Ilze Kļaviņa 08.10.2021

Lietuvieši Eiropas teātra tirgū

Skats no Oskara Koršunova teātra izrādes “Cilvēks no Podoļskas” // Publicitātes foto

Lietuviešu organizētais starptautiskais teātra festivāls “Sirenos” [1] šogad pārsteidz ar atvēzienu, sajūtās ļaujot nokļūt iepriekšējā 2019. gada izrāžu skatē un tādejādi divus gadus padarīt it kā nebijušus. Arī šogad skatītāju zāles ir pilnas, kontaktu biržā, diskusijās pirms un pēc izrādēm dzirdamas profesionāļu sarunas angļu, franču, skandināvu, slāvu, kaimiņvalstu valodās, arī šogad var baudīt svētku sajūtu un novērtēt Viļņu kā teātra lielpilsētu. Salīdzinot iespaidus kopumā, redzama uzsvara maiņa, kas pārvar iepriekšējā festivāla tēmā Mind the gap (“Uzmanies no atstatuma”) pieteikto pārrāvumu starp dažādām mākslinieku paaudzēm un domāšanas atšķirībām. Ar moto Silence. Untold stories dissapeared (“Klusums. Neizstāstītie stāsti izzūd”) mākslinieciskās direktores Kristīnas Savickienes, kuratoru Rimgailes Renevites un Ievas Tumanovičites veidotā programma piedāvā lietuviešu divu pēdējo sezonu iestudējumu skati un starptautisko daļu ar franču, britu, horvātu, slovēņu un poļu teātru viesizrādēm. Arī šogad bukleta informācija raksturo māksliniekus un iestudējumus, dažādu paaudžu estētiskās idejas un atšķirīgos stilistiskos rokrakstus, un, ja runā par uzsvaru, tas likts uz žanru daudzveidību – te pārstāvēta intelektuālā drāma, deja, dokumentālais teātris un meklējumi hibrīdžanru estētiskajās robežās. Festivāla kuratores secina, ka lietuviešu teātris līdzīgi Eiropas tendencēm kļūst aizvien daudzveidīgāks.

Provinciālisms un pagātne

No manis apmeklētajām nedaudzajām izrādēm trijos iestudējumos jūtama autoru vēlme apstāties un pārvērtēt vēsturi – gan salīdzinoši nesenu, gan simts gadus vecu.

Audiovizuālais projekts “Radvils Darius, Vitauta dēls”, ko piedāvā kinorežisora, žurnālista Karola Kaupina vadītā producentu grupa “Operomānija”, ar mērķtiecīgi atlasītiem Lietuvas televīzijas arhīva kadriem ielūkojas sovjetlaika pagātnē. Skatuves nav, skatītājus no trijām pusēm ieskauj projekcijas uz milzīgiem ekrāniem, bet sānos izvietotais mūziķu kvartets spēlē, gluži kā mēmā kino tapieri pavadot emocionāli atšķirīgās epizodes. Tehniski dzīvā mūzika veido stāsta caurvijus motīvu 80. un 90. gadu mijas notikumiem un jēdzieniski ar personiskas klātbūtnes sajūtu ļauj piedzīvot savdabīgu atvadu rituālu. Uz ekrāniem redzam barikāžu laika notikumus, kas mijas ar dažādām epizodēm – padomju kāzām, modes skati, kur žūrija raksta piezīmes rūtiņu kladēs, te arī nacionālās naftas “ atradne”, kur šķidro melno vielu var smelt ar metāla krūzīti, te, ripu telefonu griežot, notiek svinīga pirmā tiešsaistes sazvanīšanās no studijas ar TV skatītājiem, u. c. Vēl citi eksotiski un naivi skati liek atcerēties un līdz ar ironisku šodienas skatu novilkt atsvešināšanās līniju no pagātnes. Audiovizuālais stāsts meklē arī atbildi uz jautājumiem par piederību un virzību, kur ir Lietuvas vieta tagad un quo vadis? – kurp doties tālāk? Autori sniedz arī mājienu par to, ka vēsture atkārtojas. Pēdējie kadri sasaucas ar sākumu, atkal četru zēnu muzikantu izpildījumu taktē diriģenta pirksts kā rādāmkociņš. Pūtēju orķestra mēģinājuma skaņa, līdzīgi kakofonijai, skan vienlaikus no dažādiem ekrāniem, raisot nenoteiktības un apjukuma iespaidu.

Skats no producentu grupas “Operomānija” izrādes “Radvils Darius, Vitauta dēls” // Publicitātes foto

Sistēmas un cilvēka attiecības pēta Krievijā godalgotā Dmitrija Daņilova luga “Cilvēks no Podoļskas”, ko iestudējis režisors Oskars Koršunovs un ko Daugavpils teātra skatītāji pazīst pēc Georgija Surkova iestudējuma ar veiksmīgo “Spēlmaņu nakts” balvai nominēto Mihaila Samodahova aktierdarbu Pirmā Policista lomā. Krievu rakstnieka stāsts rāda ideoloģijas spēku un absurdo situāciju ar vidējo aritmētisko cilvēku, kurš atrodas šķietami draudzīgā pozitīvisma gaisotnē, taču spiests atteikties no savas patiesības, kļūstot par pakalpīgu klaunu. Koršunova sociālo nostāju latviešu skatītāji pazīst pēc Mariusa Ivaškeviča lugas “Izraidītie” iestudējuma Dailes teātrī, un vēl iepriekš – pēc ironiskās intonācijas pirms divdesmit gadiem iestudētajā Maksa Ravenhila “ Shopping and fucking”. Gan bezjēdzīgā brauciena motīvs no Podoļskas uz Caricinu, gan Koršunova iestudējuma izaicinošās groteskas intonācija sasaucas ar to intelektuālo karnevālu, ko uz Jaunā Rīgas teātra skatuves šosezon iedzīvinājis Uldis Tīrons izrādē “Klāvas tantes skūpsts”, rādot Veņičkas braucienu no Maskavas uz Petuškiem. Tomēr Koršunova atskaites punkts ir cits, intervijā viņš salīdzina provinces lūzeri Koļu ar Hamletu Rozenkranca un Gilderšterna kompānijā, kas, pēc režisora domām, atmodina Šekspīra varoni. Vai Daņilova lugas Koļa spēs ko mainīt, ir neatbildams jautājums. Zīmīgi, ka skatuves scenogrāfijā izvietotā četrstūra skaldnes atgādina par slaveno Kazimira Maļeviča melno kvadrātu, kas šoreiz simbolizē ieslodzīta cilvēka rāmi.

Skats no Viļņas Jaunatnes teātra izrādes "Austerlics" // Publicitātes foto

Ar kultūrvēsturiskiem citātiem piesātināts ir poļu režisora Kristiana Lupas iestudējums “Austerlics” Viļņas Jaunatnes teātrī. Izrādes pamatā ir austriešu rakstnieka Vinfreda Georga Zēvalda romāns, kura lasīšanu Inese Zandere salīdzina ar Gorgonas uzlūkošanu [2]. Stāsta pārcēluma mērķis, kā intervijā apgalvo Lupa, ir atrast grāmatas autora Zēbalda naratīvam atbilstošu stilu, ko režisors nosauc par mistifikāciju. Kopā ar iestudējuma videomākslinieku Miku Žukauski viņam izdodas uzburt uz skatuves digitālo vidi, kurā pazūd robeža starp iedomāto un reālo telpu. Izrādes koptēls valdzina un apbur ar lēno un detaļās izsmalcināto video grafiku plūsmu, kur aktieri – cilvēki parādās un pazūd. Lai arī iestudējumā saglabāta romāna sarežģītā uzbūve – autora paštēls veido attiecības ar sava darba personāžiem, kuri savukārt atceras savu bērnību, tomēr pieredzēt šo mistifikāciju izdodas viegli, jo visi iespaidi saplūst vienā izrādes kopsajūtā. Atmosfēru paspilgtina skaņas dizains, kas no četrām telpas pusēm aptver zālē sēdošos, visus iekļaujot izrādes audiovizuālā koptelpā. Vienlaikus izrāde stāsta par cilvēku, kurš holokausta laikā ir pazaudējis vecākus un kura dzimtas sakņu meklējumi ved pie citu cilvēku atmiņām, fotogrāfijām. Tas paplašina lugas tēmu līdz Eiropas valstu kultūras artefaktiem, kuri veido kopējo pagātni. Kristians Lupa, atbildot uz jautājumu par tās paaudzes atbildību, kas nekad nav piedzīvojusi holokaustu, piesauc augstāku humānu pienākumu pret civilizāciju kā tādu.

Manuprāt, izrādes autori tīši vai netīši nostājas pretestības stājā, aizstāvot vērtības, no kurām šī brīža patērētājsabiedrība atsakās, pārslēdzot savu uzmanību uz ātri zūdošām, racionālām un tehniskām lietām.

Skats no Oskara Koršunova teātra izrādes "Brīvība" // Publicitātes foto

 

Ģimene un brīvība

Mūsdienu Kanādas rakstnieka Martina Bellemares luga “Brīvība” ir intelektuāli izaicinošs dramatiskais darbs, kas izkāpina individuālās brīvības tēmu līdz absurda robežai. Pieredzējušā aktiera un režisora Daiņa Gavenoņa iestudējums veltīts pašnāvības tēmai, un, kas būtiski, tā ir tuvās distances izrāde mazajā zālē. Notikumu centrā ir harmonisks savstarpēji mīlošs un uzticīgs ģimenes trīsstūris – māte, dēls un apgādnieks tēvs, viņš arī vadītājs aģentūrā, kas sniedz ne vairāk, ne mazāk kā pašnāvības pakalpojumus. Negaidīti birojā ierodas sieva, kura vēlas saņemt šo pakalpojumu. Motivācijas atklāsmes vietā, kāpēc sieviete izdara izvēli par labu nāvei, lugas dialogi risina strīdu par apgalvojumu, vai katram cilvēkam principiāli ir brīvas izvēles tiesības. Aktieru emocionālais reāli psiholoģiskais spēles stils, no vienas puses, un lugas tekstā ierakstītais sievietes nenovēršamais lēmums, no otras puses, piesātina darbību ar baisu noskaņu un, nedodot ne mazāko cerību staru, atgādina par neizbēgami eksistenciālo galu.

Jaunās paaudzes horeogrāfes Grētas Grinevičūtes koncepts “Deja objektam un bērnam”, stāstot par sievietes izvēli starp mātes lomu un karjeru, vienā izrādē savieno TV šova estētiku, dokumentālo un dejas teātri. Populārais aktieris Pauls Markēvičs žurnālista lomā intervē četru bērnu māti, kuras detalizētos stāstus par ikdienu kopā ar bērniem papildina ekspresīvi un tēmu vispārinoši dejas elementi un dziesmas. Izrāde no dažādiem aspektiem piedāvā aktuālu skatījumu uz tēmu – sieviete-māte un to, kādu uzmanību un atdevi prasa bērns, ko tas īsti nozīmē sabiedrībai.

Iestudējuma novatorisms mani pārliecināja ar līdz šim neredzētu žanru sajaukumu, kur laikmetīgā deja mērķtiecīgi mijiedarbojas ar citiem izteiksmes līdzekļiem.

Skats no horeogrāfes Grētas Grinevičūtes dejas izrādes “Deja objektam un bērnam” // Publicitātes foto

Pieredzētās izrādes festivāla “Sirenos” programmā nevienkāršo un neizdabā skatītāju popkultūras gaumes izklaidējošām prasībām, gluži pretēji – skatītājiem ļauts sajust sabiedrībā virmojošās aktuālās idejas, atrast personisko pieredzi sarežģītajā emocionāli un intelektuāli piesātinātajā kultūras telpā. Komplicēts un ambiciozs, lietuviešu teātris raisa apetīti atgriezties tajā vēl.

 

 


[1] “Sirenos” programma piedāvāja izrādes no 15. septembra līdz 7. oktobrim, skat.  www.sirenos.lt

[2] Skat. https://www.rigaslaiks.lv/agora/v-g-zebalds-austerlics-3810

 

Drukāt 

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi




Citi šī autora raksti

Arhīvs

Ja nevari kaut ko atrast, meklē ARHĪVĀ

Meklēt