Viedokļi

Portreta foto – Aija Melbārde
3. februāris 2022 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Diāna Krista Stafecka

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

 

Sievišķīgi jūtīga, graciozi trausla, aizkustinoši empātiska un inteliģenta sarunu biedrene. Viņa arī Luīze Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Ferdinands un Luīze”, Dace Valmieras Drāmas teātra izrādē “Jaunākā brāļa vasara” un tik ļoti atšķirīga vjetnamietes tēlā diplomdarba izrādē “Meklētāji”. 2022. gadā uz ekrāniem iznāks filma “Krimināllieta iesācējam” pēc Andra Kolberga romāna “Meklējiet sievieti” motīviem, un Diānai Kristai Stafeckai tajā ir galvenās varones Natas Nolles loma. Diāna gada nogalē iekšējā balsojumā saņēmusi Valmieras Drāmas teātra Gada jaunās aktrises balvu. Aicinot Diānu uz interviju, saklausīju rūpīgi pārdomātas atziņas par teātri un savu vietu tajā, kas beigās atklājās kā mirdzošas pērles, noformulējot patiesās izjūtas, šaubas un minējumus ikvienam aktierim šajā tik sarežģītajā laikā.

Mūsu saruna būs par teātri, lomām, arī Valmieru – visu to, kas tagad veido tavu dzīvi.

Atceros, kad pārcēlos dzīvot uz Rīgu, likās, ka te tik daudz gaismu un ņirboņas. Tagad, kad pāris gadu esmu padzīvojusi Rīgā, aizbraucu atpakaļ uz Cēsīm un liekas – kur kustība? Laikam jau kaut kur pa vidu ir tā īstā dzīve.

Tevi mēdz saukt par bez piecām minūtēm žurnālisti, jo pirms aktiermākslas studijām biji sākusi apgūt žurnālistiku un rezultātā vienā vasarā ieguvi divus diplomus. Pastāsti, kāpēc tāda izvēle?

Pēc vidusskolas uzreiz aizgāju studēt komunikāciju zinātni uz Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti. Divus gadus tur mācījos, pat sāku strādāt praksē, sperot pirmos soļus šajā virzienā. Un tad pienāca vasara, kurā bija iestājeksāmeni LKA aktieros. Nebija tā, ka par iestājeksāmeniem nebūtu domājusi pirms tam, jo tajā gadā, kad absolvēju vidusskolu, uzņēma leļļu kursu, taču neaizgāju. Iestājeksāmeni bija ļoti fiziski un emocionāli smagi, tajā pašā laikā man šķita, ka neko interesantāku dzīvē neesmu darījusi kā tos uzdevumus, ko mums lika darīt uzņemšanas komisija. Pēc 4. kārtas mūs pasauca iekšā un stāstīja, kā būs, un vienīgais, ko atceros, – mēs esam uzņemti, sēžam “Zirgu pasta” Karamazovu zālē, bet es spēju domāt tikai – ko tu esi izdarījusi?! (smejas), jo tagad viss ir jāmaina. Sapratu, ka abas studiju programmas savienot nevarēs, tad izlēmu, ka paņemšu akadēmisko gadu universitātē.Man ļoti paveicās ar pasniedzējiem arī universitātē, jo, piemēram, bakalaura darbu varēju rakstīt pie pasniedzēja Viktora Freiberga par sev ļoti tuvu un interesējošu tēmu – par Tarkovska kino. Varēju ņemt labāko no tā procesa un padarīt līdz galam, neatstāt kaut kur gaisā karājoties. Ļoti priecājos, ka to izdarīju, bet tas arī ļoti daudz no manis prasīja. Paralēli LKA iestudējām Bertolta Brehta darbu “Lepnās kāzas”. Rezultātā man bija viens bakalaurs, uzreiz otrs bakalaurs un vēl ielekšana Valmieras Drāmas teātra izrādē “Labie cilvēki” (rež. I. Mičule, 2021). Taču novērtēju, ka man ļoti daudz palīdzēja apkārtējie cilvēki, jo viens to nevar izdarīt – tad ir jāsajūk prātā. Bija sajūta – vai nu es tagad pabeidzu abas augstskolas, vai arī nepabeidzu, jo kā students vairs to negribu vilkt. Citiem vārdiem sakot – vai nu tu saņem sevi rokās un izdari, vai neizdari.

Skats no VDT izrādes "Lepnās kāzas" (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021) // Foto - Matīss Markovskis

Taču tu tomēr vēlies būt aktrise, neskatoties uz saņemto sociālo zinātņu diplomu.

Jā, vēlos būt aktrise, jo radošā dzīve mani noteikti saista vairāk, bet tās zināšanas, ko esmu ieguvusi universitātē, man ļoti palīdz. Domāju, ka nekas, ko apgūsti, nenāk par ļaunu. Piemēram, lasīt jebkādu tekstu man iepatikās tikai universitātē, līdz ar to nezinu, kā man būtu veicies akadēmijā, ja nebūtu atklājusi šo lasīšanas prieku universitātē. Pirms tam manā dzīvē nebija gadījies neviens skolotājs, kurš mani varētu uzvest uz ceļa, ka lasīt ir interesanti. Manā ģimenē gan, piemēram, omīte lasa ārkārtīgi daudz, bet tas ir kaut kā citādāk, jo skolā (vidusskolā un pamatskolā) tas bija ar citu izpratni. Mums universitātē bija kurss “Teksts, autors, žanrs”, kur tika uzdoti tādi jautājumi, ko iepriekš neviens nekad nebija jautājis pēc grāmatas vai jebkāda teksta izlasīšanas, tu sāc atrast kopsakarības dažādiem tekstiem. Arī akadēmijā, kad strādājām, piemēram, ar Fjodora Dostojevska “Noziegumu un sodu”, lasot darbu, ir jānoformulējas jautājumiem, un ar šiem jautājumiem ir jāiet aizvien dziļāk un dziļāk. Universitāte noteikti nāca par labu. Man bija lieliski pasniedzēji, un par to ļoti priecājos.

Un kāda loma tavā dzīvē līdz studiju uzsākšanai bija teātrim?

Gāju uz izrādēm, jo biju domājusi par skatuves mākslu, bet, godīgi sakot, īsti nezinu, kā ceļš mani ir aizvedis līdz tam. Ir daudz dažādu pakāpienu, un katrs no tiem ir novedis mani pie kaut kā. Satiec vienu cilvēku, tad tu nokļūsti kaut kur tālāk. Piemēram, Cēsīs vidusskolas laikā gāju uz nodarbībām pie režisores Ineses Mičules. Mēs strādājām ar dažādiem aktiermeistarības treniņiem, un mani tas ļoti aizrāva.

Vai, pati būdama no Cēsīm, viegli uztvēri faktu, ka šis aktierkurss ir piesaistīts Valmieras Drāmas teātrim?

Kad tu tāds jauns ej uz iestājeksāmeniem, manuprāt, daudz nemaz nesaproti, uz ko ej (smejas).

Ko tu atceries no iestājpārbaudījumu laika?

Bija fiziski grūti, jo iestājpārbaudījumi ir ļoti intensīvi un aktīvi jādarbojas vairākas dienas. Vislabāk atceros pēdējo kārtu, kad mūs atlikušos iesauca Karamazovu zālē, un, aicinot pa vienam, diviem vai trim, Gruzdovs deva uzdevumus, iečukstot ausī, un pārējie skatījās, kas tagad par brīnumiem notiks, kādu etīdi viņi rādīs, kāds ir uzdevums. Iestājeksāmeni ir ļoti, ļoti priekpilns laiks manā dzīvē. Es runāju Aspazijas dzeju. Godīgi sakot, tobrīd īsti vēl nesapratu, ko runāju, jo dzejoli nesen pārlasīju, un... droši vien pārlasīšu vēlāk un sapratīšu, ka arī šobrīd neko nesaprotu. Runāju Ziedoņa epifāniju. Fabulu nebiju sagatavojusi, to mācījos rītā pa ceļam mašīnā un mēģināju kaut ko pati fantazēt klāt runājot.

Kāds tev atmiņā palicis četru gadu ilgais studiju process? Kuri pasniedzēji iedvesmoja?

Indra Roga un Mihails Gruzdovs – skolotāji ar lielo burtu, nevis vienkārši pasniedzēji, kurus satiec nodarbībās un aizej projām. Viņi ir tie, kuri virza, kuriem rūp tavs liktenis, kuri neatstāj to visu novārtā un kuri līdz ar to ir ļoti prasīgi pret tevi. Viņi man ir iedevuši ļoti daudz četros gados, bet tas, kā man tālāk veiksies, ir atkarīgs no manis un no vēl daudz dažādiem apstākļiem, kā dzīve sakārtosies. Esmu par to domājusi, un man šķiet, ka tā ir bijusi liela vinnēta loterija – mācīties pie Rogas un Gruzdova. Mums ir viena asinsrite izveidojusies. Protams, ir jāpiemin arī pārējie pasniedzēji. Gan tas, ko devusi Zane Daudziņa, gan Iļja Vlasenko.

“Šie četri gadi ir ļoti pilni. Tie ļoti strauji izmaina to, kā redzi dzīvi sev apkārt.”

Līdz tam esi kādā vienā veidā dzīvojis, ir kaut kādi priekšstati par dzīvi, par sevi, par cilvēkiem, par to, kā pasaulē viss virzās uz priekšu, ko, protams, ietekmē gan ģimene, gan skola, gan sabiedrība, gan vide, kurā esi. Tad, kad nonāc akadēmijā, priekšstatus pārvērtē (manā gadījumā tā bija), un tu pa jaunam sāc skatīties uz to, kāda pasaule ir un kā to var redzēt. Piemēram, cilvēkam nav jābūt tikai skaistam, es varu un drīkstu būt arī neglīta.

Skats no VDT izrādes "Viktorija" (2019, rež. I. Roga, M. Gruzdovs) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Jums bija izaicinājuma pilns laiks arī attālinātajās studijas.

Ja tas būtu bijis 1. vai 2. kursā, tad tas noteikti būtu bijis trakāk. Tā kā tas bija jau 3. kursa vidus, tas bija mazlietiņ citādāk. Ļoti palīdzēja arī tas, ka gan Indra, gan Gruzdovs turēja roku uz pulsa, mēs visu laiku tik un tā sazinājāmies, un process turpinājās. Nebija tādas sajūtas, ka esi viens kaut kur un tagad nekas nenotiek. Nemitīgi bija uzdevumi, tikšanās Zoom.

Un kā ar izdaudzināto aizņemtību studiju laikā?

Kamēr studē, ļoti daudz laika tiek pavadīts “Zirgu pastā”, bet atceros to ar labu, ar plus zīmīti, jo mēs ļoti daudz izdarījām. Bijām Pēterburgā, pēc Knuta Hamsuna stāsta motīviem iestudējām “Viktoriju” (rež. I. Roga un M. Gruzdovs, 2019) un pēc Fjodora Dostojevska romāna "Noziegums un sods" motīviem “731. soli” (rež. I. Roga un M. Gruzdovs, 2019), mums bija arī brīnišķīgs dzejas savirknējums – studējām Ojāra Vācieša dzeju (Ojāra Vācieša dzejas lasījumi “Lūdzami, nekāpiet laukā!”, rež. Z. Daudziņa, 2019). Tas laiks bija ļoti, ļoti piepildīts un intensīvs, bet laikam pamazām sāku apjaust, ka tieši šāds veids, kā strādāt, ir manējais. Man patīk būt darbībā, iekšā procesā, jo tad tas nes uz priekšu un palīdz. Tu piespied sevi disciplinēties, tev ir jāpieceļas no rīta, ir jābūt laikā, līdz ar to ir jāatrod resursi sevī, kā būt mierīgam, kā nestresot tik vājprātīgi, un tas ir baigi sarežģīti. Ja jābūt uz nodarbību, piemēram, baletu, tas nozīmē, ka iepriekšējā vakarā šai nodarbībai ir jāsagatavojas, vēl ir jāuztaisa etīdes aktiermeistarībai, un ir vēl kaut kas un vēl kaut kas, bet tajā pašā laikā nav nekādas jēgas, ja ilgstošā laika periodā esi izmisis, tāpēc visam pa vidu jāatrod veids, kā būt mierīgam.

Tad, kad studēji, apmeklēji taču arī citas, ne tikai VDT izrādes? Vai tev patika skatīties kolēģu darbus?

Man ļoti patīk skatīties, it īpaši, ja tā ir laba izrāde, domāt, kā viņš [aktieris] to izdara, kā ir izveidojis lomu, kāpēc viņam tā sanāk, kā ticis pie tā, ko redzu. Skatos gan ar aktrises acīm, gan arī kā parasts skatītājs. Izrāde, sevišķi, ja tā ir laba, var nostrādāt tā, ka emocionāli trāpa man, tāpēc ka esmu attiecīgā dvēseles noskaņojumā, un šī izrāde stāsta par tēmu, kas man varbūt konkrētajā brīdī ir ļoti tuva. Arī, skatoties kino, domāju, kā viņi to dara, kā tiek pie tā, ko redzu, kā izveido lomas, kas ir tie instrumenti, kurus viņi ir atklājuši sev. Skaidrs, ka katrs cilvēks ir atsevišķs gadījums, un viņš strādā ar to, kas viņam ir dots, tāpēc man būs savi mehānismi, taču iedvesmoties, aizņemties kādu ideju un skatīties ir ļoti vērtīgi, tas man ļoti palīdz. No profesionāliem cilvēkiem var daudz mācīties.

Šis laiks ikvienam no mums liek pārvērtēt savas prioritātes, saprast, vai tas, ar ko nodarbojies, ir īstais aicinājums. Ar kādām sajūtām tu kā jaunā aktrise dzīvo šajā dīvainajā un saraustītajā teātra sezonā? Kā ir mainījušies tavi priekšstati par teātri un aktiera profesiju?

Man ir ļoti grūti noformulēt atbildes, jo mēs it kā strādājam, tad darbs pārtrūkst. Tikko pabeigta akadēmija, tu esi jauns aktieris, nupat ienācis teātrī, gribi strādāt, bet Laikam ir savi plāni. Tiek ieviestas korekcijas, un tev atliek paļauties, strādāt tik, cik vari to darīt, un tādos veidos, kādos to drīksti, iet uz priekšu, negrimt tajā sajūtā. Bet ir ļoti liels apjukums, jo ir ideāli un kritēriji, kas par mākslu bija izveidojušies akadēmijas laikā un kurus ļoti gribas noturēt, un tad vienkārši ir ļoti daudz jautājumu sev, kā to izdarīt šajā posmā. Nesen domāju – ir sajūta, ka šobrīd kaut ko raidi, bet tā ir kā izšauta tukša lode. Piemēram, mūsu kursa izrādes “Meklētāji” un “Lepnās kāzas” ir labas izrādes. Taču tas nav tikai mums. Laiks ir tāds, kas uz visiem atstāj iespaidu.

Domāju, ka priekšstati tikai lēnām tagad veidojas. Ir jācīnās ar sevi, jādzen uz priekšu, un nedrīkst ļaut sev būt tādā komfortā. Es nerunāju par ikdienas dzīvi, bet, piemēram, par lomas veidošanu. Tas nenozīmē, ka to nevar darīt harmoniski, droši vien, ka var, bet ir jāmeklē. Tas ir kaut kas tāds, ko iepriekš nevar paredzēt, līdz ar to ir skaidrs, ka tas ir nebeidzams izziņas ceļš.

Skats no VDT izrādes "Jaunākā brāļa vasara" (2020, rež. I. Mičule). Uģis Daugavietis – Sandis Runge, Dace – Diāna Krista Stafecka // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Akadēmija tevi tā kā paņem, sapurina, un tad tu sakārto tās lietas sevī atpakaļ, skatoties, kas ir vērtīgs un svarīgs. Mācies profesiju. Ļoti daudz ko vēl neapjaušu, pat nesaprotu, ko nezinu, kādi vēl jautājumi man parādīsies, kādi vēl uzdevumi man būs jārisina sevī pašā. Man vēl nav sajūtas, ka pavisam būtu atdalījusies no akadēmijas, jo nupat, nupat bija izlaidums. Daļa no kursa ik pa laikam satiekamies teātrī, daļa satiekamies izrādēs. Reti, bet satiekamies. Mēs neesam viss kurss kopā kādā vienā iestudējumā (2022. gada februārī gaidāma pirmizrāde Toma Treiņa iestudējumam “Liesmojošā tumsa”, kam novembra beigās sākās mēģinājumu process – D. A.), bet mēs tāpat satiekamies gaiteņos, aprunājamies, kā iet. Mēs varam viens pie otra vērsties, un tā saikne vēl joprojām ir spēcīga un nav pazudusi, varbūt tāpēc ir ļoti sarežģīti runāt par priekšstatu maiņu, jo tas viss vēl ir ļoti, ļoti dzīvs. Tas, protams, ir arī ļoti liels pluss, jo lielākā daļa esam Valmierā. Tā līdzīgā vai vienādā asinsrite, kas izveidojas ar pasniedzējiem, izveidojas arī ar kursu. Protams, katram ir savs redzējums par pasauli un to, kas viņam ir teātris, jo mēs taču nedomājam visi vienādi, bet valoda ir viena. To jūt, ka ar citiem kolēģiem valoda ir drusku atšķirīga, un tad ir jāpaiet laikam, kamēr pats sev pārtulko – kā ar to, ko zinu un esmu iemācījusies, varu eksistēt šādā veidā un šādā procesā, runājot šādā valodā. Un tas tulkošanas process sākumā paņem mazliet ilgāku laiku.

Ir viegli izdarīt daudz tad, ja tu tici tam, ko dari, un ja vilcējspēks, kas iet pa priekšu, ir ar lielu degsmi un aizrautību – tad ir ļoti viegli darīt daudz un vairāk, nekā šķiet, ka vari. Man nākas sevi urdīt un uzdot jautājumus, kas kādā darbā ietverti, un tas jau ir tikai un vienīgi labi un tikai un vienīgi uz priekšu virzoši. Esmu gandarīta, ka man bija iespēja satikties ar Fridriha Šillera darbu “Viltus un mīla” un Ditas Lūriņas iestudējumu “Ferdinands un Luīze” (pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī tika piedzīvota 2021. gada 16. septembrī – D. A.). Mēs abas ar aktrisi Ievu Aniņu bijām šajā procesā kopā, tāpēc ļoti priecājos, ka varēju no Ievas mācīties, jo viņai ir lielāka pieredze un piemīt tāds harismātisks miers un spēja paskatīties uz lietām no malas, kā man varbūt kādreiz pietrūkst. Nebija sajūtas, ka visi man apkārt runātu svešā valodā.

“Tagad to jūtu kā savu lielāko uzdevumu – neiet tajās ērtajās čībās, bet pamēģināt tomēr sevi palauzt. Nu, redzēs, vai sanāks.”

Pieļauju, ka tev vēl nav sanācis izbaudīt teātra ikdienu, kad ir nevis tikai jauniestudējuma mēģinājumi, bet ik vakaru jāspēlē saskaņā ar repertuāru, iejūtoties arvien citā tēlā.

Jā, rutīnu vēl neesmu piedzīvojusi. Šobrīd ļoti ar sevi cīnos mēģinājumu procesā Valmierā, jo tas ir pilnīgi citādāks, nekā esmu pieradusi līdz šim. Akadēmijā strādājām ar etīdēm, šeit man ir jāpielāgojas un jāsaprot, kā varu meklēt tajā veidā, kā māku to darīt.

Pamanīju, ka tev bija jāpiedalās filmēšanā daudzsēriju filmā “Krimināllieta iesācējam”. Šis posms ir jau noslēdzies?

Filmēšanas process ir noslēdzies, un to ļoti izbaudīju. Uzskatu, ka man kauliņi līdz šim ir krituši ļoti veiksmīgi. Gan iespēja mācīties pie Indras un Mišas, gan cilvēki, ar kuriem šobrīd strādāju Valmieras Drāmas teātrī, gan Luīzes loma Latvijas Nacionālajā teātrī, gan “Krimināllieta iesācējam”, kur man bija iespēja strādāt ar Armandu Zvirbuli, Gintu Bērziņu un partneriem... Filmēšanas process ir pilnīgi citādāks nekā teātris, jo tas ir daudz intīmāks un fiziskā eksistence ir cita. Tajā pašā laikā domas process nemainās. Tieši tāpat kā teātrī, veidojot sava tēla līniju, tas notiek kino, jo jāmeklē, kāds šis cilvēks ir, kāpēc viņš ir tāds, kā viņš reaģē un kāpēc. Protams, pēc tā, kā biju pieradusi strādāt teātrī, nebija viegli pārslēgties uz kino, bet man palīdzēja gan režisors, gan partneri. Mani uzaicināja uz provēm, un tā mans ceļš tālāk savijās ar šo projektu. Filmēšana notika arī ārpus Latvijas, bijām Ukrainā, lai uzfilmētu tādus skatus, kādu Latvijā nav. Tur mūs sagaidīja ukraiņu komanda, bet, tā kā man ar krievu valodu ir ne visai spīdoši, nācās eksistēt citādi, bet man ļoti patika. Man vispār patīk šis darbs – gan teātris, gan kino. Nedomāju, ka tas ideālistiskais skats būs vienmēr, droši vien nāks darbi, kas lauzīs citādāk, bet ir labi sev atgādināt, ka man tas viss patīk.

Skats no filmēšanas procesa “Krimināllieta iesācējiem” // Foto – Jurij Grigorovic

Varbūt tu jau esi sapratusi, kādām īpašībām vajadzētu piemist aktierim?

(Smejas.) Domā, ka ir tāda atbilde? Zini, man liekas, ka tas ir ļoti dažādi, piemēram, kaut vai tikai mūsu kursa ietvaros vien. Kāds ir temperamentīgāks, kāds ir racionālāks, kādam ir jāpiespiežas vairāk strādāt, kādam ir ļoti lielas darba spējas, un tas ir viņa pluss. Man gribas teikt – aktierim jābūt brīvam, bet tas tomēr nebūs īsti precīzi, jo brīvība uz skatuves ir ļoti svarīga, bet, lai pie brīvības tiktu, ir jābūt ļoti nebrīvam, kaut kas jāatklāj sevī. Bet ja tomēr par īpašībām... Ir jābūt darba spējām – vēlmei un interesei strādāt, tas ietver arī darba ētiku. Ir jābūt atvērtam, jo nervu galiem ir jābūt vaļā, jābūt spējīgam gan uztvert, gan raidīt.

Kas vēl tevi interesē un aizrauj ārpus teātra? Kā aizvadi savu brīvo laiku?

Man nesen uzdeva jautājumu, ko vēl gribētu darīt. Atbildot – jā, ir daudz kas, ko es varētu darīt ārpus teātra, bet šobrīd nekas no tā neietilpst tajā kategorijā, ko gribētu darīt bez teātra. Man, protams, patīk fiziski kustēties, būt dabā, lasīt, klausīties mūziku, skatīties kino – tās lietas, kas attīsta un pilnveido, ir un piepilda manu ikdienu.

Vai nav doma kaut ko vēl studēt?

Šobrīd nē, bet domāju, ka pienāks brīdis, kad man atkal gribēsies studēt. Man patīk mācīties. Es gan nezinu, kas tas varētu būt, ko es varētu studēt. Domāju, šobrīd ir tas īstais laiks, kad praktiski jāmācās teātrī.

Vai tu lasi arī recenzijas par saviem darbiem?

Jā, lasu. Vienmēr jau interesē, ko kāds teiks, kā tevi redz, bet tajā pašā laikā... Ir labi, ka ir recenzijas, jo tā ir atgriezeniskā saite, un tas arī ir kaut kāds pulss, kas tiek noturēts, kas, manuprāt, virza kopējo procesu uz priekšu. Cilvēks, kurš raksta, veido to ar savu skatījumu, jo ir bijis klātesošs šajā izrādē, tie nav sausi fakti par redzēto, bet tomēr kaut kāda veida saruna. Veidojas saruna starp izrādi un recenzentu, tad droši vien nākamā saruna ir starp recenzentu un skatītāju. Es vēl neesmu saskārusies ne ar neko tādu šokējošu, ārpus kārtas iedragājošu, ne arī ar pacilājošu. Neesmu izjutusi ne personisku eiforiju, ne sāpes un izmisumu. Līdz šim man viss ir bijis tā piezemēti, un tas droši vien ir pareizi.

Varbūt tev ir kādi režisori vai aktieri, ar kuriem tu vēlētos sadarboties?

Jā, mums jau bija tāds joks, ka mēs gaidām zvanu no Tarantīno (Kventins Tarantīno – amerikāņu kinorežisors, scenārists, producents un aktieris – D. A.). Neliegšos, ka es arī gaidu zvanu no Tarantīno, nemestu zemē iespēju filmēties pie viņa. Protams, arī Latvijas kontekstā ir daudz tādu mākslinieku, ar kuriem gribētu strādāt. Šobrīd man ir iespēja strādāt ar Vari Braslu (intervija notiek 2021. gada nogalē, kad aktrise mēģina lomu V. Braslas izrādē “Es neesmu klaviernieks” – D. A.). Man pretī ir cilvēks, kurš ļoti daudz savā mūžā ir izdarījis, lai gan man Braslas stilistika ir svešāka, jo esmu radusi strādāt citādāk, līdz ar to man ir grūtāk iekļauties, bet ir jāatrod veids, kā pati tieku ar to galā.

Akadēmijā iemācījos paplašināt robežas, un teātrī man negribētos aizmirst, ka varu izdarīt vairāk, nekā man šķiet. Akadēmijā mani uz to virzīja, bikstīja un bīdīja Indra un Gruzdovs, vienkārši liekot kāpt pāri savai komforta zonai, un man nācās pašai sev pierādīt – ā, es varu arī tā. Man liekas, ka aktieris apstājas, ja viņš var strādāt tikai vienā veidā.

Diāna, kas tev ir teātris?

Kas man ir teātris? Un kas es esmu teātrim? Kāpēc es esmu teātrī? Kāda ir teātra misija? Redzi, cik daudz jautājumu rodas no viena jautājuma. Atbildes būs pēc laika.

Teātris ir vieta, kur, pirmkārt, droši vien izpausties. Man šķiet, nav iespējams eksistēt teātrī, ja tev nav savu personīgu egoistisku ambīciju un vēlmes augt un pašapliecināties gan individuāli, gan kolektīvi kopā ar teātri, ejot uz kādu mērķi. Otrkārt, vieta, kur sarunāties ar cilvēkiem caur izrādēm, caur lomām.

“Šobrīd man teātris ir tā vieta, kur gribu būt. Vieta, kur varu darīt to, kas man liek justies brīvi, kas man palīdz meklēt atbildes uz šiem un vēl ļoti daudziem jautājumiem.”

Nevaru noliegt, ka man šobrīd nākas šīs atbildes meklēt, brīžiem ir pārsteigums par to, kādas tās beigās izveidojas. Varētu teikt, ka pielāgotas šim laikam un tajā pašā laikā... Dvēseles stāvoklis ir cits, un jautājumi iekšēji par šo dzīvi ir pavisam citi, jo vari plānot visu ko, un pēkšņi sākas šāda situācija. Tas ir neizbēgami, un, lai cik emocionāli inteliģents tu būtu un kā spētu adekvāti reaģēt uz daudzām notiekošajām lietām, tās iekšēji satricina un liek daudz ko pārvērtēt. Vienlaikus teātris droši vien šobrīd ir tā vieta, kas man palīdz, jo varu strādāt.

Labprāt dzirdētu, kāpēc tev tik ļoti patīk būt teātrī. Vai tavs raksturs pamudināja izvēlēties aktrises profesiju?

Ikdienā, man šķiet, ļoti mīlu atrasties uz zemes, un mans temperaments varbūt nav pats ugunīgākais, bet teātrī varu atklāt tās šķautnes, kuras šķiet kaut kur paslēpušās un kurām dzīvē varbūt arī nevajadzētu būt, jo jādzīvo un jāmeklē miers un harmonija. Teātrī var paspoguļoties dažādos rakursos. Man gan ir ļoti bail attapties brīdī, kad jutīšu, ka teātris ir vieta, kas eksistē vienkārši eksistēšanas dēļ, ražojot izrādes tikai tādēļ, lai pastāvētu, jo, man liekas, teātrim svarīgāk par šo ir dot vietu mākslai un brīvu telpu māksliniekiem. Protams, teātris ir sistēma, kurai ir jāspēj pārdot izrādes, bet man šķiet, ka tajā pašā laikā māksliniekiem ir jābūt brīvībai domāt, lai māksla varētu piedzimt. Negribu nonākt brīdī, kad dzirdu balsi savā galvā, kas man saka – tu esi izpildītājs. Nē!

“Gribu augt kā māksliniece. Man gribas radīt un meklēt veidus, kā to darīt. Tas sevī iekļauj ļoti daudz smaga darba.”

Skats no LNT izrādes "Ferdinands un Luīze" (rež. D. Lūriņa, 2021). Ferdinands – Raimonds Celms, Luīze – Diāna Krista Stafecka // Foto – Kristaps Kalns

Mēs iepriekš pieminējām neizpārdotās biļetes uz teātru pirmizrādēm, arī jūsu kursa izrādes īsti nav satikušas savus skatītājus, tāpēc man rodas jautājums – kāda, tavuprāt, šobrīd varētu būt teātra misija?

Man gribētos ticēt un cerēt, ka teātrim ir uzdevums mudināt cilvēku just, domāt, līdzpārdzīvot, būt empātiskiem, kā attiekties pret apkārtējo pasauli un līdzcilvēkiem, novērtēt labās lietas un vairot tās, jo drūmais jau tāpat laužas iekšā. Ik pa laikam klausos intervijas, lasu tās, jo man ir interesanti, ko laikabiedri profesionāļi šobrīd domā par teātri, par aktierdarbu, kā viņi izjūt šo brīdi, un noskaņas ir ļoti dažādas. Teātriem šobrīd ir ļoti jādomā, ko rādīt. Tas sasaucas ar to, ka nedrīkst turēties ar zobiem un nagiem tikai tāpēc, lai teātris varētu eksistēt, jo tā tomēr ir māksla. Protams, teātris ir sistēma, kurai jāražo un jāpārdod produkti, bet tā ir arī ēka, kurā pulcējas mākslinieki.

Varbūt pilnīga utopija tik nenoteiktā laikā uzdot tev šādu jautājumu, bet vai ir nojausma, ko tu varētu darīt pēc desmit gadiem? Vai tas varētu būt teātris? Varbūt cita profesija teātrī?

Domāju, ka tas būs teātris. Sava daļa spīta man ir iekšā, līdz ar to šim ceļam nevajadzētu aprauties. Ļoti labi apzinos – lai ko izfantazētu, lai kādus scenārijus savā iztēlē izspēlētu, nekad nevarēšu iedomāties to, kas ar mani reāli būs pēc desmit gadiem. Protams, manas domas par nākotni virza mani uz to, ko daru šobrīd, attiecīgi – tas, ko šobrīd daru, noved mani pie rītdienas. Bet ļoti mācos būt tagad un te un darīt, nedomājot ne atpakaļ, ne uz priekšu. Vismaz atgriezt sevi pie tās domas, ka esmu te un tagad, – tas man palīdz. Teikšu tā – labas domas tāliem mērķiem un jauniem izaicinājumiem.

 

Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente

 

Rakstīt atsauksmi