Zanda Borga

Liepājas teātra literārā padomniece

Iekšējo stīdziņu meklētājs

Ar Liepājas teātra aktieri un režisoru Mārtiņu Kalitu sarunājās Zanda Borga

Sarunāties ar Mārtiņu ir gan aizraujoši, gan vienlaikus nedaudz mulsinoši. Mulsinoši, jo viņam ir savam vecumam un laikam, kurā dzīvojam, neierasti pamatīga vērtību sistēma. Kā atzīst pats, nedomājot, ka ir tāds foršs ziediņš, taču savas kļūdas atzīst un cenšas tās labot. Pret aktiera profesiju izturas ļoti nopietni, nepārtraukti cenšoties sevi izprast un attīstīt. Sarunai laiku atrodam pēc astoņiem vakarā, lai viņš varētu paspēt gan savus ikdienas darbus, gan samīļot bērnus pirms gulētiešanas. Nav ne jausmas, cik stundu ir Mārtiņa diennaktī, bet viņa darba spējas ir apbrīnojamas.

Tavs darba lauks ir tik plašs, ka, godīgi sakot, nezinu, ar ko sākt. Tu esi aktieris, režisors, strādā gan ar profesionāliem aktieriem, gan amatierteātrī, filmējies. Ja tev būtu ar sevi jāiepazīstina skatītājs, kurš par tevi neko nezina, ko tu viņam teiktu?

Es noteikti nevis teiktu, kas es esmu, bet teiktu – paskaties un iepazīsimies. Novērtējums – vērtējiet mani tā vai uzskatiet par mani tā – man nav tik nozīmīgs, cik pats darbs, bet, ja man sevi tiešām būtu jāstāda priekšā, es būtu samērā pieticīgs. Es noteikti teiktu, ka esmu aktieris un – nu, jā – arī tikko šo profesiju pētīt sācis režisors. Un vēl laikam vienkārši teātrmīlis.

Vai biji teātrmīlis arī tad, kad nokļuvi teātrī?

Vispār nē. Es biju ļoti tālu no tā visa – ne zināju, kas teātris tāds ir, un pat ne to, ka par aktieri var izmācīties. Tā kā kosmonauti – viņi vienkārši ir. Ir cilvēki, kas ir kosmosā, ir cilvēki, kas rāpo pa zemi. Un tāpat ar aktieriem – ir cilvēki, kas ir uz skatuves, un tad esmu es – mājās, saimniecībā ar brāli, māsu un ar vecākiem strādājam, pļaujam zāli un barojam zirgus.

Bet tomēr esi šajā profesijā jau padsmit gadu, un interese par to tev nav pazudusi, bet gājusi dziļumā, jo neba velti tikko esi kļuvis arī par diplomētu režisoru.

Jā, noteikti dziļumā, jo ar pieredzi pamani tik daudz lietu attiecībā pret sevi un to, kas notiek profesijā. Cik vēl negatavs esmu un cik vēl milzonīgi daudz lietu ir jāattīsta, jāapgūst, sevī jāatver vai jāsamāca sev pašam. Manuprāt, tas ir nebeidzošs treniņš. Posms, kurā tu darbojies, vecuma posms, kurā tu pats esi, dod tev gan pilnīgi jaunas lomas, gan domas, un tās ir no jauna jāatver un jāmēģina ar tām strādāt.

Ir aktieri, kuri saka – nu, es jau tagad vairākus gadus savā profesijā esmu pastrādājis, sevi pierādījis, tagad sākšu izvēlēties, ko darīt, ko spēlēt. Tu tieši pretēji – saproti, ka tev arvien vairāk ir jāiet meklēšanas ceļš.

Agrāk domāju, ka tas, ko, pabeidzot universitāti, zināju, ir profesijai pietiekami. Bet šinī brīdī man drīzāk liekas, ka es tikai tagad sāku ar profesiju nodarboties. Beidzot varu sākt strādāt ar tām lietām, ar kurām aktierim patiesībā ir jāstrādā. Man atkal ir ceļš ejams – tik daudz kas jāapgūst. Tāda apziņa radās pavisam nesen. Līdz tam es klīdu pa labirintiem – sevis izveidotiem, citu pieņemtiem, vajadzībām, kas ir apkārt – “Spēlmaņu nakts” atzinībām un kritiķu novērtējumam, visiem citiem papildu malduguņiem, kas midžinās apkārt, neļaujot koncentrējies uz būtisko.

Un kā tu šobrīd jūties kā aktieris?

Pirms laba laika bija posms, kad piegāju pie dēļa, kur stāv tas tavs likteņa – lielo iespēju vai nekā – saraksts (dēlis, pie kura tiek izlikti aktiera lomu saraksti gaidāmajai sezonai – Z. B.), un sāku domāt, vai esmu vai neesmu mākslinieks, vai sevi godīgi varu par tādu saukt. Vai es nekoķetēju, nespēlējos ar kaut kādiem cilvēku pieņemtiem viedokļiem par to, kas ir aktieris. Vai es pats atzīstu, ka esmu mākslinieks. Mākslinieki kaut ko rada, izrietot no sevis. Un viņi to dara apzināti. Es kādu brīdi nevarēju sevi ielikt tajā kategorijā, jo nebiju radītājs, biju izpildītājs. Es izpildīju tā, kā režisoram patīk, kā viņam vajag, kādu brīdi ļoti tiecos pēc tā, lai viņam patiktu, lai tikai netraucētu vecās paaudzes grandiem, apmēram – es te ātri savu tekstiņu norunāšu, un jūs tad spēlējiet. Sadošu galavārdiņus un ātri maliņā.

Tu zini, ka citi zina, kā tu spēlē, kā tu mēģini, kādi ir tavi paņēmieni, ko no tevis sagaida un pieprasa. Ilgi peroties vienā putriņā, visi zina – Kalita jau darīs tā. Tā rūpe par apkārtējo komūnu vai masu, kurā tu esi, tevi pabremzē. Un es mēģināju lauzties no tās ārā. Atbrīvoties no spriedumiem, no bailēm par spriedumiem un apspriešanām. Tas paliek mazsvarīgāk. Tas gan nenozīmē, ka tu paliec tāds, kas iet pāri līķiem vai kuram viss ir vienalga. Tu vari apzināties savas robežas, apzināties lietas, ko esi vai neesi gatavs darīt, piekrist vai nepiekrist. Līdz tam man bija tāda kastīte, kuru es un apkārtējā pasaule bija izveidojusi priekš manis. Un vienā brīdī es to kastīti vairs nerespektēju. Tas gan notika nesen, jo tai kastītei bija jākļūst gana nospiedošai, lai sajustu diskomfortu. Ja nemaldos, tad apzinātāk procesi manī sākās ar Sīmani (Mārtiņa loma izrādē “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (2018), vairāk nekā 90 gadus vecs večuks – Z. B.), kad es izvēlējos, par kādu vīru es gribu pastāstīt. Kā man liekas, kas tajā cilvēkā notiek, kā es kā mākslinieks gribētu, lai šis vīrs rodas. Daudz domāju par to, ja man dotu atļauju šo cilvēku radīt, kā es to darītu? Kā man viņš liktos interesants? Valters (izrādes režisors Valters Sīlis – Z. B.) man ļāva to darīt. Jau vienā no pirmajiem mēģinājumiem, kad sākām staigāt, es uztaisīju pārlēcienu pāri ierastajām taciņām un bez kautrēšanās mēģināju uzreiz to cilvēku sajust. Nebīties un uzreiz iet viņam virsū. Ja jau esmu sapratis, ko gribu radīt, kāpēc tad es tur kaut ko muļķojos? Ja man ir skaidra tā viņa iekšējā stīdziņa! Lai arī ārēji viņš tur ir šāds vai citāds, bet tā stīdziņa, kas visu laiku pur par kaut ko, ir viena. Viņš patiesībā ir nenormāli vientuļš un tik vecs, ka tur pat īsti nav, ko vainot.

Tev kā aktierim ir bijis gana daudz radošo izaicinājumu. Kā tu izdomāji studēt režiju? Koncertus Liepājas teātrī iestudēji arī pirms diploma saņemšanas – vai interese izauga, jau praktiski darbojoties?

Nebija tā, ka mēģinājumos skatījos, kā režisors strādā, un domāju – nē, es varu labāk. Nu, labi, nebūsim svēti, varbūt pie dažiem režisoriem un kaut kādos brīžos tā bija, bet vispār par šo profesiju nebiju domājis.

Ir tādi amerikāņu kalniņi, kuros tu netiec ielaists, jo esi pa īsu; tevi tur nelaidīs, jo tas nav priekš tevis. Bet tad ir tādi, kur tu vari – vai nu nedaudz paaugties, vai kaut vai uz pirkstgaliem nostāties. Ja jūti, ka tas ir tavs amerikāņu kalniņš, tad ir jādara viss – labi jāēd, jākarājas pie koka kājām gaisā, lai tikai izstieptos garāks, – bet ir tas iekšējais deguns, kas tev to pasaka. Man ir pietiekami saprātīgs un godīgs filtrs attiecībās pret sevi, kurš man pasaka, vai tas ir mans vai nav, izlaižu caur sevi tās lietas, kas apkārt piedāvājas. Un vēl – es nekad neesmu baidījies izgāzties vai apdedzināties un necenšos uzreiz ieraudzīt lietu kopumu – kad man Egons (Dombrovskis – Z. B.) piedāvāja taisīt Teātra dienas koncertu “Meklējam aktierus” (2019), ja es saprastu, cik tas patiesībā prasa daudz enerģijas un cik daudz par ko ir jāatbild, tad varbūt uzreiz nobītos. Bet man bija paļaušanās – un es ļāvos. Ja dauzāmies, tad dauzāmies – atbildības tur nebija, bija baigā brīvība. Pagaršoju to profesiju, kaut kas tajā patika – tas, ka vari izteikt un saveidot to pasauli. Un process it kā nebija tik sāpīgs, man galvā ļoti labi strādā bildes, es tās vizuāli ieraugu. Tad aizgāja tālāk Ziemassvētku koncerts. Garša radās, vēlmīte uzzibēja. Abi šie koncerti man bija kā alibi, lai studētu režiju – pēc tiem viens teica, otrs, trešais – nu, jūs paši (Liepājas teātris – Z. B.) teicāt, tā kā tagad nepārmetiet (smejas).

Nu, labi – tev radās vēlēšanās, varēji vienkārši režisēt tālāk – neba pirmais aktieris, kurš to dara. Kāpēc tev bija svarīgi iegūt izglītību?

Var, protams, visādi – iestudēt izrādes arī bez diploma, bet man tas bija svarīgi – aiz cieņas pret režisoriem, pret režisora profesiju un arī pašiem aktieriem. Tas bija galvenais iemesls. Un tad ir tā droši – tad tev nav jāslapstās. Zinu, ko aktierim maksā četrus gadus mācīties, cik daudz tu šajos četros gados liec pamatus, cik rūpīgi tu to izdari. Pēc Klaipēdas teicu Anužim (Klaipēdas Universitātes pasniedzējs, kursa vadītājs Vītauts Anužis – Z. B.), ka man žēl, ka toreiz nestrādāju vēl vairāk. Šajos četros gados no mājas tur vispār vēl nekā nav, lai gan tanī brīdī pašam liekas, ka tā māja tur ir, tikai kādā brīdī tā sāk brīnišķīgi brukt. No malas gan liekas, nu, kas ir aktiera profesija – uzkāp uz skatuves, iemācies tekstu un kaut ko tur āksties. Bet šajos četros gados tu iegūsti gan pamatus, gan nelielu pieredzi, gan tiec galā ar savu egoismu. Tāpat arī režijas studijās.

Tava pirmā izrāde bija “Tas arī viss” (2021) – monoizrāde Edgaram Pujātam. Patiešām milzīgs izaicinājums – gan strādājot ar vienu no teātra vadošajiem aktieriem, gan izrādē risinot ļoti smagu – pašnāvības tēmu. Ko tu meklē un kā izvēlies materiālu saviem darbiem?

Jūtu piesaisti sāpēm, ciešanām, vientulībai, melanholijai, atmiņām. Tām lietām, kur cilvēks ir pilnīgi viens un kuras saprot tikai viņš. Nedaudz sērīgās un sāpīgās notis, kur cilvēks kaut kādā ziņā ir kails un ļoti atvērtās attiecībās ar sevi.

Manuprāt, visiem cilvēkiem iekšā ir tā viena stīga, kas par kaut ko cīnās un kura kaut ko meklē, vai kura kaut ko mēģina panākt. Lai būtu atzīts, mīlēts, saprasts vai vienkārši saprastu sevi. Jebkas, bet ir tā viena – ļoti izteiktā stīga, kuru mēs visi zinām un spējam to sajūtu uzreiz identificēt. Tas ir izrādēs “Tas arī viss”, “Noslēpumainās variācijas” (Goda teātris, 2022), arī “Ziemas variācijas” (Liepājas teātra svētku koncerts, 2022), arī amatierteātra izrādē, kuru es uztaisīju (Semjuela Beketa “Beigu spēle”, Liepājas Neatkarīgais teātris; izrāde saņēmusi Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātra izrāžu skates “Gada izrāde 2021” balvu “Gada izrāde” – Z. B.).

Tevi interesē tādas eksistenciālas tēmas...     

Tās ir sajūtas, ar kurām, iespējams, varu identificēties, kuras varbūt kaut kādā ziņā nav svešas. Tas vienkārši nāk – nāk nepiespiesti, tas arī viss. Es arī pats ar sevi ļoti bieži esmu viens kaut kādā ziņā. Ar visu skrējienu, saviem trīs bērniem un visu pārējo. Tā iekšējā stīdziņa tajā brīdī klusē, bet tā jau tur tāpat vibrē. Kad studēju Klaipēdā, ļoti bieži kādas trīs stundas vienkārši staigāju pa pilsētu, domājot par dažādiem procesiem.

Pavasarī Mazajā zālē iestudēsi Šeinas Dileinijas “Medus garšu”. Arī sarežģīts stāsts par mātes un meitas attiecībām, atkarībām, pusaudžu grūtniecību… Tu sev nemeklē vieglus ceļus.

Manuprāt, kodols tajā materiālā ir ļoti vienkāršs – par cilvēkiem, kas nesaņem to, ko viņi vēlas. Lugā ir māte, kas nav ne slikta, ne laba. Viņa ir viena. Ar savu ķibeli. Tāpat kā viņas meita – viena ar šo ķibeli. Abas ir vienas ar bērnu. Viena ir vientuļa, un otra ir vientuļa. Gan viena, gan otra ļoti grib justies labi, un abas gan jau zina, kā palīdzēt, tikai ir kaut kādi mazie parādiņi vai kaut kādas sāpītes, kuras mēs kāda iemesla pēc neatrisinām, un tik turpinām kraut uz pleciem. Arī dzīvē mēs nespējam pateikt to, ko patiesībā jūtam, mūsdienu pasaulē to ir ļoti grūti izdarīt. Taču es mēģināšu meklēt šajā izrādē arī vieglumu un humoru.

Režisors tomēr ir galvenais – tavas attiecības ar kolēģiem šobrīd ir mainījušās, kad esi savā veidā kļuvis par viņu diriģentu?

Es katrā ziņā spēju atdalīt to, kad esmu aktieris, kad – režisors. Varbūt kļūdos un mani kolēģi teiktu – nē, tā nav, viņš visu laiku staigā ar degunu griestos un visu laiku kaut ko pamāca. Es ceru, ka tā nav. Attiecības vispār ir ļoti individuāla lieta ar katru cilvēku atsevišķi, tāpēc ir ļoti grūti pateikt par kopējo masu, trupu vai kolēģiem kā tādiem. Manas režisora attiecības nesākās no brīža, kad saņēmu režijas diplomu, tās sākās no brīža, kad es šos cilvēkus iepazinu. No nulles jau šīs attiecības neveidojas. Protams, pašam reizēm nāk tās domas – ko viņi domā un kā tagad uz mani skatās. Bet tad, kad iegrimstu un ienirstu materiālā, procesā, tas vienkārši izplēn. Varbūt kādreiz esmu adekvāts, kādreiz mazāk adekvāts, to es arī no malas nezinu. Ja es tajā brīdī būtu uz skatuves, kad stāstu, kā kaut kas ir jādara, varbūt man pašam nepatiktu, bet, paldies Dievam vai žēl, ka tā, – to man nepiedzīvot. Protams režisora uzdevums ir dot aktierim tādu sajūtu, lai viņš saprastu, ka tu zini, ko dari. Jo, ja aktierim ir sajūta, ka tu laid grāvī, tad ir ļoti grūti prasīt, lai viņš tev uzticētos. Viņi savu darbu darīs tad, ja tu savu darbu darīsi labi. Katrā ziņā pēdējā sadarbībā, kas bija koncertā, es jutu lielu siltumu un uzticēšanos, kaut arī koncerts tapa trīs trakās dienās. Vienas nenormāli labas zāles, kas man palīdz kā režisoram, ir cilvēcība. Tas ir ļoti spēcīgs ierocis ne tikai režisoriem, bet vispār cilvēkam. To jāmēģina visu laiku turēt.

Vai tas, ka esi apguvis režiju, tev kā aktierim, pašam veidojot jaunu lomu, palīdz vai traucē?

Es teiktu, ka palīdz, arī režijā – lai gan tur reizēm gan palīdz, gan traucē. Bet kopumā palīdz vairāk izprast – koptelpu, ritmu. Ir jāuzticas režisoram, jo tikai viņa galvā notiek tā pasaule, kuru viņš tur kaut kādā mistiskā veidā lipina kopā. Es kā aktieris tiešām arī cenšos uzticēties, jo no malas neredzu un nekad neredzēšu.

Vai šobrīd uz citu režisoru darbu skaties ar citām acīm?

Es varu pamanīt kaut kādus knifus, detaļas, nianses. Kā viņš slēdz sevī vaļā un veido to dzīvīti, ko liks uz skatuves. Kā viņam galvā strādā bildes, sajūtas, ritms. Es redzu, no kā viņš to savu ēdienu ir veidojis, bet neesmu tāds recepšu zaglis, iekšā receptēs neielienu.

Kuras tu pats uzskati par sev nozīmīgākajām lomām teātrī?

(Ilgi klusē.) Sīmanis (“Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”), Toms (“Stikla zvērnīca”, 2010, rež. Velta, Vītauts Anuži – Z. B.) un Mega (“Līnenas skaistumkaraliene”, 2022, rež. Dž. Dž. Džilindžers), protams. Bet tas ir process. Nav Megas bez “Purva bridēja” (“Purva bridējs ugunī”, 2019, rež. Regnārs Vaivars – Z. B.) puiša. Nav Sīmaņa bez “Kleo-Kleo-Kleopatras” (2018, rež. Dž. Dž. Džilindžers – Z. B.) sarga. Tu ar katru sliktu, nesliktu, labu, nelabu lomu māci savam aparātam, ķermenim, zemapziņai disciplīnu, kvalitāti, audzini savu profesionalitāti. Audzini katrā masu lomā, kurā vari neiespringt. Audzini, kā tavs ķermenis vai zemapziņa stresa situācijās uzvedīsies uz skatuves, mēģinājumos. Neesmu nekāds svētais arī mēģinājumos – es nesēžu kā skolniece divām bizītēm un atvērtu grāmatiņu, kurā cītīgi visu pierakstu nostrādātā rokrakstā. Es esmu džeks, un kā džeks arī uzvedos, bet es visu laiku cenšos sevi audzināt. Protams, kāja paslīd, jo tā profesija ir dīvaina, jokaina – pieauguši cilvēki ampelējas pa dēļiem, un citiem cilvēkiem tas patīk. Bet, ja jau profesija eksistē tik ilgi, tad tā šajā pasaulē ir nepieciešama.

Tikko ieminējies par jaunajiem kolēģiem. Tev bija interesanta un arī jauna pieredze – būt viņu pedagogam. Kā ir tagad būt viņu kolēģim?

Agrāk nebiju neko tādu darījis, man tika atpūsta šāda iespēja, es tai ļāvos, centos ielikt savu sirdi. Tas arī, iespējams, bija solis uz režiju. No saknēm viss nāk un par pumpuru paliek, bet kurš zars no kura izaug, to ir grūti pateikt. Pāreja no pedagoga un studentiem uz kolēģiem bija ļoti organiska. Šobrīd varbūt kādos brīžos nedaudz atļaujos izmantot to, ka esmu bijis pedagogs, un kaut kādas, manuprāt, būtiskas lietas viņos papilinu joprojām. Man liekas svarīgi aktierim nepazaudēt to, ko pieprasa viņa profesija – turpināt meklēt, strādāt pie ētikas, mēģināt to noturēt. Mani nenormāli interesē aktiera profesijas process, un es to esmu ļoti daudz un godīgi pret sevi pārbaudījis. Mans ceļš ir bijis visāds. Un tikai tāpēc, ka neesmu kaut kāds stārs, es varu atļauties godīgi runāt ar sevi un citiem. Par lietām, kas ir būtiskas un kas arī varbūt man pašam vēl nav simtprocentīgi līdz galam, kuras es meklēju, bet kuras esmu jau ieraudzījis un pārliecinājies, ka tajā ir milzonīga patiesība.

Cik bieži ir aizmirsta ķermeņa, runas aparāta, kas ietver ritmu, tempu, kontrolēšana uz skatuves... Man būtu jāredz ļoti daudz aktieru un ļoti daudz izrāžu, bet man pagaidām veidojas hipotēze, ka mūsdienās aktieris apmierinās un viņam pietiek ar to, ka viņš notic apstākļiem. Bet patiesībā viņš aizmirst svarīgas lietas. Aizmirst pateikt savam ķermenim, kā viņš drīkst uzvesties. Viņš it kā notic, bet ķermenis iet pret viņu un met ārā kaut kādus erorus, piemēram, sāk rubināt seju. Ar vienu noticēšanu kaut kādu mirkli tu vari kulties, bet ne ilgtermiņā. Aktiera profesijā ir tik milzum daudz un kolosālu noslēpumu, tāpēc man liekas, ka tikai tagad sākas mans aktiera profesijas ceļš. Par to jau, protams, ir rakstīts, Staņislavskis jau to visu ir teicis, bet tajā mašīnā tu to visu aizmirsti. Pat ne aizmirsti – aktieris iznāk ārā un apžilbst no skatuves, no aplausiem. Manuprāt, teātrī ir arī kaut kas nozudis, kas būtisks aizslēpies. Un varbūt tieši aktieri ir tie, kas to var atdzīvināt vai neatdzīvināt.

Interesanti, ka par vienu no savām nozīmīgākajām lomām sauc Tomu “Stikla zvērnīcā” – diplomdarba izrādē, kad pat īsti vēl nebiji ienācis teātrī. Kas šajā lomā tev likās tik svarīgs?

Ja tā būtu bijusi briesmīga loma, no kuras man būtu bijis kauns un es domātu, kāpēc kaut ko tik stulbu ir jādara, visticamāk, neiemīlētu šo profesiju. Bet tā kā materiāls ir kolosāls un loma brīnišķīga, tā man palīdzēja, lai es turpinātu darboties. Man ir ļoti labas atmiņas par šo visu, un reizēm šī loma tika arī labi nospēlēta, lai gan noteikti ļoti krasi mainīgā kvalitātē, jo ar jaunajiem aktieriem tā ir bieži. Par kaut kādām lietām es tagad droši vien saķertu galvu, bet reizēm, lai arī ne vienmēr, man likās, ka ar mani kaut kas notiek. Nevis stāvu un rādu, kā jūtos, lai skatītājs saprastu, bet tiešām jūtos. Un tāpēc man tā ir nozīmīga loma.

Megu Mārtina Makdonas “Līnenas skaistumkaralienē” nosauci par vienu no savām būtiskākajām lomām, tā noteikti ir arī viens no taviem lielākajiem izaicinājumiem. Daudzi skatītāji sākumā pat iedomāties nevar, ka veco sievieti spēlē aktieris, kuram ir tikai virs 30. Pastāstīsi vairāk par šīs lomas tapšanas procesu – gan meklējot Megas iekšējo psiholoģiju, gan arī ārējo tēlu. Zinu, ka, lai sagatavotos katrai izrādei, tev vajadzīgas vairākas stundas.

Sākotnēji, protams, baidījos no šīs lomas. Sapratu, ka man traucē, ka pirms tam bija Sīmanis, apzinājos, ka kaut kur liks vienādības zīmi vai teiks, ka puse ir aizlienēta. Tad sapratu, ka nedrīkstu baidīties, un vienkārši mēģināju godīgi lipināt to sievieti, kādu es viņu redzu un kāda viņa man liekas. Šī loma man ir aktierisks azarts, un es atļāvu sev godīgi dauzīties – vismaz sākumā. Sapratu, ka ir bīstamība, ka Mega kļūs kariķēta un ka arī Džilis par to uztraucas. Taču abi zinājām, ka es nedrīkstu rādīt sievieti, ka man jākļust par viņu. Šo godīgumu man palīdzēja atrast Sīmanis. Jo vienkārši parādīt večukiņu nav problēma – uztaisi kaut kādu balsi un klibinies, bet būt par to večuku – tas maina domāšanu. Ar Megu ir gan daudz sarežģītāk nekā ar Sīmani. Viņa ir viena nolāpīta vecene – viņa pazūd, mainās, atved kaut kādas savas draudzenes, ar viņu ir tik grūti. Viņa tā negrib sadarboties. Mega nav tas pats kā loma, kurā nospēlēt vecu vīrieti, kuram es saprotu domāšanu, kur es spētu sevi iztēloties. Bet sievietes domāšana ir pilnīgi kaut kas krasi atšķirīgs – tur nav tādas loģikas kā mums, vīriešiem, un tas bija tas trakākais, kāpēc viņa zuda. Kā ieslēdzās manu lietu loģika, tā sākās vecas tantes rādīšana. Un tad pēkšņi jūtu, ka tas esmu es, kas ir apkarināts ar visādiem loriņiem, tad pēkšņi atnāk kaut kāds sievišķīgs onkulis, tad pēkšņi kaut kāda tante, bet cita – labsirdīga. Tad viņa saprot, ka šeit nav gaidīta un sāk atkal meklēt, kur palika Mega. Ar viņu es cīnos nenormāli bieži. Kā nu kurā ainā, bet ir kaut kādas dažas frāzes, kurās es ļoti precīzi varu viņu identificēt, atslēgu teksti, kuros viņas raksturs tā smuki ieģērbjas – tas palīdz tikt pie viņas atpakaļ. Viņa kā partnere ir riebīga, bet es tāpat viņu nenormāli mīlu. Viņa ir mana skatuves radiniece, un radiniekus jau neizvēlas. Mega man tiešām ir jiftīga džuse.

Megai ir arī nenormāli daudz traucējošu aspektu – tev ir jābūt organiskam un dabiskam brīdī, kad mutē ir iebāzts gabals cementa, kas lipinās vaļā, puse sejas ir savilkta, it kā uz tās būtu uzlikta superlīme, pluss sabakāts viskaut kas aiz krekliem, uzlikta švabra uz galvas un vēl milzīgs kostīms. Vēl tev pieprasa vecumu, sev pilnīgi pretēju tempu. Šeit ir tik daudz apstākļu, kas uzreiz pasaka – tu nedrīksti tik ātri iet, tu nedrīksti tik ātri runāt, tu nevari tā pagriezties, runāt arī tā nevar, jo tev priekšā ir pielipināti zobi... Tik daudz noteikumu, ka paliek tikai tāda maza šķirbiņa, kurā vari strādāt. Veidošanas procesā es ļoti uzticējos Džilim, man nebija cita, kam uzticēties, – viņš bija vienīgais, kurš redzēja no malas, kur un kā viņa iet. Viņš uzticējās arī man, nekas cits kā uzticība jau diez vai viņam ļāva man iedot Megu, jo tas no viņa bija drosmīgs lēmums, gan jau ka pāris brīžos viņam bija karsti sviedri. Man nav sanācis publiski pateikt paldies Džilim, ļoti daudz man svarīgu lomu ir bijis tieši pie viņa. Man kā aktierim viņš ir ļoti nozīmīgs režisors – pat viens no nozīmīgākajiem.

Esi bijis nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai par Sīmaņa lomu, ir bijusi “Lielā Kristapa” nominācija par Pelēko Gata Šmita filmā “1906” (2019), kā arī nesen esi saņēmis festivāla “Patriarha rudens” galveno balvu par izrādi “Noslēpumainās variācijas” (2022). Cik būtiska tev ir šāda atzinība?

Melots būs, ja teikšu, ka nav būtiska. Protams, tad, kad tev, piemēram, ir septiņas balvas, tu vari pateikt, ka tev ir vienalga. Bet tas nedrīkst būt par iemeslu vai mērķi, un ļoti vajag censties to negribēt. Tas ir ļoti grūti, arī alkoholiķim negribēt dzert ir ļoti grūti, bet to vajag mēģināt izdarīt. Kurš ir “Spēlmaņu nakts” 2017. gada aktieris pirmajā plānā? Jau par pagājušo gadu tūlīt būs drusku jāpadomā. Ne jau balva nosaka to, vai tu esi mākslinieks, taču varu godīgi pateikt, ka esmu izgājis cauri posmam, ka tas bija vitāli svarīgi, bezmaz vai – ja tu tur neesi, tad neesi vispār. Bet tas, ka es tur nebiju, ļāva man atrast spēku un pārliecību nodefinēt sev pašam, kur un kā es esmu. Un kas ir labs aktieris – vai tas, ko saka kritiķi, vai tas, ko atrodi sev?

Nu, kas ir labs aktieris?

Es esmu labs (smejas).

Kāds ir labs aktieris?

Zini, ja tā būtu viegla formula, tad es to uzrakstītu un tūlīt pat “Spēlmaņu nakti” varētu slēgt ciet, jo visi tādi paliktu. Nenormāla cīņa ar egoismu. Tas vispār cilvēkam ir svarīgi. Nu, man. Vai tu esi profesionālis vai vienkārši lomas izpildītājs. Citreiz ģeniāli nospēlē tāds, kurš nemaz kā aktieris nav baigi labs, tajā lomā visu izdara ģeniāli. Dažreiz tā ir. Tāpēc jautājums ir par aktiera profesiju – kas ir nepieciešams.

Kas ir nepieciešams?

Kāpēc Staņislavskis savu sistēmu aprakstīja stāstos? Tāpēc, ka citādāk to nevarēja nodefinēt. Un tāpēc viņš rakstīja sistēmu, izspēlējot caur situācijām. Līdzīgi, kā ir sarakstīta Bībele – stāstos, jo tās lietas ir netveramas, nedefinējamas. Līdzīgi ir ar aktiera profesiju. Kad es pasaku kaut vai – kas ir bēdas, patiesas dvēseliskas bēdas? –, tu to saproti pēc tā, kas ar tevi pašu dzīvē ir noticis. Tas ir veselu situāciju kopums. Lai to nodefinētu, vajadzētu uzrakstīt grāmatu, kurā tas viss ir aprakstīts, un tikai tad tu saprastu, kā tu to definē. Protams, ir kaut kādas lietas, ko par aktieri var pateikt vienkārši – ētika, pieklājība, laipnība, disciplīna un citas standarta lietas, bet tas jau neko neizsaka. To tā nevar nodefinēt.

Taisot katru izrādi, tu attīsties, kaut ko meklē, jo ar katru izrādi tu taču gribi kaut ko vairāk. Uztaisīt tāpat kā iepriekš jau ir viegli. Bet tad ir sajūta, ka tu vienkārši štancē. Es cenšos būt godīgs pret sevi. Veiksmes var iemidzināt, bet es cenšos apzināties, kur izdaru vai neizdaru. Un tas jau ir labi.

Megas lomas sagatavošana sakrita arī ar maģistra darba rakstīšanu un aizstāvēšanu Latvijas Kultūras akadēmijā.

Nu, kāds to visu saliek. Ja prasu Dievam, ka gribu vairāk, tev vairāk arī iedod. Kad esi saņēmis, ko lūdzi, ko tu vari prasīt? Vienīgais, ko es prasu, ir tikai enerģija un spēks, jo viss pārējais ir atkarīgs tikai no manis. Kad darījums notiek, es nevaru pieprasīt, lai to darījumu izdara manā vietā, man ir jādara savs darbs, jāieliek sava artava mūsu barterī. Es varu palūgt tikai enerģiju, un to, paldies Dievam, visu laiku no augšas saņemu. Nedomāju, ka tas nāk no citurienes.

Pēdējā dienā pirms svētku koncerta gulēju divas stundas. Bet tu jau arī pats sevi noskaņo – tad, kad negribi kaut ko darīt, tev izzūd visi spēki. Ja tu sev saki ai, kā negribas, viss, jau esi lupata, jau esi noguris, prasās tikai dīvānā, tikai vīnu. Visu vajag darīt priekpilni, ar enerģiju. Tu pats sev vari dot enerģiju – ja nolaid rokas, nolaid arī enerģiju. Sevi var apmānīt ļoti vienkārši – kad negribi kaut ko darīt, sāc ar to dauzīties un saki – vo, šito es gribu! Un lietas notiek! Enerģiju sev var ļoti ātri izsaukt.

Tu esi ļoti prasīgs pret sevi, ļoti atbildīgi izturies pret visiem saviem uzdevumiem. Kā tikt galā ar tik lielu atbildību, pilnībā nesadedzinot sevi?

Reizēm jau es arī palieku par mazu dārzeni, kurš sēž siltumnīcā, ielaidis saknes augsnē. Un tad tu esi baklažāns, kurš lēnām nogatavojas. Reizēm es tiešām jūtos pilnīgi tukšs. Es ļoti izteikti to sajutu pēc “Saules dūriena” (Ņikitas Mihalkova filma, kurā Mārtiņš filmējās 2012. gadā Maskavā – Z. B.) – tas bija ļoti intensīvs gads, un tad, kad bija oficiālās brīvdienas, tad tajās dienās man bija izrādes Liepājā. Pēc tā gada es izslēdzos, man liekas, uz diviem mēnešiem. Biju pilnīgs dārzenis. Turpināju darīt lietas, bet uguns tajā nebija. Ķermenis teica – tagad čalīt ir tā, tu kapāji, mauci, es klausīju tevi, neko nepukstēju, tagad ir mans laiks, nu tu vari gribēt, ko gribi, bet man ir stand by (miera – Z. B.) režīms. Bet tā nebija izdegšana – vienkārši, kad esi iztukšojis aku, tai ir jāatjaunojas, lai atkal būtu ūdens. Tam vienkārši nepieciešams laiks. Tam tā ir jābūt – ir jābūt augšā, ir jābūt lejā. Kad esi lejā, tu varbūt saskumsti, sagursti, tev ir lēnākas domas, tu kaut ko pamani. Ja tā nenotiktu, tu aizskrietu visam garām. Viss dzīvē ir nepieciešams. Cilvēki ir aizmirsuši, ka arī dabā ir cikli – ka arī dabā pienāk miers, guļošs, ilgs, balts, auksts miers. Tā vienkārši ir. Tas nav lustīgs un jestrs kā pavasarī. Tie cikli ir visu laiku un visur. Diena – nakts. Ziema – vasara. Bet mēs visu gribam 24/7, un tā visu mūžu.

Ar pasauli esmu harmonijā, lai gan ar sevi jau tāpat mēs katrs cīnāmies visu dzīvi. Ar sevi ir jāsadzīvo, un tikai tu pats zini, kādas domas domā, kādus sviestus pieļauj, pārējie jau redz tikai to, cik daudz tu atklāj. Piedošana, salabšana ar sevi notiek daudz biežāk nekā ar līdzcilvēkiem. Es nedomāju, ka esmu tāds foršs ziediņš, bet saprotu, kāds esmu, un cenšos lietas labot, it sevišķi attiecībās. Jo, protams, lielākais cietējs ar visu manu skriešanu ir mana sieva. Tad, kad dārzenis neko nedara, ģimene nestāv uz vietas, tieši viņai ir jārunā ar baklažānu, kurš neatbild. Mana sieva man ļoti daudz palīdz un iedod tās bonusa kārtis Monopolā, lai es varu izbēgt no cietuma – viņa ir tas spieķītis ratos, kas aptur laika ritenīti. Reizēm vajag ļauties bēdām un skumjām. Kā tīņi pārcieš mīlestību? Viņi iet ārā, skumst, uzliek austiņās mūsu laikā, piemēram, Damienu Raisu, Seal dziesmu Love is divine... Mīlestību vajag izdzīvot. Arī tukšumu un nogurumu vajag izdzīvot, jo tad jau tu sailgojies pēc tā, ka atkal varētu maukt.

Kā tu vispār šobrīd jūties pasaulē un laikmetā, kurā dzīvo? Jautāju, jo, noskatoties tevis veidoto svētku koncertu, man radās priekštats, ka tev nav pārāk lielu ilūziju par mūsdienu sabiedrību. Vismaz man skatoties radās jautājums, cik tālu mēs esam aizgājuši no sevis, un tas, ko esam pieņēmuši vietā, ir gana merkantils un materiālistisks.

Es jūtos labi. Tās drēbes, kuras liek vilkt vai velk šis laikmets, ir tikai drēbes. Atgriežoties atkal pie tās stīgas – tā jau nemainās. Pamatproblēmas un pamatjūtas nemainās. Ir tikai jautājums, cik apzināts un godīgs tu paliec pats pret sevi. Pēc tam tu vari ieraudzīt, kas tev ir uzģērbts virsū, kādus rituālus tu tagad dari vai kādas tradīcijas tevi pavada. Jā, es jau arī esmu šī laikmeta cilvēks, koncertā necentos baigi likt tādu negatīvu, lai gan varbūt kaut kādā brīdī tā sanāca. Es cerēju, ka tas cilvēkos iekustinās kaut kādas pārdomas. Cik mēs esam kļuvuši pārliecināti par sevi. Kontrastā es liku seno latvisko – to, ko mēs mūsdienās arī jau esam pataisījuši par tādu pusklibu Gatiņu, kas pūš stabulīti. Tādi jauki zēni skrien lina kreklos, bet patiesībā tur ir tik milzīgs spēks, pašpārliecība par sevi – ne mūsdienu sliktajā nozīmē, kad tas nozīmē neredzēt savas kļūdas un savus mīnusus, bet tā pašpārliecinātība par sevi, kura apzinās kļūdas un mīnusus un spēj tos vadīt, kura ir harmonijā ar sevi, dabu un apkārtējo vidi. Jā, koncertā ir kontrasts starp mūsdienu un to pazaudēto cilvēku. Manuprāt, cilvēkiem šobrīd ir pēdējais vilciens. Aiziet bišķiņ tāda Sodoma un Gomora. Bet tas nemaina to, ka tur, iekšā, viņiem ir tieši tādas pašas kvalitātes liesma, kas ir bijusi jau pirms simts gadiem. Tā nav mainījusies, tikai mūsdienas pieprasa tik daudz ko. Ir vienkārši ārkārtīgi aktīva, ar cilvēkiem nesaistīta ārējā pasaule. Ar to, kā tu domā, un to, kā tev jādomā, kas ir pareizi – nepareizi, kas ir pieņemami – nepieņemami.

Bet es jūtos mierā šajā laikā, jo tas ir vienīgais laiks, kurā Dievs mani ir atsūtījis. Es viņam biju vajadzīgs šinī laikā – ja viņam vajadzētu citādi, es būtu staigājis ar lina kreklu un stabulīti vai zobenu, vai pēc simts gadiem būtu pirmais latvietis, kas izkāpis uz mēness, kā dziedāja “Prāta vētra”.