Zanda Borga

Liepājas teātra literārā padomniece

Skatuve pieprasa brīvību

Saruna ar Rolandu ir kā zemledus makšķerēšana. Tu stāvi uz aizsaluša ezera spoguļa un redzi, ka zem ledus vāka ir daudz zivju.

Bet ledus ir tik biezs, ka tev izdodas izurbt vien mazu āliņģīti, pa kuru visas zivis nesaķersi. Par laimi – vismaz dažas izdodas izcelt virspusē, apjaušot, ka zem ledus palicis vēl tik daudz. Un tomēr šī ir ļoti godīga saruna, jo Rolands uz daudziem jautājumiem atbildi sāk ar frāzi, ka par šo ļoti daudz jau domājis. Skatuviskā harisma nav vienīgā lieta, kas Rolandam nešaubīgi piemīt. Viņā slēpjas arī lielas darba spējas, neatlaidība un domu dziļums. Rolands ļoti maz izmanto soctīklus, lai gan tad, kad izslēgts diktofons, ieminas, ka reizēm jau arī viņam gribas palielīties, bet tomēr to nedara. Beautiful things don’t ask for attention [1] – tāds ir Liepājas teātra aktieris Rolands Beķeris.

Cik tad nesen visi runāja par Klaipēdas kursiņu, kas teātrī ienesis jaunu enerģiju, un re – te tu esi. Jau 12 gadus teātrī. Kā tu jūties pēc šiem 12 gadiem profesijā?

Jūtos labi, forši. It sevišķi tāpēc, ka sezona ir beigusies, un tā bija burvīga, pat ja smaga un gara. Ienāca jaunais kurss, un varbūt tieši tāpēc es šajā sezonā vairāk atcerējos to, kā es ienācu teātrī, kā adaptējos, kā mani uzņēma pārējie aktieri. Jauno ienākšana vienkārši liek apjaust, ka esi jau pieredzējis aktieris, lai gan joprojām, ejot uz katru iestudējumu, jūties, it kā visu sāktu pirmo reizi. Ir laba sajūta. Tu vairs neesi jauniņais. Forši, ka vari kādu padomiņu iedot.

Vai šī kursa ienākšana tevī kā aktierī kaut ko maina?

Dabiski, ka maina, ne tik ļoti man, bet iestudējumiem kā tādiem. Dod pievienoto vērtību skatītājiem. Jaunas sejas. Tie ir citi partneri ar citu aktierskolu un citu enerģētiku. Ar savējiem jau esam izspēlējušies un aptuveni nojaušam, kas mūs sagaida. Vairs nav rutīnas. Ne ar visiem gan sanācis būt partnerībā, bet man patīk, kā viņi strādā, cik viņi ir kritiski pret savu darbu, ir laba darba ētika – kaut kādas līdzīgas iezīmes, kā mums bija Klaipēdā.

Nekādus kapračus viņos neredzi?

Es tieši par šo esmu domājis. Kas ir augstvērtīgs aktieris? Tāds, kuram kaut kas jāpierāda, jāizdara. Vai nu jādabū skatītāju mīlestība, vai slava, vai balva. Jaunos vēl nevar dēvēt par tādiem, līdz ar to man nav jābaidās no tā, kā vēl nav, pat ja viņi būtu talantīgāki par mani – kaut vai simts reizes. Šajos 12 gados esmu nospēlējis gan veiksmīgas, gan ne tik veiksmīgas lomas. Un tagad man liekas, ka beigās tieši ceļš ir tas, kas nosaka tavu vērtību, tas, vai turpini augt. Rušināt pa mazdrusciņam un vienā dienā saprast, ka tu forši visu dari. Pirms tiem 12 gadiem es tā nevarēju. Es ļoti labi atceros Rolandu, kas ienāca teātrī. Rolandu, kas baigi steidzās, baigi ātri kaut ko gribēja dabūt un tādā veidā tik daudz ko zaudēja. Tajā pašā laikā tam klāt bija baigi lielā brīvība. Tieši šo brīvību es gribētu paņemt no jaunākā Rolanda. Nē, es tiešām nebaidos no jaunajiem, viņiem viss vēl ir priekšā.

Saki, ka būtu gribējis paņemt līdzi brīvību. Tev pašam liekas, ka tagad vairāk baidies? Man liekas, ka tu kā aktieris esi bezbailīgs.

Mana profesija uz skatuves pieprasa nebaidīties, lai gan visi aktieri ir bailīgi. Es daudz domāju par to, kā katru vakaru dabūt rezultātu, bet pašam būt arī brīvam. Pa šiem gadiem ir nākusi klāt profesionalitāte un pieredze, un šobrīd es vairāk gribu visu kontrolēt, tas iedod lielāku stresu. Bet tad, kad paskatos uz saviem pieredzējušākajiem kolēģiem, redzu, ka viņi ar šo stresu cīnās vēl vairāk. Man liekas – jo tu ilgāk esi profesijā, jo grūtāk paliek. Jaunam tas tā nav. Mana mammīte ir bijusi barjerskrējēja, viņai bijis Latvijas rekords junioros. Viņa skatās un redz, vai cilvēks skrien brīvi. Pat ja viņš neskrien ātri, viņa skatās tikai to brīvumu. Viņa arī man mēdz pateikt, ka es nebiju brīvs uz skatuves, jo viņa redzējusi to saspringumu. Un jā – atzīstu, ka tā arī ir.

Tavs ceļš uz aktieriem bija mērķtiecīgs?

Galīgi ne. Dzīvoju Cēsīs, pēc stundām draugu bariņā gājām uz pilsdrupām, parku, runājām, taisījām fotosesijas, pa laikam iedzērām kādu grādīgu dzērienu. Pienāca ziema, laukā bija auksts, vajadzēja kaut kur iet. Viena meitene pienāca un teica: “Ko jūs te ārā salstat, ejiet uz Cēsu Tautas teātri, tur ir silts. Nu, tur kaut kas drusku jāpadara, bet principā tā ir viena liela ballīte.” Tieši tik vienkārši. Tā mēs tur aizgājām. Tur bija tiešām forši, tāda mīlīga atmosfēra. Un tad mums tur palika drusku garlaicīgi, līdz viens draugs teica: “Ejam kaut kur citur, kur ir silti.” Tā nonācu baznīcas korī. Es tiešām neatminos, kā, bet tie bija daži mēneši – pēkšņi sapratu, ka es jau esmu balkonā, talārā un dziedu korī. Sapratu, ka esmu pārāk ilgi aizkavējies (smejas). Bet teātrī mēs turpinājām. Kad mācījos 12. klasē, man piezvanīja draugs Kaspars Kārkliņš (aktieris, Rolanda kursabiedrs – aut. piez.) un teica, ka viņš braukšot uz Liepāju, ka tur uzņemot aktierus, vai es arī negribot? Izstāstīju to Sandim (aktieris Sandis Pēcis – aut. piez.), ar kuru kopā gājām Tautas teātrī, un izdomājām, ka varētu vienkārši aizbraukt uz konsultācijām. Bija labs brauciens, tēvs atveda, Liepājā nekad nebiju bijis, tā bija pirmā reize. Un iemesls, kāpēc mēs piekritām, bija tāds, ka zinājām – vidusskolas eksāmenu rezultāti būs tad, kad mēs jau būsim uzzinājuši, vai esam uzņemti Klaipēdas Universitātē. Padomāju – super, ja mēs tiekam, tad būs vienalga, kā mēs esam nolikuši eksāmenus. Un bija pilnīgs miers. Man gan bija vairākas izvēles. Biju braucis arī uz konsultācijām RTU un Kultūras akadēmijā uz audiovizuāļiem. Bet tur bija jāraksta eseja par “Nāves ēnā” (Rūdolfa Blaumaņa noveli – aut. piez.), es tur neko sakarīgu neuzrakstīju.

Tad tev visu mūžu vajadzētu būt pateicīgam tai meitenei, kura tevi uzaicināja uz Tautas teātri pasildīties.

Un es esmu, jo man tiešām nekādu aktiera sapņu līdz tam nebija.

Vai tu vispār esi sev definējis, ko tev nozīmē būšana uz skatuves?

(Ilgi klusē.) Nezinu, vai esmu nodefinējis, bet esmu par to domājis. Man šķiet, ka visi aktieri cenšas aizpildīt kaut kādu tukšumu, to, kā viņiem pietrūkst kā cilvēkiem. Būšana uz skatuves nav došana došanas pēc, tikai tāpēc, ka man ir talants un es varu jūs iepriecināt un dot mīlestību. Uz skatuves aktieris sevi pabaro, sareizina visu ar desmit un tad var atdot. Tā ir kaut kāda ķīmiska reakcija, ka no vienas vienības izdalās vairāk. Bet dzirkstelīte ir tajā, ka pašam aktierim vajag kaut ko.

Vai gribi teikt, ka tu uz skatuves kompensē to, kā tev ikdienā trūkst?

Bet tā nav ikdiena. Tas ir kaut kas tāds, kas tev velkas gadu gadiem, varbūt pat no dzimšanas. Kaut kas nav kārtībā ar šiem cilvēkiem, nu, ar aktieriem, man liekas. Mācītājam misija ir ticība, viņš to sludina, tas ir skaidri saprotams. Aktieriem tas tik skaidri nav. Man liekas, ka es kaut ko kompensēju. Nezinu – ko, bet jūtos tur [uz skatuves] labi. Es ārstēju sevi un jūs. Bet tā taču ir – sadzen visus zālē, aizslēdz durvis un izslēdz gaismu. Un es tur kaut ko stāstu un viņi manī klausās (smejas).

Tu pats arī ej uz teātri, lai paskatītos kolēģus un iegūtu sava veida terapiju?

Tad, kad ir iespēja, es to daru, mani tas ļoti iedvesmo. Es pat televīzijā paskatos izrādes, un pat tur spēju iedvesmoties. Pēdējos gados gan ir tik daudz darba, ka daudz ko neesmu redzējis. Uz sava teātra kolēģiem gan neeju skatīties, lai iedvesmotos, bet gribu zināt, vai viņi pārsteigs. Un viņi pārsteidz. Reizēm tā var būt viena sekunde (uzsit knipi), kad es padomāju: o, šito es neesmu redzējis.

Divas reizes esi bijis nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai. Tev tas ir bijis svarīgi?

Protams, bet es melotu, ja teiktu, ka baigi daudz par to esmu domājis. Bet zini, kad tas kļūst svarīgi? Kad redzu, cik svarīgi tas ir kādam citam. Tad es tam piešķiru lielāku vērtību. Jo tā ir vienmēr, kad ir emocijas – gan labās, gan sliktās. Kāds pārdzīvo, ka nedabū, vai kāds baigi priecājas. Ja es redzu, ka cilvēks par kaut ko pārdzīvo, es taču nevaru teikt: ai, man gan tas pilnīgi nav svarīgi.

Par svarīgumu jautāju, jo esi man teicis, ka ne vienmēr lasi kritikas. Ka bieži paskaties un aizmirsti. 

Es pats izvērtēju, kuru iestudējumu kritikas man ir svarīgas, jo par man svarīgām izrādēm gribu zināt, ko citi teiks. Varbūt tie ir trīs darbi sezonā, varbūt viens, varbūt divus gadus nav neviena, atkarībā no tā, pie kādiem režisoriem esmu strādājis. Patiesībā kritiku lasu tikai viena iemesla dēļ, un tas ir atkarīgs no tā, kāds ir bijis mēģinājumu process, cik daudz darba, jaunrades un savu pienesumu esmu tur ieguldījis, lai pēc tam paskatītos, kā manu ieguldīto darbu kritiķi ir uztvēruši. Ja iestudējums ir bijis tāds, kur es pats neko neesmu noteicis, ja process ir bijis nekāds, mani var pat lielīt, pelt, bet man ir pilnīgi vienalga. Tad mani kritika neinteresē. Bet, ja ir bijis labs process, kurā ar režisoru esmu bijis uz viena viļņa… un tad kāds kritiķis pasaka, ka viņš neko nav sapratis, ka viņam tas liekas pilnīgi garām, tad gan man liekas: kurš no mums ir kļūdījies? Mēs vai viņi? Mēdzu par to aizdomāties.

Tikko sezonas izskaņā saņēmi skatītāju balvu. To tu uztver kā lielāku novērtējumu nekā kritikas atzinību?

Tieši kaut kad braucām mašīnā ar Egonu (aktieri Egonu Dombrovski – aut. piez.) un runājām par to, ka skatītāju mīlestība tiešām ir pats svarīgākais, kāpēc mēs vispār darām to, ko darām. Mēs gan to runājām, vēl pirms abi tikām apbalvoti šajā sezonā. 

Nezinu, vai to var teikt, bet man šausmīgi patīk Liepāja, kaut gan nekad neesmu sapratis cilvēkus, kas te dzīvo. Pats esmu no Vidzemes, viņus sajūtu vairāk. Bet Liepājā, arī spēlējot izrādes, ir sajūta, ka sākumā ir milzīga distance starp aktieri un publiku, beigās skatītāji gan tā kā salūst un pienāk tuvāk. Un tas ir tik negaidīti, tas man patīk. Nav labākas vai sliktākas publikas, bet tās tiešām atšķiras. Pat Liepājā un Ventspilī atšķiras. Katrai ir pilnīgi cita enerģētika. Liepājnieki ir drusciņ izlutināti ar visu to, kas šeit notiek. Tur, kur es dzīvoju, tā nebija. Bet, kad liepājnieki pašauj vaļā, tad saproti, ka viņi vienkārši ne vienmēr izrāda emocijas. Un varbūt tāpēc šī skatītāju mīlestība ir bezgala svarīga.

Saki, ka publika atšķiras. Kā tu vispār jūties, spēlējot ārpus ierastās vides?

Labi. Man vienmēr ļoti patikuši izbraukumi, lai uz kuru vietu tas būtu. Mājās visi tevi zina, varbūt arī zina, kā vajag, bet citā vietā skatītāji pat brīnās: Eu, jums Liepājā ir šādas izrādes, šādi aktieri? Un es saku: Jā! Tikko bijām Nacionālajā teātrī, spēlējām “Šekspīru” (rež. Elmārs Seņkovs, 2019 – aut. piez.). Kas tā par sajūtu, kāda publika, bet, protams, ka stress ir divtik lielāks, kolēģi to stresu atdod viens otram (smejas). Kad pirms dažiem gadiem spēlējām “Ģērbēju” (rež. Dmitrijs Petrenko, 2019 – aut. piez.) un sapratu, ka es te būšu viens pats uz tās lielās skatuves, tā bija tāda vientulības sajūta, ka likās – esmu pamests viens. Bet pēc tam…

Šajos gados tev bijušas 44 izrādes. Ja tev būtu jāizceļ trīs no savām lomām, kuras tās būtu? Nedomāju labākās, bet tās, kas tevī kaut ko mainījušas.

Anselms “Zelta podā” (rež. Jans Villems van den Boss, 2015 – aut. piez.), kur bija fantastisks process, kas mani tiešām mainīja. Normans “Ģērbējā” – šajā izrādē man kā aktierim bija tāda sajūta kā Pujāta tēlam uz skatuves (Edgars Pujāts šajā izrādē atveidoja aktieri dzīves izskaņā paputējušā teātrī – aut. piez.). Es spēlēju citu tēlu, bet man bija Pujāta lomas sajūta. Ka tu esi vientuļš, pamests un nekam nevajadzīgs, nederīgs aktieris un ka tā ir maska, aiz kā es slēpjos. Šī loma man tiešām bija ļoti svarīga, es daudz par to reflektēju. Un Haness Kīrmanis izrādē “Biogrāfija. Spēle” (rež. Valters Sīlis, 2021 – aut. piez.). Tieši runājām ar Aneti (aktrise Anete Berķe, izrādē atveido varoņa sievu – aut. piez.), ka mēs gan neesam šo izrādi daudz nospēlējuši, bet kā tā attīstās! Kā teiktu Inesīte (aktrise Inese Kučinska – aut. piez.) – tajā ķīmijā, kas notiek uz skatuves. Varbūt ne visiem patīk šī izrāde, bet man tajā ir brīži, kurā es pārkāpju pāri tam, kam esmu gatavojies.

Ja man būtu jāatbild tavā vietā, es arī būtu nosaukusi “Zelta podu”, “Ģērbēju” un “Precības” (rež. Sergejs Zemļanskis, 2017).

“Precības” tās nav. Un zini kāpēc? Podkoļosina (Rolanda atveidotais galvenais varonis – aut. piez.) dēļ. Jo mans varonis visu izrādi kaut ko nevar izlemt. Aktieris taču kaut ko izlemj visu laiku. Man bija tik grūti – mani kaitināja gan Podkoļosina neizlēmība, gan tas, kā es to daru. Jo labāk gribēju to darīt, jo sliktāk sanāca. Un, ja es neko nedarīju, arī bija slikti. Līdz ar to bija tāda nepatīkama sajūta, ka es visu laiku sevi kontrolēju. Izaicinājums tas, protams, bija liels, bet… Ar Sergeju gan man patika strādāt. Viņš man iemācīja dažas lietas, kas man ir palīdzējušas citās lomās.

Minēji Kīrmanu. Šajā lomā tu dažās stundās izdzīvo veselu cilvēka dzīvi. Posmu, kurā tu pats vēl neesi nokļuvis – vecumu. Varbūt tas ir tas, kas tevi satricina, aizejot mājās…

Visi cilvēki kaut kādā mērā ir noslēgti. Un, kad sāc sevi slēgt vaļā, tu nezini, cik daudz tam esi gatavs. Skatītājs jau daudz ko varbūt arī nepamana, bet es tiešām šo lomu sevī ļoti ielaižu un pēc tam jūtos baigi kails. Tā kā zinu, ka izrādē miršu, tas liek tik ļoti domāt pašam par sevi. Un pēkšņi izrādes laikā sāku domāt par saviem bērniem. Es to negribu, es gribu domāt par savu tēlu, kāds viņš tur 60 gados bija profesors, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Bet tāpēc jau tu izvēlies būt aktieris, tāpēc jau tu šeit esi.

Mani samulsināja tas, ka saki, ka “Ģērbējā” juties kā Pujāta varonis. Pamests un viens. Tiešām?

Jā. (Pārliecinoši.) Jā. Un ne tikai izrādē, kaut kādā brīdī es tiešām esmu tā juties. Tāda sevis žēlošana. Tajā lomā man klāt nāca Līga, mūsu ģērbēja, un teica: “Parādi rokas Beķeri, tev tās ir pilnīgi aukstas. Tu esi īstajā stāvoklī.” Un tad es zināju, ka ir traki. Ja tu atļauj sevī visu ielaist iekšā, tad notiek dabiska sevis plosīšana. Es katrā ziņā vienmēr esmu gājis uz to, lai gan ir bijušas izrādes, kurās esmu tukšs kā bērzs. Bet tad laikam tu vienkārši esi aizslēgts. Bet, kad atļauj, tad viss notiek. Un tad tev nekas pat īsti nav jādara. Tad tu vienkārši esi un viss. Man ir ļoti daudz kolēģu, kas sev atļauj – tu jau redzi, ka viņš ir tajā pašā matriksā, kur es. Viņš ir pieslēgts.

“Ģērbējā” tev bija ļoti interesanta pieredze – spēlēt ar Ingu Siliņu, kas tobrīd bija Valmieras teātra aktrise. Kā tev uz skatuves vispār veidojas partnerība, vai tev ir svarīgi cilvēku pazīt arī ārpus skatuves?

Laikam jau ar katru cilvēku tas ir individuāli, bet jā, man ir svarīgi ar kolēģiem uzturēt labas attiecības. Es gan teātrī neesmu baigais čupotājs. Man patīk arī dzīve ārpus teātra, cita dzīve, privātā dzīve, kas man ir kā saliņa un dod spēku strādāt teātrī. Bet partnerība – esmu novērojis, ka ar katru kolēģi ir cita ķīmija. Ar Ingu bija baigi forši strādāt. Un Pujātu es redzēju kā pilnīgi citu Edgaru. Citreiz ir tā, ka tu aizraujies ar savu lomu un baigi domā, ka es taču visu kaut ko tur spēlēju, bet vai es spēlēju uz partneri? Vienmēr esmu jutis, ja neesmu bijis līdz galam patiess, tad es to arī saņemu atpakaļ. Esmu ļoti paškritisks, nodarbojos ar pašanalīzi. Bet, jo vecāks palieku, jo ir grūtāk – prāts palicis gudrāks un reizēm tevi apmāna. Pat tad, kad gribu kaut ko izlabot, viņš paliek tur, kur bija. Paliek ietiepīgāks. Tā ir vienīgā vecuma pazīme, ko esmu novērojis. Ka tu neesi vairs tik elastīgs, tāpēc ir arvien vairāk jāstrādā. 

Tev ir arī tāds ideālais partneris – kas ir tas, ko tu meklē otrā aktierī?

Nu, tas ir tāpat kā dzīvē. Piemēram, režisors strādā, es te klusi pasaku joku, neviens cits to nedzird, bet viņš klusi iesmejas. Un es sadzirdu viņa smieklus. Viņš mani dzird, ir manā enerģētikā. Vienalga, kur būtu, viņš runā, paskatās uz mani, un es saprotu viņu. Redzu, ka viņš pamana. Tā ir arī uz skatuves – tā sīkā lietiņa. Ja partneris sajūt to pašu, tad mēs esam savējie. Nav svarīgi, cik mēs esam labi lomās, ja starp mums ir tā klusā saprašanās.

Tu savas neveiksmes pārdzīvo?

Pārdzīvošana jau neko nepalīdz. Ja man ir bijušas 40 izrādes, nav jau laika pārdzīvot, vienkārši jāiet uz nākamo. Bet es paanalizēju – jo bieži vien neveiksme nav pašā lomā. Vairāk domāju, kāpēc es tai procesā nevarēju ieslēgties. Kāpēc nevarēju atrast kontaktu ar režisoru un kolēģiem. Kas man traucēja? Vai man ir depresija? Kas notiek? Kāpēc es nevaru atrast? Kad aktieriem tiek sadalītas lomas, it kā tiek paredzēts, ko viņš izdarīs. Patiesībā ne “Ģērbējs”, ne “Biogrāfija” man nemaz nebija paredzētas, bet beigās tās izrādās divas manas mīļākās lomas.

Vai tu lūdz padomus kolēģiem mēģinājumu procesā, vai arī tev patīk pašam samargot lomu?

Padomus īsti nelūdzu, bet jā, ir viedokļi, kuros es ļoti klausos. Teātrī ir tā jokaini, jo ir aktieri, ar kuriem man vispār nav sanācis spēlēt. Ar Inesi es spēlēju daudz. No viņas arī ļoti daudz mācos – gan tehniskas, gan emocionālas lietas. Viņu vienmēr uzklausu.

Varbūt viņš pats tā neuzskata, bet pēdējā laikā Egons ir kļuvis par tādu kā manu mentoru, pat ja mums nav daudz sanācis spēlēt kopā. Viņš gan ir diezgan noslēgts un ar savām dzīves gudrībām nedalās, bet pēdējos gadus lēnām, lēnām, ļoti prātīgi esam satuvinājušies. Daudz runājam, viņš vairāk man atklājas un ļoti daudz ko iedod. Es, protams, vēl esmu tālu no tās vietas, kurā ir Egons, bet eju – pamazām, pa solītim, redzu, uz kurieni tiekties, kā izveidot sevi par personību; un tas, ka viņš dalās ar savu pieredzi, kā bijis viņam, man ļoti palīdz. Paldies viņam par to. Reizēm es pieķeru sevi domājot, ka man ir bijis tieši tāpat, tad jau nav, par ko uztraukties. Tas nomierina – es saprotu, ka man vienkārši ir jādara un jāstrādā.

Patiesībā mans etalons ir mans pasniedzējs (Klaipēdas kursa vadītājs Vītauts Anužis – aut. piez.). Viņam mati ir izkrituši, viņš ir vecs, un sākumā viņš nemaz tik labs aktieris nebija. Un tad jau nopietnā vecumā viņš sāka spēlēt pie tādiem režisoriem un tik labi! Jo viņš nekad neapstājas. Viņš var raut un raut. Es vakar filmējos kopā ar vienu lietuviešu aktieri, sākām runāt lietuviski, pateicu, ka mans pasniedzējs bija Vītauts Anužis. Un viņš atbild: mēs strādājam kopā, un es jūtu, ka uz mani uzreiz citādāk skatās. Un tad es domāju, cik forši būtu, ja par mani teiktu: O, tu spēlē kopā ar Rolandu Beķeri, wow! Liels darbs vienmēr atmaksājas. Es to redzēju jau studiju laikā, cik daudz viņš ir ieguldījis. Kad mēs ar kursabiedriem stāvējām pie bāra, bet pasniedzējs pusnaktī nāca ārā no teātra, biju tik nokaunējies. Es, pirmā kursa students, naktī stāvu pie bāra, bet viņš tikai tad ar eksemplāru rokās nāk no teātra. Nu, nav kaut kā forši.

Par tavu plastiku nu jau klīst leģendas. Teātra podkāsta “Pīpētavas sarunas” epizodē esi pieteikts: Rolands Plastika Beķeris. Pats esi teicis, ka, uzsākot aktiera gaitas, esi bijis galīgi kokains…

Vidusskolā nodarbojos ar vieglatlētiku. Ātri skrēju īsās distances, rajonā bija labi panākumi. Kad iestājos aktieros, likās, ka man fiziski ies baigi viegli, jo daudz ko esmu darījis. Un tad sākās balets… Un es sapratu, ka man ir attīstītas citas muskuļa grupas, vispār nebija nekādas lokanības. Es reāli neko nevarēju izdarīt – tik skatījos, ka to kāju Kaspars var uzcelt daudz augstāk un Mārtiņš daudz labāk (Rolanda kursa biedri – aktieri Kaspars Kārkliņš un Mārtiņš Kalita – aut. piez.). Un tad es sapratu, ka jāiegulda darbiņš, un zināju, ka es to attīstīšu. Pagāja kaut kāds laiks, un tagad ir rezultāts, kas panākts mērķtiecīgā darbā. Mans iedvesmas avots bija aktieris Uldis Anže, kad es viņu redzēju Nacionālajā teātrī. Mamma strādāja pilsētas domē, bija pieejamas vietas uz izrādēm. Es braucu, man bija šausmīgi garlaicīgi, migu ciet, līdz vienā izrādē uznāca Anže, uzlēca uz galda un no galda špagatā nolēca lejā. Un tad es beidzot pamodos. Es to nevaru izdarīt, tāpēc visus man veltītos glaimus nemaz neesmu pelnījis (smaida). 

Bet plastika tiešām nosaka ļoti daudz, ar to var spēlēties. Tā var būt arī bīstama, jo var vilkties līdzi daudziem tēliem. Ar plastiku nedomāju tikai kustību tādā ļoti lielā amplitūdā, bet arī seju, reakciju, vērtējuma došanu bez teksta – arī tā ir plastika, kaut vai, kā tu pakustini galvu. Un pat balss ir plastika. Mūsdienu teātrī tā ir neatņemama sastāvdaļa, jo ir nenormāli audzis temps un dinamika.

Esmu izkopis savu plastiku, bet tagad patiesībā man atkal ar to ir jāstrādā vairāk nekā citiem, tāpēc man tā pat kaut kur ir jābremzē. Redzēju recenziju par “Biogrāfiju”, kurā bija rakstīts, ka Rolands Beķeris spēlē Kīrmani savā mierīgajā, ierastajā manierē, lai gan šim tēlam man bija tik grūti atrast to plastiku. Noslēpt man raksturīgo aso reakciju, kas ļoti traucē. Man bija ļoti jāpiedomā, lai miers kļūtu organisks. Un tad es padomāju: redzi, tad tas lomai tomēr ir nostrādājis, jo tas, kas man nāca grūti, kādam likās man ierasti. Bet nu varbūt, ka viņš [recenzijas autors] nav citas manas lomas redzējis (smejas).

Parunāsim par Seņkovu. Gan “Grimmi” (2022), kuros spēlē galveno elfu un Ansīti, gan “Šekspīrs”, kurā esi Džuljeta un Dezdemona, prasa maksimālu uzticēšanos režisoram. Vai šī uzticība tev nāk viegli?

“Grimmos” esmu Elfen Bossen (smejas). Bet par režisoriem – katrā ziņā vienmēr esmu centies, ar visiem gan nesanāk. Bet ar Elmāru tas ir no pirmās reizes, kad viņu satiku, – nekāda nosodījuma, personīgu ambīciju. Drīzāk – es tev uzticos, esmu atklāts, bet arī prasu no tevis. Un ir tik forši just to prasīgumu! Tieši tas man ir palīdzējis atrast sevī kaut ko jaunu, pat ja tas bijis grūti. Man ir baigi svarīgi, lai režisors redz to, aiz kā es slēpjos, aiz kā es jūtos droši. Ir bailes, ka var kaut kas neizdoties, bet pat tad tu zini, ka ejam tālāk un strādājam. Man liekas, ka Elmāram uzticas visi aktieri, jo viņam aktieris ir pats, pats svarīgākais. Viņš dabū to, ka mēs esam uz viena viļņa un vienas domas. Ar Elmāru ir vienkārši lieliski – ja es vēl kādreiz pie viņa strādāšu – jau tagad ir tik interesanti domāt, kam vēl man būs jāiziet cauri, kas viņam galvā piedzims. Man ir bijušas arī tādas lomas, kurās nezinu, ko es kā aktieris ar šo izrādi vēlos pateikt. Un tas ir traki, jo kā tu vari kaut ko teikt no skatuves, nezinot tam virsmērķi. Labiem režisoriem viss ir skaidrs. Un, pat ja nav, mēs meklējam kopā, saprotam, un tad abi zināsim.

Džuljeta varētu būt daudzu aktrišu sapņu loma, bet hop, un Elmārs to iedevis tev.

Jā, tas ir super. Redzēju, ka mans pasniedzējs Vītauts Anužis spēlēja Romeo vecumdienās. Viņš reiz teica, ka nekad neesot spēlējis Romeo un nekad nenospēlēšot. Bet tagad viņš Romeo ir spēlējis. Ja man kāds kādreiz jautātu par Džuljetu, es, protams, atbildētu, ka nekad šo lomu nespēlēšu (smejas). Ja man kāds prasītu, kāda ir tava sapņu loma, un es pirms “Šekspīra” pateiktu – Džuljeta, visi domātu, ka man kaut kas nav kārtībā. Lūk, tā ir tā teātra burvība. Tas gan nenozīmē, ka es Džuljetas un Dezdemonas lomās jūtos ērti, tu nevari justies ērti. Es gan to gala rezultātu pat tā īsti nezinu, bet atceros, kāds biju mēģinājumu sākumā un kāds esmu izrādē. Man gāja tiešām grūti, jo ilgi nevarēju lomu atrast, ļoti daudz strādāju.

Kuri vēl ir tev nozīmīgie režisori?

Noteikti Valters Sīlis. Strādājām kopā ne tikai “Biogrāfijā”, bet arī izrādē “Liepāja. Latvijas galvaspilsēta” (2018). Valters tāpat kā Elmārs iedod ļoti lielu brīvību, ir arī ļoti liela uzticība. Pie abiem minētajiem es pats esmu radītājs. Kas tad ir jaunrade? Kad ir kāds liels materiāls, ka tu pats izrocies, pats dari, taisi kaut ko jaunu pats – kā aktieris. Un režisors ļoti ilgu laiku, pat ja tev neiet, tevi vienalga netraucē.

Ķermenī taču ir smadzenītes un dvēselīte, kas pretojas kaut kam uzspiestam, ko tu pats nejūti. Elmārs un Valters uzņemas atbildību līdz pašām beigām. Un ticu, ka neveiksmes viņi pārdzīvo vairāk nekā es. Tas man liek viņus vairāk redzēt kā cilvēkus, bet daudzi režisori sevi kā cilvēkus ieraudzīt neļauj. Tā mums bija Klaipēdā, ka daudzi pasniedzēji bija izgājuši krievu skolu un neļāva sevī vispār ieraudzīt cilvēkus. Bet man tas ir vajadzīgs, tas vairo to uzticību. Ja es neredzu cilvēku režisorā, arī pats nevaru atvērties.

Van den Boss ir viens no maniem TOP režisoriem. Kā režisors labāks par visiem šiem trijiem, iespējams, ir Bogomolovs. Viņš bija pārlaicīgs, desmit gadus visiem priekšā. Gan aktieri, gan skatītāji bija uz pauzes. Bet viņš līdz galam nebija mans. Kā mākslas darbam un rezultātam – noteikti, bet man kā aktierim un cilvēkam – nē. Man ir svarīgi, lai man ar režisoru sakrīt vērtību sistēma. Ļoti gaidu, kad van den Boss atgriezīsies Liepājā. Jo viņš nebaidās riskēt. Viņš ir gatavs arī uz kļūdām, un tā ir liela drosme. Tikai šādi riskējot, var kaut kas piedzimt. Un laikam tieši tas definē labu režisoru – ka viņam nav ko zaudēt. Tad viņš kļūst par mākslinieku. Viņa “Zelta pods” dabūja septiņas nominācijas [“Spēlmaņu nakts” balvai], un man vēl šodien nav saprotams, kā izrāde var dabūt septiņas nominācijas, bet pats režisors netiek pamanīts. Jo viņš šos elementus ir atradis, viņš ir tas, kurš to uztaisīja, tās ir neatdalāmas lietas. Tas ir tāpat kā pavārs uzcep torti, bet mēs iedodam balvu labākajam zemeņaudzētājam, vistkopim par olām un par miltu audzēšanu. Viss bija garšīgi, tikai pats cepējs nebija labi izdarījis savu darbu. Tas man nav saprotams. Tāpat tas beigu beigās ir tikai un vienīgi režisors. Katra mana kustība ir režisora atbildība. Ar “Zelta podu” bija pilnīgi wow. Es biju kā tādā lielā narkotiku tripā. Mēģinājumos reizēm neticēju, ka uz skatuves būs viss tas, ko viņš ir iedomājies. Bet bija!

Bet ir bijusi arī pieredze, gan pie cita režisora, kad esmu bijis ļoti atvērts lomai, bet mani gribēja salauzt nevis rezultāta dēļ, bet salauzt mani kā cilvēku. Un es īsti nesapratu, kāda iemesla dēļ mani lauž. Tas nav līdz galam godīgi. Reizēm procesā apakšā ir melna, melna pasaule. Sajūtu līmenī un fiziski tu to jūti, centies no tā bēgt, bet nekur tālu jau nevari aizbēgt. Tad process var arī salauzt. Un ar mani tā ir noticis. Ja režisoram tu nerūpi, bet rūp tikai salaušanas process, tas ir šausmīgi. Un tad pēc tam tu vispār vairs negribi sevi slēgt vaļā.

Hanesam Kīrmanim “Biogrāfijā” ir iespēja atgriezt laiku atpakaļ un savā dzīvē mainīt jebko. Vai tev ir kāda lieta, ko tu būtu gribējis mainīt savā dzīvē?

Ai, es par to domāju trīs, četrus mēnešus izrādes procesā. Aizdomājos, kā būtu, ja es būtu kļuvis par bomzi, nodzēries vai iegūtu pasaules slavu. Nē, es neko negribētu mainīt. Bet, ja man būtu jāatgriežas, tad tikai pēc tā punkta, kad man jau ir sieva un trīs bērni, nezinu, kā es varētu dzīvot bez viņiem. Ja Kīrmanis būtu sapratis un izrādes laikā risinājis domu par to, ka cilvēks, atgriežoties jebkurā dzīves punktā, tikai grib atgriezties vēl iepriekšējā, jo nekur nav īsti laimīgs, viņš noteikti vispār to negribētu darīt.

Kas ir tas, ko tu vēl gribi izdarīt teātrī?

(Ilgi klusē.) Es tāpat kā daudzi aktieri domāju, ka teātrī nebūšu visu laiku, ka es varētu kādu dienu to pamest. Un man liekas, ka tas nav slikti, jo dod sajūtu, ka teātris tev nav viss, bet tad, kad tu to dari, tu to centies darīt pēc labākās sirdsapziņas, patiesi atdodies. Ja pēkšņi mana situācija teātrī mainītos, man būtu sliktas lomas un apstākļi, es būtu pret sevi godīgs un mēģinātu darīt ko citu. Ja es tikai domātu, ka esmu labs aktieris un man ir tikai teātris. Viss tik ātri var sabrukt. Man patīk amerikāņu basketbolistu teiciens: Don’t take this for granted. [2] Tad ir vienkāršāk dzīvot. Būtu stulbi atčoknīties, ka man teātrī rit 30. sezona, bet es jau desmit sezonas jūtos nožēlojami. Šobrīd jūtos labi, un tieši tāpēc esmu šeit.

Aktierim lielas lomas ir jādod, pat ja viņam nesanāk. Jo tikai tad, kad esi kaut ko nospēlējis, iegūsti drošības sajūtu. Man ir ļoti žēl aktieru, kuriem tās nav bijušas. Jo katram ir jādabū tā sajūta, kāda ir, kad tu visu laiku esi uz skatuves un riktīgi mauc. Traki ir tad, ja tev ir divas trīs izrādes mēnesī. Bet esmu laimīgs aktieris. Esmu spēlējis arī lielas lomas bērnu izrādēs – Sprīdīti, Nezinīti – un par to es esmu baigi pateicīgs. Vienmēr esmu domājis, ka tās lomas mani sagatavo lielākām lomām, jo teātrī darbs nav epizode, tā trasīte ir visa jāizbrauc.

Kā tu vasarā uzkrāsi enerģiju jaunam darba ciklam?

Šī man bijusi ļoti smaga un gara sezona, kas ļoti izpumpēja, nākamajā varēšu nedaudz atvilkt elpu. Mans pirmais iestudējums būs janvārī pie Matīsa Budovska, es to gaidu. Tā būs mazā zāle, par ko esmu priecīgs, jo līdz šim man nav sanācis tur spēlēt. Bet vasara būs laba. Plānoju pavadīt laiku ar saviem bērniem, darīt fizisku darbu – jānojauc šķūnis mammai. Jāpadomā par to, ko gribu darīt, sen neesmu braucis ezerā, bet gan jau arī to izdarīšu.