Viedokļi

19. maijs 2022 / komentāri 0

Māksla kā virzienrādītājs

Dzīvojam laikā, kad nākas aizstāvēt līdz tam neapstrīdamas un pašsaprotamas patiesības – vai tā būtu savu ikdienas gaitu izvēles brīvība vai cilvēcība.

Pandēmijas laikā ar teātri nodarboties, to vērtēt un baudīt bija fiziski neiespējami, turpretī tagad netālu esošā kara apstākļos solidaritātes un līdzjūtības vārdā visas lietas, kas nesaistās ar izdzīvošanu, tajā skaitā teātri, nākas vērtēt otršķirīgi.

Pandēmija un tās pārvarēšanai ieviestie noteikumi cilvēkus piespiedu kārtā atsvešināja vienu no otra, liedzot dzīvu un tehnoloģiju nepastarpinātu kontaktu, savukārt ar domām par karadarbību Ukrainā mākslas cilvēki vispār izteikušies par neiespējamību nodarboties ar mākslu un tās kritiku, turpretī citi uzstāj uz nepieciešamību katram pēc labākās apziņas turpināt darīt to, ko tas vislabāk prot.

Šajā sakarā, šķiet, ir īstais laiks sarunām par mākslas spēju ietekmēt cilvēku, sabiedrību un pasauli. Dalībai šajā diskusijā pēc Kroders.lv redakcijas ierosinājuma aicināju topošos teātra kritiķus, kuru domas svaigumu un asumu vēl nav skārusi rutinēta teātra skatīšanās pieredze un profesionālos vai emocionālos stereotipos balstīti naratīvi, lai noskaidrotu, kā viņi saredz teātri un kā vērtē tā mijiedarbi ar laiku, kurā tas eksistē kopā ar mums. Dalīties savos iespaidos piekrita divi aktīvi teātra skatītāji, kuri cita starpā apgūst teātra pētniecību un kritiku, – Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes Rakstniecības maģistra studiju programmas studente Elza Ozola un Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu bakalaura studiju programmas students Edvards Bruss.

 

Toms Čevers: Vai, pēc jūsu novērojumiem un teātra pieredzes, pandēmija un karadarbība Ukrainā ir ietekmējusi teātru repertuāra politiku un izrāžu veidotāju izmantotos paņēmienus izvēlētās tēmas pasniegšanā?

Elza Ozola: Šie apstākļi teātri ir ļoti ietekmējuši. Pēc pandēmijas tukšā perioda, atkāpjoties no visiem ierobežojumiem, tas bija sava veida atdzimšanas process vai restarts gan pašiem aktieriem, gan visam teātrim kā tādam. Aizejot uz Liepājas teātra lielākās šīs sezonas izrādes “Vairāk par dzīvi/ Teātris” [režisore Laura Groza] pirmizrādi, biju šokā – zāle bija pilna ar skatītājiem, lai gan līdz tam ierobežojumu dēļ parterā tikai dažas rindas bija pilnas. No mākslinieciskā viedokļa es gribētu pieminēt jauno Liepājas teātra izrādi “Grimmi” [režisors Elmārs Seņkovs] – uz skatuves ir zārki, ko daudzi uzreiz asociē ar Ukrainu. Taču par spīti Ukrainas notikumu fonam scenogrāfijas pamatideja nav ar to tieši saistīta.

Edvards Bruss: Par ietekmi uz repertuāra izvēli uzskatāmi liecina darbs, kas tagad top Jaunajā Rīgas teātrī un kam jūnijā būs pirmizrāde [izrāde “Sliktie ceļi”, režisore Kristīne Krūze]. Savukārt tieši pandēmijas ietekmē tapa tālizrādes, kā arī var minēt baletu “’Divi metri” [horeogrāfi Elza Leimane, Antons Freimanis, Aivars Leimanis, pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā un baletā 2021. gada 30. septembrī]. Runājot par citām interpretācijām, ko ir ietekmējuši pēdējā laika notikumi, man jauns pieredzējums bija “Karmelīšu dialogi” [Nacionālajā] operā [Fransisa Pulenka opera, režisors Vensāns Busārs, pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā un baletā 2019. gada 24. maijā], kurus pēc Ukrainas kara sākuma var tvert daudz citādāk, un pārdzīvojums ir daudz dziļāks un tuvāks jaunā konteksta dēļ.

Toms: Mākslas cilvēki ir teikuši, ka realitāte šobrīd ir daudz efektīgāka par jebkuru mākslas darbu. Tādēļ jājautā, vai tagad būtu īstais laiks iestudēt izrādes par karadarbību, karā iesaistīto personu viedokļiem? Vai tas var palīdzēt izprast situāciju, vai arī tomēr visam šim ir nepieciešama laika distance?

Elza: Mana pamatdarba sakarā, tulkojot seriālu scenārijus no lietuviešu valodas, varu atklāt, ka jau ir iecerēts seriāls par divu jauniešu attiecībām uz Ukrainas kara fona. Saņemot pirmās sērijas scenāriju, man bija jādomā, vai tiešām tam ir īstais brīdis. No vienas puses – jā. Ņemot vērā, kādas mums ir cilvēku viedokļu atšķirības, tad, skatoties vieglāku, tas ir, seriāla, formātu, cilvēki saprastu, kas patiesībā notiek. Bet, no otras puses, varbūt ir par ātru tam visam.

Toms: Manuprāt, nevar teikt, ka teātri būtu konceptuāli izvēlējušies pievērsties atšķirīgam repertuāram. Taču tagad, protams, ikvienu kapu kopu uz skatuves vai vardarbību, gribas vismaz intelektuālā ziņā saistīt ar karu. Arī ar pandēmiju saistītās ikdienas dzīves reālijas jau ir parādījušās uz skatuves, piemēram, maskas, TV ekrāni un distancēšanās. Rūdolfa Apses izrādē “Nāve ēnā” Leļļu teātrī [pirmizrāde 2020. gada 30. septembrī] Rūdolfa Blaumaņa novele tika pilnībā dekonstruēta – ja tekstā zvejniekus uz ledus gabala no saimes atšķīra dabas apstākļi, tad šajā gadījumā distancēšanas notika pandēmijas pirmā viļņa kontekstā. Arī tagad Mihaila Čehova teātra izrādē “Lai dzīvo karaliene, vivat!” karalieņu svīta valkā maskas, sarunas notiek pie gariem galdiem, varoņiem sēžot katram savā galā.

“Šādus paņēmienus var izmantot publikas saliedēšanai, atgādinot par mūsu visu kopīgi jau piedzīvoto, taču, lai saprastu, kā tas mūs ir ietekmējis, ir tomēr nepieciešama laika distance.”

Skats no LT izrādes "Vairāk par dzīvi/ Teātris" (2022, rež. L. Groza) // Foto – Mārtiņš Vilkārsis

Toms: Visapkārt ir redzami Ukrainas karogi un simbolika, arī pirms Elzas pieminētās izrādes “Vairāk par dzīvi/ Teātris” Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins teica ievadvārdus un Liepājas Simfoniskais orķestris, kas līdzdarbojas izrādē, spēlēja Ukrainas himnu. Vai, jūsuprāt, tas ir tikai solidaritātes žests, vai arī tam ir kāda lielāka nozīme?

Elza: Jā, it sevišķi tad, kad sākās karš, šīs izrādes kontekstā tas bija tāds solidaritātes žests. Tad, kad gāju uz šo izrādi, domāju, vai būtu pareizi, ja es uz to ietu, ņemot vērā notiekošo. Varbūt tie bija tādi kā mierinājuma žesti skatītājam, ka mēs esam kopā ar Ukrainu, bet mums ir jāturpina dzīvot.

Toms: Piebildīšu, ka tad, kad es skatījos izrādi, aiz manis sēdēja sieviete, kura bija ļoti pikta un nekautrējās demonstratīvi paust savu viedokli, ka ir atnākusi uz teātri, nevis uz politisko mītiņu.

Edvards: Tas tomēr arī pauž teātra nostāju. Skatītajam tiek dots signāls par teātra uzskatiem, par vērtībām, ko viņi atzīst.

Toms: Jā, un skatītājs tām var pieslieties vai arī ne. Tas liek domāt par to, kurā pusē viņš ir un vai viņš izjūt sevi kā daļu no cilvēkiem, kas konkrēto izrādi ir radījuši. Paturpinot Edvarda iepriekš teikto par izrādes nozīmes mainīšanos laika gaitā, vai kāds iestudējums, mainoties tā izrādīšanas vai atcerēšanās brīža kontekstam, jūsu pieredzē ir ieguvis kādu citu nozīmi?

Edvards: Jau pieminētajos “Karmelīšu dialogos” ir gara un dramatiska fināla aina, kur notiek mūķeņu masu slepkavība. To skatoties un zinot, kas notiek Ukrainā, ir neiespējami par to nedomāt un nesaskatīt līdzības. Mūķeņu nogalināšana jau ir emocionāla, bet konteksts to padara vēl emocionālāku un ieved mūsdienu realitātē.

Elza: Pati neesmu redzējusi [šo izrādi], bet, lasot par Šekspīra “Romeo un Džuljetas” iestudējumu Liepājas teātrī [“Romeo un Džuljeta. Mīts”, režisore Gaļina Poliščuka, pirmizrāde 2003. gada 11. decembrī], zinu, ka izrādē ir Romeo un Džuljetas attiecību līnija, bet otrajā plānā ir kara fons, kas ļoti sasauktos ar šīs dienas notikumiem. Man jau šķiet, ka katrs cilvēks pēc savas uztveres spējām jebkurā izrādē vilks paralēles ar to, kas notiek globāli.

“Apkārt notiekošais mums kaut kur zemapziņā sēž, un pavisam abstrahēties no tā mēs nevaram.”

Toms: Man šķiet, ka vairāk tomēr uztveram vispārcilvēciskās lietas, kas sasaucas ar mūsu pieredzi, pārdzīvojumiem un detaļām, kuras atpazīstam un kurām mums ir kāda sava nozīme. Tad es darbam varu vairāk pieslēgties un attaisnot arī tās lietas, kas varbūt nav izdevušās. Savukārt ar politiski aktuāliem notikumiem noteikti gribas savilkt paralēles intelektuāli, jo cilvēkiem patīk domāt un skatīties, kā lietas savstarpēji kombinējas, un domās tās izspēlēt mūsdienu realitātē. Te var pieminēt Jaunā Rīgas teātra “Jāzepu un viņa brāļus” [režisore Inga Tropa-Fišere], kur vēstīts par nodevību, atriebību brāļu un plašāk radniecīgu tautu starpā. Tas pats attiecas arī uz Liepājas teātra “Šekspīru” [režisors Elmārs Seņkovs] – gan saistībā ar uz skatuves esošo militarizēto zonu, gan paša Ričarda III tēlu. Uz viņu var paskatīties ar žēlumu, ne riebumu. Pārvarot savus fiziskos kompleksus, viņš izkaļ savu vietu vēsturē, bet beigās ir žēl skatīties uz to kroplīgo būtni, par ko viņš ir kļuvis, ko var attiecināt arī uz bijušajiem un esošajiem tirāniem. Jāpiemin arī krievu režisora Dmitrija Krimova iestudējums “Godunovs” Maskavas muzejā [pirmizrāde 2019. gada 10. oktobrī], kas tapis pēc Aleksandra Puškina traģēdijas “Boriss Godunovs” motīviem, – izrāde par Krievijas imperiālistisko pagātni un par to, kādas sekas tā ir atstājusi uz mūsdienām. Godunova tēlā nevarēja nesaskatīt Putina vaibstus – gan vizuālo līdzību, gan apvaldīto, maskēti mierīgo izturēšanos. Pārsteidza, ka nerodas nicinājums vai dusmas pret viņu, bet gan žēlums, jo viņš pats ir sava iracionālā prāta apmāts, ar to sevi pazemojot. Tā bija tieša asociācija ar mūsdienām un liek meklēt cilvēcību arī tur, kur tās nav.

Skats no LT izrādes "Šekspīrs" (2019, rež. E. Seņkovs // Foto – Justīne Grinberga

Toms: Kādi faktori, jūsuprāt, vispār ietekmē izrādes uztveri?

Elza: Katram tie var būt savi, bet noteikti ir arī globālie, kas ietekmē ikvienu. Tāpat jāņem vērā skatītāja zināšanu līmenis, lai uztvertu visus zemtekstus, tos daudzos slāņus, kas izrādē ir ielikti. Te var atkal pieminēt “Šekspīru”. Izrāde notiek, jau ir pusē, un viena sieviete man aiz muguras jautā, kad tad būs tas Šekspīrs…

Toms: Bet labai izrādei jau ir jāstrādā uz visiem.

Elza: Es gan nezinu, vai Seņkova spilgtās izrādes Liepājas teātrī strādās uz visiem.

Edvards: Cilvēkiem, kas regulāri iet uz teātri, ir kaut kāds konteksts, piemēram, konkrētās lugas iepriekšējo uzvedumu salīdzinājums, aktieru un režisoru izaugsme. Arī tas ietekmē to, kā mēs uztveram izrādes.

Toms: Kā jums šķiet, vai māksla ir kā patvērums, kur vieglprātīgi vai smagu sirdi aizmirsties, novēršoties no realitātes, vai tomēr tā ir kā ierosinātājs aktīvai rīcībai vai intelektuālai refleksijai par cilvēku šeit un tagad konkrētajos sociāli ekonomiskajos vai politiskajos apstākļos? Vai varbūt tos var savienot?

Elza: Tas ir atkarīgs no izrādes un no tā, ar kādu mērķi skatītājs uz teātri iet. Ja tā ir komēdija, tad skatītājs ies aizmirsties no ikdienas. Bet, ja saturs būs pamudinošs, tad tas varbūt viņā radīs vēlmi ne gluži kaut ko mainīt, bet uz lietām paskatīties citādi. Tiešraides izrādes, piemēram, noteikti deva patvēruma izjūtu pašizolācijas laikā.

Edvards: Jā, es arī domāju, ka tas ir atkarīgs gan no radošās komandas mērķa, ko tā cenšas ar izrādi pateikt, gan no skatītāja, vai viņš vēlas kaut ko uztvert.

Toms: Taču, lai runātu par aktuālajiem procesiem, nav jau jāiestudē burts burtā kāda dokumentāla dramaturģija. Caur vispārcilvēciskām tēmām, iespējams, var trāpīgāk tikt līdz kādam cilvēka dvēseles stāvoklim, ietekmēt viņa rīcību un izvēles, viņam pašam to neapzinoties.

Toms: Viens no jautājumiem, ko šobrīd laikam uzdod ikvienam ar mākslu tieši vai pastarpināti saistītam cilvēkam, ir – vai māksla var būt apolitiska? Ko jūs ar to saprotat tīri cilvēciski, distancējoties no kādam teorijām?

Edvards: Tā ir māksla, kas nepauž kādu konkrētu nostāju, kas… lai gan kaut kādu nostāju var piesaistīt jebkādām vērtībām, ko mākslinieks aizstāv.

Elza: Es piekritīšu Edvardam. Un man uzreiz prātā nāk politkorektums, kas pēdējā laikā tiek aktualizēts teātra izrādēs.

Toms: Vai varētu teikt, ka apolitisks teātris ir tāds, kas ir politkorekts?

Elza: Tā būtu viena daļiņa no apolitiskā teātra.

Toms: Man arī vienmēr ir licies, ka viena lieta ir tas, vai ar konkrēto darbu māksliniekam obligāti ir kaut kas apzināti jāpauž, ja nerunā par vispārcilvēciskām lietām, kas ir saistāmas ar jebkuru kontekstu, bet otra lieta ir saistīta ar to, vai māksliniekam, kurš veido konkrēto darbu, pašam noteikti ir jābūt kādās politiskās pozīcijās.

“Man gribētos domāt, ka pats darbs arī varētu būt apolitisks, bet tas, ka cilvēkam vajag savu pozīciju, arī ir skaidrs.”

Skats no DT izrādes "Izrāde, kas saiet sviestā" (2022, rež. Eimija Mārčanta) // Foto – Mārcis Baltskars

Toms: Tādēļ arī mans nākamais jautājums ir, vai māksliniekam vienmēr noteikti ir jāpauž kāda sociāla pozīcija? Vai darbs noteikti ir jāiestudē ar domu par kādu pozīciju?

Elza: Šis arī ir sarežģīts jautājums. Nezinu, vai vienmēr tas tā arī būs. Iespējams, ir tādi darbi, kur tas ir svarīgi, ka mākslinieks pauž savu pozīciju. Tas noteikti vairāk ir atkarīgs no režisora ieņemtās pozīcijas, un tad jau attiecīgi aktieri un viss pārējais viņam vairāk vai mazāk pakļaujas.

Edvards: Domāju, ka daudzos gadījumos šī pozīcija ir un tā atklājas, bet, iespējams, dažos gadījumos tā nav noteikta. Man nāk prātā “Izrāde, ka saiet sviestā” Dailes teātrī [režisore Eimija Mārčanta (Lielbritānija)].

Toms: Tas ir labs piemērs.

Edvards: Pirmkārt, tā ir pirkta izrāde [izrāde ir tās precīzs Vestendā iestudētās oriģinālās versijas pārlikums latviešu valodā, kuras izveidi vadījusi tās izstrādātājas teātra kompānijas Mischief Theatre pārstāve], līdz ar to nezinu, vai ar šo izrādi kāds mēģina kaut ko panākt.

Toms: Skatoties pēc pirmā cēliena man arī likās – ja tas viss beigsies, kā ir sācies, tad kāda jēga man šeit pavadīt vairākas stundas, jo ir skaidrs, ka tieši tā tas arī būs. Un nekāda attieksme, kā tu saki, no režisora puses šeit nav arī sagaidāma. Bet smieties, protams, var par visu ko. Mūsu diskusijas stimulēšanai man nāk prātā turpat Dailes teātrī skatāmā kustību izrāde “Ļoti labas minūtes” [autori Krista un Reinis Dzudzilo un Elīna un Rūdolfs Gediņi]. Ja iepriekš nezina, kādi biogrāfiskie fakti ir tās pamatā, proti, Asjas Lācis un Valtera Benjamina satikšanās, tad diezin vai to var nolasīt. Skaidrs ir vienīgi tas, ka runa ir par vīrieša un sievietes attiecībām. Taču stunda principā bez skaņas paiet vienā elpas vilcienā. Manuprāt, tā ir pilnīga formas un izpildījuma perfekcija bez pretenzijas uz kādiem mājieniem par to, ko un kā vajadzētu saprast. Manā gadījumā varbūt nē, bet citiem skatītājiem tas ir radījis arī emocionālu saviļņojumu. Manuprāt, šī izrāde ir tīra “māksla mākslai”. Es nevarētu piekrist, ka šajā darbā Gediņi un Dzudzilo paustu kādu sociālo pozīciju.

Elza: Bet man šķiet, ka pēdējā laikā izrādes ir kā “māksla mākslai”. Kaut vai “Grimmi” – jā, tur būs zemteksti, bet uz skatuves notiekošais ir vienkārši jābauda…

Skats no DT izrādes "Ļoti labas minūtes" (2022, autori Elīna Gediņa, Rūdolfs Gediņš, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo) // Foto – Agnese Zeltiņa

Toms: Tu domā izdomas vai izpildījuma, artistiskuma baudījumu?

Elza: Gan – gan. Tur jau ir tā lieta, ka tas saplūst no visām pusēm. Izrādē viss ir sakausēts vienā. Tā, manuprāt, ir tendence, šādu izrāžu ir arvien vairāk.

Toms: Edvard, vai tev ir iešāvies prātā kāds piemērs saistībā ar “mākslu mākslas dēļ”?

Edvards: Varu piekrist par “Ļoti labām minūtēm”. Es zināju kontekstu par Asju Lāci un to, ka izrādes pamatā ir Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmatas”, bet izrāde vairāk bija par divu cilvēku attiecībām bez kaut kāda konkrētāka vēstījuma. Diskutējot ar Līgu Ulberti, viņa teica, ka zināšanas par Benjamina darbu nepalīdzētu kaut ko vairāk izprast.

Toms: Man savukārt šķiet, ka, zinot kontekstu, skatītājs var labāk novērtēt uz skatuves redzamās zīmes, interpretāciju, saprast, ka kreisā ideoloģija ir sarkana un arī kaislība ir sarkana. Manuprāt, konteksts tieši paspilgtina iedarbības spēku pretstatā tam, ja izrāde būtu vienkārši par diviem cilvēkiem, viņu mīlestību, uzticību, draudzību.

Toms: Vai nav tā, ka atšķirībā no literāra darba, , kur mums tiek stāstīts, ka lirisko varoni vai vēstītāju nedrīkstam identificēt ar autoru, izrādē mēs vairāk meklējam, mēģinām ieraudzīt autora, režisora pozīciju? It īpaši ņemot vērā, ka autors, kā zināms, ir miris, tekstu mēs lasām kā individuālu kosmosu, kurā viss notiek. Savukārt izrāžu recenzijās rakstām, ka režisors uzdod jautājumus, bet nedod atbildes, spriežam, vai viņa iecere ir izdevusies. Vai tādās sakarībās par to esat domājuši?

Elza: Jā, tā tas ir, jo izrādēs parādās režisora rokraksts.

Toms: Taču rakstniekam arī ir rokraksts – tas, kādas tēmas izvēlas, kā viņš par tām raksta...

Elza: Jā, bet man šķiet, ka izrādē tas viss ir ļoti koncentrēti, kādēļ mēs varam pamanīt režisora viedokli, bet rakstītā darbā tas izkliedējas. Man šajā sakarā nāk prātā “Ferdinands un Luīze” Nacionālajā teātrī [režisore Dita Lūriņa], kur no režisores puses bija ielikts par daudz.

Toms: Edvard, vai tu spēj abstrahēties no autora un distancēti uztvert tikai to, kas notiek uz skatuves?

Edvards: Grūti teikt. Es teiktu, ka daļēji to var izdarīt, bet tajā pašā laikā arī nevar, jo uzvedums jau ir kāda teksta un tajā aprakstīto notikumu interpretācija.

“Tāpēc mēs vairāk akcentējam to, ko tieši režisors ar izrādi ir gribējis pateikt.”

Toms: Vai jums ir sajūta, ka teātrī vairāk nekā citos mākslas veidos mēs vairāk domājam par tiem cilvēkiem, kas to ir veidojuši?

Elza: Man šķiet, ka režisors vispār tiek uztverts kā lielāka personība, kuram ir viedoklis un kura vārds reizēm ir daudz lielāks nekā rakstniekam. Kaut vai skatoties jebkuru Džilindžera izrādi, mēs jūtam, ka tas ir viņš, viņa tēmu izvēlē personības faktors ir liels un dominējošs.

Toms: Varbūt arī tādēļ, ka režisors jebkurā gadījumā ir mūsu laikabiedrs, bet rakstnieks, ja arī dzīvo mūsu laikā, tad stāv nostāk no izrādes? Man šķiet, ka Edvards ļoti precīzi pateica, ka teksts ir teksts, bet izrāde vienmēr ir interpretācija, kur jau ir ietverts personības elements, kas liek un ļauj uz izrādi skatīties personiskāk. Arī teātra dzīvīguma dēļ, redzot, kā viss top mūsu acu priekšā, mums vairāk gribas personificēt notiekošo.

Elza: Vienkāršoti izsakoties, grāmatu ir ļoti daudz, bet izrāžu, kuras mēs varam redzēt, nav tik daudz, cik grāmatu.

Toms: Grāmatu varam aizšķirt, no izstāžu zāles varam iziet, filmu var izslēgt, bet no teātra mēs fiziski tā uzreiz nevaram aiziet, un ir arī kauna jūtas – apkārtējo dēļ no teātra iet prom ir diezgan neērti. Skatītājs ir spiests noskatīties līdz galam un redzēto analizēt.

Toms: Mēs jau runājām par to, vai mākslinieku var nošķirt no viņa darba. Taču vai jūs spējat citādi skatīties uz darbu, un vai jums ir iekšēja vajadzība citādi skatīties uz darbu, ja zināt, ka to iestudē mākslinieks ar atšķirīgu skatījumu uz lietām, uzskatiem?

Elza: Esmu pieņemoša, noskatīšos un pēc tam spriedīšu, vai man patīk vai nepatīk. Domāju, ka ir svarīgi redzēt katru viedokli.

Skats no LT izrādes "Grimmi" (2022, rež. E. Seņkovs) // Foto – Justīne Grinberga

Toms: Edvard, vai tu spēj norobežoties no autora biogrāfijas faktiem?

Edvards: Es arī teiku, ka varu un spēju paskatīties uz darbu kā uz individuālu mākslas objektu, to analizēt.

Toms: Viens jautājums ir par mākslas darbiem, ar kuru autoriem mums nesakrīt intereses. Taču šobrīd vairāk domāju par Krievijas māksliniekiem, kuru darbi netiek atbalstīti vai tiek aizliegti. Vai tas, ka netiktu rādīti kādu konkrētu mākslinieku darbi, ir īstais ceļš, kā reaģēt uz notikumiem? Nav jau teikts, ka par Krievijas līdzekļiem tiktu iestudētas izrādes tikai kara propagandas nolūkos. Taču starp tām noteikti ir tādas, kuras spēj veicināt līdzpārdzīvojumu saistībā ar vispārcilvēciskām vērtībām. Vai arī mums šādu izrāžu raisītās emocijas konkrētajos apstākļos šķiet falšas, nepatiesas, realitātei neatbilstošas? Vai arī tā ir principiāla izšķiršanās, kas stāv pāri mākslas patiesībām?

Elza: Tas viss nāk kopā ar apkārtējo notikumu un emociju uzslāņojumu, un no tā ir ļoti grūti atteikties. Lai gan tas jau būtu līdzīgi kā ar literatūru – vai mēs aizliegtu visus krievu klasiķus tikai tāpēc, ka viņi nāk no Krievijas?

Toms: Ir risks ar mākslu vienlaikus popularizēt arī kādas nevēlamas idejas. Taču arī māksla runā par ambivalentām lietām, un māksla jau arī uz nebēdu flirtē ar nāvi, sociālām negācijām, deviācijām, ļaunumu, šokējot, iznīcinot, apgānot, bet uz to mēs skatāmies labprāt. Taču varbūt pienāk brīdis, kad apkārtējā realitāte ir teatrālākā, tas ir, neiespējamāka, par jebkuru izdomātu mākslas faktu?

Elza: Piemēram, skatoties “Ferdinandu un Luīzi”, man nācās domāt, vai finālā vajadzēja attēlot abu varoņu vardarbīgās attiecības, vai kādam tas nebija pārāk sāpīgi.

Skats no LNT izrādes "Ferdinands un Luīze" (2022, rež. Dita Lūriņa) // Foto – Kristaps Kalns

Toms: No mediju ziņām secināms, ka, piemēram, Vladislavs Nastavševs, atrodoties Krievijā, ne tika ir pabeidzis savas jau iesāktās izrādes, bet pat plāno iestudēt arī jaunas, kaut arī citi no Krievijas ir centušies aizbraukt. Vai šī viņa izvēle jūs kaut kādā mērā ietekmētu, skatoties viņa darbus?

Edvards: Grūti spriest, jo tie darbi, kurus esmu redzējis, daļēji pat ir pret Krievijas varas paustām idejām, piemērām, saistībā ar homoseksualitāti un homoseksuālu identitāti.

Toms: Taču vai tev bija pārsteigums par to, ka viņš ir palicis Krievijā?

Edvards: Es nebiju gaidījis kaut ko tādu.

Toms: Man tas arī bija pārsteigums, jo šķita, ka viņš analizē savas rīcības un lēmumu iespējamās sekas. Tajā pašā laikā – Nastavševs nekad nav rēķinājies ar svešiem viedokļiem. Radies iespaids, ka viņš vienmēr ir bijis viņš pats, tāds, kāds viņš ir. Tas šķiet skaisti un skumji vienlaikus, ka viņš te ir bijis, radījis savus darbus un tad tā kā parādība arī pagaisis. Bet pats jau viņš neko publiski nav komentējis…

Elza: Es par to biju šokā. Manuprāt, šajā laikā ļoti izkristalizējas, kas ir kādos plauktiņos. Un mākslas cilvēkam ir jābūt ar viedokli vienā vai otrā pusē. Taču, ja nav viedokļa, tad tas ir vēl trakāk.

Toms: Tas sasaucas ar to par, ko mēs jau runājām: vai var nodalīt mākslinieka pilsonisko pozīciju vai nepozīciju no tā, ko viņš pauž ar saviem darbiem. Piemēram, mākslinieki, kas atbalsta Krievijas režīmu vai ir pret to vienaldzīgi, var iestudēt skaistas psiholoģiskas izrādes, kas pašas par sevi nav saistītas ne ar kādiem laikmeta kontekstiem.

Toms: Cerēju, ka mūsu līdzšinējā saruna būs atbildējusi uz pamata jautājumu, bet galu galā – vai teātris kaut ko var mainīt un ietekmēt?

Elza: Man jau gribētos teikt, ka var mainīt vai vismaz pasniegt kādus rādītājus uz mainīšanās ceļu. Jo kultūra un māksla taču vispār cilvēkam rāda virzienus, kā būt un kā nebūt. Arī mākslas cilvēku paustais atbalsts Ukrainai rāda veidu, kā novērtēt notiekošo, kā pret to attiekties, ka mums ir jābūt solidāriem. Jebkura izrāde iedod citādu skatījumu vismaz uz kādu dzīves momentu.

“Katrā ziņā uz mani izrāde iedarbojas daudz spēcīgāk nekā mākslas izstāde vai koncerts, jo izrādē tas viss ir sakausēts kopā.”

Edvards: Es arī piekritīšu, ka var. Izrādes var būt dažādas, tajās viedokļi var tikt pausti gan ļoti tieši vai pat agresīvi, gan apslēpti un neuzspiesti. Manuprāt, tieši izrādes, kurās netiek atklāti uzspiests kāds konkrēts viedoklis, spēj cilvēka viedokli ietekmēt vairāk. Jo sevišķi izrādes var likt aizdomāties par kādām sabiedrības grupām, kas ir mazāk reprezentētas mūsu ikdienā, padarot tās redzamākas, un skatītājiem var mainīties uzskats par tām.

Toms: Man arī gribas domāt, ka teātris var ietekmēt domāšanu, noskaņojumu. Ja arī tas nemaina attieksmi pret konkrēto jautājumu, tevī jau kaut ko tas izmaina, pēc tam jau zemapzinīgi ietekmējot tavas izvēles un rīcību.

 

Rakstīt atsauksmi