Viedokļi

Portreta foto no personīgā arhīva
12. aprīlis 2022 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Sandis Runge

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

 

Mans šīsdienas sarunas partneris ir jaunais aktieris, rīdzinieks Sandis Runge, kurš kopš studiju beigām cenšas iedzīvoties Valmierā, jo tieši teātrī atradis savu patvērumu. Pirmais no sava kursa, kas saistījis skatītāju uzmanību uz Valmieras Drāmas teātra skatuves nozīmīgās lomās, atveidojot gan vizuāli, gan raksturā tik atšķirīgus varoņus. Gatavojoties mūsu intervijai, negaidīju, ka Sandis mani patīkami pārsteigs, jo, draudzīgi čalodami, paspējam iziet cauri arī ikdienas šaubām un grūtībām ar apbrīnojamu vieglumu, dzīvesprieku un humoru. Precīzi strukturētās atbildes rada sajūtu, ka tās ir gatavas tapt pierakstītas, pirms pagūstu uzdot nākamo jautājumu. Ass prāts, žilbinoša degsme, patiess azarts un savas profesijas mīlestība ir tie atslēgvārdi, kas paliek manā atmiņā pēc šīs sarunas.

 

Esmu redzējusi tevi uz teātra skatuves gan kā Porfīriju izrādē “731. solis”, gan Uģi Daugavieti “Jaunākā brāļa vasarā”. Tāpat esi pamanīts arī uz kino ekrāniem. Lasīju, ka vidusskolas laikā apmeklēji teātra studiju. Vai tas liecina, ka jau skolā tev dzima vēlme kļūt par aktieri?

Jā, 10. klasē sāku iet teātra studijā “Spogulis”. Mums bija ļoti laba pedagoģe Irēna Bauma. Tā arī bija tāda pirmā padziļinātā satikšanās ar teātri, lai gan teātra studijas uzdevums nebija veidot nākamos aktierus, drīzāk veicināt domāšanu, attīstīt komunikācijas prasmes un ļaut radoši izpausties. Man gribējās turp doties cilvēcisku iemeslu dēļ – patika tā kompānija un pasniedzēja. Un tas ir saglabājies. Man pārsvarā patīk tie cilvēki, ar kuriem es varu strādāt kopā, tā saucamā komūna. Es laikam esmu komūnas cilvēks. Teātra studijā gatavojām arī izrādes un piedalījāmies Valmieras skolu festivālā “Es iešu un iešu”.

Tad var teikt, ka, apmeklējot teātra studiju, jau skolas laikā zināji – pēc vidusskolas iesi uz aktieriem?

Nē. Man sākumā pat bija tāds kā pretspars un likās, ka būt par aktieri ir stulbi, jo tu visu laiku kalpo svešu cilvēku idejām – vai tas ir režisors vai kāds cits, kura rokās tu esi instruments. Tāpēc sākotnēji spurojos tam pretī, bet nezinu, kā tas salūza, jo vienā brīdī es savā galvā nolēmu, ka iešu uz aktieriem un man nebūs nekādu “B” variantu. Un, ja nav “B” variantu, tad “A” variantam ir jāpiepildās.

Kādu atceries Latvijas Kultūras akadēmijas iestājpārbaudījumu laiku?

Tur bija divas lietas. Pirmkārt, gaidīšana, jo, piemēram, tu aizdodies uz “Zirgu pastu” no rīta, bet saproti, ka tava kārta ir tikai vakarā un tev jāgaida. Pēc tam tu gaidi rezultātus, tad tiec tālāk un gaidi atkal nākamo kārtu. Tas emocionāli visvairāk izsūc. Un otra lieta – kad sākas eksāmeni, līdzīgi kā tagad, kad uzej uz skatuves, tevī sākas kaut kāda prāta mobilizācija, un tu vairs nevari daudz filozofēt, ir jāļaujas un jādara. Pirmajā kārtā – dzeja un proza, man likās, ka es ļoti labi darbojos, otrajā kārtā aktiermeistarība, kur man atkal likās, ka ļoti labi darbojos, un trešajā kārta dejošana, kur man likās, ka es absolūti izgāzos un nav ne mazākās iespējas, ka mani paņems. Bet rezultātā par prozu un aktiermākslu man bija viszemākie punkti un par dejošanu – visaugstākie. Un tā sajūta ir saglabājusies arī šobrīd – tu vari strādāt, tev var likties, ka ir labi, bet tu nekad nezini, kas no tā visa sanāks. Tu vari strādāt pēc labākās sirdsapziņas, bet tas var nerezultēties ļoti augstvērtīgi.

Kad apmeklēji teātra studiju, vai tev pašam bija interese par teātri kā skatītājam? Vai biji jau sev noformulējis, kas tev ir teātris?

Lai gan biju paviesojies teju katrā Latvijas teātrī, arī Valmierā, tomēr tajā laikā sevi par entuziastisku teātra skatītāju nevarēju saukt. Jā, man tas likās interesanti, patika spēlēt un darboties studijā, bet nekas vairāk. Tagad gan būtu ļoti grūti dzīvot bez teātra, tas ir kaut kāds patvērums, bez kura es, manuprāt, būtu ļoti nelaimīgs. Es šo patvērumu meklēju, vienkārši tobrīd vēl nezināju, ka tas ir teātris. Ja būtu atradis ko citu, tad, iespējams, te nebūtu, bet atradu teātri un esmu pateicīgs tam.

“Teātris ir vieta, kur vari mēģināt būt maksimāli godīgs un brīvs, lai cik tas paradoksāli neizklausītos.”

Ikdienā mēs visu laiku pildām kaut kādas sociālās lomas, un tas viss uzliek uzvedības modeļus un normas, kurās ir jāiekļaujas. Tas ir labi, jo bez tā pasaule nevarētu eksistēt. Ja gribam būt attīstīta un civilizēta valsts, tas ir nepieciešams, bet teātrī, manuprāt, tu mēģini skatīties uz to, kas notiek ar cilvēku, kad visas šīs sociālās lomas tiek noņemtas. Kas ir tas, kas paliek pāri. Man teātris ir dauzīšanās, jautrība, kopīga štukošana un besīšanās, kas var rezultēties vai arī nerezultēties kaut kā labā, bet tas ir process, kurā kūsā dzīvība. Līdzīgi kā koncertā, kur basi no tumbām sit caur krūtīm. Bet apzināties to, kas īsti ir šī profesija, es varēšu tikai pēc daudziem gadiem, jo tās izziņa ir nebeidzams process. Tanī pašā laikā var tā poētiski un gudri teikt, cik šī profesija tāda vai šāda, bet dienas beigās tas vienkārši ir interesanti. Manuprāt, vispār ļoti labs iemesls, lai dzīvē kaut ko darītu, ir fakts, ka tas ir interesanti. Un reizēm nemaz dziļāk nevajag iet. Valmieras Vasaras teātra festivālā mēs uztaisījām izrādi “Cilts” (rež. T. Treinis, 2021), un uz to nāca mazi bērni – skatījās, priecājās un smējās. Un tad sekoja tāds pārmetums, bet kur tad ir tā lielā morāle, kas ar šo izrādi tiek bērniem iemācīts? Morāle ir tāda, ka teātris var būt interesants un aizraujošs.

Skats no VDT izrādes "Cilts" Valmieras Vasaras teātra festivālā (rež. T. Treinis, 2021) // Foto – Lita Millere

Vai, tavuprāt, aktierim talants ir nepieciešams?

Ir. Domāju, ka ir, kā jebkurā profesijā. Talants tev dod iespēju, ja tu strādā, iet uz priekšu ar ātrākiem soļiem. Ja, piemēram, cilvēks, apveltīts ar talantu, kārtīgi strādā, tēlaini izsakoties, viņš var noiet lielāku distanci īsākā laikā nekā tas, kuram nav talanta, jo viņš būs spiests iepalikt. Un tas ir katrā profesijā, jo cilvēkiem ir savas stiprās un vājās puses, un tās savstarpēji nepārklājas, tāpēc cilvēki meklē savu īsto vietu, kur viņiem ir vispateicīgākā augsne, kur kā cilvēkiem attīstīties.

Kāds bija tavs studiju laiks?

(Smaida). Mēs tagad ar tevi staigājam pa parku, un es atceros, ka mums pie Ritas Lūriņas te bija rīta krosi un staipīšanās, pie Iļjas Vlasenko – dejošana, pie Zanes Daudziņas – runa. Paliek labas atmiņas. Es arī biju diezgan izslāpis pēc domubiedriem, un es viņus satiku. Man nebija īpaši domas par to, ka es šo varētu mest nost. Nevienu brīdi. Man liekas, mums izveidojās komūna – sākot ar kursabiedriem, turpinot ar Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu – izciliem pedagogiem un dzīvesgudriem cilvēkiem, ar kuriem kopā tu vari augt, tā ir privilēģija. Un gribas ticēt, ka tos standartus un personiskās attiecības ar profesiju, ko viņi mums mācīja, mēs spēsim saglabāt. Ar kursabiedriem arī kaut kāds patriotisms izveidojies. Savā starpā mēs varam kašķēties un besīties, bet, kolīdz būs vajadzība, mēs viens otru aizstāvēsim. Un tāpēc ļoti interesanti būs vērot, ko nesīs nākotne. Runā, ka teātrī tādu īstu draugu nevar būt, bet pagaidām neticas, ka mēs varētu saiet ragos.

Nejūt tevis teiktajā nekādu smagumu! Viss tā viegli un gaiši.

Tas līdzīgi kā ar narkomāniem. Pārsvarā viņi stāstīs par astrāliem ceļojumiem, ne nākamās dienas lomkām. Vajadzīgs humors. Bez humora vispār pasaulē grūti eksistēt, jo tas drusciņ noņem nost nopietnību pašam no sevis un no tā, ko dari. Mēs katrs esam vien mazs cilvēciņš, kas cīnās par savu vietu un taisnību.

Sandi, tu esi īsts rīdzinieks. Vai stāšanās Valmieras aktierkursā bija kā izaicinājums – turpmāk veidot savu profesionālo dzīvi reģionālajā teātrī, nevis galvaspilsētā?

Mūs uzņēma kā Valmieras kursu, ar to bija jārēķinās. Tādā ziņā mulsinošākais bija brīdis, kad kļuva zināms, ka Indra Roga vairs nebūs Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja, bet pašā Valmieras Drāmas teātrī es jūtos arvien labāk. Kā valmierieti gan sevi vēl neredzu, it īpaši tāpēc, ka esmu uzaudzis un visu mūžu dzīvojis Rīgā. Tas lai paliek jautājums nākotnei, kā sadzīvi pielāgot teātrim.

Skats no VDT izrādes "Viktorija"  (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Jūsu kursa kodolu jau pamazām sāk šķaidīt, kad režisori iedala lomas pa vienam diviem jaunajiem līdzās pieredzējušākajiem aktieriem.

Tas ir normāli. Ir jādod iespēja spēlēt gan vieniem, gan otriem, kā arī tas ir lielisks veids, kā kopīgi sastrādāties dažādu paaudžu aktieriem. Mums galu galā arī jākļūst par vienotu ansambli. Bet es vēlētos, lai sezonā būtu viens kopīgs iestudējums mūsu blicei.

Atļaušos papildināt, ka tad, kad decembra sākumā Dailes teātrī skatījos viesizrādi “Meklētāji”, pieķēru sevi pie domas, ka jūs esat tas aktierkurss, kura radošajām gaitām sekoju jau kopš pirmsākumiem, un apzinos, ka vēlētos redzēt jūs visus kopā uz skatuves vēl kādos iestudējumos.

Analoģijā runājot – mēs no bērna kājas esam kopā šajā profesijā, esam kopā auguši un mums ir ļoti līdzīga izpratne. Tā komunikācija ir daudz ciešāka un arī vieglāka.

Neesi domājis par brīvmākslinieka statusu?

Pašreiz nē. Kaut kā tā doma netika mūsos ielikta. Mēs nācām kā Valmieras kurss, tad sākām strādāt teātrī, jau trešajā kursā varējām parādīties ar izrādēm “Viktorija” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019) un “731. solis” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019), arī Ojāra Vācieša dzejas lasījumiem (“Lūdzami, nekāpiet laukā”, rež. Z. Daudziņa, 2019). Tagad atskatoties, mums ļoti paveicās, ka teātris mūs paņēma savā paspārnē, citādi mēs, iespējams, būtu palikuši ārpus redzesloka pandēmijas dēļ.

Atceros, ka pirmo reizi tevi uz lielās skatuves ieraudzīju 2019. gadā Indras Rogas režisētajā izrādē “Hamlets”.

Jā, tā man bija ielekšanas loma, jo viens no aktieriem Valmierā satraumējās un loze krita uz mani. Man tas bija tikai otrais kurss. Šo lomu uztvēru galvenokārt kā rakstura pārbaudījumu, jo bija divas nedēļas laika, pirmo reizi biju lielā teātrī, pirmo reizi sastrādājos ar topošajiem kolēģiem, un vēl Šekspīra luga “Hamlets”. Tāpēc tur galvenais bija nenobīties, nepalikt maziņam un darīt. Liekas, ka man tas izdevās. Un izrāde arī patika, tāpēc žēl, ka to vairs nespēlējam, un žēl to aktierdarbu, ko cilvēkiem vairs nav iespējas redzēt. 

Kā tu pašlaik jūties Valmierā?

Ar katru dienu jūtos arvien labāk. Mūs uzņēma ļoti labi, mums katram ir krustvecāks, taču tagad ir nepieciešams laiks, jo mēs viens otram vēl esam relatīvi sveši. Tāpēc mēs taustāmies, iepazīstamies. Pašreiz esmu pateicīgs Jānim Znotiņam un Ancei Muižniecei, jo jāatzīst – neviens nevar būt aktieris pēc teorijas. Es beidzu akadēmiju, un man sanāca kādi četri vai pieci mēneši bez jaunietudējumiem. Jutu, ka tās brīžiem haotiski klejojošās domas man vairs nemaz tik ļoti neraisās ap teātri, sāku it kā distancēties. Tad man bija liels prieks aizbraukt uz Valmieru, izlasīt darbu “Mēs, roks, sekss un PSRS” (rež. Jānis Znotiņš, 2022). Tāds satīrisks darbs par dzīvi komunismā, un tas atkal atgrieza manī azartu. Mans varonis ir šķietami godīgs un zubrīgi gudrs puika, vienlaikus – instinktu un dziņu vadīts, sapņo par izglītību un izraušanos no nabadzības. Stāsts ir par to, kā valdošā sistēma salauž draudzības starp trīs jauniem cilvēkiem. Izrādē skan arī grupas “Pērkons” mūzika.

Skats no VDT izrādes "Mēs, sekss, roks un PSRS"  (rež. J. Znotiņš, 2022) // Foto – Matīss Markovskis

Par lomām runājot, iepriekš pieminējām izrādi “Hamlets”. Dvīņa loma bija pirmā, tāpēc nozīmīga, bet kuras no spēlētajām tev pašam šķiet tās svarīgākās?

Laikam Porfīrijs no Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” (izrādē “731. solis” – D. A.). Laika ziņā ar šo lomu esmu arī visilgāk strādājis. Mēs arī braucām uz Pēterburgu. Pirmo reizi izziņas procesā, otrreiz – lai jau nospēlētu izrādi. Tāpēc Porfīrija lomu uzskatu par pirmo pirmo, un tas noteikti bija kaut kāds pavērsiena punkts. Īstenībā abas divas pirmās lomas, arī Juhaness (Sanda loma izrādē “Viktorija” – D. A.) kā pilnīgs pretstats, tāds mēģinājums uz skatuves būt maksimāli godīgam, dalīties ar saviem personiskajiem stāstiem. Šīs divas lomas kā diezgan lieli pretstati viena otrai ir ļoti spilgti palikušas atmiņā.

“Ja gribu būt aktieris, tad gribu būt tāds aktieris, kas nav prognozējams. Nevis tādā izpratnē, vai šoreiz ir labi vai slikti, bet tieši – kāds viņš šoreiz būs.”

Uģis Daugavietis, Porfīrijs, Juhaness, Harijs Hallers, arī tēli izrādēs “Meklētāji” (rež. I. Roga, 2021) un “Lepnās kāzas” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021) – visi nosauktie varoņi ir bijuši diegan atšķirīgi, un man tas ir ļoti svarīgi. Līdz ar to es esmu absolūti pret tādiem jautājumiem kā – kas ir tavs ampluā? tu esi komiķis vai mīlētājs? Man šķiet, ka šādi sadalījumi atņem burvību šai profesijai. It īpaši akadēmijā nedrīkstētu būt runa par šādu sadalījumu. Lomu ziņā mums akadēmijā bija demokrātija – katram bija iespēja cīnīties par to, ko visvairāk gribas nospēlēt. 

Esmu pamanījusi tevi arī filmās. Kāda ir tava pieredze kino?

Esmu nofilmējies seriālā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” (rež. K. Želve, A. Mizišs, G. Grūbe, D. Sīmanis, 2021), tāpat man ir loma filmā “Janvāris” (rež. V. Kairišs), kas vēl nav iznākusi uz ekrāniem. Ir bijušas arī pāris īsfilmas – “Sausais” (rež. H. Bondars, 2021) un “Bezfilma” (rež. R. Anže, 2021). Domāju, ka šī ir viena pozitīva lieta no pandēmijas, jo, ja nebūtu pandēmijas, diez vai es būtu ticis pie šīm četrām filmām – man bija diezgan strikti saplānotas gan mācības, gan sezona.

Uzskatu, ka tas ir viens no Latvijas Kultūras akadēmijas pašreizējiem trūkumiem, ka aktieriem nav reāls priekšmets vai programma, kur mācīties strādāt ar kameru, jo tas tomēr ir cits lauks, cita specifika. Beigās tu ar viegli drebošu sirdi dodies skatīties, kas tur galu galā ir sanācis, un tad tu analizē. Diemžēl Latvijā aktieris kino specifiku mācās uzreiz praksē filmēšanas laukumā, darbojas uz čuju, bet sagatavošanās process iztrūkst. Domāju, ka tas nav nemaz tik sarežģīti, un pie tā akadēmijai būtu jāpiestrādā. Mums bija kurss par montāžu pie Dāvja Sīmaņa, kur mēs runājām par kino kā tādu, bet ne specifiski par to, kā aktierim eksistēt. Tāpēc viss notiek ar pašizziņas procesu. Bet es ļoti gribu filmēties, man ļoti patīk to darīt, un ceru, ka iespējas būs vēl. Iepriekš gan pats gāju uz kastingiem, gan mani uzaicināja. Šajā brīdī varu pasveicināt Māru Liniņu, jo tieši viņa bija tā, kas mani reizēm paaicināja uz provēm.

Vai, tavuprāt, ir jāpiemīt kādām īpašībām, lai varētu kļūt par aktieri?

Tur nav tādu desmit parametru, pie kuriem tu ievelc ķeksīti, un automātiski būsi aktieris. Tāpēc, piemēram, runājot par iestājeksāmeniem, man visinteresantākais šķiet tas process, kas notiek pedagogu apspriedēs, jo tā ir tāda pasaule... Manuprāt, tas arī ir tāds aklais šāviens, kad tev ir aptuvena nojausma, bet kas ir tas, kas uzpērk, – to ir grūti pateikt.

Kā tu gatavojies savām lomām, tēla atklāšanai?

Pirmais pieskāriens man parasti ir intuitīvs. Tu izlasi darbu, tev prātā rodas kaut kāda krāsa, noskaņa, tad tu meklē tēmas, kas tevi skar, kas tevī rezonē, un tad jau sākas melnais darbiņš – ar analīzi, ar tēla biogrāfiju. Bet pirmie pieskārieni vienmēr ļoti intuitīvi, tīri sajūtās balstīti. Kaut kādā ziņā tu sagatavo savu prātu tam, ar ko turpmākos divus mēnešus to nodarbināsi.

Un kā ir ar satraukumu, kāpjot uz skatuves? Izjūti to?

Jā, it īpaši aptuveni pirmās 45 sekundes. Uzkāpjot uz laukuma, ir tāds viegls trīceklītis, kas ir no adrenalīna, un tad jau tu atdodies izrādei, un tas lēnām pazūd. Satraukums un adrenalīns gan ir vajadzīgs, ir jābūt tonusā, lai varētu kāpt uz skatuves.

Skats no VDT izrādes "Hamlets"  (rež. I. Roga, 2019) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Saprotu, ka pavisam īss laiks pagājis, turklāt ne tajos labvēlīgākajos apstākļos, jo jūsu kurss jūnijā absolvēja LKA, drīz pēc tam tikāt pieņemti VDT štatā, taču īstā dzīve tā arī nesākās. Bet varbūt esi piefiksējis, vai ir mainījušies kādi tavi priekšstati par teātri?

Jā... (Dziļa nopūta.) Šobrīd liels jautājums ir par pašdisciplīnu, jo skaidrs, ka tev neviens nebakstīs pa muguru, lai tu dari kārtīgāk, strādā vairāk un nesāc atražot sevi. Un vēl svarīga ir veiksme. Tas ir jāatceras jebkurā mākslā – ka nav nekādas garantijas. To mums iestājeksāmenos pateica, arī akadēmijas laikā un nu arī teātrī. Nav vienas veiksmes receptes.

Izaicinošs ir arī pandēmijas un Valmieras teātra rekonstrukcijas laiks. Kad janvārī ierados teātrī uz saviem šīs sezonas pirmajiem mēģinājumiem, salīdzināju ar kursabiedriem Krišjāni Strodu un Ievu Esteri Barkāni, kuri strādāja jau kopš augusta, – mums pirmizrāžu bilance visiem bija vienāda. Nulle. (Smejas.) Protams, tagad pirmizrādes ir notikušas – gan “Liesmojošai tumsai” (rež. T. Treinis, 2022), gan “Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?” (rež. I. Mičule, 2022.). Bet šis laiks ir arī aizraujošs.

“Skaidrs, ka notiek pārmaiņas, un arī teātrī tiek šķirta jauna lappuse. Savukārt mums, kolektīvam, ir iespēja veikt tos pirmos ierakstus, kuri, iespējams, iezīmēs teātra tālāko virzību.”

Ja jau bija tik daudz brīvā laika, atklāj, ar ko to aizpildīji!

Šobrīd cenšos iegūt autovadītāja tiesības, mācos braukt ar mašīnu, esmu tuvu tam, lai pabeigtu. Ceru, ka uz to brīdi, kad iznāks šī intervija, man jau būs tiesības (pasmaida). Vēl man patīk mūzika. Es gan nemāku spēlēt nevienu mūzikas instrumentu, taču man patīk rakstīt tekstus, es repoju. Tā ir tāda viena niša, kurā es labprāt līstu iekšā, bet tas ar laiku.

Mēs nevaram aizbēgt un izlikties, ka tas, kas šobrīd notiek pasaulē, nav mūsu realitāte. Varbūt tev ir pārdomas šajā sakarā, ko teātris varētu darīt vai ar kādiem iestudējumiem uzrunāt, aizraut, atbalstīt sabiedrību?

Nezinu. Ir nenormāla sašķeltība. Un prātam grūti aptverams informācijas karš. Tāda sajūta, ka par neko nevari justies drošs, jo atkarībā no tā, kādu informāciju patērē un uz kādām mājaslapām un rakstiem krīt tavi kreisie peles klikšķi, mainās savilktās robežas, tautu piederības un nācijas likteņi. Piedevām ir kaut kāda mesijas apziņa, ka visi ir sazvērējušies pret tevi, visi melo un es vienīgais zinu, kā patiesībā ir. Skaidrs gan, ka, neskatoties uz Krievijas necilvēcisko agresiju un genocīdu, mēs nedrīkstam pazaudēt racionalitāti un veselo saprātu. Nav tā, ka Latvijā visi krievvalodīgie atbalsta Putina režīmu, tanī pašā laikā ir čupiņa latviešu, kas to dara. Ir jādomā, kā kļūt saliedētākiem. Jārunā arī par vēsturi, par tiem laikiem, kam esam izgājuši cauri, – tam pašam PSRS. Tā atstātās sekas mēs joprojām izjūtam.

Ar kādām domām nāci uz šo interviju?

Ceru, ka brīdī, kad šī intervija tiks publicēta, situācija pasaulē būs kaut nedaudz nomierinājusies. Dzīvosim jau atkal nedaudz labākā pasaulē. Un kursabiedrene Ieva jau savā intervijā teica, bet noslēgumā es tad arī piebiedrojos novēlējumam – lai Valmieras pilsēta strādā pie autobusa reisa izveides no Valmieras uz Rīgu pēc vakara izrādēm. Sevišķi, ja Valmieras teātris grib virzīt ambīciju, ka mums vajag arī Rīgas skatītājus. Ir daļa skatītāju, kas var braukt ar automašīnu, bet ne visiem ir tāda iespēja. Un šī būtu tāda viegla un loģistiski veikli atrisināma lieta. Tad mēs biežāk varētu tikties teātrī!

Rakstīt atsauksmi