Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
27. maijs 2021 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Jēkabs Reinis

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms septiņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015. un 2017. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2019. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. leļļu teātra specializācijas kursam, ko vadījis Ģirts Šolis.

 

Lai šajos neparastajos apstākļos pasargātu sevi un apkārtējos, ar Jēkabu vienojamies tikties Zoom platformā. Virtuālā saziņas vide nemazina sarunas kvalitāti, tieši pretēji – ļauj uztvert partnera vissīkākās noskaņojuma nianses. Jēkabs, saņēmis balvas par labākajiem kino un teātra aktierdarbiem, ir saglabājis sevī veselīgu pašpārliecību, apskaužamu sirds gudrību un nenovērtējamu bagātību – spēju iedvesmot citus. Laikā, kad top mūsu saruna, ikvienu teātra mīli ir pārņēmušas neremdināmas alkas pēc šī mākslas veida, tāpēc mani uzdotie jautājumi aicina Jēkabu meklēt atbildes, par kurām iepriekš netika domāts. Un Jēkabam pieder tāds balss tembrs, kuru dzirdot, lūpas savelkas neviltotā smaidā. Sakritība vai ne, bet vakarā pēc sarunas, pārlapojot 1991. gada žurnālus “Teātra Vēstnesis”, uzduros intervijai ar režisoru Raimondu Kugrēnu. Nākdams no spēlmaņu dzimtas, Jēkabs ar vīrišķīgo dzīves uztveri un suģestējošo valdzinājumu atgādina savu vectēvu, jo arī man šai sarunai gribas likt līdzīgu virsrakstu – “teātra slimības” vēstures pētījums. Savējie sapratīs...  

Tavs ceļš līdz aktiermākslas studijām veda cauri Latvijas Policijas akadēmijai un darbam ārvalstīs. Vai atceries to brīdi, kas tevi pamudināja pieņemt lēmumu tomēr iestāties Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studētu aktiermākslu?

Man liekas, ka tas ir vairāku apstākļu kopums, kas neapzināti noteicis ceļu, kur galu galā esmu nokļuvis. Neskatoties uz to, ka nāku no mākslinieku ģimenes, vienmēr esmu izvairījies no domām arī pats kļūt par aktieri. Tomēr beigās izrādās, ka laikam viss bērnībā redzētais un piedzīvotais, arī apkārt esošā vide ietekmē cilvēku. Tā nemanāmi pienāca brīdis, kad uzdrošinājos sev atzīt, ka būt par aktieri tomēr ir tas, ko vēlos darīt. Droši vien arī ticība sev bija sasniegta. Ja godīgi, man nebija izplānots, ka varētu spēlēt teātros. Vienkārši ļāvos tam, kā dzīve izvērtīsies. Un tā, kā ir tagad manā dzīvē – ka varu aktīvi darboties kā aktieris, tas man arī patīk. Tāds īsumā ir mans stāsts.

Par iekļūšanu aktieros parasti klīst leģendas – dzejoļi, proza, etīdes un kas tik vēl ne – tur noteikti nav ko meklēt cilvēkam, kurš nekad nav redzējis kādu teātra izrādi. Kas tev palicis prātā no iestājeksāmenu laika?

Biju jau dzirdējis, ka iestājeksāmeni būšot veselas četras dienas un samērā grūti. Vienīgais, ko negaidīju, – ka katru dienu notiks atlase. Biju iedomājies, ka četras dienas paies un tikai pēc tām pateiks, kurš tiek tālāk, nevis katru dienu pēc iestājpārbaudījumiem būs jāgaida, vai vispār esi ticis uz nākamo dienu jeb kārtu.

Citi saka, ka iestāšanās aktieros ir milzīga laimes spēle. Tam var piekrist un var nepiekrist, jo, manuprāt, tiem pasniedzējiem, kas ir žūrijas komisijā, jau ir uztrenēta acs, viņi redz, vai cilvēks patiešām grib iestāties un pēc tam strādāt šajā profesijā. Pa šīm četrām dienām arī pats potenciālais kursants var saprast, vai viņš vispār to grib darīt. Es gan domāju, ka visdrīzāk nemaz nebūtu ticis uzņemts, ja tas būtu, piemēram, dramatiskais kurss vai piesaistīts citam, ne Leļļu teātrim. Leļļu teātrī īstenībā nav tik svarīgs vecums, jo tur aktieris vairāk darbojas aiz širmja un priekšplānā ir lelles. Ir, protams, arī dramatiskās lomas leļļu izrādēs, bet tomēr vecums nav tik izšķirīgs. Tāpēc uzskatu, ka tas mani īstenībā izglāba. Kad stājos Kultūras akadēmijā, man bija 26 gadi, bet, sākot studēt 1. kursā, jau 27. Salīdzinājumā – citiem maniem kursabiedriem bija, kā jau pēc vidusskolas, 18 – 19 gadi.

“Parasti tādā vecumā, kāds bija man, šķiet, vairs neuzņem. Domāju, ka tas nav īsti pareizi, bet tā diemžēl pie mums ir. Citreiz cilvēks ar lielāku pieredzi varētu kaut ko no sevis dot, nevis būvēt savu tēlu uz klišejām, tāpēc būtu lietderīgi sniegt tādu iespēju.”

Skats no diplomdarba izrādes "Medības" (2019, rež. E. Seņkovs). Oficiants – Jēkabs Reinis, Kolēģis – Rihards Zelezņevs // Foto – Uldis Bārdiņš

Vai tu pirms studijām jau kaut ko biji darījis uz skatuves?

Jā. Mammai (aktrise Lāsma Kugrēna – D.A.) bija 60 gadu jubileja, kurai par godu tika sagatavota izrāde, ar kuru braucām apkārt pa Latviju. Izrāde saucās “Jaucības un nejaucības” (uzvedums tapis pēc rakstnieces Andas Līces grāmatu motīviem, režisore Virdžīnija Lejiņa, 2012 – D.A.), un mēs ar mammu un vecāko brāli Jāni (aktieris un režisors Jānis Mūrnieks – D.A.) uz skatuves runājām dažādus tekstus. Arī pasākumus esmu vadījis, tāpēc sanāk, ka visu laiku līdz pat akadēmijai šī profesija man ir bijusi līdzās. Tomēr tas bija blakus darbs, nevis pamatdarbs, kā tas ir tagad.

Un filmēšanās pieredze tev sākās, kad jau biji iestājies akadēmijā?

Nē, filmēšanās laukumos jau biju iesaistījies agrāk. Atceros, ka gāju uz visādām masu skatu lomām dažādās filmās. Un laikam tas bija pēdējais lielais grūdiens, kas mani pamudināja iestāties Kultūras akadēmijā, jo patiešām ļoti daudz piedalījos kā masu skatu dalībnieks (ja pareizi atceros, tās bija 13 vai 14 filmas). Man ļoti patika ar to nodarboties, biju pa īstam aizrāvies, tāpēc sāku domāt, vai nepamēģināt sevi attīstīt vēl vairāk šajā jomā. Bet pie lielākām lomām tiku, kad sāku studēt aktieros.  

Kādi, tavuprāt, ir lielākie ieguvumi no studijām akadēmijā?

Ieguvumu ir ļoti daudz. Pirmkārt, tā ir pārliecība par to, ko daru, ka tam vispār ir kāda jēga. Vienlaikus esmu iemācījies gūt apstiprinājumu, ka tas, ko daru, ir tas, ko vēlos. Protams, arī tehniskās iemaņas ir apgūtas, piemēram, dejošana. Jāatzīst, ka neesmu dejotājs, arī akadēmijā man bija pamatīgi jānopūlas dejošanas nodarbībās, lai turētu citiem līdz, bet es atbildīgi visu darīju, līdz apguvu to pieklājīgā līmenī. Piemēram, filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” (rež. Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, Gints Grūbe – D.A.) bija nepieciešams dejot ballē, un, ja nebūtu bijusi akadēmijas pieredze, šķiet, ka es to nevarētu izdarīt. Arī balss attīstīšanu un to, kā veidot savu runu, iemācīja akadēmija. Tātad kopsavilkumā: viens ieguvums – profesionālās iemaņas, otrs – kontakti jeb cilvēki. Nemācoties akadēmijā, gan jau varētu tikt pie šiem kontaktiem, taču jāsaprot, ka akadēmija ļoti atvieglo dažādas iespējas, jo nav lieki jāizšķiež enerģija un laiks, lai atrastu cilvēkus, ar kuriem ir pa ceļam, var sadarboties un sastrādāties.

Tagad, studiju procesu atceroties, nevaru noliegt, ka tas bija tāds feins laiks. Kaut vai viss tas bariņš, kas mēs kursā esam – jauni cilvēki, bet katram sava dzīves pieredze, un kaut ko pārņem, iemācās arī citi. Kultūras akadēmijā mēs visus četrus gadus visu laiku bijām kopā. Kad beidzās lekcijas, vienalga turpinājām tikties, mēģināt etīdes, jo bijām ar kursabiedriem uz viena viļņa. Ja ir jātaisa etīdes, jāmācās, jātrenējas kopā, tas palīdz kolektīva mikroklimatam.   

Kuri ir tie pasniedzēji, kas tev palikuši prātā?

Visi ir īpaši. Negribu kādu izcelt, jo katrs kaut ko mums deva. Uzskatu, ka akadēmijā ir lieliska pasniedzēju komanda, kas gatavo jauno paaudzi jebkurā profesijā – gan mūsu, gan arī citās studiju programmās. Visi cilvēki ir sava darba, amata entuziasti, kas nežēlo laiku un zināšanas. Studentam ir iespējams jebkurā laikā zvanīt, prasīt, turklāt ne tikai par mācībām, arī cilvēciski kaut kādas lietas var izrunāt. Ļoti cienu, mīlu visus Kultūras akadēmijas pasniedzējus. Esmu viņiem ļoti, ļoti pateicīgs, ka viņi mani uzņēma, ar mani strādāja un pacieta mani, jo nebiju nekāds vieglais students, pats ar savām spurām citreiz nācu pretī. Kultūras akadēmijas pasniedzēji vienmēr bija gatavi kompromisiem, un tieši to laikam visaugstāk novērtēju. Man nebija neviena, kas palīdzētu. Es jau no 1. kursa strādāju, un tādēļ arī diemžēl sanāca kavēt mācības. Bet, ja godīgi, nekad arī baigo akadēmisko parādu man nebija, jo kādu cilvēcīgu attieksmi saņēmu, tādu arī atdevu atpakaļ.

Tu sāki spēlēt Latvijas Nacionālā teātra izrādēs “Pūt, vējiņi!” (2018, rež. Elmārs Seņkovs), “Salome” un “Baltiešu gredzens” (2018 un 2019, rež. Viesturs Kairišs), vēl būdams students. Vai un kā ir mainījes priekšstats par teātri un aktiera profesiju no studējoša un jau strādājoša aktiera pozīcijas?

Īsti nekas nav mainījies, jo man arī pirms tam nebija nekādu baigo ilūziju par to, kas ir teātris. No bērnības apkārt ir bijis teātris. Nevarētu gan teikt, ka ģimenē vienmēr tika runāts par to. Laikam šādas sarunas vairāk parādījās, kad iestājos akadēmijā, jo līdz tam pats izvairījos no šādām tēmām interešu trūkuma dēļ. Kā jebkurā normālā ģimenē runājām vairāk par saimnieciskām lietām, par darbu mazāk.

“Protams, mani ietekmēja abu vecāku profesija. Līdz ar to es zināju, kas ir teātris. Manās acīs tā nebija nekāda izklaide, bet gan milzīgs darbs, negulētas naktis, nemitīga strādāšana pie lomām, izdegšana, apnikums, rutīna, kas mijas ar jaunu apvārsni, ko sniedz katra loma.”

Teātris aktieriem sagādā arī patīkamas sajūtas, pacilātas emocijas pēc pirmizrādes. Bērnības atmiņas, kas man nāk prātā – kafija teātra kafejnīcā un saldējuma bumbiņas. Tāpēc jau biju sagatavots un zināju, kas tas ir. Protams, kaut kādas specifiskas nianses, piemēram, kā aktieris jūtas, kad gatavo lomu, – tās esmu no jauna uzzinājis, tāpat saprotu, cik liela atbildība ir būt teātrī, ko tu vari vai nevari atļauties, subordinācija. Cieņu pret kolēģiem vienmēr esmu izjutis, tagad tā ir vēl vairāk pastiprinājusies – pret jebkuru amata brāli vai māsu. Patiesi cienu visus cilvēkus, kas šajā jomā strādā – prieks, ka ir tādi dullie, kas var rast sevī spēku un veidot mākslu. Man liekas, ka sabiedrība bez kultūras, ko tagad daudzi cenšas iegalvot, nav iespējama, jo ir jābūt līdzsvaram. Ar ekonomiku vien mēs nekur tālu netiksim. Prātam vajag atpūsties, un kultūra sniedz šo atpūtu no dzīves skrējiena. Tāpēc kultūra ir tik ļoti vajadzīga. Un, kamēr teātri ir aizslēgti, nevajag skumt. Jāizmanto laiks un jālasa grāmatas, jāklausās podkāsti, galu galā arī vecās, labās filmas var skatīties. Mūsdienās ir tik daudz visādu iespēju!

Skats no izrādes "Baltiešu gredzens" (rež.V. Kairišs, 2019). Laura Siliņa - Barbale fon Borka, Jēkabs Reinis - Heincs Netkens // Foto - Kristaps Kalns

Tikko teici, ka vecāku profesijas dēļ jau bērnībā bija radies priekšstats par to, kas ir teātris. Kā tu šobrīd savos 30+ gados varētu noformulēt, kas tieši tev ir teātris?

Teātris tomēr nav tāda tipiska darba vieta, kā varētu likties kādam, kurš, piemēram, ikdienā strādā birojā no plkst. 9 līdz 17. Teātrī tomēr ir citādāk. Kaut vai pati Latvijas Nacionālā teātra ēka, kas ir tik vēsturiski nozīmīga. Atceramies visas tās lielās personības, kas ir kādreiz strādājušas šeit. Tas vien jau dod kaut kādu maģisku auru. To sajūtu, kad pēc mēģinājumiem vai izrādēm ej pa tiem gaiteņiem un jūti īsto teātra smaržu. Es pat nevaru aprakstīt, tā ir tik īpaša sajūta, kad tu sevi tajā ēkā vienkārši pazaudē. Jebkurš cilvēks, kurš te strādā, ir nedaudz inficēts ar teātri (labā nozīmē). Tā drīzāk jau robežojas ar atkarību.

Esmu pamanījusi, ka kamera tevi mīl. Skatītāji tevi iepazinuši gan kā drosmīgo Vitoldu seriālā “Sarkanais mežs” (LTV1, 2019, rež. Normunds Pucis, Armands Zvirbulis), gan delverīgo Miķelsonu “Dvēseļu putenī” (2019, rež. Dzintars Dreibergs), bet sākums bija kā simpātiskajam Dinam seriālā “UgunsGrēks” (TV3, rež. Inta Gorodecka). Šobrīd arī esi saistīts ar vairākiem kino projektiem. Tāpēc man rodas līdzvērtīgs jautājums: kas tevi pašu vairāk uzrunā – teātra skatuve vai filmēšanas laukums? Un vai ir būtiskas atšķirības, veidojot varoņa tēlu uz skatuves vai kameras priekšā?

Mūžīgais jautājums, kas bija pirmais – vista vai ola (smejas). Abos mākslas veidos ir savs šarms un skaistums. Ir aktieri, kuriem nepatīk filmēties, un ir aktieri, kuriem teātris ne pārāk, jo labāk patīk kino. Es teikšu, kā mans tēvs (aktieris Jānis Reinis – D.A.) savulaik teica: “Kino ir kā 100 metru sprints, un teātris (izrāde) ir kā maratons.” Kad uzej uz skatuves, tad tās trīs stundas vālē kā maratonā, bet kino ir jābūt gatavam uz šiem 100 metriem – kadrs, atpūta, kadrs, atpūta. Laikam tas ir atkarīgs no tā punkta, kur aktieris tobrīd atrodas dzīvē. Jo, ja visu laiku esi dzīvojis sprintā, tad, iespējams, gribas noskriet maratonu. Bet, ja visu laiku esi skrējis maratonus, tad varbūt gribas kādu brīdi paskriet sprintiņu.

Kādām īpašībām, pēc tavām domām, ir jāpiemīt aktierim, lai viņš varētu pēc iespējas labāk justies uz skatuves?

Aktieris nedrīkst pazaudēt to bērnu, kas viņā ir iekšā. Diemžēl ar laiku cilvēks kļūst nopietns, šis bērns tiek aizvirzīts kaut kur malā, jo tad priekšplānā ir dzīves problēmas, ar kurām jāsaskaras. Arvien mazāk spējam tikt klāt savam iekšējam dzīvespriekam, visai plašajai emociju gammai. Aktierim noteikti ir jābūt tam iekšējam bērnam. Nevis visu laiku rādīt ķinķēziņus, bet saglabāt brīvību. Piemēram, ja tev uzdod tēlot koku vējā un tu vari nejusties neērti, to darot, bet tiešām arī iejūties, it kā būtu koks. Atceries, kā bija bērnībā? Mēs taču visi skraidījām apkārt, kādā iztēles pasaulē mēs visi dzīvojām! Mums bija interesanti – varējām iet ārā pa dārzu skraidīt, ābelēs kāpt, puķēs un mākoņos skatīties – pašiem sava pasaule! Mums bija tik aizraujoši, ka bija pilnīgi vienalga, ko citi par mums domā. Lūk, kādu brīvību aktierim nepieciešams dabūt. Ja ir tā brīvība, tad esi atvērts tam, ko tev režisors piedāvā, jo tad tu nesāc domāt – oi, tas būs stulbi. Nu, izdari to, un, ja abi divi saprot, ka ir stulbi, tad tas tiešām ir stulbi (smejas), bet, ja tev vienam liekas, ka stulbi, tas var būt subjektīvi. Bērna spēja priecāties par visu skaisto – tā ir brīvība.

Vai tevi interesē atgriezeniskā saite, respektīvi, vai tu mēdz lasīt kritiķu recenzijas un skatītāju atsauksmes par savu darbu?

Protams, ka interesē, tas vienmēr ir svarīgi. Sevišķi šajā profesijā nevar dzīvot ar to, ka tevi interesē tikai savas domas par paveikto darbu, jo tas arī vienmēr ir subjektīvi. Ir jābūt vidusceļam, jo nevari arī būvēt savu pasauli tikai no citu cilvēku viedokļiem. Citreiz arī apkārtējo viedokļi var būt subjektīvi, mēdz būt, ka arī profesionāļu rindās un pat starp kritiķiem viedokļi tomēr atšķiras. Tad kuram ir tas pareizākais – ej nu sazini. Ja spēj paņemt labāko no tā, ko tev iesaka, tu jau kļūsti tikai stiprāks un labāks. Nenoliedzami daži aktieri varbūt arī izliekas, ka kritiķu viedoklis viņus neinteresē, bet īstenībā jau interesē gan, un ja tas vēl spēj kaut ko pamainīt... Iedomāsimies situāciju – ja kritiķis uzrakstīs, ka kādam aktierim bija slikta dikcija, bet pats aktieris ir pārliecināts, ka viņam ir laba dikcija, izlasot šo recenziju, viņš pie sevis nodomās – phe, man ir laba dikcija! Un tici man – tad, kad sāksies konkrētā izrāde, viņam tā mazā balstiņa čukstēs: “Bet bija rakstīts, ka man ir slikta dikcija.” Kā tev šķiet, ko viņš darīs? Viņš speciāli patrenēsies, lai dikciju uzlabotu. Tā ka, gribot negribot, pateicoties kritiķu darbam, tiek palīdzēts arī aktieriem.   

Varbūt tev ir vēl kādas citas aizraušanās ārpus teātra un kino?

Jā, protams. Esmu liels makšķernieks. Bieži arī sportoju. Patīk izbraucieni pie dabas. Ļoti patīk peldēties upēs un ezeros, nevis baseinos. Daba mani vienmēr vilina. Vienmēr cenšos, ja varu, vasarā izkārtot tā, lai man būtu daudz brīva laika un varētu vienkārši baudīt sauli un siltumu. Savukārt ziemu cenšos saplānot ļoti pilnu ar darbiem, lai laiks ātrāk paiet.

Tu esi bijis gan ārštatā, gan kā štata aktieris. Varbūt vari salīdzināt, kura forma tev ir pieņemamāka un kāpēc? Kādas priekšrocības un trūkumus saskati katrā no tām?

Domāju, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no paša aktiera, no tā, kā viņš ir pieradis strādāt. Abiem darbības veidiem ir savi plusi, bet laikam tādu izteiktu mīnusu nav. Domāju, ka ir vērts izmēģināt abus variantus uz kādu laiku, ja tāda iespēja ir. Aktiera profesija, manuprāt, ir fantastiska ar to, ka vari strādāt un izpaust savus talantus dažādos virzienos – gan teātrī, gan filmējoties, gan ierakstos vai vadot pasākumus.

Skats no filmas "Dvēseļu putenis" (rež. D. Dreibergs, 2019). Jēkabs Reinis - Miķelsons // Publicitātes foto

Parunāsim par lomām! Kuras bijušas svarīgākās līdz šim tavā karjerā?

Man patīk “Pūt, vējiņu!” Uldis. Tur amplitūda ir ļoti liela. Šajā lomā tiešām var izjust drēbi. “Medībās” (diplomdarba izrāde, rež. E. Seņkovs, 2019 – D.A.) man arī ļoti interesanta loma. Pats gan neesmu īsti atbildējis līdz galam, kas tas mans oficiants ir, jo es pat varbūt necenšos viņu izprast, bet drīzāk ļaujos, lai šis tēls mani vada.

Liels darbs ieguldīts arī divās kino lomās – gan LTV seriālā “Sarkanais mežs”, gan filmā “Dvēseļu putenis”. “Sarkanajā mežā” atveidoju vēsturisku personību Vitoldu Berķi, un mana loma bija pielāgota ar nelielām izmaiņām, tāpēc Berķa vietā bija Reķis. Pirmkārt, ieguvu lielu vēsturisku bagāžu, studējot dažādus materiālus un runājot ar vēsturniekiem, dažādiem vēstures entuziastiem un reāliem partizāniem (kungiem un dāmu), kuriem nu jau pāri 90 gadiem. Tā man bija neatsverama pieredze! Esmu ļoti pateicīgs par to. Vitolds kā tēls ir bijis intraverts, nerunīgs, bet ar milzīgu dzimtenes mīlestību apveltīts. Tad nu tas arī bija lielākais vēstījums, ko centos sniegt skatītājiem. Likteņa dzirnavas mēdz būt nesaudzīgas, un Vitolds izgāja tām cauri kā īsts vīrs, īsts patriots! Vairāk tādus cilvēkus vajadzētu Latvijā!

Savukārt otra loma bija pilnīgi pretēja Vitoldam, un tas bija delverīgais Miķelsons no “Dvēseļu puteņa”. Aleksandrs Grīns šo tēlu ir veidojis, sapludinot kopā, iespējams, vairākas personas, ar kurām viņš kara laikā bija ticies vai par kurām viņam bija stāstīts. Bet tikpat labi, un es tam tiešām ticu, Miķelsons ir bijis reāls personāžs, jo tā laika jaunieši bija cita kaluma un diezgan lieli avantūristi. Miķelsona loma deva man iespēju kārtīgi izplosīties, jo tēls pēc būtības ir ekstraverts, pretstatā Vitoldam.

Abi šie tēli ir kā medaļas divas puses, kas veido veselumu. Man kā aktierim tas bija ļoti svētīgi – izjust un strādāt ar šādiem kontrastu pilniem tēliem, jo filmēšanas procesi brīžiem notika paralēli. Esmu ļoti pateicīgs par šīm abām lomām!

Vai vari teikt, ka Elmārs Seņkovs ir tavs režisors, jo abas nosauktās lomas teātrī ir viņa režisētajās izrādēs?

Elmārs bieži vien jūt kaut ko vairāk, nekā aktieris uz to brīdi ir spējīgs saprast par savu tēlu. Nezinu, kā citiem, bet man tā ir. Es piekrītu, bet, tā kā viņš turpina uzstāt uz to, tad varbūt es pat no sākuma to daru formāli, beigās gandrīz vienmēr sanāk kaut kas ļoti, ļoti labs. Arī no studiju gadiem atceros vairākas reizes, kad gribēju pa savam un man likās, ka vajag tā, bet tomēr paļāvos uz Elmāru, un beigās bija ļoti labs rezultāts.

Skatoties izrādi “Pūt, Vējiņi!”, redzēju tavā Uldī apvienotu gan spēku, gan maigumu, kā arī šis tēls pavēra pavisam jaunu skatījumu uz mīlestību. Vai tu, spēlējot Uldi, izjuti sevi kā latviešu tautas varoņtēlu? Saistīji šo izrādi kopumā ar teātra nacionālās identitātes meklējumiem?

Negribētu teikt, ka spēlēju, kā tu saki, varoņtēlu, bet visdrīzāk jā – es [šajā lomā] izjūtu latvisko identitāti. Piemēram, to saikni cauri gadsimtiem – kad Rainis ir šo lugu sarakstījis, kad Imants Kalniņš sakomponējis mūziku, tautasdziesmas, kas ir vēl dziļākā vēsturē – tas viss caurvij to vertikāli, kas veido latvisko identitāti. Visi dejotāji, kas ir uz skatuves, kolēģi, partneri, arī viss tehniskais personāls, man liekas, saslēdzās vienā kodolā uz šo izrādi. Man pat gribētos salīdzināt un teikt, ka visa radošā komanda šajā izrādē esam kā viena liela dūre kopā, tā ir baigā enerģija, jauda. Teātrim tā ir ejoša izrāde. Pirmajā sezonā (2018./2019. gada sezonā – D.A.) nospēlējām 40 izrādes.

Varbūt tev ir kāda sapņu loma, ko vēlies nospēlēt?

Foršs jautājums (smaida). Nezinu, vai man ir konkrēta sapņu loma, bet es drīzāk varētu pateikt, ko gribētu nospēlēt – kādu ļoti komisku tēlu. Man prātā nāk mana tēva diplomdarbs, kad viņš bija Taukšķis izrādē “No saldenās pudeles” (Drāmas teātris, 1981, rež. Helēna Romanova – D.A.), bet tā bija groteska viņa izpildījumā un arī diezgan reālistiska.

“Ja man būtu jāpārģērbjas par vecu cilvēku, vecu omīti – kaut ko tādu man gribētos nospēlēt. Neteiktu, ka tā ir sapņu loma, tas drīzāk ir tas, ko tagad gribētos. Forši būtu arī ko jaudīgu paņemt [lomu], bet nu – dzīve rādīs, kā būs.”

Skats no izrādes "Pūt, vējiņi!" (rež.E. Seņkovs, 2018). Jēkabs Reinis - Uldis // Foto - Kristaps Kalns

Vai pa šiem gadiem esi sapratis, kas ir tava teātra “niša” – žanrs vai spēles forma, kurā tev patīk strādāt? Varbūt tās ir lelles?

Ja tās būtu lelles, tad es būtu lellēs. Lelles ir daudz ko devušas – dažādas iemaņas, citādāku attieksmi pret objektu teātri. Man patīk, kur var izākstīties. Mani arī kursā vienmēr lamāja, ka es nekad neko nopietnu nedaru, tikai visādus niekus. Jā, man patīk groteska, tikai man nedod neko tādu. Bet es labprāt kaut ko tādu nospēlētu.

Man šķiet, ka tev ir uzlikts zīmogs – Uldis no “Pūt, vējiņiem!”. Kā arī tev piestāv viss, kas ir patriotiskās noskaņās – tā varu spriest, redzot tevi, piemēram, vadot dažādus pasākumus.

Jā, varbūt tāpēc gribas kaut ko citu. Man 2019. gada rudenī bija loma izrādē “Alise brīnumzemē” (rež. Inga Tropa-Fišere – D.A.), tur ņēmos, cik vien varēju. Tā ir rēcīga izrāde, var izsmieties. Te ir tas bērns, par kuru runāju iepriekš, tas Ņurbulis-Burbulis. Man patīk tā ainiņa, jūtos tik forši tur! Man bija jārepo, jāmet kūleņus, jāskraida, varēju izākstīties! Tajā brīdī tas man bija vajadzīgs. 

Varbūt kopīgi pasapņosim, ko tu gribētu darīt pēc 10 gadiem? Vai tas vēl aizvien būs teātris, skatuve, filmēšanās?

Man ir sarakstīti mērķi, bet ne desmit gadiem. Tas jau tā kā padomju laikā, kad bija jāraksta piecgades plāns (smejas). Kaut gan pareizi tas ir, paskaties uz japāņiem – viņi nedomā par sevi, bet domā par trīs paaudzēm uz priekšu. Ņemot vērā, ka pirms desmit gadiem pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz darīšu to, ko daru tagad – nodarbojos ar aktiera profesiju, man ir grūti kaut ko prognozēt. Zini, ko teikšu, – iešu politikā. Divi no mūsu teātra jau ir Saeimā, un būs jāveido jauna partija, bet tieši Nacionālā teātra partija, kas tā arī sauksies – Nacionālā teātra partija jeb saīsinājumā NTP.     

 

Šeit Jēkaba Reiņa profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa 2. kursa studente

Rakstīt atsauksmi