Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
4. janvāris 2022 / komentāri 1

AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Dzintars Zahovskis

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

 

Ar Kārli Dzintaru Zahovski tiekamies vienā no retajām saulainajām dienām pelēcīguma caurstrāvotajā novembrī. Rīgas ielas pamazām ietinušās patriotiskās noskaņās. Mēs, malkodami karstos dzērienus un vērodami pīles pilsētas kanālā, kavējamies sarunās par aktiera un teātra dzīves sinerģiju. Pārņem sajūta, ka Kārlis, lai arī kopš jaunās sezonas sākuma saistījies nopietnām saitēm ar Valmieras Drāmas teātri, uz galvaspilsētu atvedis arī savu sirdssiltumu, labās manieres un aso prātu. Domājošs jaunais aktieris ar azartisku dzirksti acīs, kurš piesaista uzmanību ar pamanāmo frizūru, dabiskumu un atvērto smaidu.

Valmieras Drāmas teātra mājaslapā mākslinieku sadaļā pie tava vārda iespējams izlasīt, ka esi pabeidzis O. Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolu ar diplomdarbu kokapstrādē. Vai tas nozīmē, ka jau kopš bērnības esi vēlējies saistīt savu dzīvi ar mākslu? Varbūt tas bija vecāku spiediens?

Nē, es gan neteiktu, ka izjutu spiedienu no vecāku puses. Runājot ar mammu un tēti, uzzināju, ka bērnībā savā nodabā esmu diezgan daudz zīmējis. Tāpat man ir paticis dejot un dziedāt. Turklāt mums ir mūziķu ģimene – tētis trompetists, māsa dziedātāja, vecvecmamma bija klavierskolotāja un pianiste. Vēl vienu paaudzi iepriekš Emma Čēma Valmierā un arī Alūksnē spēlēja teātri un režisēja. Tāpēc vecākiem bija skaidrs, ka mani jāsūta kaut kur tajā virzienā. Sākumā bija ideja par Rīgas Doma kora skolu, bet, lai ģimenē tomēr nebūtu vēl viens mūziķis, aizsūtīja mani uz jau pieminēto mākslas skolu. Laikam liktenis tomēr ikvienu cilvēku virza, kur viņam galu galā jānokļūst.

Un kā teātris atnāca pie tevis?  

Teātris visu laiku bija fonā. Man likās, ka es varētu to mēģināt, bet pirmajā vietā man tobrīd bija basketbols. Līdz vienā dienā sapratu, ka tādu dzīvesveidu man īsti negribas, tāpēc aizdomājos, ko citu es varētu darīt. Sāku apmeklēt nodarbības pie režisora Kārļa Krūmiņa jauniešu teātra skolā “RATS” (Radoši Audzinoša Teātra skola Juglā, Murjāņu ielā 22 – D. A.). Kārlis man ļoti daudz palīdzēja, ievirzot, kā kas teātrī ir jādara un ko tas viss nozīmē.

Vai ar to vēlies teikt, ka pēc ģimnāzijas absolvēšanas Latvijas Kultūras akadēmija bija tava vienīgā izvēle?

Studēt aktiermākslu – jā, tā bija mana vienīgā izvēle, bet ne attiecībā uz izglītības iestādi. Ja  netiktu uzņemts LKA, es, iespējams, būtu gājis uz Liepājas Universitāti. Ja tur nebūtu paņēmuši, droši vien būtu braucis uz Angliju vai Ameriku un tur mēģinājis. Man bija doma kļūt par mūziklu aktieri. Patiesībā vēl joprojām tāda doma ir, ka es varētu spēlēt kādā mūziklā. Dziedāt man patīk, dejot sanāk (smejas), tāpēc aktiermeistarība bija vienīgā joma, kur abas šīs prasmes varētu apvienot un izmantot. Bija arī plāns “B” par fizioterapiju, sporta pedagogu vai vispār pedagogu, bet nekas tāds konkrēts tajā brīdī prātā nebija.

Kādu tu atceries LKA iestājpārbaudījumu laiku?

(Smejas.) Tas bija šoks manam ķermenim, un ne tikai fiziski. Pirmajā dienā jutos labi, tikai uztraucies, protams. Un man pat nekas nebija jādara! Tiku pārcelts uz otrās dienas grupu, jo mēs kopumā bijām ļoti daudz pretendentu. Otrajā dienā gāju iekšā pats beidzamais. Tad man parādījās iesnas, trešajā dienā – klepus, ceturtajā dienā man knapi bija balss. Iespējams, man pat bija temperatūra, jo stress bija burtiski akumulējies ķermenī. Piektajā dienā, kad vajadzēja iet uz akadēmiju parakstīt līgumu, biju absolūti slims, nevarēju vispār parunāt. Interesanti, ka tikai ķermenis šādi reaģēja, jo prātā biju diezgan mierīgs. Tagad, domājot par iestājpārbaudījumu laiku, apzinos, ka jau toreiz pamanīju tos, kas vēlāk kļuva par maniem kursabiedriem, jo bija skaidrs, ka viņš ir labs, viņš – ļoti jaudīgs vai re, kur tā meitene – ļoti sakarīga, utt. Beigās varbūt ne gluži simtprocentīgi par visiem varu teikt, bet tie cilvēki, kas man simpatizēja jau no pirmā mirkļa, bija iekļuvuši manā kursā.

Vai tu jau pirms studijām apmeklēji teātra izrādes?

Patiesībā ļoti maz. Nopietnāk sāku tam pievērsties apmēram gadu vai pusotru, pirms pats stājos aktieros. Mamma man pirka diezgan daudz biļešu uz Jauno Rīgas teātri. Atceros, ka esmu redzējis izrādes “Vectēvs”, “Aspazija. Personīgi”, “Peldošie – ceļojošie”. Jāatzīst gan, ka lielāko daļu no izrādēm vispār nesapratu, jo informācijas daudzums, kas nāca pāri manām smadzenēm... ar tādu iepriekš nebiju saskāries. Līdz tam teātra manā dzīvē nebija, jo visos brīvajos vakaros, kad teorētiski varēju iet skatīties teātra izrādes, labprātāk devos uz sporta spēlēm – vai nu skatīties, vai trenēties, vai arī pašam bija spēles. Toties tagad eju uz teātra izrādēm, un par to prieks.

Studiju laikā teātris tika iekļauts tavā ikdienā droši vien tāpēc, ka tā vajadzēja?

Arī, jā. Indra Roga un Mihails Gruzdovs iestudēja izrādes, kuras gājām skatīties. Braucām arī uz Valmieras Drāmas teātra pirmizrādēm. Daudz bija jāanalizē “Zeltas maskas” izrādes (“Zelta maska” ir vadošais Krievijas teātra festivāls, kura programma jau 15 gadus tiek izrādīta arī Latvijas publikai – D. A.), jau uzreiz 1. kursā. Es krievu valodu nesaprotu. To kosmosu un mērogu, kas izrādēs ietverts un ko aktieri runā, arī nesaprotu, un man par to visu vēl jāizsaka viedoklis. Pat neapjautu, kādos kritērijos jāvērtē. Taču bija aizraujoši piedzīvot, kā šo gadu laikā mans un kursabiedru redzējums attīstās, kā pedagogi mūs virza, lai mēs spētu pamatot to, ko domājam.

Kad stājies aktieros, tu jau zināji, ka studēsi Valmieras Drāmas teātra aktierkursā? Esi dzimis un dzīvo Jūrmalā, absolvēji Rīgas Valsts 3. ģimnāziju, un pēkšņi – Valmiera! Vai tas tevi nemulsināja?

Nē, nemulsināja. Mamma stāstīja, kas ir Indra Roga un Mihails Gruzdovs, un likās, ka ir nedaudz vienalga, kur nonāku, ja man ir labi pedagogi un kompanjoni, ar kuriem iet ceļu kopā. Turklāt aktieris Mārtiņš Meiers mums 1. kursa pirmajā pusgadā pateica, ka nav nozīmes perifērijai, proti, nav maza teātra un mazu lomu, ir tikai maza domāšana. Un šī ideja man uzreiz likās pieņemama, jo varu spēlēt teātri vismazākajā pilsētā, bet, ja mana domāšana un mērogs, un tas, uz ko tiecos, ir pietiekami vērtīgs un kvalitatīvs, tad nav svarīgi, kur atrodos ārējos apstākļos. Ar kursabiedreni Diānu Stafecku biju Emīla Dārziņa muzejā (Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna memoriālais muzejs “Jāņaskola” Jaunpiebalgā – D. A.), un tur ir viena tāda maza mājiņa, Jāņaskola, kurā viņš dzīvojis pirmos 16 gadus. Skatāmies pa logu, kur tagad, protams, ir ceļš, pa kuru ik pa brīdim aizbrauc kāds Hyundai, bet viņa laikā tur brauca rati. Iedomājies, Emīls Dārziņš uzaudzis šajā mazajā mājiņā, skatījies pa šiem logiem, redzējis tikai zāli, kokus un govis, bet kādā mērogā domājis? Par mākslu runājis kā par kaut ko lielu un svarīgu. Vai tas ir ielikts jau šūpulī? Kāpēc cilvēks par to domā? Vai tu piespied sevi par to domāt, vai arī nebaidies iet uz priekšu? Nezinu, ar ko tas saistīts, bet var celt savu mērogu, celt savu latiņu un tad arī to sasniegt.

Kārlis Dzintars Zahovskis - Zosimovs diplomdarba izrādē "731. solis" (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Vai jums jau studiju laikā bija iespēja darboties līdzās Valmieras Drāmas teātra aktieriem?

Ne visiem, bet atsevišķiem kursabiedriem bija tāda iespēja, kad, piemēram, vajadzēja ielekt kādā lomā, pēkšņi aizvietojot aktieri. Kursa darba izrādes parādījās tikai 3. kursa sākumā – “Viktorija” pēc Knuta Hamsuna stāsta motīviem un “731. solis” pēc Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” motīviem (abām rež. I. Roga un M. Gruzdovs, 2019 – D. A.). Pirmos gadus, ja tā var teikt, mūs vienkārši audzināja, lai mēs zinātu, kādiem jābūt uz skatuves. Tepat Rīgā, “Zirgu pastā”, strādājām kopā ar Indru un Mišu. Braucām arī uz Pēterburgu ar izrādi “731. solis”. Tāpat gājām uz JRT, uz Nacionālo teātri, Dailes teātri un Krievu drāmu, lai skatītos un mācītos.

Ko vari pastāstīt par savu studiju laiku? Kuri pasniedzēji visvairāk ietekmējuši tevi kā profesionāli?

Tas bija super laiks! Protams, no pasniedzējiem vislabāk atceros Indru un Mišu. Es viņus tiešām mīlu! Viņi abi ir burvīgi cilvēki, izcili pedagogi. Tas, kā Indra ar Mišu ir spējuši četru gadu laikā mani izvest cauri tam ceļojumam, nav pat izstāstāms. Tāda sajūta, ka viņi jau sākumā zināja, kurp mani ved, lai gan abi daudz skatījās un pielāgojās tam laikmetam, kādā mēs tagad dzīvojam. Viņi saprata, kā no manis dabūt ārā daudzas lietas. Man brīžiem likās – ak dievs, ko jūs darāt ar mani, nu tā noteikti nav jādara. Bet, kā izrādās, tā tomēr bija jādara, jo tagad esmu šeit. Vēl, protams, Zane Daudziņa man ir ļoti daudz devusi. Mums ļoti ātri izveidojās, manuprāt, labs kontakts. Viņa ir pilnīga mīlestības būtne, burvīga sieviete un izcils pedagogs. Viņa daudz izstāstīja par manu balsi. Man likās, ka man tā ir ļoti maziņa un varu tikai kā tenors sēdēt augšās, bet izrādās, ka nē, jo varu visādi eksperimentēt un darīt lielas lietas. Un Ieva Kerēvica – viņa 4. kursā pieslēdzās izrādei “Lepnās kāzas” (rež. I. Roga un M. Gruzdovs, 2021 – D. A.). Cepuri nost Ievai par to, kā viņa palīdzēja! Viņa ir pilnīgs meistars tajā, ko dara – gan dziedāšanā, jo pārzina muskulatūru, un zina, kas ar tevi notiek, gan arī māk psiholoģiski apstrādāt, lai tu, cilvēks, nebaidies, ej uz priekšu un pats sevi izaicini, jo tas ir ļoti svarīgi. Vēl Iļja Vlasenko (baleta, klasiskās dejas pasniedzējs LKA – D. A.). Mums ar viņu ir tik labi gājis! Es, protams, nevaru runāt par visu kursu, bet, cik savā starpā esam pļāpājuši, mums ir nenormāls respekts pret viņu. Par to, kā viņš ar mums tika galā... Bija sajūta, ka Iļja ir tik labs pedagogs, tāpēc likās pilnīgi loģiski nākt agrāk no rīta un pēc tam viņam atrādīt, ko pats esi sastrādājis, jo tad, kad viņš redz, ka esi ieguldījis darbu, ļoti daudz dod pretī. Līdz ar to bija patīkami, ka viņš vienkārši dod, un gribējās visu ko iemācīties, tāpēc interesanti, kā viņš atrada veidu mūsu motivēšanai. Šie nosauktie cilvēki ir visnozīmīgākie, tāpēc liels paldies viņiem.

No šīs sezonas esat pieņemti Valmieras Drāmas teātrī kā štata aktieri. Vai ir izdevies jau izjust teātra garšu?

Laikam varu runāt tikai par sevi, jo katram situācija ir individuāla. Man šobrīd ir iesākts ļoti interesants darbs pie jaunā režisora Henrija Arāja, saucas “Mans tēvs – Pīters Pens”. Pirmizrāde paredzēta 2022. gada 7. janvārī, un man ir komplicēta loma – jāspēlē sešus gadus vecs puika. Ko tādu vēl neesmu mēģinājis. Tūlīt arī sāksies darbs pie Toma Treiņa izrādē “Liesmojošā tumsa”, un tajā spēlēsim kopā vairāki kursabiedri.

Vai tu pa šo laiku esi paspējis saprast, kā ir mainījušies tavi priekšstati par teātri, kopš studēji, un tagad, kad jau esi teātra štatā? Vai izjūti kādu atšķirību?

Man drīzāk ir nomainījies nevis priekšstats par teātri, bet tas, ko es no sevis sagaidu, un kā to, ko sagaidu, no sevis dabūt ārā. Pašam šķiet, ka sev lieku diezgan augstu latiņu attiecībā pret savu darbu. Lielākā atšķirība starp skolu un tagad teātri ir tas, ka skolā blakus ir pedagogi, un vairumā gadījumu viņi zina, kā aizvirzīt mani, lai pats sameklēju atbildes uz visiem jautājumiem. Šeit (teātrī – D. A.) tā nav, jo režisors dara savu darbu, viņam ne vienmēr ir jāatbild par to, ka viņš ir arī pedagogs. Pieņemu, ka ir tādi režisori, kas pēc dabas ir arī pedagogi, bet lielākajā daļā gadījumu būs tā, ka režisors domā par izrādi, viņam nav laika uztraukties par to, kā aktierim vienmēr palīdzēt. Tāpēc man ir jāatrod pašam savi veidi, kā palīdzēt, un to, ko esmu apguvis skolā, tagad izmantot. Kā turpināt mācīties pēc skolas sola? Kā saprast, ko vēl neesmu apguvis? Piemēram, liela atklāsme man bija tas, ka sapratu – es šobrīd nemāku uzrakstīt monologus, tādēļ diezgan aktīvi to apgūstu, rakstu, cenšos saprast, kurš ir labs, kurš slikts, kā tas vispār veidojas, no kurienes tas viss nāk. Tā laikam ir lielā atšķirība un priekšstatu maiņa, ka saprotu – man pašam ir daudz vairāk jāstrādā.

“Ja gribu kā aktieris kaut ko no sevis dabūt ārā, tad ir vienkārši jāstrādā, jāmācās un gāzi nevar laist vaļā.”

Vēl viena lieta – skolā mani visu laiku uzturēja formā, deva uzdevumus – gan fiziskos, kas uztur tonusā ķermeni, gan prāta treniņus, kas notur modrību pret profesiju. Un pēkšņi šo uzdevumu ikdienā vairs nav, neviens tos nedod tā automātiski, līdz ar to man ir pašam sev jāizvirza treniņi dienu no dienas. Un tā jau ir tāda spēle pašam ar sevi, jo, nenoliedzami, ir slinkums. Liekas, taču pabeidzu skolu, nu ko vēl. Bet, nē, tas ir klupšanas akmens, jo nav tāda teiciena – es pabeidzu skolu, un tagad viss. Taču tas jau tā ir jebkurā profesijā. Piemēram, ja dziedātājs vairs netrenēsies, atslābs viņa balss saites muskuļi. Kāpēc es kā aktieris varu iedomāties, ka, ja nenodarbināšu savu prātu, visu laiku būšu tāds pats, kāds biju 4. kursā?

Tu runā par ļoti būtisku aspektu. Atklāj, lūdzu, ar ko nodarbini savu prātu? Vai tās ir grāmatas? Varbūt teātra izrādes?

Īstenībā visādi. Grāmatas ir tikai viens veids, jo man patiešām patīk lasīt – ļoti, ļoti lēnām un pusbalsī. Arī filmas noder, jo mēģinu saprast, ko aktieri tur dara, kāpēc tieši tā, kā es to darītu. Daudz klausos intervijas ar Latvijas un ārzemju aktieriem. Vēl ir daudz dažādu aktiermeistarības treniņu, kas pierakstīti kladītē. Piemēram, mīļš uzdevums, ko devis Mihails Gruzdovs un ko praktizēju, ir par iztēli – iztēloties, kā zāles stiebriņš izaug cauri betonam.

Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt aktierim?

Ir jāmāk atrast sevī to failu, kas liek domāt. Tas droši vien nāk caur aizraušanos, tātad jābūt aizrautīgam, lai interesētu dzīve un process vispār. Negausīgam arī jābūt. Uz visu ko – emocijām, darba spējām, kontaktiem ar cilvēkiem. Tajā pašā laikā jāmāk novilkt robežas kontaktā ar cilvēkiem, kā arī pašam pret sevi – kad strādāju, kad nestrādāju. Gribēt strādāt, bet zināt, ka atpūta arī iekļaujas visā dzīves procesā. Darbs un atpūta ir ekvivalenti. Vajag strādāt, lai atpūstos, līdz ar to spēt noteikt, kad vajag atpūsties. Mācēt pateikt “nē”. Būt atvērtam pret pasauli, idejām. Principiālam, bet ne pārāk. Spēja pašanalizēt gan darbu, gan savu ikdienu. Spēt fiksēt situācijas, kā pats uzvedies, jo tas pēc tam darbā ļoti palīdz – piemēram, ja nonāc kādos apstākļos un vari atcerēties līdzīgu vai tādu pašu situāciju, tad vari atsaukt atmiņā arī to, kā reaģēji, līdz ar to pašanalizēt, atcerēties un pierakstīt. Disciplīna ir ļoti, ļoti svarīga. Tā tiku mācīts, un tā arī jūtos – disciplīnā rodas brīvība, jo brīvība nav haoss. Brīvība rodas, kad ir kaut kāda veida rāmis, bet vienlaikus – kad vari pilnīgi brīvi tajos rāmjos eksistēt. Vajag mācēt balansēt starp pretstatiem.

Kāda vieta tavā dzīvē šobrīd ir basketbolam? Tam vēl pietiek laika?

Basketbols ir manā dzīvē. Kad vasarā ir brīvs laiks, uzspēlēju, jo uzskatu to par labu hobiju. Joprojām daudz skatos, sekoju līdzi basketbolam. Jau kopš četru gadu vecuma joprojām arī pats sportoju, jo gūstu baudu un atslābinos sportojot. Nu jau kādas trīs nedēļas esmu sācis celties plkst. 6:30 no rīta un uzreiz eju trenēties. Tad kaut ko pierakstu kladē. Man ir iepatikušies agrie rīti, tajos var ko atrast, var labāk sagatavoties dienai, it īpaši, ja ir teātrī mēģinājums. Esmu pamanījis, ka no rīta laiks ir sakārtotāks – kā pamosties un izskrien, tā ķermenis iedarbojas un paņem pirmās divas trīs stundas ļoti ražīgi, var visu ko sadomāt. Bērnībā tētis mani trīs reizes nedēļā septiņos no rīta veda uz treniņiem, un laikam ķermenis pierada, ka fiziskās aktivitātes no rītiem palīdz.

Kas vēl tevi aizrauj ārpus teātra?

Aukstā peldēšana. Man tas ir pilnīgs prāta treniņš. Klausījos vienu podkāstu, kur stāstīja – ja apzināti ieliec sevi stresa situācijā (un auksts ūdens ir stress ķermenim), ķermenis saprot, kas tagad notiek, un tad, kad atnāk negaidīta stresa situācija, tam jau ir izstrādājušās reakcijas, kā tikt galā. Līdz ar to, piemēram, nosēdēt divas minūtes āliņģī ir ļoti liels izaicinājums prātam, ne tikai ķermenim. Un tas man patīk, jo gan kino, gan teātrī regulāri sanāk izaicināt savu prātu, izmainīt domāšanas paradigmu. Piemēram, kā kādu lietu uztveru es un manis atveidotais tēls.

Vēl viens no maniem hobijiem ir pasniegt skatuves kustību jauniešiem un bērniem teātra skoliņā “RATS”, kurā pats mācījos. Man deja un skatuves kustība ir ļoti tuvas lietas. Tas man ir milzīgs atklājums pašam par sevi, jo nezināju, ka varu dejot. Kad to daru ar jauniešiem, tā ir pavisam cita pieredze. Viena lieta ir pašam dejot, bet, kad man tas ir kādam jāizstāsta, nepieciešams izdomāt, kā nodot šo informāciju tā, lai citi saprot un kaut ko iemācās.

Interesanti, ka tu šo nodarbi nodēvēji par savu hobiju.

Protams, tas kaut kādā mērā ir mans papildu darbs, bet neskatos uz to kā uz ienākumu avotu. Man tiešām patīk pedagoģija, sevišķi, ja varu kādam nodot informāciju, kuru pats esmu uztvēris. Jā, tas man rada prieku, kad nodarbības beigās pajautāju bērniem, kā viņiem šodien gāja, vai viņi kaut ko iemācījās, vai kaut ko saprata vai nesaprata, un, kad viņi paši sāk šķetināt, kas ar viņiem noticis, tas rada tādu kaifu... Informācijas apmaiņa un tas, ka viņi ir ieinteresēti darboties. Arī, ja kādam ir bail un esi atradis veidu, kā viņam piekļūt, un viņš ir paveicis uzdevumu (vienalga – labi vai slikti), bet jaunietis pieķērās un izdarīja, man par to ir ļoti liels gandarījums. Un, ja vēl kāds, ārā ejot, pasaka paldies par nodarbību, tad tas patiešām ir bijis vērtīgi.

Jums studiju process iekrita posmā, kad notika attālinātās studijas. Kā tas ietekmēja tevi?

Jā, no 3. kursa otrās puses viss sākās attālināti. Mēs smējāmies, ka esam pirmais online aktieru kurss. Ja godīgi, man šķiet neiespējami iemācīt aktiermeistarību tiešsaistē. Pat kino aktiermeistarību īsti nevar iemācīties tādā formātā. Mums nebija pēdējais maratons (diplomdarba izrāžu skate – D. A.), jo tas vienkārši izkrita, sadalījās. Katru dienu bija daudz jādara, bet beigās nekas nenotika. Izrādi “Lepnās kāzas” bija paredzēts izlaist 3. kursa beigās, bet reāli pirmizrāde bija 2021. gada 20. septembrī. Vēl visādas izrādes bija paredzēts izlaist 4. kursā, bet valstī esošā situācija ietekmēja visu, un daudz kas nobruka. Tāpat Skatuves runai mums nācās meklēt citādāku pieeju un veidot visādus video. Tomēr tas, kā Indra ar Mihailu strādāja, lai mums būtu izrādes, ir nenovērtējami. Mums tika uztaisītas piecas izrādes! Viņi abi darīja visu, lai mums būtu, ko spēlēt. Neizsakāma pateicība viņiem par to, jo viņi varēja nedarīt neko, nebūt tik ieinteresēti. Mums viņi ir mīļi, man liekas, ka mēs viņiem arī esam ļoti mīļi. Taču mums un arī Indrai un Mišam nebija viegli. It sevišķi, kad bija “Lepnās kāzas” – tāds 4. kursa pēdējais rāviens. Tomēr visi zināja, ka ir grūti, un mūsu komanda savācās un aizveda izrādi līdz galam.

Kārlis Dzintars Zahovskis - Draugs diplomdarba izrādē "Lepnās kāzas" (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021) // Foto – Matīss Markovskis

Varbūt tev ir kāda sapņu loma, ko tu gribētu nospēlēt?

Jā, Ļeoņidiks no Alekseja Arbuzova lugas “Mans nabaga Marats”. Ļoti ceru, ka mums sanāks šajā sezonā to iestudēt. It kā ir plānā, bet nevar neko saprast ar valsts un pasaules plāniem. Es ļoti gribētu Ļeoņidiku nospēlēt kopā ar saviem kursabiedriem Ievu [Esteri Barkāni] un Krišjāni [Strodu]. Un ir vēl viena loma, ko labprāt nospēlētu. Tā ir Žana Pola Sartra 1944. gada luga No exit (franču Huis clos, latviski tulkota ar nosaukumu “Aiz slēgtām durvīm” – D. A.). Mihails Gruzdovs Valmieras teātrī šo lugu bija iestudējis 1992. gadā, nosaucot izrādi “Veltījums Tai Dāmai”. Tā man arī ir ļoti mīļa luga.

Vai vari nosaukt savu mīļāko lomu no pagaidām spēlētajām?

Izrādē “Meklētāji” (dramaturga Artūra Dīča luga, Indras Rogas režija, 2021 – D. A.) man ir ļoti mīļa loma. Pirmā loma, par kuru man ir sajūta, ka to esmu pats izveidojis no nulles līdz simts. Protams, kopā ar partneriem un pedagogiem, bet ļoti daudz tur esmu ielicis, meklējis un pētījis, salicis sevī tādas lietas, kuru manī nav. Savukārt nozīmīgākā loma ir tā, ko taisījām kopā ar Akselu [Aizkalnu] – “Pagaidām Godo” (pēc Semjuela Beketa lugas “Gaidot Godo”, pirmā no LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa studentu iecerētajām diplomdarbu izrādēm, ko realizēt bija uzņēmušies Aksels Aizkalns un Kārlis Zahovskis, 2020 – D. A.). Tas darbs mums bija liels izaicinājums. Atceros, ka lasīju to darbu un visu laiku smējos, tikai nesapratu, par ko īsti smejos. Mēs izdomājām miljons variantu, kas ir tas, ko viņi gaida. Un beigās vienkārši paņēmām un uztaisījām tā, kā mums patīk. Indra mums ļoti palīdzēja. No sākuma līdz beigām bija jābūt uz skatuves, un mums ar Akselu, nevar noliegt, bija jāvelk izrāde. Protams, kad tur parādījās Meinards [Liepiņš], Milēna [Miškeviča] un Rūdis [Bīviņš], tad viss izlīdzinās, bet vienalga – sākums un beigas man bija jāpaceļ, un tas nebija viegli.

Esmu manījusi tevi arī uz kinoekrāna! Pastāsti, kur esi filmējies.

Esmu filmējies kriminālkomēdijā “Sausais” (režisors Helmuts Bondars, 2021) – riktīgi izsmējos par šo īsfilmu. Kad taisa filmu, nezini, ko režisors un operators būs izdarījuši, un tad atnāc un skaties. Taču esmu ļoti pateicīgs, viņi mums lika izskatīties ļoti labi. Vēl iefilmējām īsfilmu ar Armandu Začu – Resistance is Futile. Tā vēl nav redzama, bet drīzumā vajadzētu būt. Tā bija ļoti forša pieredze. Pagājušajā gadā sanāca pafilmēties pie Andreja Ēķa seriālā “Nebaidies ne no kā”. Ar Kasparu Dumburu ir interesanti spēlēt kopā, turēt viņam līdzi bija izaicinājums. Tā bija forša pieredze, jo tieši tajā brīdī nebija nekā daudz, ko darīt, tāds brīvais posms, arī skola tā kā uz pauzes. Tāpēc forši, ka bija kaut kas, kam pieslēgties un testēt sevi jaunā teritorijā. Protams, man gribētos vēl pafilmēties, jo tas ir interesanti, pilnīgi citādāk nekā spēlēt uz teātra skatuves.

Atcerējos, ka Indra Roga teikusi – tev esot uz katru izrādi piemeklēti īpaši smiekli.

(Smejas.) To es kaut kā pats izspēlēju, man patīk. Atceros, pirms akadēmijas Jekaterina Frolova, kad uzzināja, ka mācīšos pie Mišas, teica: Ā, nu tad gatavojies, tev būs jātaisa etīde, kā cilvēks iet dušā. Un tiešām – studiju gados Miša bieži vien prasīja, kā viņš sien kurpes, jo skaidrs, ka katrs sien citādāk. Un man iesēdās prātā – bet kā viņš smejas? Un sapratu, ka tas palīdz veidot raksturu, jo redzēju, cik dažādi smejas mani kursabiedri. Ja es, piemēram, pamēģinu pasmieties, kā smejas mans tētis, man uzreiz mainās visa ķermeņa valoda. Ja es to varētu nokopēt, uzreiz ir gatavs tēls, nu labi – tēla detaļa. Smiekli man ir mīļa lieta, jo visi, pat depresīvi cilvēki smejas. Piefiksēju, ka arī pats ļoti dažādi smejos atkarībā no garastāvokļa.

No smiekliem pārejam pie nopietnākiem jautājumiem. Vai tu lasi atsauksmes un recenzijas par savām izrādēm? Arī par citām izrādēm, kuras pats vēl neesi paguvis, taču gribētu noskatīties?

Iemetu aci, bet nevaru teikt, ka tas mani ļoti interesē. Sevišķi paskatos tad, ja man kāds pasaka, ka vajag izlasīt, bet nekoncentrējos uz to. Varbūt neesmu uzķēris, ko vērtīgu no tā izvilkt laukā. Man nav tik daudz enerģijas, ar ko svaidīties, lai varētu darīt lietas, kurām neredzu jēgu. Atceros, ka palasīju kaut ko par pirmo seriālu, kurā filmējos – “Projekts: šķiršanās” (LTV miniseriāls, režisore Linda Olte, scenārists Ivo Briedis, 2020 – D. A.). Mani arī neietekmēs citu izteiktais kritiskais viedoklis – ja ir pateikts, ka izrāde nav nekam derīga, es visdrīzāk tāpat aiziešu to apskatīties. Bet, ja man, piemēram, Krišjānis Strods pasaka, ka kaut kas ir obligāti jāredz, noteikti aizeju. Viņa viedoklim uzticos, mums arī mēdz sakrist domas, līdz ar to, ja viņš saka, ka ir super un viņam patika, zinu, ka izbaudīšu to laiku, man patiks, tāpēc noskatīšos.

Vai tu būtu gatavs filmēties vēl kādā seriālā?

Noteikti, jo ir jau dažādi formāti. Gribētos tādā seriālā, kurā ir vairāk process, nevis sagatavošanās, kur ar režisoru kopīgi tiek strādāts pie lomas izveides – tāds skrupulozāks un izaicinājuma projekts. Kad filmēja seriālu “Nebaidies ne no kā”, braucu pie Andreja Ēķa, un mēs, sēžot uz dīvāna, runājām par lomu – kā katrs to redzam.

“Tieši tas ir forši, ka nākas nedaudz izlīst pašam no sevis laukā. Tur slēpjas viena sadaļa aktiermeistarībai – ka mēģini patestēt, dabūt no sevis ārā kaut ko citu, nekā tu esi.”

Kas tev kā aktierim ir teātris? Vai tu esi to noformulējis?

(Pauze.) Spriežot pēc manas klusuma pauzes, uz šo jautājumu atbildi neesmu noformulējis. Esmu tādā posmā pēc akadēmijas, kad sev šo ļoti bieži jautāju, jo viens cikls ir noslēdzies un vajadzētu saprast, kā gribu turpināt. Man nav jautājuma darīt vai nedarīt, bet gan, vai man tas patīk un interesē un vai jūtu tur kaut ko sev vērtīgu. Ja jā, tad es eju tur. Ja nepatīk un nejūtu vērtību, tad negribu, jo dzīve ir lielāka.

Bet kas ir teātris man? Noteikti spēle pašam ar savu prātu. Man patīk psiholoģiskais aspekts, tas riču-raču ar sevi, savā prātā, kas tur notiek, kad ir jāveido loma, izrāde, jākomunicē ar režisoru. Kad vajag pozicionēt savu pārliecību, uzklausīt režisora ideju, dzirdēt partneru domas, – tas aspekts man ļoti patīk. Arī būt uz skatuves un komunicēt ar skatītājiem ļoti patīk. Teātris ir tāda īpatnēja lieta – ja neesmu pirms tam izdarījis melno darbu, tad nekas labs nebūs, jo teātris nav tāds darbs, ko var strādāt, neieguldot resursus. Līdz ar to teātris piespiež strādāt un domāt. Un tas man ļoti patīk, tāpēc, ka šeit nevar līferēt, izslīdēt, ja nu vienīgi atsevišķos gadījumos. Līdz ar to, ja tas man patīk un piespiež mani strādāt, domāt un attīstīties, tad tas ir teātris. Vēl – man ļoti patīk strādāt komandā, nevaru iedomāties sevi monoizrādē. Protams, monoizrādē ir režisors, scenogrāfs, gaismotājs utt., bet tā tuvākā komanda tomēr ir partneri uz skatuves. Man patīk runāties pēc mēģinājumiem, noskaidrojot, kā otram ir gājis, ko pats esmu atklājis, utt.

Kārlis Dzintars Zahovskis - Brūss diplomdarba izrādē "Meklētāji" (rež. I. Roga, 2021) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Kādi, tavuprāt, varētu būt teātra uzdevumi?

Sniegt kaut kāda veida prieku. Tā nekad nevar būt par daudz pasaulē. Tas nenozīmē, ka ir jātaisa tikai komēdijas. Cilvēki priecājas, aizejot arī uz ļoti sarežģītām izrādēm. Jā, tas ietver arī spēju likt sev domāt. Tajā ir prieks, kad sāk visu šķetināt vaļā. Vēl teātra uzdevumi varētu būt noķert šo laiku, fiksēt to, kas tagad notiek, parādīt, kāds ir šī laika cilvēks, jo, kā zināms, laiks ir vienība, kas nestāv uz vietas. Tās izrādes, kuras sauc par veiksmīgām, visbiežāk ir noķērušas tieši to laiku, kurā esam un dzīvojam. Var paskatīties izrādi, kuras darbība risinās 18. gadsimtā, bet, ja tajā režisors vēl var paspēt ielikt mūsdienas, tad, manuprāt, veidojas kaut kas ļoti interesants.

Vai tu sevi redzi teātrī arī pēc desmit gadiem?

Nesen dzirdēju no Maijas Doveikas, ka laikam ir gandrīz izmirusi profesija – režisora asistenti, kas runā ar aktieriem. Skaidrs – ja ir liels ansamblis, režisors nevar pagūt ar visiem parunāt. Līdz ar to režisora asistents ir kā labā roka, kurš saprot un runā ar režisoru vienā valodā, un tad viņš, piemēram, var ar aktieriem aizskatuvē pārrunāt, ko katrs ir sapratis, u. tml. Tāda kā izrādes mikroklimata uzturēšana. Un laba mirkoklimata uzturēšana komandā, ir, manuprāt, fundamentāla. Tāpēc man tā liekas ļoti interesanta profesija, jo ļauj piedalīties iestudējuma mēģinājuma procesā, esot nevis režisoram, kurš veido visu lielo vīziju un kuram jāzina, kur radošā komanda nonāks pēc pāris mēnešiem, bet gan palīdzot visiem tikt uz priekšu un galā. Skaidrs, ka es to šobrīd nevarētu darīt, jo man nav tādas zināšanu bagāžas, vēl pašam daudz kam jātiek cauri.

 

Intervijas autore – LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente

Atsauksmes

  • O
    Osvalds

    Labs raksts!

Rakstīt atsauksmi