Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva // Foto – Krists Luhaers un F64
24. janvāris 2022 / komentāri 0

Tas cilvēks ir dzīvs!

Valmieras teātrī 24. janvārī Apaļajā zālē pirmizrāde Alvja Lapiņa lugai “Es neesmu klaviernieks” Vara Braslas režijā.

Pavisam būtiski ir atgādināt, ka tas ir piektais abu kopīgi veidotais oriģināldarba iestudējums šajā teātrī. Diezgan netipiska parādība mūsdienu teātra un dramaturga sadarbībā. 2008. gadā tā bija drāma “Atvari”, 2010. – komēdija “Eldorado”, 2012. – drāma “Klaidoņa lūgšana”, 2017. – komēdija “Nepabeigtās kāzas”. Jaunā skatuves darba centrā ir Emīls Dārziņš, viņa laikmets un attiecības ar līdzcilvēkiem. Sarunā, kas brīžam ritēja visai nenopietnā garā, abi ilggadīgie draugi un līdzgaitnieki izteica domas, kas var noderēt par priekšvārdu izrādei.

 

Kuram no jums bija doma, ka jaunais darbs būs par Emīlu Dārziņu?

Alvis Lapiņš. Nu taču ne jau man!

Tātad tu esi tikai pasūtījuma izpildītājs! Jautāšu Varim – kā radās iecere par šādu skatuves darbu?

Varis Brasla. Precīzi nepateikšu. Varbūt iespaidoja divi faktori. Tas, ka mums teātrī ir tāds cilvēks kā Emīls Zilberts un arī tāds cilvēks kā Mārtiņš Meiers. Un ir vēl trešais iemesls – pateicoties skatuvei, ekrānam un daudziem lasāmiem gabaliem, Emīls Dārziņš ir uzlikts uz tāda cilvēkiem neaizsniedzama postamenta, it kā viņš nebūtu cēlies no šīs zemes. Mēs pieķērāmies šim darbam, nevis lai gāztu kādu no troņa vai postamenta, bet tāpēc, ka, pateicoties daudzajiem materiāliem, ko Alvis bija sakašājis, izveidojās priekšstats, ka Dārziņš ir bijis ļoti sarežģīta, traģiska, bet ārkārtīgi interesanta personība.

“Tas ir dzīva cilvēka dzīvesstāsts! Ar visām klapatām, muļķībām ar kreisiem soļiem – dzīvs un ļoti talantīgs cilvēks.”

Man liekas, no šodienas skatpunkta ir vērts iedziļināties arī divdesmitā gadsimta sākuma gados, tas ir skaists laikmets: visapkārt nācijas dzīvē top, veidojas, vārās kaut kas jauns. Iespējams, te būtu viela pamatīgai sāgai, bet Alvis visu to sadala, atšķiro, atšķelot būtisko no mazāk svarīgā. Turklāt mūzika arī ir skaista lieta.

Vai tāpēc pirmais tika minēts Emīls Zilberts? Vai ar viņu bijāt par šīm tēmām runājuši, vai arī vienkārši ņēmāt vērā viņa mūzikālo aizrautību?

V. B. Gan – gan. Viņa tēvs Ventis Zilberts bez pianista meistarības ir latviešu mūzikas pārzinātājs un materiālu vācējs. Viņš arī mūs ar tiem piebaroja. Turklāt pašam Emīlam Dārziņš nav vienaldzīgs.

Ne velti viņam ir dots šis vārds!

V. B. Jā, tam ir tiešs sakars! Ar Emīlu esam strādājuši kopā vairākās izrādēs – gan kur viņš piemeklē mūziku, gan akceptē manis atrasto vai uzraksta savu. Manuprāt, dažas no viņa kompozīcijām būtu piemērotas arī spēlēšanai greznā zālē ar kolonnām. Skaista mūzika! Un tad radās doma, ka mūsu izrādē Emīlam Dārziņam ir divas sejas. Viena, ar ko izdzīvot savu dzīvi kā vīrietim, kā cilvēkam, otra – kā mūziķim, komponistam. Tāpēc spēles laukumā liekam kopā Emīlu un Mārtiņu.

Skats no izrādes "Es neesmu klavierinieks" mēģinājumu procesa // Foto - Matīss Markovskis

Kāda mūzika skan izrādē? Emīla komponētā vai visiem pazīstamā Dārziņa mūzika?

V. B. Lugas autors draugu strīdos piemin daudzus pasaules komponistus un viņu darbus, līdz ar to skaņas tiek atgādinātas, skan arī paša Dārziņa darbi, bet tas viss ir tikai pieskāriena līmenī. Jo mums jau nav koncertuzvedums, kur kāds skaņdarbs skan no A līdz Z. Un sasaiste starp šiem dažādajiem motīviem ir Emīla ziņā. Viņš visu izrādes laiku ir pie klavierēm skatuves centrā un zināmos, pazītamos motīvus ļoti smalki savieno savās improvizācijās. Turklāt tas nav tā, ka pirmajā un desmitajā mēģinājumā skanētu viens un tas pats. Emīls aizraujas, un tas ir tik forši, tas ir brīnišķīgi, pie klavierēm ir dzīvs cilvēks!

Kāds tad ir jūsu Emīls Dārziņš? Par ko vairāk bija jādomā – par laikmetu vai cilvēka rakstura būtību?

A. L. Par raksturu, ko ietekmē arī laikmets. Viņš ir tik daudzu pretrunu pilns un mazliet māņticīgs, mazliet “ja neesmu pirmais, vai man vērts būt”, kaut draugiem viņš apgalvo: “Es visiem – gan Alfrēdam Kalniņam, gan Jāzepam Vītolam un citiem – varu zābakus pucēt. Es neesmu nekas.” Taču citiem viņš atkal saka: “Ja es gribētu, es arī varētu.” Tur ir tā dakša starp gribu un varu, jo ne par velti viņš par Čaikovski ir izteicies: “Jevgeņijs Oņegins – tas ir tā virspusīgi.” Kad draugs viņam oponē, Dārziņš atkārto: “Viņš ir paviršs savā ģenialitātē!” No vienas puses, pārdzīvoja, ka nav nopietnāk skolojies kompozīcijā, no otras – pieļāva domu: ja tev jau iekšā ir Dieva dzirksts, tad nemaz to skolu nevajag. Ik pa brīdim nomocījās ar domu – vai ar to pietiek vai nepietiek. Savā laikā bija izteicies, ka viņam kontrapunkts – bijis nebijis. Taču kādu gadu pirms nāves sācis studēt kontrapunktu, laikam jau tā iecerētā opera nevedās bez kontrapunkta.

Kāda nozīme ir tam, ka Dārziņam bijusi slikta redze?

A. L. Braslas kungam dikti patīk viena frāze: “Es slikti redzu, bet neesmu akls.” Visi zināja, ka Emīls slikti redz, viņš pats zināja, ka slikti redz, bet slēpa to, it kā ne viņš pats, ne citi nezinātu. Arī kaut kāda rakstura iezīme. Dīvainību ir daudz, piemēram, diezgan nopietni bija aizrāvies ar okultām lietām. Kad čigāniete bija izzīlējusi, ka viņš mirs 35 gadu vecumā, viņš rakstījs uz Vāciju kādam ievērojamam okultistam par sevi, tas arī apstiprināja, ka problēmas var būt lielas. Bet joks ir tāds, ka Dārziņš tam pašam okultistam bija aizsūtījis arī Čaikovska datus. Un tur nu atbilde bija tāda, ka šai personai līdz zināmam laikam klāsies labi, bet tad, lai labi nopelnītu, nāksies tirgoties vai nu ar gurķiem, vai labību.

Turklāt Dārziņš bija dedzinātājs. Ne jau tikai simfonisko poēmu “Vientuļā priede”, vispirms viņš sadedzināja savu “Mazo svītu”, tad Vāgnera “Zigfrīda” 3. cēlienu, jo tas viņaprāt neesot nekas sevišķs. Ja galīgi juta, ka neiznāk, tad labāk lai nav. Izņēmums ir “Vientuļā priede”, to dedzināja, atriebdamies saviem kritizētājiem un draugiem, un ne tikai draugiem, par vienaldzību un klusēšanu. Neviens nevienā avīzē nebija apstrīdējis nežēlīgo apgalvojumu, ka Dārziņš ir zaglis. Bija sevī iestrādājis tādu pozu: “Nu, ko tad jūs ar zagli!” Nocietinājies, neuzņēma vairs cilvēkus ar sirdi, jo priekšā bija bruņas.

Mūža laikā nepiedzīvotā atzinība…

A. L. Vai tad nav traki, ka par Dārziņu kā labu komponistu sāk rakstīt un runāt tikai gadu pēc viņa nāves? Alfrēds Kalniņš: “Dārziņš radījis dziesmu pērles, vēl ilgi spirdzināsimies viņa darbos.” Pēc diviem gadiem komponists Jānis Zālītis: “Dārziņš visspožākā personība latviešu jaunās kultūras darbinieku vidū.” Pēc trim gadiem Emilis Melngailis: “Nepareizi pārmet, ka Dārziņš mūziku čiepjot. Ar savu mūziku viņš pacēlies līdz augstumam, kur sāk radīt ko jaunu, īpatnēju nevis atkārtot.” Jāpaiet bija tik daudz gadiem.

“Tad kāpēc, kāpēc bija šis klusums, šī vienaldzība? Vai skaudība? Tas ir mūsu tautas fenomens.”

Līdz ar to iznāk, ka luga ir stāsts par attiecībām, par attieksmi pret cilvēku, kurš ir apdāvinātāks nekā citi.

A. L. Vienaldzība jau nav kaut kas viendabīgs kā sviests. Tā nav konstanta vienība, ar to maskē atriebību, skaudību, ļaunumu. Kas Dārziņa gadījumā radīja vienaldzību?

Viņa spilgtums, viņa Dieva dzirksts?

V. B. Varbūt arī latviešu cilvēkiem raksturīgā savas tautas talantu apšaubīšana. Tas latviešu pieticīgums: nu, kā tad es teikšu, ka ir labi, jo ir taču vēl Mocarts, Bēthovens…

Mārtiņš Meiers un Elīna Hanzena VDT izrādē "Es neesmu klaviernieks" (2022) // Foto - Matīss Markovskis

Bet kā tad Dārziņam gāja ar daiļo dzimumu?

A. L. Nu, tāpat kā visiem… Viņš ļoti bija sacerējies uz Mariju Stalbovu, bet viņa, būdama diezgan lietišķa sieviete, lika manīt – par velti cerēts, bet paliksmim draugi. To viņš tā kā pieņēma. Ar Mariju Deideri satuvināja liktenīga sagadīšanās – abi divi bija tikko atraidīti. Apprecējās, tā nebija laulība aprēķina pēc, tā bija vairāk cerību laulība – gan jau ar laiku būs labi. Bet principā jau nebija labi. Jau 1907. gadā vienu laiku abi dzīvo šķirti… Kad parādījās Herta, tā bija kā svaigs vējš, kaut kas skaists, pavasaris.

Kas ļauj ar dramaturgu Lapiņu tik labi sastrādāties, kas viņa materiālā parasti ir iekšā?

V. B. Viņa darbos es sajūtu šodienas laikmeta sāpi un pozitīva risinājuma meklējumus. Viņam ir ļoti svarīgi, kas notiek Latvijā ar latviešiem, lai kādā žanrā lugas ideja risināta. Tas tā distancējoties. Lugā attēloto cilvēku kontaktēšanās forma, kur dzinulis nav agresija, ļaunums, pāri stāvēšana. Katrā gabalā tas ir konkretizējams. Bet izjūta, domāšana, ticība, neticība – tā mums daudzējādā ziņā sakrīt.

Un kā ar dialogu?

V. B. Protams, tūlīt atmetīsim Blaumani un Raini, bet, salīdzinot tos, kas šobrīd raksta lugas, Alvim ir viens no labākiem dialogiem. Dramaturģijā, kad autors izrokas cauri materiālu kalnam, kā tas ir šinī lugā, ir veiksmīgi dialogi, kas ļoti trāpīgi uzzīmē raksturu dažādību. Dialogos ir individuāla runāšana, kas paver tēlu domu veidu un iekšējo būtību. Nemeklējam tik daudz portretisko līdzību, bet tieši cilvēku ķiškās.

“Alvja dialogs ir ļoti koncentrēts. Un tomēr ir pamats dažādiem raksturiem izpausties.”

Autors divas stundas garā lugā sapresē ļoti plašu materiālu, daudzas paradoksālas situācijas, kurās atklājas Dārziņš. Tas ir smalki uztaisīts! Un beigu beigās mūs vieno arī morālā atbildība – runāt par savas tautas izcilu talantu, apliecinot, ka viņš mūsu priekšstatos ir dzīvāks par dzīvu.

A. L. Savā laikā daži biogrāfiju rakstītāji Dārziņu taisīja par revolucionāru. Patiesībā 1905. gadā viņš nav bijis ne uz vienu mītiņu. Viņš mājās pat ir iznīcinājis visas grāmatas, kuru dēļ varētu būt nepatikšanas. Tik piesardzīgi bailīgs, ka no revolucionārisma nav absolūti nekā. Un tas par šķiru cīņu arī ir mīts, jo viņš jau necīnījās pret bagātniekiem, pret kaut kādiem oligarhiem. Ne jau pret bagātību, bet pret šo zēnu kultūras trulumu. Tas, kas viņam traucēja, – nebija neviena mecenāta, nebija tā kā Sibeliusam, kam valsts maksāja, lai tikai viņš raksta. Dārziņš arī to būtu gribējis, lai tikai varētu nodarboties ar mūziku, taču nācās rēķināties ar Momona varu (Momons – senajiem sīriešiem bagātības un iedzīvošanās dievs, pārnestā nozīmē – bagātība kā ļaunuma sakne – G. S.).

V. B. Kaut Dārziņš apzinājās savas izglītības nepilnību, tomēr viņa raksti par mūzikas dzīvi ir saturīgi, uzrakstīti labā valodā ar plašām zināšanām. Kuru punktu cilvēka būtībā aizskaram, ikkatrā ir pretrunīgums! Un tas ir ļoti interesanti – to meklēt, atklāt vai varbūt arī kļūdīties.

Skats no VDT izrādes "Atvari" (2008) // Publicitātes foto

Vai varam zīlēt, kāds likteni būs šai izrādei, kam vistiešāk tā ir adresēta?

V. B. Momoniem diez vai.

A. L. Ja būs pietiekami dārgas biļetes, arī Momons aizies…

V. B. Tiešām varam tikai iztēloties, kā būtu, ja mums būtu pilna zālīte un visos komponentos veiksmīga izrāde, ja tiktu ieturēta tā toņkārta, kādā šis darbs iecerēts. Taču tagad vislabāk – nevajag laist iekšā vīrusus.

Autors ir sekojis savām izrādēm Valmieras teātrī, vai ir nācies piedzīvot arī ko rūgtu?

A. L. Drīzāk esmu piedzīvojis dažu labu atklājumu. Ir tā, ka tu vari uzrakstīt, bet nevari līdz galam iedomāties, kā aktieris lomā var to nospēlēt. Piemēram, “Atvaros” ir aina, kur Mārtiņa Meiera tēlotais milicis Juris atdod čekai savas iemīļotās Veltas māti. Tas, kā viņš to izdarīja vienā no izrādēm, mani pilnīgi samulsināja. Skatoties bija tāda sajūta, vai tikai nevajag aktierim saukt ārstu. Tā sasniegtā pārdzīvojuma pakāpe, lai skatītājs apjaustu, ko tas vienam cilvēkam maksā! Var jau uzrakstīt: “viņš pārdzīvo”, bet to, kas tajā ielikts iekšā, to izdara aktieris ar saviem līdzekļiem. Tādi pārsteigumi man bijuši vairāki.

Mārtiņam Meieram izveidojusies skaista līnija tavās lugās – “Atvari”, “Klaidoņa lūgšana”, tagad Emīls Dārziņš.

V. B. Un mūsu kopīgajā filmā “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” deputāts Modrītis, kam pirmsākums jau bija komēdijā “Eldorado”.

A. L. Tāpat Elīna Vāne Veltas lomā – kad “Atvaros” viņa finālā lasīja vēstuli par atgūtajām mājām un zaudētajiem tuviniekiem, aktrise to nospēlēja ar Čaikovska vieglumu, un tas paņēmiens skaudri iedarbojās. Pēc “Atvariem”, kur tēlotāji mani patiešām pārsteidza, “Klaidoņa lūgšanā” es rakstīju galvenās lomas jau īpaši Elīnai un Mārtiņam. Man kā iesācējam Valmieras teātrī ir palaimējies ar izpildītājiem, kas manu uzrakstīto piepilda ar pārdzīvojumu. Ne visiem autoriem tā laimējas. Tāpat arī – ja Varis pasaka: “Mēs to darām”, tad viņu no iecerētā ceļa neviens Mamons vairs nedabūs nost.

Skats no VDT izrādes "Klaidoņa lūgšana" (2012) // Foto - Matīss Markovskis

Tikai nesakiet, ka nekad neesat strīdējušies!

V. B. Vēl nesen abi saķērāmies jautājumā par izrādes fināla mūziku. Galu galā piekāpās autors. Tagad tikai paliek jautājums, kā skatītāji to ņems pretī. Bet tas jau Alvi nepadara par manu ienaidnieku. Manuprāt, mums ir spēcīgs ansamblis, kaut ir jau zināma patiesība, ka ikkatrs režisors savā darbā redz to, ko grib redzēt. Bet ansamblis strādāja atdevīgi un patiesi ieinteresēti. Esmu viņiem visiem pateicīgs par ļoti labvēlīgu attieksmi pret materiālu.

A. L. Galu galā jāpiemin vēl viens cilvēks, tā ir teātra dirktore Evita [Sniedze-Ašaradena]. Vai tad tas nebija risks, kad 2008. gadā viņa pieņēma izrādīšanai “Atvarus”? Un visas turpmākās reizes arī. Paldies!

Afišā lasām “Es neesmu klaviernieks”. Bet kas tad ir jūsu galvenais varonis?

A. L. Nu, uz šo jautājumu lai katrs skatītājs atbild pats sev.

Rakstīt atsauksmi