Bērni pilsētā. II
Otrās dienas rīts iesākas nemierīgi, jo mums priekšā Meistardarbnīcas laikmetīgās mākslas iepazīšanai. Piedāvājums ir plašs un raibs, grūti pat noorientēties. Apstākļi galu galā sakrita tā, ka manas meitenes kopā ar saviem draugiem trāpījās Izoldes Cēsnieces darbnīcā “Nākotnes ģeogrāfijas kartes”. Gandrīz pusotru stundu bērni intensīvi darbojās, lai “uzbūvētu” savu pilsētu, katrs veidojot katrs savu objektu vai arī kādu kopā ar draugu. Parks šajās rīta stundās burtiski pielijis ar mākslu, tās radītājiem un piedzīvotājiem. Idejiski, stilistiski un vizuāli tas šajā teātra festivālā iekļaujas ļoti organiski.
Tā kā šajā rītā ir visai dzestrs un darbnīcas notiek zem parka kokiem, galu galā esam nosaluši un, lai būtu teicamā formā, turpinot grūtāko no festivāla dienām, pirms šīs dienas pirmās izrādes dodamies sasildīties un ieturēties. Priekšā četras izrādes! Vismaz man, jo, lai sadalītu bērnu slodzi, pa vidu esmu sev ieplānojusi “Nelabo roku”, kam vecuma cenzs ir 16+. Starp citu, jauniešiem adresētā izrāde ir ļoti labi apmeklēta, kas, iespējams, signalizē par to, cik ļoti šai auditorijai pietrūkst iestudējumu. Jāpiekrīt kādas nejauši dzirdētas pop-up radio sarunas dalībniekam – jaunieši, iespējams, ir vissarežģītākā auditorija. Līdz ar to radīt izrādes viņiem ir ne mazāk sarežģīti. Novērtējot režisora Kārļa Krūmiņa nebaidīšanos veidot gan formā, gan tēmā sarežģītu vairāklīmeņu izrādi, kā arī priecājoties par lieliskajiem Leļļu teātra kursu nule absolvējušajiem aktieriem, pie sevis domāju – ir vai nav šis darbs iekļauts/ievirzīts simtgades projektā “Skolas soma”? Apstākļos, kur knapi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi darbi pusaudžiem un jauniešiem, būtu grēks atstāt šo iestudējumu nebūtībai. Labi, ka pēc diplomdarbu sērijas nāk vismaz šāds bērnu un jauniešu teātra festivāls. Leļļinieku izrādei piemīt daudz vērtīgu kvalitāšu: dinamiska darbība, neērtu tēmu atraktīva izspēlēšana, pietuvinājums jaunietim saprotamai dzīves pieredzei, metaforiska līdzība par mākslinieka un viņa radītā tēla attiecībām, kas tajā pašā laikā atgādina arī dubultstandartu taktiku savstarpējās attiecībās...
Tādu pašu vecuma cenzu – 16+ (vai vismaz 14+) – es droši vien būtu likusi arī Klāva Meļļa iestudējumam “Mūžīgā izlaušanās”. No vienas puses, saprotu, ka ne vienmēr ir vienkārši jau sākotnēji iztēloties, no kāda vecuma un ko “vispareizāk” būtu skatīties. Un vispār – kas tad ir pareizi vai nepareizi laikmetā, kurā ir neiespējami izkontrolēt, kādus un cik daudz informācijas kanālus mūsu atvases patērē. No otras puses, iespējams, ka šī “dārza” izrāde der visdažādākā vecuma auditorijai, jo tā ir ļoti gudri uzbūvēta. Nosacīti vienkāršais stāsts par diviem jauniešiem, kas dodas meklēt izeju no garlaicības un stulbuma, apaudzēts ar mīta struktūru, mūsu dzīves aktualitātēm, kaislībām savstarpējās attiecībās, dabas un zirgu klātbūtni, atsaucēm gan uz zinātni, gan popkultūru, kur daļa skatītāju var atpazīt vai nu sevi, vai sev pazīstamos.
Šīs dienas pirmā izrāde mums bija “kustīgais” igauņu un latviešu mākslinieku sadarbības projekts “Tools to Role”. Šķiet, visvērtīgākā un vislabākajā nozīmē aizskarošākā šī izrāde bija vecākiem. Diezgan nepatīkams spogulis, kurā tev uzstājīgi liek atcerēties sevi visās tajās situācijās, kad nenoguruši saviem bērniem kaut ko aizrādām. Tikmēr bērniem tas sagādāja līdzjušanu dejotāju kustību dinamikai un ķermeņu saspēlēm. Kaut mēs, vēcāki, vienmēr spētu atpazīt tos brīžus, kad bērnus nevajag bremzēt un kad ir īstais brīdis iemācīt tikpat nepieciešamos noteikumus, bez kuriem pasaulē var iestāties arī haoss.
Tieši tāpat kā pirms diviem gadiem, arī šoreiz igauņu apvienība United Dancers of Zuga kustību izrādi veidojuši, sadarbojoties ar mūsu aktieriem. Šogad – ar Elīnu Hanzenu, Aigaru Apini (kurš regulāri redzams dažādās kustību un dejas izrādēs) un Rihardu Jakovelu (kura basketbolista iemaņas te netika apietas). Mākslinieku “dejas” ar krēsliem un spēles ap “drīkst” un “nedrīkst” manām meitenēm palikušas atmiņā ar to, kā mākslinieku reakcijas uz komandām “noslauki muti”, “apsēdies”, “neskrien” utt. galu galā pārvērtās ātrā un atraktīvā kolektīva “dejā”.
Mūsu dienas izskaņā paredzēto izrādi autobusā “Unwanted” gaidām kā saldo ēdienu. Vēl pirms izrāžu maratona sākuma jau bijām dzirdējuši, ka tā ir jāredz. Turklāt bija zināms, ka uz visiem “reisiem” biļetes jau izķertas un vēl ieliktas papildizrādes. Austrālijas režisores Džesikas Vilsones (Jessica Wilson) radītā ekskursija tiešām ir jauka un sirsnīga. Aktieris Mārtiņš Meiers spurainā pusaugu puikas lomā iejūtas tā, it kā tiešām stāstītu savas bērnības stāstu. Tikmēr mēs autobusā ceļojam pa Valmieru: es gan nezinu, vai arī pašā pilsētā atklājam ko jaunu (bet varbūt tāds arī nebija izrādes veidotāju mērķis?), jo visu uzmanību paņem cilvēki ar dzelteniem apģērba gabaliem. Sākumā gan skatītājs tiek viltīgi iemidzināts, viņa uzmanību vēršot uz dažādiem neobligātiem objektiem vai subjektiem, taču, ceļojumam turpinoties, spriedze arvien pieaug un dzeltenā krāsa arvien vairāk koncentrējas divos galvenajos izrādes varoņos, kurus spēlē Klinta Leja un Eduards Johansons. Starp citu, vēl otrā dienā pirmais, ko acis uz ielas pamana, ir dzeltenā krāsa, viss viens – apģērbā, automašīnā vai mājas fasādē.
Nogurums dienas beigās ir liels. Nekāds kino mums vairs nav pa spēkam, dodamies uz naktsmītni, lai ar atvērtu sirdi un prātu piedzīvotu arī pēdējās divas izrādes festivāla trešajā dienā.
Rakstīt atsauksmi