiem, kuri darīja visu, lai atsvešinātu rakstnieku no ģimenes, tai skaitā iedvesa ideju visus ienākumus ziedot šai kustībai. Vairāki stāsta notikumi tieši korespondē ar autora dzīvi. Tā stāsta galvenais varonis Pozdniševs, lai demonstrētu savu godīgumu un uzticēšanos, iedod līgavai pirms kāzām izlasīt savu dienasgrāmatu, kur aprakstīti viņa piedzīvojumi meitu mājā; tieši tāpat rīkojās Ļ. Tolstojs, „aplaimojot” savu sešpadsmit gadus jaunāko iecerēto. Un abi bija vienādā neizpratnē, kādēļ sievietes, izlasot šo vēstījumu, raud nevis aiz pateicības, bet aiz izmisuma un šausmām. Tāpat līdzīgi ir Ļ. Tolstoja un Pozdniševa uzskati par to, ka sievietes vienīgā cienījamā loma ir būt mātei, noliedzot sevi visās citās sfērās. Tāpat gan autors, gan viņa varonis apprecoties bija smagi „iekrituši” – abu dzīvesbiedres izrādījās nevis pazemīgas vīra verdzenes, bet neatkarīgas personības. Grāfs Tolstojs un Sofija Tolstoja ar mainīgiem panākumiem nikni cīnījās gadu desmitiem ilgi, Pozdniševs savu sievu nogalināja, iespējams, īstenojot sava radītāja zemapzinīgu vēlmi.
Neskatoties uz to, ka 19. gadsimta beigās, kad tapa „Kreicera sonāte”, Ļ. Tolstoja autoritāte ne tikai literatūras aprindās, bet visā sabiedrībā, arī ārpus Krievijas, bija milzīga un viņš pelnīti tika atzīts par gara milzi, cenzūra stāstu aizliedza. Pārāk izaicinoši bija uzbrukumi oficiālajai laulību institūcijai, bet jo sevišķi mulsināja naturālistiskie seksuālo attiecību apraksti, kur cilvēki tika salīdzināti ar cūkām, kā arī vistām un gaiļiem, bet sievietes būtība vienādota ar viltīgu mātīti. Protams, pilnā mērā vienādot Pozdniševa un Tolstoja uzskatus nevar, kaut arī viņa vēlīnā daiļrades posmā visai bieži sludinātājs ņem pārsvaru pār mākslinieku. Neapšaubāmi „Kreicera sonāti” varēja ietekmēt arī naturālisma virziens ar savām dzimumu kara un bioloģiskā determinisma idejām, kā tas redzams arī Ļ. Tolstoja lugā „Tumsības vara”. Stāstu 1890. gadā izdevās dabūt cauri cenzūrai tikai ar īpašu Aleksandra III rīkojumu, kad personiskā vizītē caram šādu lūgumu bija izteikusi Sofija Tolstoja.
Personīgi es pirmo iespaidu par „Kreicera sonāti” guvu nevis no Ļ. Tolstoja stāsta, bet no Mihaila Šveicera filmas (1987), kur Pozdniševu spēlēja Oļegs Jankovskis – izcili pievilcīgais krievu aktieris, intelektuālo varoņu un mīlētāju atveidotājs. Filma precīzi sekoja stāsta burtam, bet ne tā garam, zināmā mērā izskaistinot situāciju. Notikumi tika inscenēti kā galvenā varoņa stāsts vilciena vagonā nejaušam ceļabiedram, ko pārtrauca epizodes no varmācīgi iznīcinātās laulības dzīves. O. Jankovska Pozdniševs bija eleganti tērpies inteliģents, kurš cieta smagus sirdsapziņas pārmetumus par savu kļūmo rīcību un nekur neatrada mieru, tādēļ ka joprojām dziļi mīlēja savu bojā gājušo sievu. Stāstā, ja arī varonis jūt nožēlu, tad tā manāma kādā ļoti tālā plānā, tādēļ ka dominē rūgtums un sašutums par sievieti, kas viņu novedusi tik dramatiskā situācijā.
Tik garš ievads bija vajadzīgs, lai pēc iespējas precīzāk varētu uzrādīt Valmieras teātra izrādes „Kāpēc es nogalināju sievu”, kuras pamatā „Kreicera sonāte”, novatorismu. Režijas debitants Krišjānis Salmiņš, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Varis Siliņš un galvenās (vienīgās) lomas izpildītājs Mārtiņš Liepa atraduši tādu izrādes darbības vietu, kas diktē visu pārējo – stāstījuma intonāciju, attieksmi pret publiku, mūsu izpratni par to, kas, respektīvi, kāds ir Pozdniševs. Uzvedums notiek „Mansarda” zālē publikas tiešā tuvumā. Sākoties izrādei, iegaismojas tāds kā puscaurspīdīgs kubs, kas tiek atvērts, aktierim atvelkot lielus rāvējslēdzējus. Finālā rāvējslēdzēji tiek aizvilkti, radot iespaidu par kubu kā par Pozdniševa iekšējo pasauli vai cietumu. Kaut gan notikumu gaitā izrādās, ka mūsu priekšā visdrīzāk ir psihiatriskās slimnīcas palīgtelpa, kur pacients Pozdniševs tiek ārstēts ar darba terapiju – viņš, nepārtraucot monologu, ik pa laikam ķeras pie dvieļu un palagu gludināšanas, rūpīgas salocīšanas un ievietošanas plauktā, kur jau slienas daudzas kārtīgas veļas kaudzītes. Telpa ir sterili balta, tāpat kā aktiera kostīms – baltas bikses, aizmugurē uz kakla sasieta balta tunika, kājās baltas iešļūcenes. (Pirmajā brīdī radās iespaids, ka mūsu priekšā operācijai sagatavojies ķirurgs.) Pa labi atrodas tāda kā bērnu gultiņa, no kuras darbības gaitā tiek izcelta paliela bezsejaina baltu lupatu lelle, lai notēlotu galvenā varoņa sievu vai vijolnieku – viņa bezpamata greizsirdības ierosinātāju. Izrādi ievada Pozdniševa lomas tēlotāja interaktīva sadarbība ar pirmajā rindā sēdošajiem skatītājiem – viņš izšķir trīs pārus, lūgdams vīriešiem pārsēsties vienuviet, pie tam vīrieši tiek uzrunāti neitrāli laipni, bet sievietes, aicinot mainīt sēdvietas, – nomākti dusmīgi. Turpmākā monologa laikā aktieris it kā vairāk vēršas pie rindā sasēdinātajiem vīriešiem, tādējādi attaisnodams uzveduma apakšvirsrakstu „izrāde vīriešiem”.
Bet pats galvenais ir intonācija, kādā notikumus stāsta M. Liepa, viņa attieksme pret sava vēstījuma varoņiem un mums, klausītājiem-skatītājiem. K. Salmiņš un M. Liepa ir ļoti rūpīgi lasījuši Ļ. Tolstoja stāstu, kur, lai raksturotu Pozdniševa runas manieri, autors lieto tādus izteicienus kā „uzkliedza”, „izgrūda dīvainu skaņu”, „uzsauca”, „nikni nošņāca”, „centās nomierināties”, „stipri satraukts”. Tas iestudētājus novedis pie pamatota viedokļa, ka galvenais varonis varētu būt zaudējis garīgo līdzsvaru vai pat kļuvis psihiski slims. Aktieris, uzticot mums sava varoņa dramatisko dzīvesstāstu, balansē uz ārkārtīgi šauras robežas starp viņa prātu un ārprātu, nenokrizdams ne vienā, ne otrā pusē. Šī situācijas divdabība liek monologam sekot ar sasprindzinātu uzmanību. M. Liepa Pozdniševa lomā ir uztraukts, emocionālās sakāpinātības viļņi ceļas un noplok, veidodami tādu kā psiholoģisku ritmiskumu, kas monologam neļauj kļūt vienmuļam. Šāds teksta pārraides veids ļauj izvairīties no stāstam objektīvi piemītošās didaktikas un tikumību sludinošā pravietiskā toņa, kas, pieļauju, mūsdienu skatītājam, ja to pasniegtu pilnā nopietnībā kā simtprocentīgi vesela cilvēka atklāsmi, varētu kļūt pat smieklīgs, katrā ziņā – arhaiski neizturams. Tagad izrādes žanru visprecīzāk varētu definēt kā traģikomisku – aktuālas, pēc zāles reakcijas spriežot, piemēram, ir Pozdniševa izteikas par mietpilsonisku kāzu kņadu, bet smieklīgi viņa galēji antifeministiskie uzskati. (No slimnieka nevari prasīt to, ko no veselā.) Kaut arī finālā galvenā varoņa apziņā savelkas tāds kā mulss un sāpīgs šaubu mākonis par savu rīcību, dominējošā ir viņa pat maniakālā vēlēšanās mums pastāstīt to, ko mēs, pēc viņa domām, nezinām – kā tur patiesībā ir ar tiem pretējiem dzimumiem, kas atbīda dibenplānā neapšaubāmu tieksmi attaisnot sevi.
Kaut arī aizrautīgi var sekot M. Liepas spēles virtuozitātei kā pašvērtībai, it kā neviļus izrāde iekustina arī visai nopietnus, viennozīmīgi neatbildamus jautājumus. Par to, cik grūti cilvēkiem saprast sevi un citus, cik grūti saprasties – un ne tikai ar pretējo dzimumu, jo cilvēki ir tik atšķirīgi. Un visstulbākais – citus vērtēt pēc sevis. Bet pēc kā cita tad lai vērtē...
„Kāpēc es nogalināju sievu” – negaidīti priecīgs un ierosinošs Valmieras teātra sezonas noslēgums.
Rakstīt atsauksmi