Līga Ulberte 19.07.2021

Teātris ir jāspēlē ar dzīvesprieku

Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” dramatizējumu Oļģerts Kroders iestudēja Valmieras teātrī 2006. gadā. Izrādē bija iesaistīta gandrīz visa teātra trupa, bet Miškina un Rogožina lomas spēlēja divi aktieru sastāvi – valmierieši Krišjānis Salmiņš un Mārtiņš Liepa un “rīdzinieki” no Dailes un Nacionālā teātra – Intars Rešetins un Gundars Grasbergs.

Krišjānis Salmiņš pirmo reizi ar Kroderu saticies Jaunā Rīgas teātra  studijas diplomdarbā – Sergeja Naidjonova lugas “Meitas un dēli” (“Vaņušina bērni”) iestudējumā 1996. gadā, bet vēlākajos gados jau Valmieras teātrī kļuvis par vienu no būtiskākajiem Krodera aktieriem ar apskaužamu lomu biogrāfiju – Henrika Ibsena Jirgens Tesmanis (“Heda Gablere”), Viljama Šekspīra Edmunds (“Karalis Līrs”) un Klaudijs (“Hamlets”), Antona Čehova Lopahins (“Ķiršu dārzs”), Tenesija Viljamsa Vels (“Orfejs nokāpj pazemē”), Aleksandra Ostrovska Voževatovs (“Līgava bez pūra”), Evitas Sniedzes Janka (“Tie paši oši”) un Stefans (“Līdz pavasarim”) u.c.

Savukārt Intars Rešetins savā otrajā darba sezonā pēc augstskolas beigšanas nospēlē pusaudzi Elvi Evitas Sniedzes lugā “Kreisais pagrieziens” (2004) Krodera režijā Dailes teātrī un, kā raksta Silvija Radzobe šīs izrādes recenzijā, “ir piedzimis kā aktieris” [1].

Miškina lomu Oļģerta Krodera izrādē abi aktieri šodien sauc par savas profesionālās dzīves augstāko punktu, abi par šo darbu tikuši nominēti 2005./2006. gada “Spēlmaņu naktī” kā gada aktieri. Edīte Tišheizere toreiz rakstīja: “Cik mierīgi un koncentrēti Ieva Puķe strādā Nastasjas Fiļipovnas lomā, tik Intars Rešetins kā kņazs Miškins nedara neko. Maz kustas, vien tik, cik prasa mizanscēnu loģika, ļoti bieži vispār sēž, rokām seju aizklājis. Aktieris ieslīgst tēlā kā ūdenī un vienkārši tur atrodas. (..) Viņā ir kāds īpašs tukšums, kas iesūc sevī, līdz ko tam tuvojies. Katrs, kas sākumā dodas viņam klāt ar noraidījumu, pārvēršas, ielūkojies tur, tajā neesamībā, neizteiksmībā, nesaprotamībā.” [2] Savukārt Silvija Radzobe saka: “Krišjāņa Salmiņa Miškins nav ne slims, ne gaišredzīgs vai svēts. No pārējiem šis blondais jauneklis atšķiras tikai ar divām īpašībām – viņš allaž saka, ko domā, un viņa kontakti ar cilvēkiem nekad nav formāli, jo viņš visus uztver kā potenciālus draugus, nevis ienaidniekus. (Tātad dzīvo tieši pretēji, nekā pieņemts – gan Dostojevska laikmetā, gan mūsējā.) Cilvēkiem vajag tik maz, lai viņi atvērtos uzticībā, lai gribētu sūdzēt grēkus, lai viņu pamirušās dvēselēs uzpildītos enerģija tiekties pēc gaismas…Taču cilvēki iztukšo Miškinu, viņa iekšējo gaismu saindē ar savu tumsu. (..) …kad viņa dvēsele vairs nespēj citu dvēseļu tumsu neitralizēt, viņš nodziest pats.” [3]

Zoom sarunā Krišjānis Salmiņš un Intars Rešetins atceras Oļģertu Kroderu un “Idiota” tapšanu pirms daudziem gadiem un domā par teātri šodien.

 


[1] Radzobe, Silvija (2004). Kāpēc Kroders neizvēlējās grotesku? Kultūras Forums, 26.03./04.04.
[2] Tišheizere, Edīte (2006). “Idiots”. Krodera rožukronis. Teātra Vēstnesis, Nr. 2
[3] Radzobe, Silvija (2006). Oļģerta Krodera Apokalipse. Neatkarīgā Rīta Avīze, 25.03.

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt