Recenzijas

21. marts 2012 / komentāri 0

Neviennozīmīgs gadījums

Neraugoties uz to, ka Jaunā Rīgas teātra izrādē Muša blakus dažiem neapšaubāmi labiem aktieru darbiem ir nepārvarētas un, iespējams, pat neapzinātas kā estētiska, tā idejiska rakstura problēmas, to ir interesanti skatīties. Piesaista intriģējošais, pēc detektīva likumiem veidotais sižets, nemitīgā briesmu atmosfēra, mēģinājums minēt pēckara Igaunijas (lasi – Latvijas) cilvēku rīcības motīvus.

Vienīgais liecinieks

Pagājušajā gadā Jumavas klajā laisto Maimas Grīnbergas latviskoto romānu Attīrīšanās, kas ņemts Ineses Mičules iestudējuma pamatā, uzrakstījusi jaunās paaudzes somu rakstniece Sofija Oksanena, kuras māte ir igauniete, bet tēvs soms. Romāns iemantojis plašu starptautisku ievērību, tas tulkots daudzās valodās un, domājams, visai plašā reģionā kļuvis vai par vienīgo liecinieku pēckara gadu dramatiskajiem notikumiem Baltijā. No šī liecinieka nav ko kaunēties, rakstniece ir lieliska psiholoģe ar psihoanalītiķes dotībām, tāpat patstāvīga un pat drosmīga savos spriedumos par vēsturi, laužot stereotipu par baltiešiem kā tikai ētiski skaidrajiem padomju okupācijas upuriem. Talantīgā prozaiķe liek lietā arī apziņas plūsmas metodi. Piemēram, atainojot Alīdes atmiņas par spīdzināšanu čekas pagrabos. Vienīgais, ko S. Oksanenai varētu pārmest, ja romānu uzlūko kā reālistisku, kāds tas pamatā arī ir, kaut dažu tēlu un sakritību raksturs ir neslēpti simbolisks, saistās ar Zāras neticamajiem pārvietošanās maršrutiem (Vladivostoka – Vācijas bordelis – viensēta Igaunijas provincē) un viņas likteņa happy end. Tāpat zināmā mērā pašmērķīgi ir Zāras seksuālo pazemojumu naturālistiski krāšņie tēlojumi, kas, izrādās, uz viņas psihi neatstāj nekādu iespaidu, un šādā aspektā raisa asociācijas ar pilnīgi pretējiem avotiem – masu kultūra un krievu klasiķu (F.Dostojevskis, Ļ. Tolstojs) uzskatu par cildenajām prostitūtām.

Šķībā māja un pakulu parūka

Viena no uzveduma lielākajām problēmām saistās ar laika interpretāciju, pat ne interpretāciju – tā skatuvisko atveidojumu. S. Oksanenas romāna darbība notiek vismaz trīs atšķirīgos laikos – tie ir 20. gadsimta 30. gadi, 40. gadi un 50. gadu sākums, 90. gadi, ja izlaižam nelielās epizodes, kas saistās ar 80. gadiem. Bez tam notikumi laikā nav izkārtoti hronoloģiski, tie mētājas un jaucas savā starpā. Šai laika nelinearitātei ir, protams, māksliniecisks virsuzdevums, dažkārt pat pārāk tiešs – pasvītrot, cik daudzām mūsdienu parādībām kājas izauga pagātnē. Autore nodaļām devusi gan nosaukumus, gan precīzu norises laiku, norādot gadu un datumu un tādējādi novēršot jebkādu neskaidrību. Bet informācija par notikumiem un varoņu domām romānā sniegta četrās atšķirīgās formās – tiešais tēlojums, ieraksti Hansa dienasgrāmatā, Ingelas un Zāras iekšējie monologi-atmiņas, čekas aģentu rakstiski sniegtie ziņojumi. Dramatizējuma autore Andra Neiburga ar saviem pienākumiem tikusi galā, kā šādos gadījumos mēdz teikt, godprātīgi: atbilstoši romāna loģikai izkārtojusi notikumus, sacerējusi dialogus, izmantojot tēlu iekšējos monologus, vairākas norises (lielākoties tās, kas norit čekā) padarījusi reālistiskākas; nekādu savu subjektīvi māksliniecisku romāna interpretāciju rakstniece nav piedāvājusi.

Nepiedodami slikts palīgs jaunajai režisorei bijis scenogrāfs Gints Sippo, kura scenogrāfija un tās ekspluatācijas forma piešķir uzvedumam neglābjami diletantisku raksturu, jo profesionālā teātrī nekas tāds vienkārši nav iespējams. Mazās zāles centrā uzbūvēta zemnieku sētas virtuve šķērsgriezumā, ieskaitot bēniņus, kur slēpsies Hanss. Pirmajā ainā, kas norit 90. gados, māja ir sagāzusies šķība. Pirms otrās ainas, kad darbība pārsviežas pagātnē uz brīvās Igaunijas 30. gadiem, pustumsā vesels bars skatuves strādnieku, pūzdami elsdami stutē mājas sienas taisnas. Pēc laika, kad darbība atkal notiek 90. gados, vairs neviens (paldies Dievam!) māju nešķībina. Bet kāda tad jēga, atļausiet jautāt, ēkas sākotnējai destrukcijai? Toties iespēja vērot skatuves strādnieku rīkošanos pustumsā mums netiek atņemta – pirms katras ainas viņi ilgstoši kaut ko nebūtisku pārkārto, kaut gan darbības vieta paliek tā pati. Rekvizītu pārvietošanā tiek iesaistīti arī mākslinieki: tā aktrisei, kas tur rokā vīstokli ar zīdainīti, pustumsā atstājot skatuvi, jāiemanās aizstiept arī smaga vāze un liels galdauts.

Ja zemnieku istabas iekārtojumā scenogrāfija un režija tiekusies pēc naturālisma, tad čekas telpu ierīkojumā pēkšņi pazūd ne tikai naturālisms, bet pat loģika, ko, sekojot izrādes reālistiskajai dabai, esam tiesīgi gaidīt. Skatuves labajā, dekorāciju neaizņemtajā pusē, nolikts galds un divi krēsli, pie sienas Fēliksa Dzeržinska portrets. Ne sienu, ne durvju – kaut gan šī iestāde (pamatoti) slēpa, kas notiek tās telpās.

Romāna un arī izrādes galvenā varone ir igauņu zemniece Alīde, kuras lomā Elita Kļaviņa. Taču izrāde sākas ar tumsā atskanošu Gata Gāgas balsi. Aktieris nolasa fragmentu no sava varoņa Hansa dienasgrāmatas, kurā pausts riebums pret Alīdi, kas viņam uzbāžas. Parasti prologā skanošs teksts ir kā visas izrādes priekšvārds, kā tās galvenās problēmas, noskaņas vai varoņa pieteikums. Tā kā pirms izrādes romānu nebiju lasījusi un neko par to nezināju, tad šādas teātra māņu kustības apmēram līdz uzveduma pusei par galveno varoni lika uzlūkot Hansu, pa daļai novēršot uzmanību no galvenās varones.

Ir arī citas neloģiskas neveiklības, ar kuru palīdzību tiek uz skatuves dabūta informācija par faktiem, bez kuriem pilnīgi iespējams iztikt. Tā par sirmu vecmāmiņu pārvērstā Baiba Broka iznāk uz skatuves un norunā monologu par zāļu tējām, bet mēs vēl neko par šo varoni nezinām. Savukārt nogalinātais Hanss ceļas augšā no miroņiem, lai izstāstītu sapni par savas mīļotās sievas ciešanām Sibīrijas nometnē. Šajos un arī vēl citos gadījumos vaina ir viena – Inese Mičule neprot uz skatuves radīt nosacītas, nereālistiskas norises – sapņus, vīzijas, murgus, paredzējumus, mirušo klātesamību dzīvo pasaulē.

Pirmajā ainā, kā arī dažās tālākajās, kuru darbība notiek mūsdienās, neizpratni radīja Elitas Kļaviņas Alīdes vizuālais veidols un lomas psihofiziskā partitūra. Seja grimēta svina pelēkā krāsā, sirma (pakulu) parūka, ģikts saliekta mugura, klibojoša gaita, čāpstinoša veca cilvēka mute... Nemākslinieciskais pārspīlējums ir tik milzīgs, ka raisa jautājumu, vai tā režisore tikai parāda laika ritējumu, kas nav saudzējis Alīdi, vai arī simboliski soda varoni par viņas nodevību – sadarbību ar čeku. Vienalga, abos, kā arī jebkuros citos gadījumos tas ir krietni par treknu un kaut kādā mērā met ēnu uz aktrises lielisko darbu citās ainās.

Alīdes piecas paralēlās dzīves

S. Oksanena sava romāna absolūti apolitisko mīlestības trīsstūri ievietojusi ļoti skarbā laikmetā – 40. gadu otrajā pusē, kad Igauniju līdz ar citām Baltijas valstīm piemeklē otrās padomju okupācijas šausmas. Primāri pievēršoties nevis laikmetam, bet cilvēku raksturiem šajā laikmetā (tas – viņas romāna novatorisms) autore iespēj pateikt nozīmīgas lietas, kurām vismaz latviešu literatūrā (arī – teātrī) līdz šim nav atradusies vieta. Baisie gadi cilvēku primāri nepārveidoja, tikai palīdzēja realizēties tā raksturā slēptajām potencēm, kuras citos, normālākos laikos, tā arī varbūt nekad neaktualizētos. Alīdes rakstura pamatstruktūra, ko Elita Kļaviņa pārliecinoši atklāj, iedibinās, jau pirmoreiz satiekot Hansu, kad tas dod priekšroku viņas māsai. Tā ir dubulta eksistence, sašķelts, lai arī spēcīgs raksturs, ko veido visiem redzamā un slēptā dzīve ar slepeno mīlestību pret māsasvīru. Taču liktenis nenomierinās: tas piespiež sievieti vienai slepenībai pievienot otru (viņu čekā izvaro), tad trešo (viņa greizsirdības dēļ uzraksta denunciāciju par māsu, ko tādēļ izsūta uz Sibīriju), ceturto (dzīvo kopā ar poļitruku, bet bēniņos slēpj Hansu) un piekto (nosmacē ilgus gadus slēpto Hansu, kad uzzina par tā riebumu pret sevi). Vispār jau vienai dzīvei tā kā par daudz slepenību, bet autore tā lēmusi.

Operetiskā čeka

Būtisks izrādes trūkums ir operetiski atrisinātā čekas līnija, kas dažos jaunās paaudzes skatītājos pirmizrādē raisīja pat nevaldāmus smieklus. Patiesi, briesmu sajūta neradās nevienā mirklī, kaut arī Lavrentiju atveidoja Gundars Āboliņš, bet Andis Strods bija Pašas lomā. Aktieri lietoja štampus par divkosīgajiem čekistiem, kuri ar saviem upuriem laipni runā, bet vienlaikus dod mājienus, ka, saprotams, īstenībā ir īsti zvēri. Kaut gan – maz ko vedas pārmest aktieriem, jo tas jau ir režisores tiešais darbs – atrast tēlu, kas skatītājos raisītu šausmas. Romānā Alīdes čekā pārdzīvotais aprakstīts kā emocionāli ietekmīgas haotiskas sirreālas atmiņas-vīzijas, kur te uzpeld, te pazūd viena vai otra detaļa, smaka, vārds, sajūta.

Elitas Kļaviņas meistarīgā spēle

Elitas Kļaviņas Alīde ir ēteriski smalka, aristokrātiska būtne, kuras ārējais veidols kontrastē ar viņas rakstura spēku – kā lai citādi nosauc šo spēju sevī savienot tik daudz slēpto dzīvju. Bet īsti Alīde uzzied tikai Hansa klātbūtnē – slēpti tiecoties tam pieskarties, notvert tā allaž nolaisto acu skatienu, satraukti runājot un šķietami meitenīgi smejoties ar nenomācamām, lai arī māktajām kaisles piesmakuma skaņām. Neticams – vienlaikus skaists un drausmīgs, ja atceramies, kas par to samaksāts – ir Alīdes mīlestības aklums, viņas infantilie sapņi par kopēju laimi nākotnē ar Hansu. Aktrise spēlē lakoniski, par viņas varones īstajām domām un jūtām daudzkārt var vienīgi nojaust: kaut gan, ja uzmanīgi seko, māksliniece skatītājiem pamet vienu otru skatienu, intonāciju, kustību, kas atļauj ļoti labi saprast viņas rīcības motivāciju. Šādai slēptajai spēlei ir ļoti saistoši sekot, šis ir gadījums, par kuru var teikt: tēlam vārdu ir daudz mazāk nekā domu un jūtu (tik bieži teātrī ir otrādi!). E. Kļaviņas spēle ļauj (kaut gan precīzāk droši vien būtu teikt – liek) iedomāties arī tādas domas par attēlotā laikmeta sakarībām, kas agrāk nebija, vismaz man, ienākušas prātā un kas, pieļauju, diez vai bija radošās grupas racionāli apzinātas.

Gatim Gāgam jāmācās redzēt partneri

Gatim Gāgam viņa izdevīgo ārējo dotumu dēļ aizvien biežāk piedāvā mīlētāju lomas (iepriekšējā pirms pāris mēnešiem – Šamanovs A. Vampilova Čulimska. Pašu ļaudis, tagad Hanss), taču aktierim ir kāda profesionāla problēma, kuras dēļ nospēlēt mīlētājus viņam neizdodas. Aktieris lāga neprot uz skatuves dibināt kontaktu ar partneri, viņš neredz to, nenovērtē, bet runā kaut kur uz to pusi savu tekstu. (Tas jau īstenībā svarīgi visās, ne tikai mīlētāju lomās.) Jaunajā izrādē ir kāda aina, kur aktieris redz partneres, tādēļ arī spēj pārliecinoši atklāt mīlestības mošanos pret Alīdes māsu – Baibas Brokas Ingelu. Turpmākajā uzveduma gaitā visa atbildība par šā pāra laimīgo ģimenes dzīvi tiek uzvelta vienīgi Baibai Brokai, kurai gandrīz vai izdodas neiespējamais - nospēlēt mīlestību par abiem. Aktrise piešķir Ingelai siltu acu skatienu, valšķību un vienlaikus laimīgas sievietes harmoniju. Un – dzīvotprieku, pacilātību, darot pat sīkus ikdienas darbus. Nav tā, ka Gatis Gāga Hansa lomā nenospēlē neko. Viņa varonis, slepus pārradies no mežabrāļu gaitām, ļauj, lai sievietes to paslēpj, pašas turpmāk ik dienu riskējot ar savu dzīvi un pat dzīvību. Viņš raksta dienasgrāmatu, ko paraksta kā brīvās Igaunijas zemnieks, nosoda Alīdi par ideālu nodevību, kad tā apprecas ar poļitruku, kas īstenībā garantē kaut kādā mērā tieši viņa drošību... Ir allaž saīdzis, gaida atbrīvotājus te no Anglijas, te no Amerikas. Protams, grūti pārmest Hansam bezdarbību, jo ko gan viņš reālajā situācijā būtu varējis pasākt. Ja nu vienīgi iet mežā, kā daudzi tūkstoši citu. Taču izrādes gaitā pamazām sabiezē netīksme pret Hansu, kura vietā dzīves reālo smagumu iznes trīs sievietes (viņa mazgadīgā meita čekā tiek spīdzināta), kamēr viņš slēptuvē kopj ideālus. Hansa egoistiskā rakstura kontekstā saprotama un pat attaisnojama liekas Alīdes rīcība, kad pēc mocībām čekas pagrabā tā apprecas ar poļitruku Martinu, ko Jevgeņijs Isajevs tēlo kā nepievilcīgu – gļēvu un izplūdušu – vīrieti. Ja savējie nevar, tad ienaidnieks varēs – pasaudzēt, aizsargāt.

Idejas pašnāvība

Pēc grāmatas izlasīšanas, vēlreiz pārdomājot izrādi, nonācu pie kāda absolūti negaidīta secinājuma, kas Hansa nāves faktu lika skatīt gluži simboliskā plānā. Ja tu esi idejai atdevis vārda tiešā nozīmē visu, bet tā tevi nodod, par tevi pat izņirgājas, tad var taču pienākt brīdis, kad tā sevi (tevī) izsmeļ. Un – nomirst. Kā notiek ar Hansu Alīdes dzīvē. Hanss – vienlaikus mīlestības un brīvās Igaunijas ideja. (Ar to negrasos Alīdes rīcību attaisnot.) Izrādē netiek pateikts, kur paliek Hansa līķis. Grāmatā tas uz mūžu paliek savā paslēptuvē. Un Alīde daudzus desmitus gadu dzīvo ar savā mājā paslēptu mirušas mīlestības/brīvības skeletu. Var jau izdarīt arī tādu secinājumu, ka visu atdot vienam cilvēkam/idejai ir fanātisms, kas arī, protams, nav apšaubāmi.

Attīrījusies vai dubultslepkava?

S. Oksanenas romāna nosaukumu Attīrīšanās var skaidrot kontekstā ar idejiskā ziņā ļoti nozīmīgo Zāras tēlu. Alīdi atkausē māsas mazmeitas Zāras ierašanās, viņa atceras savu dzīvi, spēj ieskatīties patiesībai acīs, izglābj meiteni no abiem vajātājiem-suteneriem, tos nošaujot, bet pati, jāsaprot, sadedzināsies kopā ar Hansa mirstīgajām atliekām. Izrādē diemžēl Ingas Alsiņas tēlotajai Zārai atvēlēta vien dekoratīva sižeta bīdītājas loma. Pārspīlēta un nevietā ir Zāras kropļotā krievu-latviešu valoda, uzspēlētā baiļu histērija. Finālā Zāra atrod un izlasa dokumentu, kas liecina: Alīde bijusi čekas aģente ar segvārdu Muša. Bet finālā, kā ievēroja Līga Ulberte, atskan trīs, nevis divi šāvieni. Vai Alīde nošauj arī Zāru, kas kļuvusi par viņas noslēpuma līdzzinātāju?

Rakstīt atsauksmi