Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
22. decembris 2021 / komentāri 0

Es ļauju dzīvei ar mani notikt

Ieva Jurjāne – gleznotāja, teātra, filmu un operas scenogrāfijas un kostīmu māksliniece. Nu jau 25 gadu garumā strādā tandēmā ar dzīvesbiedru režisoru Viesturu Kairišu, par saviem radošajiem darbiem saņēmusi Latvijas Gāzes Gada balvu, “Lielo Kristapu”, Latvijas Lielo Mūzikas balvu un “Spēlmaņu nakts” balvas. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece. Šī gada “Spēlmaņu naktī” saņēmusi “Skatuves naglu” par kopdarbu ar Viesturu Kairišu pie izrādes “Smiļģis” Dailes teātrī.

 

Izrāde “Smiļģis” droši vien ir nācis kā milzīgs izaicinājums, nesis atzinības un balvas, bet es iedomājos, ka katram no jums ar Viesturu ir arī savs Smiļģis…

Smiļģis jau nepieder nevienam, tas ir pilnīgi skaidrs, tā ka grūti pateikt, ka man būtu savs Smiļģis. Bet man bija jāatrod Smiļģis, kas šodien uzliekams uz skatuves. Meklējumos vienmēr paliek daudzas jautājumu zīmes, kam tā arī vajag būt, jo, manuprāt, labs režisors – un Smiļģis noteikti tāds bija – liek vairāk uzdot jautājumus (būtiskus jautājumus, nevis ikdienišķus), nekā sniedz atbildes. Un to viņš dara gan ar saviem māksliniekiem, ar kuriem strādā, gan ar skatītāju, tādējādi it kā uzrādot patieso teātra būtību. Tā nav kā tāda pabeigta viela, tā ir dzīva viela, kas darbojas caur cilvēkiem, uz cilvēkiem konkrētā vidē. Tā ir ļoti organiska lieta.

Taisot jebkuru citu izrādi, kuras pamatā nav tādas vēsturiskas personības klātbūtne kā Smiļģis, liekas, ir daudz vienkāršāk veidot lietas, lielāka brīvība… Vai tomēr tas neuzliek tādu atbildības mugursomu?

Iespējams, ka man palīdzēja pieredze un aizmugure no kino darbiem, piemēram, “Melānijas hronika” (2016), kas bija dziļa ieiešana konkrētā personībā, tāpat Piļsāta pi upis” (2020). Jo, lai nonāktu līdz galvenajam varonim un tā laika izjūtai, izlasīju ļoti daudz Janovska (rakstnieks Gunars Janovskis – I. V.) literatūras. Un ir pilnīgi skaidrs, ka rakstnieks grāmatās daudz ko ieraksta par sevi – caur katru savu varoni, lai kas tas būtu. Caur dokumentālo pieredzi es arī sākotnēji piegāju “Smiļģim”. Nav iespējams adekvāti iztēloties, kādas bija viņa tā laika izrādes, – to piedzīvo tikai laikabiedri sava laika kontekstā, taču ļoti interesanti bija lasīt cilvēku atmiņas – kā Smiļģi uztvēra aktieri un līdzgaitnieki vispār. Tajā brīdī vienmēr sāku justies kā tāds Šerloks Holmss, kas sāk konstruēt savu pētāmo varoņa tēlu . Meklēt – kas tur ir? Tas ir intriģējoši, bet pavisam vēl neaizsniedzas līdz kaut kādai taustāmai vielai, no kuras taisīt scenogrāfiju. Bet bez šī iztēles procesa nevar sākt. Lai radītu izrādi, kas saucas konkrētā vārdā “Smiļģis”, tiešām ir jāielien tajā personā iekšā… Tur atklājas gan dievišķais, gan dēmoniskais. Strādājot teātrī, tam visam sanāk tuvoties. Skaidrs, ka, eksistenciāli ņemot, tur ir gan iešana pa naža asmeni, gan spēle ar uguni un cilvēku likteņiem, ar laikmetu un politisko iekārtu… Vienlaikus, lai tādu izrādi uztaisītu, ir jāaizskar zemapziņas dzīles, un visam procesam jāvar iziet dzīvam cauri kā tādā pasakā… Māra Zālīte ir veikusi ietilpīgu un aizraujošu pētniecību, arī milzīgu atlasi tajā krāšņajā “Smiļģa materiālā”, tā ka tur bija bagāta augsne, ar kuru rīkoties.

Pēc izrādes man bija saruna ar Ritu Rotkali, kas Smiļģa personību un daiļradi pastāvīgi studējusi vairāk nekā 40 gadus. Viņa ar tik jauneklīgu garu uztvēra šo iestudējumu! Sacīja, ka pati sava mūža laikā vairākkārt ir pārskatījusi savus priekšstatus par Smiļģi un viņai mūsu skatījums likās adekvāts – savā ziņā notverot nenotveramo. Man bija prieks, ka cilvēks, kurš pazīst Smiļģi neskaitāmas reizes labāk nekā es, zem mūsu izrādes parakstās un saka – tas ir viņš, viņa būtība!

“Svarīgi, ka Smiļģa pārlaicīgais izdzīvotāja fenomens nav palicis putekļos, aizmirstībā…”

Jūsu kopdarbi – kā tie top?

Nekas, ko pateikšu, nebūs precīzi, bet apmēram tā: kad Viesturs man iedod scenāriju vai lugu, viņš nekad man nesaka: uztaisi man to un to… Parasti ir tā, ka es buros cauri tekstam, un tad pamazām man nāk tie tēli. Kad uztaisu pirmos uzmetumus, eju pie Viestura un saku, ka tas ir tas virziens, kurā es to jūtu. Principā nevaru iet ar kaut kādu knapu skicīti uz salvetes, jo Viesturs man uzreiz uzdod ļoti daudz jautājumu… Tāpēc tad, kad eju, tad eju jau ar zināmu sistēmu, kurā varu pastāstīt, kas notiek izšķirošos punktos un uz kurieni tas ved, kādas ir transformācijas iespējas. Sākumā man nav svarīgs scenogrāfijas materiāls, bet tieši tā būtība – tā neizstāstāmā būtība, kas neslēpjas vārdos. Sāku izjust telpu un, lai varētu pārraidīt šo informāciju, to uzzīmēju pēc iespējas saprotamā veidā. Esmu ar gadiem sapratusi, ka tas, kas man ir saprotams tajā zīmējumā, citam nemaz tā nav nolasāms. Un katru līniju dabūju verbāli komentēt arī Viesturam, lai viņš saprastu, ko šis zīmējums nozīmē un ko tas nozīmē semantiskā, arhitektoniskā, simboliskā un sižetiskā vēstījumā. Un kāpēc es to tā tulkoju… Bet sajūta ir vēl ļoti jēla.

Skats no DT izrādes "Smiļģis" (2021, rež. Viesturs Kairišs, scen. Ieva Jurjāne) // Foto - Kristaps Kalns

Droši vien te var runāt par scenogrāfijas dramaturģiju, man liekas, ka jūsu komplektā tā nāk cauri visiem jūsu iestudējumiem…

Tā kā esmu tajā iekšā, tad no malas nevaru neko komentēt – kā tas nolasās, bet ir skaidrs, ka bez dramaturģijas – nekādi. Ar scenogrāfisko dramaturģiju ir tā, ka stāsts atklājas laikā un telpā. Un attiecīgi izriet viens no otra.

Vai Smiļģa izrādes sakarā jums ar Viesturu bija lietas, par kurām nevarējāt vienoties?

Mēs jau savā veidā vienmēr cīkstamies viens ar otru, bet tas ir normāli un tā ir tā briesmīgā radīšana. Neviens bērns nepiedzimst bez sāpēm un mokām, un tā ir arī ar izrādēm. Tas viss transformējās un attīstās, jo sākumā bija vēl krietni sarežģītākas ieceres. Pat nenormāli sarežģītas ieceres! Un tad tas pakāpeniski attīrījās. Sākumā mēs izstrādājām kaut ko daļēji citu, un no tā palika kaut kāda dzīvotspējīgā daļa. Ļoti interesanti, ka tiešām sausais atlikums transformējas pat citā formā, bet bez iepriekšējā procesa mēs līdz šī brīža saturiskajai vizualitātei nebūtu nonākuši. Bieži vien ir tā, ka pēc tam gribu tās pirmās skices iznīcināt, lai nebūtu mulsinošas pēdas ar kaut kādiem jocīgiem momentiem. Man vispār patīk saplēst – visādus papīrus, lieko…

Man jau liekas, ka to varētu saglabāt kā procesa dokumentāciju…

Nu jā, bet lai to padarītu skaidru gan pašai sev, gan Viesturam, sākumā tās skices sanāk diezgan ilustratīvas, burtiskas. Tās piefiksē vairāk jēdzienus, ne risinājumus. Man tas palīdz, jo es to uzzīmēju sev gandrīz kā bērnu grāmatā. Tam jābūt tik skaidram, ka ir pat mazliet smieklīgi. Un tad tas ir acu priekšā naktīs un rītausmās… Ir jābūt tiem punktiem, ap kuriem viss grozās. Izrādē tik skaidras lietas nevajag, jo tēlam jābūt vispārinātākam. Taču sākumā ir tādas burtiskākas lietas – darba materiāls, viela, ko vajag pašam ieraudzīt, nosaukt vārdā. Un, kamēr pati neesmu izlaidusi to caur savu ķermeni – galvu – roku, caur pašu zīmējumu, tikmēr Viesturam nav tas ceļš, kurp virzīties. Bet viņš ātri uzķer un tūlīt papildina vai apšauba.

Strādāt kopā, aiziet gulēt un pamosties ar radošām idejām, no vienas puses, ir liela laime, bet vai tas, no otras puses, arī tomēr nav ļoti grūti?

Tas ir gana grūti. Tas trakums un intensitāte nemainās, jo to pieprasa pati radīšanas būtība. Ja tas notiek īsti, tad tas ir prasīgi un kaislīgi. Ir skaidrs, ka tādā intensitātē būt pastāvīgi – tā ir tāda dedzinoša enerģija… Tāpēc dabiski, un es domāju, ka tikai par labu mums abiem nācis, ka mēs nestrādājam pastāvīgi un visu laiku tikai kopā. Esam saistīti vēl arī ar citiem radošiem projektiem, ar dzīves notikumiem un cilvēkiem.

Tā kā jums jau ir pieredze strādāt ar dažādām komandām, tad kā tomēr ir vieglāk – ar citiem režisoriem vai tomēr ar Viesturu?

Manā variantā ir tā, ka es gandrīz tikai turpinu strādāt ar Viesturu, jo tajā laikā, kad nestrādāju ar viņu, nodarbojos ar savu glezniecību un vēl citiem darbiem, kas bieži nav ar saistīti ar teātri, bet ar kādām citām radošām zonām. Viesturs ir veiksmīgi strādājis gan ar Dzudzilo (mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo – I. V.), gan ar Blumbergu (Ilmārs Blumbergs – I. V.) un vēl dažiem…

Vai nerodas neliela radoša greizsirdība?

Reāli nav nekādas greizsirdības. Drīzāk bija tā, ka tad, kad bija pirmie darbi, kuros Viesturs nestrādāja ar mani, un, zinot to veidu, kā mēs strādājam, man tieši likās, ka kaut kas var nenotikt līdz galam labi… Profesionālajā ziņā arī tiem darbiem es turpināju pieiet kritiski, izteikt savu viedokli. Ne jau tādā īsti kritizējošā nozīmē. Kad redzu materiālu, to, kā tas ir īstenots, un zinot Viestura režijas rokrakstu, nevaru sevi ierobežot izteikt komentārus, kas, man liekas, darītu to lietu precīzāku. Tas jau vienkārši ir tā saucamais profesionālais kretīnisms. Nevar no tā izvairīties. Bet biju ļoti atvieglota un priecīga, ka Viesturs var ļoti veiksmīgas izrādes taisīt bez manis. Jo citādi tā mana mūžīgā atbildība – no rīta līdz vakaram ar viņu jāstrādā, tas tomēr arī nedrīkst būt kā tāds slogs. Viņam vienkārši pastāvīgi ir daudz ideju.

Kad strādājat kopā, jūs uztraucaties viens par otru, bet, kad Viesturs strādā ar kādu citu, vai uztraukums par darba rezultātu nav vēl lielāks?

Nezinu, vai uztraukums ir pareizais vārds šajā kontekstā. Vienmēr jāpanāk tādi apstākļi, situācija, kurā iestudējums var maksimāli īstenoties. Es gandrīz nekad nepalieku tā pilnībā ārā no citiem Viestura projektiem. Kad jau iet uz beigām, Viesturs pasauc un prasa, kā man tas viss koleģiāli izskatās. Īstenībā esmu tik laimīga, ka man ir savs laiks īstenot vēl citas lietas. Manis pašas ieceres ir gana laika un darbietilpīgas.

Skats no Dž. Pučini operas "Džanni Skiki" izrādes LNOB (2015, rež. Viesturs Kairišs, , scen. un kost. māksl. Ieva Jurjāne) // Publicitātes foto

Teātris, operas un filmas – salīdzinot šīs trīs mākslas jomas, vai kāda no tām ir vistuvākā?

Vistuvākā vienmēr ir tā, pie kuras strādā, jo, ja nemīli vai neiemīli šo darbu, tad tas ir bezjēdzīgs darbs. Īpaši ar gadiem cilvēks apjēdz, ka dzīve ir laika nogrieznis ar sākumu un beigām… Cik tu vari izdarīt, tik tu vari izdarīt. Un vai laiku var šķiest par kaut jel vienu darbu, kur tu jau iesaistoties saproti, ka tas ir kaut kas tev nesvarīgs? Nevar to atļauties… Tāpēc jau pašā sākumā, kad darbam saka “jā” vai “nē”, ir ļoti jākoncentrējas. Tas ietver to, ka rezultāts var būt veiksmīgāks vai neveiksmīgāks, bet tev ir jābūt gatavam savu darbu aizstāvēt. Ne jau pret ārējiem argumentiem, bet sarunā pašam ar sevi, jo zini, kāpēc tu kaut ko esi darījis. Bieži vien, ja tas netiek atzinīgi novērtēts no ārpuses, tas var tāpat būt kāds atklājumu ceļš, kas ir jāveic individuāli un kas nostiprina kādu pārliecību, vai arī aizved pie atklāsmes par to, kas nav jādara. Dzīve ir reāli tāda ainava – tu kāp gan kalnā, gan lejā, gan stāvumos un kritumos, gan peldi. Tur viss notiek un visam ir jēga. Tur ir tā dzīves sāls… Šai pasaulē nav nekas bezjēdzīgs. Šausmīgi naivi būtu iedomāties, ka var dzīvot kaut kādā saldā mannas bļodā. Tas nenotiek…

Jūsu pirmā opera “Jevgeņijs Oņegins” (1999) bija apvērsums Latvijas operas režijā. Pat ne apvērsums, bet spilgts pagrieziena punkts, pēc kura operas režija un scenogrāfija ieguva jaunu elpu. Inovatīvi, asprātīgi, ironiski – jaunības lielā uzdrošināšanās, ko var atļauties tikai jauni un radoši traki cilvēki...

Manuprāt, mēs to taisījām vienīgajā veidā, kā to operu tobrīd varēja iestudēt… Mums nebija nodoma ne kādu īpaši pārsteigt, ne kaitināt… Tā bija pilnīgi negaidīta iespēja, Žagars (operas direktors Andrejs Žagars – I. V.) bija atnācis uz mūsu “Silmačiem” (JRT izrāde “Skroderdienas Silmačos”, 1998 – I. V.). Tā mums bija pirmā izrāde uz JRT lielās skatuves, bez kādas īpašas pieredzes, bet tas, kas mums tajā brīdī likās svarīgs un efektīgs Blaumaņa stāstam, tika īstenots. Pēc izrādes Žagars uzreiz teica: O, tas forši izskatās, nāciet, uztaisiet operu! Mēs toreiz bijām tādā zināmā eiforiskā panikā, bet bijām jauni, un mūs varēja pasaukt radīt jebkurā žanrā, mēs bijām ar mieru.

Pirms pāris gadiem, kad gleznoju portretus savai izstādei “Gals un sākums” (personālizstāde “Gals & Sākums” 2018 – I. V.), man bija tik lieliskas sarunas ar Džemmu (gleznotāju Džemmu Skulmi – I. V.)... Viņa arī man stāstīja, kādu iespaidu uz viņu atstāja “Oņegins”, cik labi viņa atceras to izrādi un kā viņai tas licies kaut kas īpašs. Tad domāju – ārprāts, diezgan sen tas bija!

Opera jau ir zināms ierobežojums radošajam lidojumam, jo mūzikas forma nosaka savus noteikumus…

Opera arī Viesturam daudz ko iemācīja. Bet domāju, ka mēs abi esam iemācījušies to, ka zināms rāmis nāk tikai par labu. Jo arī rāmja ietvaros ir tādas dzīles. Un tas ir ļoti interesanti – kā sevi attīstīt tajā rāmī. Tikai pirmais iespaids ir tāds, ka tu esi kaut kādā veidā ierobežots, bet tieši muzikālā disciplīna ir fascinējoša un ietilpīga.

“Es vispār nekad par rāmjiem un ierobežojumiem neesmu saspringusi, jo domāju, ka iespējas vienmēr ir bezgalīgas.”

Vienīgais, kas mani var ierobežot – tā ir mana skopā iztēle… To pat grūti tā izanalizēt. Vienkārši pats to jūti dziļi eksistenciāli. Vai mokies un tev nepatīk tas, kas rodas, vai atkal viss sāk notikt un risināties… Bet tas patikas mirklis parasti ir tik super īss, ka saproti – ar to nekas nav garantēts, tas ir tikai viens posms, viens elements. Visam ir jābūt konstruētam ļoti pamatīgā struktūrā, un vienmēr tu esi pateicīgs augstākai varai, kas tev palīdz to sakārtot… Vispār visu darbu priekšā tu jūties ļoti sīks. Nav arī interesanti strādāt ar mazu virtuves stāstiņu. Gribas pieķerties tiem noslēpumiem un atklājumiem. Tie gan arī tevi pašu pilnīgi izvērš uz otru pusi. Tu nevari nonākt pie atklājumiem pats, neļaujot visam ar sevi notikt. Tas ir tā, it kā tu ej nevienam neredzamā ceļojumā. Ārēji it kā dzīvo savu parasto dzīvi, bet iekšēji tevī visu laiku ir zemestrīces, vētras, plūdi un tuksneši, arī laime… un visas sajūtas ir ļoti saasinātas.

Skats no Artura Maskata operas "Valentīna" izrādes LNOB (2014, rež. Viesturs Kairišs, scen. un kost. māksl. Ieva Jurjāne) // Foto - Gunārs Janaitis

Kostīmu mākslinieka darbs ir apģērbt aktierus, dziedātājus, kuriem jāpārtop laikā un telpā…

Ir tā, ka tieši gadi šajā darbā māca to sadarbošanos. Es pati arī nevaru būt gandarīta par iestudējumu, kurā aktieris vai solists jūtas slikti. Ja savos agrajos gados domāju, ka galvenais ir īstenot manu skici un ka vissvarīgākā ir kopīgā bilde, tad šobrīd ir skaidrs, ka tā lielā māksla ir gan īstenot savu ieceri, gan arī vienā brīdī ļauties tam, ko pats process piedāvā. Jo piedāvājums reizēm ir tik neticams! Daudz pārsteidzošāks, attīstošāks, nekā tu pats, pirms tam savās robežās iecirtīgi paliekot, varētu sasniegt. Bet ļaušanās arī prasa drosmi. Piemēram, operā strādāt ar solistiem ir tiešām nevienkārši. Ārzemju solisti ierodas salīdzinoši īsu laiku pirms izrādes, un tās ir ļoti praktiskas lietas, kurām jāiet cauri. Lai kādus izmērus un fotogrāfijas viņi būtu atsūtījuši, dzīve un realitāte izrādās kardināli citādāka. Un tad ir jāpārvar pirmais pārsteiguma moments un zibenīgi kaut kā jāsatuvinās ar šo cilvēku. Nonākot kopā tajā operas šaurajā uzlaikošanas istabiņā, tur jau ir jānodibinās tādām tuvām attiecībām, lai dziedātājs saprastu, ka tu neesi viņam ienaidnieks, ka darīsi visu, lai viņš izskatītos labi, un lai tā loma tiktu aiznesta līdz skatītājam. Tad ātri, kā psihoterapijā, tev jāuzķer, kas viņš ir par tipu, kādā veidā viņš izturas pret sevi un arī pret tevi… Daži ir arī tādi meistari, kas uzreiz sāk stāstīt, ko viņiem vajag un ko nekad nevajadzēs. Un tad vēl viņi ar tevi sāk manipulēt, bet visu šo spēli jāspēj diezgan ātri uztvert, vienlaikus turpinot profesionāli rīkoties.

Vai tas vispār kādreiz neiedzen izmisumā?

(Smejas.) Nu, tādi īsi izmisuma brīži ir ļoti bieži. Tas ir tas brīvais kritiens, kad pats tu saproti – šis nestrādā un ko darām tālāk. Tu sevī ieliec iekšā šo jautājumu un centies to risināt pieejamajā laikā.

Un kā ar kino?

Kino savā veidā ir tik dārgs un ekskluzīvs process, ka, apzinoties, cik daudz cilvēku tajā iesaistīti, tajā brīdī, kad esi uz laukuma, tev pašam jābūt totāli gatavam. Un reizē improvizēt spējīgam. Lai tu būtu izdarījis visu iepriekšējo darbu un tevis dēļ nenotiktu nekāda nobīde. To vienkārši nevar atļauties. Kino tev jābūt tik mobilizētam kā nekad. Ar teātri ir tā, ka tur ir mazliet plūstošāki periodi, mēģinājumu process... Kino – koncentrēšanās pakāpe ir visneiedomājamākā. Tu atnāc uz laukuma, paralēli turpinot strādāt ar citām ainām, kas paredzētas turpmākajās dienās.. Arī, lai atjēgties no filmēšanām, ir vajadzīgs kāds laiks. Kino tu pilnībā esi tajā tīģera lēciena stāvoklī. Uzmanībā. Ja kaut kādā neprātā tūlīt pēc uzņemšanas esi parakstījis kādu līgumu vai piekritis sākt citu darbu, tad tu nevari būt normāls cilvēks nākamajā projektā…

Piļsāta pi upis” – nebaidos to nosaukt par gleznieciski poētisku filmu.

Jā, tas nebija pirmais darbs, kurā mēs ar Gintu Bērziņu (operators – I. V.) kopā strādājām, un, lai radītu tik elpojošu, glezniecisku filmu, vajag kādu, kas to spēj nofilmēt. Gints kompozīcijā ir supermeistars. Strādājot kopā, attīstījusies arī savstarpējā valoda. Tur ir vairāki posmi, kuriem izejam cauri, zīmējot kadrējumu, tad es iekārtoju interjerus, vidi, un tad vēl mūsu satikšanās laukumā. Laukumā vienmēr esmu Gintam pie labās rokas un skatos tajā lodziņā, turpinot izteikt savus piedāvājumus. Strādājot pie filmas kadrēšanas, mēs formulējām sev, ka iespaidosimies no Marka Šagāla, viņa Austrumeiropas garšas, kompozīcijām, krāsām un vienlaikus groteskā traģisma. Tāda bija mūsu sajūta. “Piļsātu” nefilmējām tik ilgi kā “Melāniju” (filma “Melānijas hronika” – I. V.), bet, ja esi izdzīvojis “Melāniju” gan garīgi, gan fiziski, tad uz kaut ko jau esi sagatavojies… Kaut gan pārslodze ir liela un smadzeņu intensitāte arī ideju ražošanā milzīga.

Skats no kinofilmas "Piļsāta pi upes" (2020, rež. Viesturs Kairišs, scen. un kost. māksl. Ieva Jurjāne) // Publicitātes foto

Vai nedaudz varam atcerēties to skaisto dzīves un mākslas stāstu par filmu “Kāzas” (2000)?

Nu jā… Kāds mums toreiz tas dzīves gars bija, tāds tas bija gan dzīvē, gan mākslā. Mēs dzīvē jau skaitījāmies saderināti, Viesturs bija man uzdāvinājis gredzenu, kuru bija uztaisījis viņa draugs mākslinieks Grīnbergs, ar tādu kā mazu akmens televizoriņu – ekrānu. Tad, kad tuvojās “Kāzu” pirmizrāde, pēkšņi ienāca prātā, ka mēs arī varētu apprecēties un nebūtu jātaisa nekāda cita balle. Būtu pirmizrādes atklāšana, un šis jautājums būtu laimīgi atrisināts. Toreiz sarunājām ar Tamāru Soboļevu, kurai bija draudzene Teikas zagsā, jo citādi nevarējām to tik ātri nokārtot. Deviņos no rīta mums bija laulību reģistrācija, pa dienu preses konference un vakarā pirmizrāde. Un laikam bija arī viena izrāde teātrī pa dienu, Viesturs nesen kaut kā to pieminēja – ārzemnieki bija atbraukuši skatīties “Čūsku” (JRT izrāde, 2000 – I. V.). Tas periods bija ļoti blīvs. Kur nu vēl kādas atsevišķās kāzas! Un tad bija skaidrs, ka varbūt neesmu vienīgā, kas grib uzvilkt baltu kleitu, jo filmā balta kleita ir Gunai (aktrise Guna Zariņa filmā “Kāzas” atveido Leldes lomu – I. V.), bet Māru Liniņu (filmā “Kāzas” vedējmātes lomā – I. V.) gan filmā, gan dzīvē uzaicinājām par vedējmāti…

Jūs jau bijāt gana krāšņi un puķaini apģērbuši tos kāziniekus filmā, un Māru Liniņu to skaitā – košā, puķainā kleitā…

Jā, Mārai Liniņai patīk dauzīties, un viņa ir gana pašironiska… Man jau liekas, ka dzīvē tiešām cilvēki kāzās savelk visu ko mugurā... Vismaz toreiz. Varbūt mēs mazliet paspilgtinājām, bet principā viss tieši tā kā dzīvē. Kāzās izdomā daudz ko tādu, ko normāli nekad nedarītu. Tur jau ir arī tā dzīves smeldze iekšā, es gan neesmu ilgi skatījusies, bet tur ir ne tikai ironija, bet arī tādas smalkas, poētiskas lietas – tā aina ar puisīti un pelīti…

Vai mēs varam parunāt par ironiju? Protams, tā nekad nevar tikt saprasta bez konteksta… Liekas, ka Viesturs bez ironijas nav pat iedomājams.

Var būt, ka es reizēm viņa ironiju mīkstinu, atmaidzinu. Ironijai var būt tendence pāriet sarkasmā, bet sarkasms atkal ir tāds aizvainojošs, tuvu cinismam... Vienmēr jāskatās proporcijas. Bet tas vienmēr ir tik konkrēti, ka tur nevar abstrakti runāt. Vienlaikus ironija ir tāda kā pašaizsardzības reakcija, jo reizēm par ļoti būtiskiem un jūtīgiem jautājumiem ir grūti runāt tieši. Un tad ironija ir veids, kā tiem tuvoties. Tad, kad jau esi kādā drošākā zonā, tad arī sāc atklāties un vari atļauties būt naivāks, tiešāks, atbruņojošāks. Bet bez ironijas tu vari palikt arī lēti sentimentāls. Arī manipulējošs. Manipulācija ir viens no negodīgākajiem paņēmieniem mākslā, un man nepatīk, ja ar auditoriju zināmā mērā sāk manipulēt, pieprasot konkrētas jūtas vai izjūtas, ierēķinot, ka – te nu ritēs asaras, bet te mēs piespiedīsim skatītāju atvērties. Tā mums ir tāda kā nerakstīta vienošanās, pie kuras abi ar Viesturu pieturamies, ka nedrīkst nekādā veidā manipulēt ar skatītāja jūtām.

“Skatītājā ir jāatmodina viss iespējamais sajūtu spektrs, jo vēlamajā variantā katram mākslas darbam ir jānoved pie katarses.”

Katarse ir ļoti personīgs piedzīvojums. To mēs nekad neizzināsim, jo tā notiek ļoti dziļi katrā indivīdā, un pat vistuvākie cilvēki var nenojaust, par ko tu piedzīvo katarsi. Bet tas ir mākslas uzdevums, jo katarse ir kaut kas tāds, kas cilvēkā rada iekšēju sprādzienu, atklāsmi. Cilvēks ierauga kaut ko sev dzīvē svarīgu, bez kā viņš nevar sasniegt nākamo punktu savā izaugsmē. Mēs visi meklējam kādu dziļāku jēgu. Visam.

Tagad daudzi scenogrāfi kļūst arī par režisorie. Vai nekad nav gribējies kļūt par režisoru?

Savās personālizstādēs es tiešām arī jūtos kā režisore. Tur sanāk daudzpakāpju process. Viena lieta ir radīt vienu atsevišķu darbu. Tad nākamā – ielikt to kontekstā ar citiem darbiem, un tad sākt plānot – kura vide būtu pateicīga, lai darbi eksponētos tā, kā es tos redzu. Un tur dramaturģija ir klātesoša absolūti. Domāju, pa kurieni ienāks skatītājs, ko viņš redzēs pirmo, ko viņš pārdzīvos un ko viņš redzēs pēc tam… Pagaidām šajā jomā man vēl ir daudz ieceru, tāpēc gribu turpināt režisēt savas izstādes. Nē, pagaidām negribētu iestudēt izrādes. Lai gan – mani interesētu tāda izrāde, kas būtu daļēji objektu, daļēji leļļu teātris. Katrā ziņā man nevajadzētu tik daudz runātā vārda teātri, man nevajadzētu veselu Šekspīra lugu.

Marionešu teātris?

Marionetes ir brīnišķīgas! Tur, kur ir spēcīga tradīcija marionetēm, piemēram Francijā, tur ir redzētas ļoti fascinējošas izrādes. Tas ir interesanti, ja marionetes ir labi uztaisītas, manuprāt, tās pašas arī sāk dzīvot savu dzīvi, sevi atklājot pie kustības, gaismas. Nevar pilnīgi patvaļīgi likt tām kaut ko darīt. Es teiktu, ka leļļu fenomens ir diezgan pārsteidzošs. Skatoties pat it kā uz nekustīgu lelli, tu piedzīvo tādus mistiskus brīžus. Es to arī dziļi izjūtu, ka tā nav tāda vienkārša jokošanās. Manuprāt, pilnīgi viss veido izrādi. Ja tevi kā skatītāju iesloga mazā melnā istabiņā, tad jebkas, ar ko tu sastopies un saskaties, veido zināma veida spoguli. Tu vari noliegt to spoguli vai arī tam atdodies, bet tā ir kā robeža, kā neredzamā siena, kas paveras. Un šī sajūta rezonē uz katra indivīda zemapziņu un pieredzi, jo katrs taču skatās citu izrādi. Kaut arī izrāde ir kolektīvs piedzīvojums, bet tik un tā – tumsā esi spiests ļoti personīgi atbildēt, ko tev nozīmē jebkas.

Skats no DT izrādes "Smiļģis" (2021, rež. Viesturs Kairišs, scen. Ieva Jurjāne) // Foto - Kristaps Kalns

 

Kāda ir diena pēc pirmizrādes, filmas?

Viena no pārsteidzošajākajām sajūtām ir tā nākamā diena, kad nav jāiet uz konkrēto darbu. Viskrasāk tas ir pēc filmēšanās. Ir tā, ka pilnīgi nevar pakustēties. Oficiāli nekur nevajag iet, bet ir tā, ka guļu gultā un ir tāds kā muskuļu pilnīgs nespēks, bet smadzenes turpina ļoti intensīvi darboties, kā ieskrējušās. Smadzenes nevar izslēgt. Ja ķermenis jau ir dabūjis informāciju, ka tagad drīkst atpūsties, tad smadzenes turpina kaut kādā veidā novērtēt jebko, kas ir bijis tajā vidē. Un dažreiz tad rodas ļoti interesantas domas. Līdzīgi – it kā tu būtu slims, milzīgs fizisks nespēks, bet ļoti skaidras domas… Es it kā stāvu uz vietas, bet pasaule turpina attīstīties un griezties. Un tad es izjūtu visu to saules kustību, gaismas kustību.

“Man statika patīk, jo tajā modrībā, ko ir attīstījis darbs un dzīves uztvere, saprotu, ka viss turpina dzīvot. Pilnīgi viss.”

Arī ļoti mazas lietas un mazas iesētas domas kā sēklas. Tāpat kā tagad ziemā, kad daudz kas ir aprakts, bet turpina eksistēt, turpina būt un nogaida savu brīdi, kad nākt ārā. Un tā ir ar daudzām lietām – jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk piedzīvoju intrigu, ka ir lietas, kas sen kaut kādos aizmetņos bijušas, un tad tās iznirst, bet jau citos veidos. Tās attīstās, tām ir jāiemiesojas un jāpiepildās… Jā, man vajag klusumu, man vajag apstāšanos. Āgenskalnā, kur mēs dzīvojam, ir ļoti laba vide, lai varētu atjēgties. Laukos, protams, vēl labāk. Bet patiesībā ļoti maz man vajag. Es arī uz teātri nevaru tik bieži nākt, jo domāju, ka aktieri ir tāda īpaša suga un ļoti prasīga vide, un ne katrs cilvēks var tādā intensitāte būt ilgi daudz cilvēkos. Tāpēc nevar tā tērēties. Man vispār vajag arvien vairāk kaut kādu savrupu dzīvi, lai tad, kad esmu kopā ar kādu, varu dot tikai to kvalitatīvāko. Vienkārši šķiesties es īsti vairs nevaru atļauties…

Rakstīt atsauksmi