Zanda Borga

Liepājas teātra literārā padomniece

Orbīta. Karīna

Atrast laiku sarunai ar Karīnu nav viegli. It sevišķi tagad, kad dzīve iegājusi nedaudz mierīgākās sliedēs un atsākušies pasākumi, kurus var apmeklēt publika.

Lai gan pat tad, kad Latvijā un pasaulē bija iestājies savāda veida klusums, Karīna rosījās. Viņa nekad nesēž, rokas klēpī salikusi, vienmēr iet un dara. Un, ja nav palīgu, visu izdarīs pati. Enerģijas viņai nudien netrūkst, un, lai arī pati sevi dēvē par diezgan bailīgu, viņa vienmēr ir uzdrošinājusies – ne tikai radoši sapņot, bet šos sapņus piepildīt un aizraut līdzi arī apkārtējos. Jau piecus gadus Liepājas teātra aktrise, lai gan emocionāli liepājniece bijusi vienmēr, – Karīna Tatarinova.

Karīna, tagad jau esam atgriezušies ierastākā ritmā, notiek tikšanās ar skatītājiem, bet patiesībā, skatoties uz tavu aizvadīto gadu, varētu teikt, ka tev radoši nav bijusi dīkstāve. Vairākas koncertprogrammas, Liepājas Radio teātris, kas tik vēl ne. Kā juties šajā laikā?

Ir jau ciniski runāt par pandēmijas labumiem, droši vien šobrīd vēl nesaprotam, kādus zaudējumus tā nes – gan emocionāli, gan cilvēka garīgajā, mentālajā un fiziskajā attīstībā, ar kuru gan tikt galā ir visvieglāk. Bet jā – man laikam šis laiks bija tāds, ka neizjutu dīkstāvi. Tā bija iespēja izdarīt lietas, par kurām bija idejas un domas, bet nepietika laika un resursu.

Pandēmijas laikā, it sevišķi pirmajā vilnī, man drusku nepatika visas tās online versijas, ja nu vienīgi “Irānas konference”. Ir jau forši pamēģināt, bet galvenais tām nepieķerties, jo teātris nevar būt online. Ir vajadzīgs dzīvais kontakts, enerģija. Pirmkārt, es pati nejutos paēdusi, biju vienkārši izsūkta pēc visiem zūmiem. Otrkārt, ir jānotiek enerģijas apmaiņai.

Redzot tavu rosību un dažādos projektus, noteikti man būtu vieglāk pajautāt nevis ko tu dari, bet ko tu nedari?

Konkrētajā brīdī nefilmējos, un man tā ļoti pietrūkst. Daudzi saka, ka es labi jūtu kameru – pareizāk sakot, es to nejūtu – jūtu, kur tā ir, bet mani tas neuztrauc. Man Lietuvā gan tikko bija divu dienu filmēšanās projekts – filma “Sisī”. Bija interesanti. Es tik ļoti gribēju vēsturisku filmu un vēsturisko kostīmu. Un tad, kad man to iedeva, – zini, cik tur ir kilogrami? Kostīmu novelkot, man sānos bija divas asiņainas strīpas, un nākamajā dienā sāpēja viss ķermenis. Bet tā ir baigi krutā pieredze, protams. Šis gan ir tāds mazais projekts, es vairāk domāju par tādiem, kur ilgstoši gatavojas, izstrādā lomu, kā “Likteņa līdumniekos” (LTV1 seriāls (2003-2008, rež. Virdžīnija Lejiņa), kurā Karīna atveidoja kalpones Jadvigas lomu – Z. B.), kur tu līdzīgi kā izrādē vāc stāstus, dziesmas, lamuvārdus – tāds riktīgais lielais kino process, neatkarīgi no tā, cik liela tev ir loma. To man gribētos vairāk.

Un vēl es nemācos. Ja es nodarbojos ar radio teātri, tad man ir jāzina visa fiška no sākuma līdz beigām. Piemēram, skaņu operatoriem gan radio, gan teātrī ir baisākais darba apjoms, un ir baigi forši, ka zini visas tās lietas un kaut ko vari izdarīt pats, piemēram, pats aiziet uz mežu ierakstīt to, ko vajag. Mani arī tas viss ļoti interesē, gribu tās lietas iemācīties. Man jau bija sarunāts radio ar Māri Lāci (Latvijas Radio skaņu ierakstu inženieris – Z. B.), ka iešu mācīties, bet sākās pandēmija.

Pandēmijas laikā ieguvi arī divas balvas – kļuvi par gada liepājnieci un saņēmi Liepājas Kultūras balvu 2020 par jau pieminēto radio teātra atdzīvināšanu Liepājā.

Kāpēc atdzīvināšanu? Liepājā nekad nav bijis radio teātris. Tieši tas mani nenormāli pārsteidza, ka Liepājas teātra aktieri, izņemot Egonu Dombrovski, nav neko ierunājuši. Leons Leščinskis teica, ka dara to pirmo reizi, arī Jēnis (Jānis Dreiblats – Z. B.), kaut gan man liekas, ka viņš nedaudz samelojās, esmu viņu kaut kur dzirdējusi.

Varbūt tāpēc, ka agrāk radio skanēja tieši teātra iestudējumi?

Tā gan varētu būt, jā.

Ko tev nozīmē šāda atzinība?

Foršs novērtējums. Bet es būšu ļoti skarba. Esmu to teikusi arī pilsētas vadībai – kāda velna pēc piešķirt balvas, ja visu radīto pēc tam nevar dzirdēt? Man liekas, ka būtu jēdzīgi uztaisīt vienu normālu audio portālu – es zinu, ka daži ir, bet tie nav loģiski pieejami un arī netiek reklamēti, lai cilvēki zinātu. Jā, visi zina, ka kaut ko var noklausīties Latvijas Radio arhīvā, taču tikai to, kas tur ir skanējis. Bet ir taču tik daudz visa kā! Tāpēc man liekas, ka bibliotēkai vajadzētu audio lapu, kurā ieej un klausies, ko vēlies. Tas ir svarīgi tiem, kas uz turieni netika pandēmijas dēļ vai elementāri paliek veci, varbūt vairāk neredz, ir vājredzīgie no dzimšanas, tie, kas brauc mašīnā pa četrām stundām... Arī autortiesību jautājumu ir iespējams sakārtot. Saprotu, ka ir vajadzīgs cilvēks, kas vienkārši gribētu ar to nodarboties, tāpēc – ja tāds uzrodas, lai piesakās!

Kā tas ir – strādāt ar kolēģiem radioteātrī citā ampluā?

Grūti. Man ir sajūta, ka viņi raidlugu īsti neuzskata par teātra žanru. Bet, godīgi sakot, man liekas, ka tas ir vēl iedarbīgāk par izrādi vai kino. Vizuālā informācija ļoti ātri un viegli sagremojas, jo tas ir primārais, ko cilvēks ir iemācījies uztvert. Ar redzi. Tā ir gatava informācija. Audio jeb tas, ko tu dzirdi, – tur jau darbojas sintēze – tu, tava vēsture, tavas zināšanas, tava emocionālā pieredze. Man, aktieriem un visam fonam, pareizāk sakot, audioscenogrāfijai, ir jārada bilde, jāprovocē, lai tā rastos. Tas ir tāpat kā ar stāstniekiem – ir tādi, kas var runāt, un tu dzirdi – vārdi, vārdi, vārdi, bet ir arī tādi, kas izstāstīs viselementārāko lietu tā, ka visi klausīsies. Un tā unikālākā lieta – tā bilde tik un tā būs tikai un vienīgi tavējā. Tāpēc, ka tā ir tava pieredze, tas ir tas, ko tu esi redzējis, jutis, sadzīvojis, tas rezonē uz tevi tikai tā, kā var rezonēt uz tevi. Līdz ar to tu kā klausītājs esi līdzautors, un tas ir fantastiski. Savukārt man tā ir baigākā atbildība.

Un vēl ļoti liela atbildība ir valoda, kur man arī nedaudz pietrūkst izglītības, tāpēc esmu sarunājusi, ka iešu pie radio dāmām, kas pasniedz kursus par runu, pareizrunu, loģiskumu – to, ko es mācījos dažās reizēs Radioteātrī pie Antonijas Apeles (Latvijas radio režisore un runas pedagoģe – Z. B.). Laimīgi ir tie, kas pastāvīgi pie viņas ir runājuši. Tas bija nenovērtējami. Esmu raudājusi kā mazs skuķis, bet viņa dzelžaini mācēja domas loģiku, jo, ja zini, ko gribi pateikt, uzsvērsi pareizo vārdu. Jā, radioteātris ir liela atbildība pret kolēģiem, jo es viņus arī drusku citādāk dzirdu. Tur jābūt ļoti trenētai ausij, bet tā ir lieta, ko mācās.

Radio teātrī tu dari visu – režisē, piedalies kā aktrise, veido skaņu ierakstus, brienot pa mežu…

“Dērbijas vergos” (Ludmilas Roziņas luga, kas tika ieskaņota – Z. B.) mēs ar Aneti un Kasparu (Liepājas teātra aktieri Anete Berķe un Kaspars Kārkliņš – Z. B.) bridām gar ezera malu, un es sapratu, ka tieši tas man patīk. Citiem vajag sterilu skaņu, man vajag, lai šalc, lai ir trokšņi, tas palīdz uzburt bildi. Bet tur jau ir tas joks, ka skaņu režisoram tas ir jāzina pēc pieredzes, jo to īsti nevar iemācīties. Citreiz tu vari iet pa ielu, un tas nebūt neizklausās pēc gājiena pa ielu, bet pēc velns viņu zina kā.

Esi radio teātra režisore, bet vai kādreiz esi gribējusi iestudēt izrādi arī uz skatuves?

Nekad. Vienīgajam gadījumam, kuram piekritu (Karīnas režijā tapa Janas Egles stāsta “Aiziet, jūriņā!” iestudējums Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra amatierteātrī “Projekts”, kas Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātra izrāžu skatē tika atzīts par “Gada izrādi 2019” – Z. B.), mani ļoti ilgi pierunāja. Režisors tomēr ir izglītība. Arī radio teātra režisors, protams, bet man ir kordiriģenta izglītība, un domāju, ka diezgan labi dzirdu. Turklāt man ir tāda orķestrālā dzirde – kad klausies orķestri un dzirdi visus salikumus vertikāli, visas blakus partijas. Tas man ir daudz devis. Mūzikas skolā man bija mūzikas literatūras pasniedzēja Maija Ķēniņa, kura šajā priekšmetā mācīja arī par māksliniekiem, viņu mīļākajām, par laikmetu, par to, kādā gultā Napoleons gulēja un kādu mūziku viņš klausījās. Par visu. Viņa radīja tādu milzīgu bumbu, kurā loģiski bija arī mūzika. Tas palīdzēja atcerēties visus faktus un pašu mūziku. Tāda bumbas domāšana un uztvere man radio teātrī palīdz.

Kā tu atrodi darbus? Esi ierakstījusi Bankovski, Egli, Košeļevu, Ikstenu, Joņevu. Kam jābūt darbā, lai tas tevi uzrunātu?

Nezinu, vienkārši lasu un saprotu, vai es to redzu vai ne, neesmu kritērijs labai vai sliktai literatūrai. Jo darbs var būt tik labs, cik vien labs var būt, bet mani neuzrunāt. Tāpat kā izrāde. Visi var teikt – tā ir slikta izrāde, bet, ja ir kaut viena lieta, kas mani nopērk un aizvelk līdzi stāstam, tad es neteikšu, ka izrāde ir slikta.

Patlaban top pavisam jauns projekts, kas noslēgsies augustā un jau drīz pēc tam skanēs Latvijas Radio 1 desmit raidījumos turpinājumos – Noras Ikstenas “Jaunavas mācība”. Ar pašas autores atbalstu.

Jā, man liekas forši, ka tas notiek ar Noras līdzdalību, lai gan viņa man pateica – es tev uzticos, un tu vari darīt, kā gribi. Tā ir gandrīz tāda kā biogrāfija – viņas dzīves notikumi, dzimta, visas šīs sievietes. Viņa arī teica – tas ir ceļš uz manām dzimtas mājām. Līdz ar to šī ir tā grāmata, par kuru nedomāju, kā to redzu. Nedomāju, ka tur jābūt tādam ļoti privātam manam redzējumam. Šobrīd man negribas visu atklāt, bet mums ir ieraksta režisors Jānis Straume, kurš ir arī izcils pianists un komponists, viens no labākajiem skaņu režisoriem Latvijā. Tas būs kopdarbs – viņš strādās gan pie mūzikas, gan ieraksta un skaņas režijas. Jā, tas ir ļoti liels darbs, atbildība ir milzīga. Noras Ikstenas grāmatas man ir burvība. Ne šī vārda romantizētā izpratnē, bet tā rodas, katru reizi lasot. Tāpat kā Bulgakova “Meistars un Margarita”, kur jau reiz lasītais tevī saspēlējas un iedarbojas pilnīgi citādāk. Aizķer tevī kaut ko. Un Norai ir tieši tāpat. Es negribētu šo burvību atņemt klausītājam.

Zinu, ka tu jau sen gribi veidot lielu stāstu turpinājumos, šī būs pirmā reize. Līdz šim tev bijuši tikai atsevišķi stāsti…

Jā, un šis ir tāds darbs, kur es jau tagad domāju, kurā brīdī teikt stop – šī sērija beidzas, un tagad būs nākamā. Darbs ir sarakstīts pa nodaļām, bet man tās izriet viena no otras. Bet mana pieredze ir tāda, ka sākam rakstīt un tad, kā saka: И речка тогда уже скажет. [1] Kamēr nedzirdu, kā aktieris to ir ierunājis, ļoti daudzas lietas var būt tikai pieņēmuma formā. Tad, kad es to dzirdu, ieraksta procesā viss saliekas pa plauktiņiem. Un es ļaujos. Tas ir interesanti, jo kā aktrise procesā tā neļaujos – brīžiem par daudz gribu sevi kontrolēt, brīžiem pārcenšos, bet šajā audio režijas lietā – ļaujos. Varbūt pārliecība par to, ko dzirdu, ir pamatīgāka. Šajā darbā pati būšu stāstnieces lomā. Es sapratu, ka tā ir jāieraksta dabā, vienkārši ejot. Un to mēs ar Mildu (Liepājas teātra skaņu operatore Milda Ziemane – Z. B.) darīsim. Es nevaru nevienai aktrisei pateikt – davai, lapas rokā, un ejam! Tur ir tik daudz, un es to darīšu pati.

Tev ir vēl viena mīlestība: Māris Čaklais. Kā un kāpēc?

Stāsts sākās, kad ar Plenēru apvienību ierakstījām disku. Salikām dziesmas, tur bija ļoti daudz Māra Čaklā. Aizgāju pie Imanta Kalniņa vienkārši parunāties par to, ka mēs rakstām viņa dziesmas un mūziku. Tajā reizē Kalniņš teica – es vispār gribētu tev uzrakstīt kādas dziesmas. Viņš man ieteica sazināties ar Māra atraitni Ievu Čaklo, un viņa man atsūtīja 12 vēl nepublicētus dzejoļus. Ārkārtīgi skaisti dzejoļi! Iekļāvām tos programmā. Man viena viņa grūpija, kundzīte gados pateica – ziniet, Mārim patiktu, kā jūs runājat viņa dzeju. Un tad sapratu, ka laikam pareizi viņu jūtu.

Un tu esi uzdrīkstējusies, jo tev ir divi projekti: viens, kas laimīgi piedzīvojis pirmizrādi – muzikāli literāra ekspedīcija pa Liepājas teātri “Orbīta. Čaklais” –, un otrs – sarunu koncerts “Čaklais. Cits.”, kas pirmizrādi ar skatītājiem nepaspēja piedzīvot, jo tā bija paredzēta nedēļu pēc lokdauna. Tagad “Orbīta. Čaklais” top arī kā digitālais projekts, tieši šobrīd pie tā strādā programmas “Skolas soma” ietvaros.

“Orbīta” izauga no sarunu koncerta “Čaklais. Cits.” – programmas, ko daļēji nospēlējām pagājušajā vasarā Liepājas teātra pagalma koncertos un kura, nedaudz papildināta, drīzumā skanēs arī no teātra skatuves. Tajā gan neskanēs tikai Kalniņš, arī Ķiģelis, kas ir ļoti liela daļa no Māra Čaklā dzejas.

Bet vispār – ja nebūtu Roberta Dintera (brīvmākslinieks, mūziķis un komponists, ar kuru Karīna regulāri sadarbojas – Z. B.), es nedziedātu tā, kā dziedu. Man ļoti palīdz tas, ko viņš dara ar skaņu, ar ģitāru. Mēs viens otru muzikālajā domā turpinām, ja tā nebūtu, nebūtu radusies “Orbīta”, jo tā tiešām radās procesā. Robis pieaicināja savu draugu Valdi Skarevicu, viņi atnesa daudz aparātus, vijoles un čellu, un dziesmas sāka skanēt tā, kā man ļoti patīk. Viņi ir tie, kas rada dzejolim bildi, un kaut kā šis projekts aizlidoja. Pagājušā gada iestudējumā publika atradās uz skatuves un mums līdzās. Tajā piedalījās arī jaunie Liepājas aktieri ar lasījumiem, kas bija no “Orbītas” grupas. Man liekas, ka šis vārds ļoti atbilst arī Čaklajam – jo tā ir viņa orbīta, viss viņa kosmoss. Šobrīd top arī digitālā versija, kas būs interesanta, jo filmējam to 360 grādos, tā, lai skatītājs ar savu telefonu var nonākt Liepājas teātra Lielajā zālē. Tas, protams, nav nekas jauns, bet Latvijā nav plaši izmantots. It īpaši “Skolas somas” un obligātās literatūras kontekstā – ja kāds nelasa dzeju, tad mēs to piedāvājam interaktīvu, andergraundīgu, jo mūzikā tā ir citādāka. Tā ievibrē un iekustina to, ko nemāki noformulēt saliktā, sakārtotā teikumā. Tas katrā gadījumā ir eksperiments – ne dzejas, bet muzikālajā ziņā.

Runājot par digitālajiem projektiem, tu piedalījies arī izrādē skolēniem “Kā top izrāde?”, kas nebija ieraksts, bet katru reizi tiešraidē. Kopā tika nospēlētas vairāk nekā 150 izrādes. Kāda bija šī tikšanās ar jauniešiem digitālajā vidē?

Var redzēt, ka tas ir obligāti. Video kamera nav ieslēgta, un jaunietis sevi ir aktivizējis tikai tāpēc, ka skolotāja to ir likusi. Pēc tam kamera ieslēdzas, un tad tā ir maza uzvara. Ja viņš pēc tam vēl kaut ko pajautā vai uzraksta čatā, tā ir vēl lielāka uzvara, jo saprotam, ka āķis ir iemests – ja viņam kaut uz mirkli ir radusies interese, tas jau ir daudz. Šajā izrādē mēs necenšamies nevienu audzināt. Pārmest, ka bērni nelasa grāmatas, ir muļķīgi – viņiem, atšķirībā no manas bērnības, ir visa kā tik daudz. Man bija tikai grāmatas un trīs pārraides televīzijā. Bet viņiem ir tik daudz iespēju un informācijas. Tāpat nevajag censties nopirkt viņu uzmanību pa lēto. Tāpēc man patīk, ka šajā izrādē mēs necenšamies neko trivializēt. Mēs vienkārši iedodam shēmu un pastāstām viņiem to, ko viņi nezina par teātri.

Reiz vienā no izrādēm, kuru spēlējām trešās klases skolēniem, man kāda meitenīte tā ļoti domīgi pajautāja – kāpēc ir vajadzīgs teātris? Un es apstulbu, jo sapratu, ka tas jautājums nav uzdots pa jokam, bet viņa tiešām nesaprot. Es sajutu baigāko atbildību paskaidrot, kāpēc, man pašai tas bija jānoformulē gan sev, gan bērnam. Ir situācijas, kuras dzīvē notiek, un ne vienmēr tās ir labas un var arī sāpēt. Šie skarbie notikumi nav obligāti jāiedzīvo pašiem, bet skatoties mūsos var rasties līdzjūtība un empātija. Teātris ir vajadzīgs, lai mēs saprastu, kā otrs jūtas.. Un pēkšņi visi bērni apklusa.

Tev pašai labāk patīk spēlēt nopietnajās izrādēs?

Es mulstu no komēdijām. Pedagogs Kļims (ukraiņu izcelsmes režisors Volodimirs Kļimenko – Z. B.) man gan teica, ka esmu komēdiju aktrise, un brīžiem, vadot koncertus, kur visi smejas, saprotu, ka varu tāda būt, bet laikam vēl nemāku. Tāpēc es mulstu, un līdz ar to tas varētu nebūt smieklīgi. Es vienkārši nezinu šo žanru.

Man ir jāsaprot, kas izrādē notiek, arī tad, ja tas ir vārdos neietērpjams formulējums. Man ir jāzina iemesls un tas, no kurienes aug kājas. Režisoram ir jāmāk pateikt, ko viņš grib, lai aktieris nospēlē. Viņam nav jāpasaka viss, bet galvenais, lai saprotu, kas ir tas, kas ir jāpasaka. Es, protams, analizēju pati, bet daru to no sava viedokļa un pieredzes. Tas ne vienmēr der izrādei un režisoram.

Piemēram, Regnārs Vaivars – viņš izklāsta situāciju, kas tev varbūt nav saprotama, un piedāvās tūkstošiem variantu vienai situācijai, ļaujot atrast to, kuru esi izjutis uz savas ādas. Un atradīsies. Regnārs ir režisors, kurš piedāvā risinājumu, ja pats to nerodi, un kurš var atbildēt uz visiem jautājumiem. Es vispār esmu runātāja – man par jebko vajag sākt runāt, jo šī verbalizēšanās aiziet līdz skaidram rezultātam. Bet ir daudzi režisori, kas negrib, lai uzdod viņiem jautājumus. Pirmā loma Liepājā man bija tieši pie Regnāra, kad viņš mani paņēma izrādē “Klibais no Inišmānas” (2015), un man ļoti patīk Regnārs. Viņš ir režisors, kas vienkārši nevienu brīdi neliek tev justies muļķim. Un tas ir tik superīgi – it sevišķi tik kompleksu māktai aktrisei kā man (smejas).

Ja jau sākām runāt par režisoriem, kuri ir tie, kas uz tevi ir atstājuši vislielāko ietekmi? Kuri ir atstājuši nospiedumus tavā aktrises karjerā?

Pēteris Krilovs, protams. Mums kursā bija četri pedagogi – Māra Ķimele, Anna Eižvertiņa, Edmunds Freibergs un viņš. Un kaut kā tur viss sadalījās pa sfērām. Es biju pilnīga Pētera aktrise. Tad pilnīgi noteikti Regnārs (smaida). Jā, un Jurijs Djakonovs, lai gan visi viņu uztver vairāk kā aktieri. Ar viņu man bija fantastisks process ar “Tetovēto rozi” (projekta izrāde 2012. gadā, kas vēlāk tika spēlēta Dailes teātrī – Z. B.) Jautājums, protams, ir, kā es to nospēlēju. Atrados psiholoģiski smagā dzīves situācijā – “Observatorija” (režisores Gaļinas Poliščukas vadītais teātris – Z. B.) aizgāja uz grunti, dzīvē bija diezgan smagas situācijas ar nāvītēm. Un tajā brīdī “Tetovētā roze”, kas ir tik destruktīva. Neesmu tā aktrise, kas nospēlē no sevis nost, es tādās situācijās aizslēdzos. Un tikai tad, kad nākamajā sezonā mēs to spēlējām Dailes teātrī – es, Maija Doveika un Dailes teātra aktieri, tikai tad man tas viss tā pa īstam pavērās. Tas, ko Jurijs uztaisīja, – tas bija ģeniāls iestudējums, un man nelikās, ka mēs viņu esam nospēlējuši. Vismaz es to nenospēlēju līdz galam. Man Serafimu vajag nospēlēt ar šīs dienas prātu un emocionālo stāvokli. Jurijam ir no Dieva dota risinājumi. Viņš ir pilnīgs jaunības režisors – pēc būtības jauns un dulls, un traks, un tajā pašā laikā gudrs un vieds.

Māra Ķimele – mums gan reizēm ir ļoti karsti gājis, bet viņa ir tāda personība! Viņu vajag vienkārši dzert – ja viņa atver muti un kaut ko saka – dzert! Vajag ņemt no viņas visu, ko ar savu prātu esi spējīgs paņemt. Jā, viņa arī ir provokators, kas izprovocēs tevi līdz asarām, dusmām, bet tas viss ir pie lietas. Man arī ļoti patīk Inga Tropa, kopā taisījām “Mēness dārzu” Dirty Deal Teatro (2014). Viņa arī sarunājas ar kosmosu, bur kaut kādas fantastiskas lietas – tik skaistas un emocionālā līmenī saprotamas.

Esmu labās domās par mūsu skatītāju – man liekas, ka viņš ir tik skolots. Skatītāji ir domājoši, saprotoši, zinoši – ar lielu informācijas bagāžu. Cilvēks jau sen ir attīstījies, un nevajag viņam mēģināt kaut ko iesmērēt. Tādi režisori, kā, piemēram, Regnārs, nekad neiedod sagremotu informāciju. Šie nosauktie režisori strādā citos līmeņos. Arī Dmitrijs Petrenko – tā smalki. 

Un, protams, Gaļina Poliščuka, pie kuras “Observatorijā” pavadīju deviņus gadus. Pēc septiņiem darba gadiem Nacionālajā teātrī sapratu, ka tur tomēr vēl darbojas sistēma, ka ir tipāži – bērni vai stervas. Aizgāju pie direktora un pajautāju, vai es nevarētu izvēlēties, uz ko viņš man atbildēja – ja gribi izvēlēties, tev jāiet ārštatā. Un es nenožēloju ne brīdi. “Observatorijā” vispār nebija nekādu rāmju, lai gan baigā disciplīna, jo Gaļinai patika mēģināt 24 stundas bez brīvdienām. Man patika visu laiku atrasties tajā procesā.

Kā ir spēlēt pirmizrādi bez skatītājiem – tev šādas slēgtās pirmizrādes iekrita vairākas. Protams bija daži savējie, bet tas ir citādāk...

Nē, skatītājs ir skatītājs.

Arī, ja spēlē 30 cilvēkiem?

Man nav atšķirības. “Skatuvē” (Annas Eižvertiņas vadītajā neatkarīgajā teātrī “Skatuve” – Z. B.) esam spēlējuši pieciem, sešiem cilvēkiem. Bet es jau teicu, ka esmu procesa cilvēks. Man vissatraucošākais un visforšākais ir tieši šis tapšanas posms. Un protams, ir forši, ka tu patīc skatītājam un saproti, ka ir trāpīts. Bet man svarīgākais ir kolēģis un režisors. Piemēram, izrādē “Malыš” (2020) man vislielākais kritērijs ir Dima (izrādes režisors Dmitrijs Petrenko – Z. B.).

“Malыš” tapšanas process jums bija visai neierasts. Sākāt darbu jau pandēmijas posmā.

Brīvpratīgi piespiedu kārtā mēs apmēram pusotru mēnesi mēģinājām Zoom režīmā. Šoreiz tas bija pandēmijas pluss. Kā visbiežāk notiek galda process? Visi apsēžas pie galda, trīs reizes izlasa lugu un sāk strīdēties, neviens nevienā neklausās un vēl apvainojas. Aktieris no sākuma nesaprot, kas tad viņam jānospēlē, tad viņš paliek nervozs un tīri cilvēcīgi sāk vainot režisoru un visus kolēģus. Un tajā brīdī ir pilnīgi pofig, ko režisors tur saka un domā, lai gan visi zina, ka tikai viņš zina, ko viņš no tā visa grib uztaisīt, un mums visiem, gribi vai negribi, ir jāelpo viņa elpā. Tas ir komandas darbs, kas ir viskrutākais teātrī.

Zoom režīms ir tāds, ka nevari sākt runāt ātrāk, nekā iepriekšējais ir pabeidzis, jo tad veidojas kropla skaņa. Galda periods mums bija ļoti labs – jo vienkārši visiem nācās visus klausīties, redzēt un dzirdēt. Un vismaz manās sajūtās – pēc tam, kad aizgājām jau uz skatuves dēļiem, process likās tik mierīgs un harmonisks, ka jutos tik pārliecināti un droši, kā sen nebija bijis. Bet varbūt tas ir Dimas faktors. Es viņu ļoti sen jau pazīstu, cienu un mīlu kā cilvēku, bet kā ar režisoru strādāju pirmo reizi. Man vienkārši patīk viss, ko no viņa taisītā esmu redzējusi, patīk mēģināt pie viņa, un arī “Malыš” man ir viena no mīļākajām izrādēm.

Šī ir ļoti savdabīga un neierasta izrāde, jo tu tajā sarunājies krievu valodā. Vai tas prasa cita līmeņa koncentrēšanos? Kā tieši valoda tev palīdz sajūtas un tēla meklējumos?

Kad iemācījos tēla tekstu, es sāku domāt krieviski, valoda ir vienkārši daļa no Nastjas. Varbūt, ka tas iedod drusku citu sajūtu. Viena žurnāliste pajautāja Dimam, kāpēc es runāju ar Odesas ebrejietes akcentu. Apstulbu, jo nekādu akcentu netaisīju, man vienkārši likās, ka tā sieviete tā runā, izejot no varones emocionālās vēstures. Domāju, ka tā ir sibīriete, kura ir audzināta patriarhālā garā un nonākusi ļoti savdabīgā situācijā. Var jau būt, ka nospēlējās mana ceturtdaļa ebreju asiņu.

Bet ar krievu valodu – tas ir dīvaini, jo es laikam tiešām primāri informāciju uztveru ar ausīm. Man valodas vispār nepadodas. Krievu valodu, ja man ir īsā laikā jāiemācās, mācos dziedot. Jo runāju ar šausmīgu, bet dziedu bez akcenta. Filmējos filmā “Geparda dzimšana” un lūdzu, ja viņi grib, lai runāju bez akcenta, lai tekstu sūta ļoti laicīgi. Aizbraucu, man iedod jaunas lapas, un saprotu, ka man viss ir jāiemācās nakts laikā. Ufff. Tā nu gulēju savā istabiņā un dziedāju – rečitēju kā operā. Nezinu, ko padomāja īpašnieki un kaimiņi, bet tādā veidā iemācījos.

Tu ilgu laiku nebiji nevienā teātrī, tagad jau piecus gadus esi Liepājas teātra aktrise. Ko šis prombūtnes laiks tev ir devis, un kā tu jūties šobrīd? Esmu domājusi par tavu iesaistīšanos tik daudzos projektos – ka tā nāk no laika, kad tev pašai šie projekti bija jāmeklē.

Zini, kas ir grūtākais frīlancera darbā? Kas vispār ir grūtākais latvietim? Sevi piedāvāt. Varbūt jaunākiem cilvēkiem tagad ir citādāk, bet mana vecuma un nedaudz jaunāki vairāk domā – kā tad es sevi piedāvāšu, ja mani gribēs, tad jau atradīs. Pēc Nacionālā teātra gāju prom ārštatā ar saukli – ja esmu laba aktrise, tad mani vajadzēs tik un tā. Gāju pie direktora un teicu – esmu frīlancers, man ir daudz brīva laika, ja jums ir atbilstoša loma, es labprāt šajā teātrī pastrādātu. Jā, šis laiks mani iemācīja piedāvāt sevi, un es to darīju, jo man ir profesija, izglītība un pieredze.

Un tā tu nonāci arī Liepājā.

Jā, izmantoju savu brīvo laiku, braucu skatīties izrādes. Frīlancera laiks tādā ziņā bija burvīgs, ka redzēju pilnīgi visu, kas tā bija par pieredzi! Otrā ziņā – jā, tev ir jāpārlauž sevi. Esmu kompleksains cilvēks, varbūt tieši tāpēc mans izaicinājums arī bija kļūt par aktrisi, pārvarēt savus kompleksus un nedrošību par savām spējām. Nenoliedzu, ka cenšos patikt. Un es nerunāju par patikšanu publikai – kad tevi uz rokām nēsā un ir kaut kāds dīvu kults. Joprojām mulstu, kad man uz ielas nāk klāt un lūdz nofotografēties. Viens ir tas, ka tevi uz skatuves novērtē, sauc “bravo” un pēc tam uzraksta, bet esmu uzrunāta gan tramvajā, gan tualetē (smejas).

Pirms tam Liepājas teātrī biju bijusi tikai un vienīgi skatītājs, bet spēlējusi nekad. Starp citu, es taču stājos Liepājas teātra studijā un gribēju būt tikai un vienīgi Liepājas teātrī. Tajā brīdī, kad pēdējā kārtā izlidoju, tas bija pasaules gals, tikai tāpēc aizbraucu uz Rīgu. Jo manī bija tāda baigā spītība – ja es jums nepatīku un nederu, es pierādīšu, ka varu.

Ir aktieri, kas izdara savu darbu mēģinājumā un iet mājās. Bet tu visu laiku gribi vairāk un tālāk, pati ģenerē idejas, pati tās piedāvā un lielākoties arī realizē. Tev nekad nav bail?

Vienmēr. Esmu nenormāli bailīga. Patiesībā vislielākā drosme man ir šajās audiolietās. Var jau būt tāpēc, ka ikdienā nesaskaros ar kādu, kas to ir darījis labāk un vairāk nekā es. Ja man Latvijas Radio nāktu pretī Antonija Apele, tad gan es laikam teiktu – ārprāts. Jā, un Andrejs Migla (rakstnieks, režisors, strādājis arī par radio galveno režisoru – Z. B.). Cik žēl, ka mūsējie un arī jaunais kurss tā īsti nepaspēja ar viņu pastrādāt – jo viņš zināja, kas tas ir. Tā ir vecā, labā, klasiskā skola, kur, ja tu neesi muļķis, iemācies to kvadrātu, pamatu un pēc tam izmanto. Protams, tas viss nestāv uz vietas, tāpat kā skaņas apstrāde un valoda.

Neatceros, ka man būtu bijušas kaut kādas baisās bailes kāpt uz skatuves. Ir tauriņi – lielāki vai mazāki. Bailes izjutu vienīgi kordiriģēšanā un tajā brīdī sapratu, ka nevaru būt kordiriģente. Man liekas, ka tā ir tāda drosme diriģentiem – iet Dziesmu svētkos kora priekšā. Kad skatītājs vērtē teātrī, tas ir citādāk.

Tevī ir tik daudz enerģijas. Kur tu to ņem, kā tu sevi atjauno? Zinu, ka skrien un kāp kalnos, piemēram…

Sāku skriet, jo man vajadzēja trenēt elpu, lai varu dziedāt, runāt un neaizelsties uz skatuves. Kad atrodi elpu skriešanā, tu vienkārši skrien, domā simts domas vai tikai vienu, ja paveicas. Elpu atradu pusmaratonos. Esmu noskrējusi trīs. Katru rītu skrienu ar Sīpolu (Karīnas suns – Z. B.), kopā esam savākuši ne vienu vien maratonu (smaida). Skriešana dod baigo enerģiju. Tāpat kā jebkura laba meditācija – viss, kur rodi atgriezenisko saiti. Enerģiju dod arī laba izrāde ar skatītājiem – tu vari būt pilnīgi slapjš, kā “Precībās”, bet, ja izrāde ir laba, varu nobliezt tūlīt vēl vienu! Kāpju arī kalnos. Divas reizes esmu uzkāpusi Kazbekā. Man ir teiciens – es taču kāpju kalnos, varu izdarīt arī šo!

Un vēl kopā ar Kārli Kazāku brauc velomūzikās un tikko atgriezies no kārtējās ekspedīcijas. Un pēkšņi sāki ļoti smaidīt.

Tas ir tas pats, kas kāpt kalnos, – patiešām šausmīgi grūti, jo tie ir vidēji 70 km dienā. Braucam pa mežiem un pāri pļavām. Un ir brīži, kad iebraucam lauku sētā, uz mums skatās kā uz spokiem un paprasa – bulli neredzējāt? Nē. Nu, tad labi! (Smejas.) Šogad bija situācija – kartē ir norādīts ceļš, bet ceļa vairs nav, vien labības lauks – mēs vārda tiešā nozīmē iebraucām auzās (smejas). Un tad vakarā priekšā ir cilvēki, kuri ir gatavi satikties un runāties. Tas nav tik vienkārši, ka tu iebrauc, nopeldies un tad nodzied koncertu. Nē, tur vēl ir stundas pirms un stundas pēc – līdz vēlai naktij. Cilvēki par tevi priecājas, tas protams dod enerģiju un tu tikai smaidi. Tas viss ir ar pievienoto vērtību.

Un ko tālāk?

Ļoti ceru uz Liepājas teātra mazo zāli un to, ka tas būs black box, jo tam ir ļoti lielas iespējas. Tā telpa, skaņa un vide ir tik transformējama. Mana pieredze ir tāda, ka tad, kad tiek noņemts viss liekas, šī melnā kosmosa telpa liek koncentrēties uz cilvēka emocionālo pasauli un smalkajām uztverēm, kuras mūsdienu cilvēkam ir pastiprinātas.

Un vēl ļoti gribētu uztaisīt Karostas romances, jo tas ir ļoti liels materiāls ar lielu vēstures bagāžu – cara, Latvijas un padomju laikā. Tās ir dziesmas un mūzika, kas skan visos šajos laikos. Tie ir cilvēka likteņi, tādi stāsti. Un nospēlēt to visu Karostas manēžā, bet man vēl pamatīgāk tam jāpieķeras klāt.