AKTIERIS RUNĀ: Aksels Aizkalns
KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR LU HUMANITĀRO ZINĀTŅU FAKULTĀTES BALTU FILOLOĢIJAS BAKALAURA UN MAĢISTRA STUDIJU PROGRAMMAS UN LATVIJAS KULTŪRAS AKADĒMIJAS DAŽĀDU STUDIJU PROGRAMMU STUDENTIEM TURPINA PIRMS ASTOŅIEM GADIEM, 2014. GADĀ, AIZSĀKTO INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.
Kad norunātajā vietā man tuvojas simpātiskais staltā auguma īpašnieks, saprotu, ka esmu izvilkusi savu laimīgo lozi. Jaunais Valmieras Drāmas teātra aktieris Aksels Aizkalns veras manī ar atklātu skatienu un vienlaikus ir atbruņojoši drosmīgs un emocionāli nobriedis savos spriedumos. Un tas nekas, ka ik pa laikam jautātājs vai atbilžu sniedzējs kaut kur aizpeld, jo domas gluži tāpat kā aktiera profesijas specifikas nianses nevajadzētu kategorizēt. Mūsu saruna par brīvību dzīvē un uz teātra skatuves dēļiem rosina reflektēt par jau piedzīvoto un vizualizēt gaidāmo.
Atklāj, kā tagad paiet tava ikdiena?
Līdzīgi kā populārajā absurda darbā “Gaidot Godo” – arī man nākas gaidīt savu Godo. Jaunu iestudējumu, dienas beigas, nedēļas beigas, gada beigas. Taču – ir vienalga, ko tu gaidi, galvenais, kā tu to dari. Es skatos, lasu, interesējos, atpūšos un mēģinu saglabāt vēsu prātu.
Lasot tavu profila informāciju Valmieras Drāmas teātra mājaslapā, uzmanību piesaistīja tas, ka kļūšana par aktieri tur nemaz neparādās, toties ir nosaukti trīs citi sapņi: arheologs, atklājējs un lidotājs.
Jā, ironiski, ka man ir šausmīgi bail no lidošanas, bet gribēju būt lidotājs, jo likās, ka šī profesija ļauj redzēt kaut ko vairāk. Man liekas, ka tas iet kopā arī ar to atklājēju. Bet teātris man piedāvā iespēju būt visiem trim – atklājējam arheologam, kas rok, meklē, pēta, un tad lidotājam, kas kāpj uz skatuves un lido.
Vai tas nozīmē, ka vari teikt – teātris pie tevis atnāca pilnīgi nejauši?
Jā... vairāk vai mazāk. Atminos pirmo izrādi, ko redzēju Liepājas teātrī, – tā bija “Īkstīte”, izrāde atstāja uz mani lielu iespaidu. Tā bija pasaku valstība, kas notika šeit un tagad, manā acu priekšā, un es tajā biju iekšā. Tā bija mana pirmā pieredze, bet pēc tam es baigi daudz par to nedomāju, jo man tolaik bija tikai kādi seši gadi. Man likās, ka tā ir pasaule, kurā mēs drīkstam tikai ieskatīties. Pat iedomāties nevarēju, ka tā var būt profesija. Augot lielākam, atdevos sportam, man bija tikai un vienīgi sports. Sāku ar basketbolu, pāris gadus trenējos, tad spēlēju florbolu, bija arī vēl skeitbords – ekstrēms, bet arī skaitās sporta veids. Tad ap vidusskolas laiku pēkšņi pieslēdzos mūzikai, sāku spēlēt ģitāru, mani pasauca uz kori. Sāku vadīt pasākumus. It kā nekas ļoti nopietns, taču pasākumos, ko vadīju vai kur uzstājos, ieguvu pārliecību par to, ka spēju atrasties uz skatuves. Sadraudzējos ar Kārli Reijeru (Latvijas Nacionālā teātra aktieris – D.A.), jo viņš vidusskolā atnāca uz manu skolu, mēs mācījāmies paralēlklasēs. Uzzināju, ka viņš apmeklē teātra pulciņu Liepājas jauniešu teātra studijā. Ar lielu interesi nolēmu iestāties. Visapkārt forši jaunieši, Juris Ločmelis – saprotošs režisors. Jaunietim, manuprāt, ir nepieciešams pieredzēt dažādas lietas ārpus skolas rāmjiem, pie kuriem tas ir pieradis.
Ar apkārtējo cilvēku mudinājumu gāju stāties uz aktieriem, bet netiku. Uzreiz pēc vidusskolas stājos Māras Ķimeles kursā kopā ar Kārli Reijeru un Andri Gindru. Bijām trīs liepājnieki. Atceros, ka pēc pirmās kārtas satikāmies, sēdējām, dzērām kafiju. Kārlis ar Andri riktīgi sašutuši teica, ka viss bijis dikti slikti, bet es viņus mierināju un teicu, ka mēs visi trīs tiksim. Rezultātā viņi abi tika uzņemti, bet es ne (smejas). Tad apvainojos un domāju, ka man tas nav vajadzīgs. Lai gan tad, kad pagāja četri gadi, nolēmu – ja nepamēģināšu tagad, es to varētu nožēlot. Līdz pat tam mirklim, kad gāju uz Ludzas ielu (Ludzas ielā 24 atrodas Latvijas Kultūras akadēmija – D.A.) parakstīt līgumu, pie sevis domāju, ka nestudēšu. Taču, uzzinājis, ka esmu ticis budžetā, sapratu – kāpēc ne?
Ja drīkst jautāt, kas bija pa vidu tajā četru gadu posmā, kamēr neiestājies Latvijas Kultūras akadēmijā?
Divus mēnešus nomācījos koledžā, sapratu, ka briesmīgi, izstājos. Tajā laikā sāku nodarboties ar modi. Vienkārši nejauši iegāju modes aģentūrā, un viņi man piedāvāja aizpildīt anketu. Tiku nofotografēts un pēc divām nedēļām aizlidoju uz Parīzi, uz modes šoviem. Pēc kāda laika sāku strādāt Latvijā, advokātu birojā. Domāju, ka tur varu sevi pilnveidot, kas kaut kādā ziņā arī īstenojās, tomēr vēlāk sapratu, ka biroja darbs nav man. Paspēju arī pastrādāt restorānā un dalīt kārtis kazino. Vienvārdsakot – visu ko.
Un jūs kopā uzņēma 13 jaunos?
Nē, pabeidzām 13, bet uzņemti tikām 15. Viens puisis pirmās nedēļas laikā pārgāja uz Liepājas Universitāti, viens cits 1. kursa beigās pārgāja uz režisoriem, viena meitene izstājās, un tad atnāca Avots (Kārlis Arnolds Avots, Dailes teātra aktieris – D.A.)
Tu pats, būdams liepājnieks, nevēlējies studēt Liepājas Universitātē bakalaura studiju programmā “Aktiermāksla”?
Vairākkārt esmu dzirdējis tādus savā virzienā tēmētus izsaucienus – kāpēc tā, viņš taču ir liepājnieks, kāpēc ne Liepājas kursā? Bet tas ir pavisam vienkārši – šeit tiku uzņemts agrāk, un te bija Roga ar Gruzdovu, kāpēc lai ietu prom?
Kas vēl ir tie cilvēki, izņemot Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu, kas palikuši prātā no LKA?
Nevar kategoriski teikt, ka tikai viņi abi, bet lielā mērā kursa vadītāji ir tie cilvēki, kas šo četru gadu laikā uzņemas atbildību, lai mēs kļūtu konkurētspējīgi darba tirgū un galvenokārt – lai būtu labi cilvēki. Gruzdovs saka – ja profesija ir priekšā cilvēkam, tad ir ziepes. Viņiem abiem ir svarīgi, lai vispirms būtu labs cilvēks un tikai pēc tam profesija. Viņi tik daudz ir iemācījuši! Tie ir cilvēki, kas ir atbildīgi par to, kāpēc es tagad stāvu un runāju ar tevi vai esmu VDT aktieris. Tiešām liels prieks, ka viņi ir mūsu vadītāji!
Kāds bija pats studiju process?
(Domīgi.) Šķēre, liela šķēre. Tu tiec griezts un graizīts, un sists un mests. Pat fiziski nevari paspēt visu izdarīt. Brīžiem liekas, ka daži no studiju programmas priekšmetiem ir tikai tāpēc, lai sarežģītu visu vēl vairāk. Tu vienkārši nevari to visu iemācīties, bet tā ir daļa no studiju procesa – intensīvais darba ritms liek iztaisnoties un saņemt sitienus, kā karotājam pienākas. Daudz personīgu cīņu, kam jātiek pāri. Pats galvenais ir kursa vadītājs, jo viņš paskaidro, kā visu izdarīt.
Vai studiju laikā bija domas, ka viss jāpamet, jāiet prom, jo tā nav tava īstā dzīve?
Bija, protams. Emocionālais diapazons, ko izdzīvo šajos četros gados, liek domāt ne par to vien.
Līdz ar jaunās sezonas sākumu esi pieņemts Valmieras Drāmas teātrī kā štata aktieris. Vai esi jau paguvis izjust, kāda ir teātra dzīve, gaisotne?
Esmu paguvis sasildīt degunu sevis kontrolēšanā, drīzāk – sevis mierināšanā, jo īsto teātra dzīvi vēl neesmu kārtīgi sastapis. Arī mūsu izrāde “Meklētāji” (rež. I. Roga, 2021 – D.A.) vēl nav pa īstam satikusi savus skatītājus. Bet īsto teātra garšu, man liekas, nevar tā mirklīgi sajust. Uz to var atskatīties, nodomājot, kā bija, piemēram, pēc pieciem darba gadiem, kad izveidots pirmais ķieģelītis, kam pārkāpt pāri.
Vai, salīdzinot ar laiku, kad studēji LKA, tev kā diplomētam aktierim ir mainījies priekšstats par teātri?
Jā, pilnīgi noteikti, tāpēc ka skolu nevar salīdzināt ar praksi, un to mums arī pasniedzēji ir ļoti labi iemācījuši. Skola ir pilnīgi cits teātris. Tā diemžēl ir, jo jāņem vērā arī tas, ka teātris lielā mērā ir komerciāls, un tur nevar taisīt tikai to, ko grib. Ir kaut kā jāatrod kompromisi, lai gan mākslā kompromisu nav (smejas). Šajās sakarībās ir daudz pretrunu. Pirmie ideāli sabruka diezgan ātri, jau skolā. Pat ne ideāli, drīzāk priekšstati. Ņemot vērā to, ka pirms tam biju sportists, kurš šad tad uzdziedāja korī, man nebija lielas saprašanas par to, kas ir teātris. Arī pieredzes stāsti no pasniedzējiem un burbulis, kurā dzīvo studiju laikā, ļauj saprast, ka šis darbs nav tik romantisks, kā sākumā šķiet. Protams, ir daudz lietu, kas to visu atsver un liek saprast, ka tas ir tā vērts.
Varbūt vari definēt, kas tev ir teātris?
Tas ir kaut kas ļoti personīgs, intīms, un brīžiem to pat varbūt nevajag ietērpt vārdos. Pagājušajā gadā piedalījos “Pīpētavas sarunās” Liepājas teātrī (Liepājas teātra podkāsta “Pīpētavas sarunas”. 2. sezonas 9. sērijā”, 09.09.2021. – D.A.), un Kintijai (Kintija Stūre, Liepājas teātra aktrise – D.A.) bija forša versija, kam varu piekrist, – teātris ir kopēja saruna ar skatītāju, kurš klusē, bet tu veido dialogu viņa apziņā un ļauj viņam nebūt vienam, ļauj viņam sajusties normāli. Ir daudzas šī jautājuma atbilžu versijas, kurām var piekrist.
Kuras no tavām līdzšinējām lomām pašam šķiet svarīgākās?
Izrāde “731. solis” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019 – D.A.), manuprāt, vispār liekama citā kategorijā, jo ar šo izrādi ne tikai es, bet viss kurss daudz ko iemācījās un ieguva. Tās tiešām bija ugunskristības. Es gan domāju – ja tagad spēlētu Raskoļņikovu, es to darītu pavisam citādāk. Bet toreiz uzstādījums bija – lai iet, sasitas, iemācās, jo šī ir iespēja. Arī teātris to atbalstīja un ļāva mums to īstenot, satikties ar skatītāju, vairākkārt nospēlēt izrādi. Aizbraucām arī uz Pēterburgu – tas vispār bija kas neiedomājams. Bet jā, tā izrāde un loma man ļoti daudz iedeva. Gribētu izcelt arī Godo (“Pagaidām Godo”, rež. I. Roga, 2020 – D.A.). Mēs šo darbu sākām taisīt divatā ar Kārli [Dzintaru] Zahovski. Tas bija darbs ar tekstu un partneri, un tas man personīgi daudz ko salika savās vietās. Atnāca Indra Roga un iedeva tam visam tik neatsveramu un man jaunu pienesumu, kas ļāva pavisam citādāk paskatīties uz profesiju. Arī pārējos diplomdarbus nevaru noniecināt. Piemēram, “Meklētājos” man ir diezgan izaicinoša loma. Vai tas pats Mičs... (loma izrādē “Blanša. Baltais mežs”, rež. M. Gruzdovs, 2021 – D.A.). Sākumā man bija lielas grūtības ar Miču, jo jutu iekšējo protestu pret Gruzdovu, pret šo darbu, pret visu. Man bija tāda migla pār acīm, ka īsti nesapratu, kas man ir jādara. Biju ieņēmis galvā, ka vispār neesmu Miča tipāžs, ka man nevajadzētu būt šim varonim. Drīzāk Stenlijs – tas man būtu kā kulaks uz acs! Bet tas ir skolas teātris, tur viss ir izaicinājums, lai maksimāli daudz varētu iegūt no jebkuras lomas. Paralēli pirmajam lokdaunam uztaisījām izrādi “Lepnās kāzas” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021 – D.A.), kurā atradu atbildes uz dažādiem jautājumiem, kas pēc tam palīdzēja pilnveidot arī Miča tēlu. Jo, gatavojot “Lepnās kāzas”, izdomāju, ka absolūti neesmu nekāds Tēvs (aktiera atveidotās lomas nosaukums izrādē – D.A.), bet tam, izrādās, nav nekādas nozīmes, jo vari būt jebkas, ir tikai jāieslēdz pareiza un atbilstoša domāšana. Līdz ar to ceturtais kurss ar visām lomām ir bijis ļoti svarīgs un nozīmīgs.
Kādām rakstura īpašībām vai iezīmēm jāpiemīt aktierim, lai skatītājs, sēžot zālē, neredzētu moku pilno tēla atrašanas ceļu, bet noticētu tēlojumam?
Gribētos teikt, ka aktieris var būt jebkurš. Manuprāt, galvenais ir laba skola, apķērīgs prāts un savs viedoklis.
Un uzskati, ka ikviens aktieris var nospēlēt jebkuru lomu?
Jā. Ja tas jāizdara, tad ikvienam tas būtu jāpaveic. Pirmkārt, tāpēc ka tas ir tavs darbs. Domāju – ja aktierim ir, ko teikt, viņš noteikti atradīs veidu, izdarīs pa savam. Un tas varbūt ir pat vēl foršāk, tāpēc ka teātrī nav robežu. Mārtiņš Meiers man pateica ļoti labu domu – “Tev ir dota iespēja, lai piedalītos diskusijā par šo tēlu, un tas ir tavs viedoklis. Ne visiem ir dota šāda iespēja, bet tu uztaisi savu monologu, piemēram, par Raskoļņikovu.” Nevajag dzīvot štampos, ka, piemēram, tas ir smieklīgais džeks, tas ir dusmīgais džeks, bet tas – tikai mīlētājs.
Varbūt tev ir kāda sapņu loma?
Mums bija šis uzdevums skolā – paši izvēlējāmies materiālu, ar ko strādāt, savācām savu komandu, pusotru līdz divus mēnešus strādājām, un tad atrādījām fragmentu no šī darba. Labākos izvēlēja arī kā diplomdarbus, un es izvēlējos “Gaidot Godo”. Kad meklēju savu “sapņu lomu”, mēģināju atrast perfekto kombināciju starp dramaturģiju, kurā varētu sevi maksimāli izaicināt, un to, kā no šī uzdevuma iegūt pēc iespējas vairāk. Domāju, kas mani varētu izaicināt vairāk par slavenāko absurda darbu, kurā absolūti nekas nenotiek. Tā mēs ar Zahovski divatā taisījām šo darbu, vēlāk pievienojās Meinards, Rūdis un Milēna (aktiera kursbiedri Meinards Liepiņš, Rūdis Bīviņš, Milēna Miškeviča – D.A.). Neapgalvoju, ka sapratām, ko Bekets ar šo darbu ir domājis, bet domāju, ka tajā atradām sev būtiskāko.
Kāda pašlaik ir sporta ir klātbūtne tavā dzīvē?
Ļoti liela. Esmu sporta entuziasts. Kādu sesto gadu vasaras sezonā eju uz Ziedoņdārzu un atrodu vēl džekus, kam patīk basketbols un ar ko kopā uzspēlēt. Tajā mirklī pilnībā atslēdzos, un tas man ļoti labi palīdz arī teātrī, jo laukuma bezvārdu komunikācija notiek kā basketbola laukumā, tā uz teātra skatuves dēļiem.
Kas tevi vēl aizrauj?
Kino – esmu liels kino fans! Bet vispār tas var būt jebkas, ātri spēju aizrauties, tikpat ātri arī pārstāt kaut ko darīt.
Vai, pirms sāki studēt aktiermākslu, apmeklēji teātra izrādes?
Jā. Izrāde, kas man tiešām lika aizdomāties, ka jāstartē uz aktieriem, bija “Spēlē, Spēlmani!” Liepājas teātrī (rež. V. Lūriņš, 2011 – D.A.). Šajā izrādē Kaspars Kārkliņš spēlēja Čaku, un tā uz mani kaut kā iedarbojās. Bet nevarētu teikt, ka baigi bieži gāju uz teātri. Toties tagad paspēju aiziet uz daudzām izrādēm – gan Liepājā, gan Rīgā, piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī.
Kāda ir tava attieksme pret teātra kritiku? Vai mēdz lasīt kritiķu recenzijas par izrādēm?
Jā un nē. Tiešām uzskatu, ka teātra kritiķis ir fundamentāla teātra sastāvdaļa. Bieži vien var dzirdēt, ka ir režisors vai aktieris, kurš melo, bet tāpat arī teātra kritiķis var melot. Un tā gan, man liekas, ir nepieņemama lieta. Teātra kritiķis kaut kādā ziņā ir kā starpuzņēmums, jo kritiķis arī pārdod preci – konkrēto izrādi, uzrunājot potenciālo skatītāju. Ja, piemēram, esmu bijis uz vienu izrādi ar kritiķi, kura recenziju lasu, un redzu, ka tā recenzija neatbilst patiesībai, tad gan ir skumji. Tas, protams, ir subjektīvisms, kas sevī ietver vairākus faktorus. Eju uz teātri arī tad, ja recenzijas vēl nav uzrakstītas, un veidoju pats savu viedokli par redzēto.
Varbūt esi sapratis, kurā teātra žanrā tev ir ērtāk izpaust sevi?
Nezinu, man laikam patīk meklēt kopā. Komandas izveide un tiekšanās pēc rezultāta, nokļūšana pie tā – tas ir veids, kā aktieris mācās un izpaužas, un tādos meklējumos var piedzimt viss, arī žanrs, kura vēl nav.
Kā jūties uz skatuves izrādes laikā?
Bieži tiek runāts par brīvību, bet es šo brīvību esmu sajutis tikai pēdējā laikā. Pirms tam tiešām visu laiku izturējos ļoti atbildīgi, un, ja ir pārāk daudz atbildības, tad ir otra galējība, jo vajag tomēr ļauties tam, kas notiek uz skatuves. Tā tomēr ir dzīva māksla. Izrādes shēmā vienmēr jāatstāj brīvais lauks, kurā tiešām var ļauties iekšējam monologam, fiziskajai sajūtai un iztēlei. Laikam tā vajadzētu skatīties uz jebkuru izrādi un būt pārliecinātam un brīvam uz laukuma. Protams, tas nenotiek, ja nav skatītāju. Tad ir muļķošanās uz laukuma, kas arī ir brīvība, bet tur nav nepieciešamais atbildības koeficients, kas to visu padara pilnīgu – kad uz tevi skatās un tu kādam kaut ko vēstī.
Vai jūti arī zāles enerģiju un noskaņojumu?
Jā, ja zālē sēdošie ir skeptiski, tad man kā aktierim viņus ir jāuzvar. Nav jau teikts, ka viņi ir apvainojušies, vienkārši jūti, ka skatītāji ir ciet, un tad viņi ir kaut kā jāatraisa. Tā savā ziņā ir izklaide. Bet nedrīkst salīdzināt, kā bija vakardienas izrādē, jo tad sākas pārāk liela domāšana, vismaz man tā ir. Nevajadzīgu jautājumu uzdošana, sevis apšaubīšana ir tas, kur pazūd pārliecība un rezultātā arī brīvība. Tāpēc vajag vienkārši ļauties – ņem pretī vai neņem. Agrāk ārkārtīgi nebrīva sajūta bija tad, kad vajadzēja dziedāt uz skatuves. Manī bija diskomforts, es sarāvos, un viss. Taču studiju laiks un īpaši izrāde “Lepnās kāzas” ar lielu Ievas Kerēvicas palīdzību (izrādes vokālā meistare – D.A.) manī ir pavērusi jaunu šķautni. Ieva man lika noticēt saviem spēkiem. Otra cilvēka iedrošinājums patiešām liek noticēt tam, ko dari. Un tā tas ir jebkurā teātra izrādē, jebkurā lomā – ja apšaubīsi to, ko dari, tad nekas neiznāks.
Zinu, ka tu esi ielecis arī VDT izrādē “Alvinga kundze”. Pastāsti par to!
Iepriekš šajā izrādē (rež. M. Ķimele, 2020 – D.A.) Osvalda Alvinga lomā spēlēja aktieris Pauls Iklāvs. Man paveicās, ka pirms tam bija lokdauna pauze un izrādes kolektīvs nebija sanācis kopā, tāpēc atmēģināt vajadzēja arī pārējiem. Tā man bija pirmā pieredze – spēlēt uz laukuma kopā ar Valmieras teātra aktieriem. Atceros, ka man bija šausmīgi maz mēģinājumu un mācījos tekstu autobusā Rīga – Valmiera, pirms tam ierunājot diktofonā visas frāzes, uz kurām man ir jāatbild, lai varētu runāt līdzi. Tas bija diezgan traki. Protams, daudz skatījos video, kā Iklāvs to darīja, lai gan mēs ar Elīnu Vāni uzbūvējām pilnīgi citas izrādes beigas. Ķimele man ļoti uzticējās, un man tas ļoti patika. Mēģinājumu procesā viņa mani sita, sita un sita ar faktiem, es visu sapratu, bet neko nevarēju izdarīt, jo vienkārši uzkāros, mana programmatūra nespēja apstrādāt to informācijas daudzumu un mirklīgi netika tālāk. Bet Māra tik ļoti uzticējās, iedvesmoja, motivēja mani, ka tikai tāpēc varbūt arī sanāca. Gribu domāt, ka ar to tomēr tiku galā, un man tā bija forša pieredze. Vienlaikus varu atzīties, ka ar Iklāvu ne reizi nesazvanījos, nejautāju, kāds ir viņa iekšējais monologs tajā vai citā ainā. Izstaigāju visas mizanscēnas un izrunāju ar partneriem, kas viņiem ir vajadzīgs, jo vēlējos pievienot izrādei kaut ko no sevis. Gribas jau ielikt sevi, nevis kopēt citu aktieri.
Kur redzi sevi pēc pieciem gadiem? Vai tas vēl joprojām varētu būt teātris?
Visticamāk, teātris, bet man bail pat domāt tādos termiņos. Absolūti viss ir iespējams, un man patīk šī doma, tāpēc to paturu noslēpumā, lai pašam būtu interesanti.
Raksta autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes moduļa absolvente
Rakstīt atsauksmi