Viedokļi

Portreta foto – Aija Melbārde
1. jūnijs 2022 / komentāri 0

AKTIERIS RUNĀ: Agnese Laicāne

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas (turpmāk tekstā – LKA) dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms astoņiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017. un 2019. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds Indras Rogas un Mihaila Gruzdova vadītās 2021. gada LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas programmas absolventiem jeb t.s. Valmieras Drāmas teātra aktierkursam, no kura vairums aktieru patlaban strādā Valmierā, bet daži – arī Daugavpilī un Dailes teātrī.

 

Šķiet, ka tā ir vienīgā diena tajā nedēļā, kad noteicēji ir ilgstošie lietus mākoņi, kuri, aizskalojot visus putekļus, bagātīgi dāvā zemei veldzi nokrišņu veidā. Ir maija izskaņa, apkārt valda plaukstošo ziedu un krūmu smarža, mēs staigājam pa pielijušām parka taciņām, un jaunā aktrise Agnese Laicāne atklājas ar nobriedušiem spriedumiem, kas sakņojas teātra dzīves pilnasinīgumā. Man ir iespēja pārliecināties par Agneses sirsnību, stingro raksturu un pieņemto lēmumu pareizību, jo, tikai ļaujoties nezināmajam, var atrast un atklāt pats sevi, savu varēšanu un lielumu.

Esi beigusi Āgenskalna Valsts ģimnāziju, studējusi LKA Valmieras Drāmas teātra aktierkursā, bet kopš sezonas sākuma strādā Daugavpils teātrī. Izskatās, ka tev patīk paplašināt robežas.

Patiesībā esmu no Balviem, no Latgales. Es atbraucu uz Rīgu pēc 9. klases pabeigšanas, jo izdomāju, ka ģimnāzijā gribu mācīties Rīgā, tāpēc iestājos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā un nomācījos tur. Bet, jā, braukāju pa visurieni. Es jau pat dažreiz smejos, ka sabiedriskais transports man ir lielākas mājas nekā kāda ēka.

Un kurā mirklī piedzima vēlme kļūt par aktrisi, studēt Latvijas Kultūras akadēmijā?

Jau kopš bērnības esmu daudz ko darījusi uz skatuves, vairāk amatierkolektīvu līmenī, piemēram, tautas dejas, dzejas lasījumi u. tml. Kaut kas man vienmēr paticis skatuvē – vai nu spožās gaismas, vai kas cits, bet tas viss likās kā kaut kas drošs un mājīgs. Par aktrises profesiju jau diezgan ilgi biju domājusi, tomēr tajā gadā, kad uzņēma tā saucamo leļļu kursu, es laikam vēl nebiju nobriedusi – nejutu sevī impulsu, lai aizietu uz iestājeksāmeniem, tāpēc izdomāju, ka vēl nemēģināšu. Bet, kad padzirdēju, ka pēc diviem gadiem uzņem Valmieras Drāmas teātra aktierkursu, tad gan manī ieslēdzās doma – ja tagad nepamēģināšu, es to nožēlošu (smejas).

Ja drīkstu jautāt, ko tu darīji pēc ģimnāzijas absolvēšanas?

Iestājos Latvijas Universitātē, angļu filologos, bet ļoti ātri sapratu, ka tas nav man. Es īsti nevarēju pat lekcijās nosēdēt. Man patika informācija, ko dzirdēju, arī valoda pati par sevi ir interesanta, bet es vienkārši nevarēju to pusotru stundu nosēdēt lekcijās. Sapratu, ka nebūs, un pēc pusgada izstājos. Tad es šur tur pastrādāju, vēl paspēju Spānijā divus mēnešus pastrādāt par auklīti. Un caur jauniešu projektiem pusgadu strādāju kultūras namā (Balvu Kultūras un atpūtas centrā – D. A.).

Mums Balvos ir pašdarbnieku teātra studija, un režisore Vaira Resne man uzreiz pateica: Tu neuztraucies, ja ar pirmo reizi neuzņems, jo bieži ar pirmo reizi neuzņem. Ieteica man šo faktu neuztvert ar lielu aizvainojumu, jo, ja tā ir jānotiek, tad notiks. Bet nu šoreiz tā nenotika (smejas).

Varbūt atceries, kāds tev bija iestājpārbaudījumu laiks LKA?

Man visu to nedēļu galvā skanēja tāda maza mantra: Esi patiesa pret sevi, un tu nekļūdīsies.  Galvenais neiet kaut kādos stereotipos. Ja kaut ko iedomājies uz vietas, tad tā arī dari un neturi sevi grožos. Man liekas, ka tas mani izvilka tajā nedēļā. Atceros, ka pirmajā kārtā tiešām bija kā konveijerā – nāk desmit pretendentu vienā laikā, nākamie desmit – citā laikā, utt. Apsēžas visi uz ķeblīšiem, norunā savu tekstu un nedrīkst iet prom, jo pacietīgi jāsēž, jāgaida, kamēr visi norunā. Bet Indra Roga pareizi teica, ka šī iestājpārbaudījumu nedēļa ir tāds saspiests variants tam, kas notiek ikdienā skolā, un plus mīnus tā arī bija.

Vai šajā iestājpārbaudījumu laikā tavi topošie kursabiedri kaut īpaši izcēlās? Kas ļāva viņus noskatīt?

Pirmajā kārtā neviens no tiem, ar ko biju kopā, tālāk netika. Nākamajās dienās mums ar Milenu Miškeviču (kursabiedrene, tagad Dailes teātra aktrise – D. A.) izveidojās labs kontakts, lai gan nezinu, kā tas īsti notika (pasmaida). Un mēs esam dzirdējušas, ka mūs abas vizuāli mēdz neatšķirt. Kursabiedri mūs nejauca, bet svešāki cilvēki gan.

Kā Balvu meiteni tevi nemulsināja, ka tas ir Valmieras Drāmas teātra aktierkurss, kurā esi uzņemta?

Nē. Vispār nē. Mani tas nekādā veidā nemulsināja tāpēc, ka tas jau nav tāds vienīgais galapunkts, pabeidzot akadēmiju, kā tas arī pierādījās manā gadījumā. Man liekas, ka mani vairāk saistīja pati mākslas un profesijas izzināšana – kas tas ir, ko tas nozīmē, kā to var iemācīties. Bet pati Valmiera... Ņemot vērā, ka pēc 9. klases iemācījos pa pusei patstāvīgi dzīvot, mani vispār netraucēja doma par pārvākšanos vai ligzdošana atkal citā pilsētā.

Kāds bija tavs studiju laiks akadēmijā?

Sākumā, protams, salūza kādi sev pieņemti stereotipi – piemēram, par to, kā strādā aktieri un kā viņiem vajadzētu strādāt. Pirmais pusotrs gads man bija tāds grūtāks, varbūt tāpēc, ka vajadzēja strādāt pie akcenta labošanas, vai arī tāpēc, ka es vienā mirklī palaidos tādā slinkumā, jo nesapratu, kā sevi grūst ārā, kā rādīt etīdes. Bet nu tad lēnām mēģināju sevi izravēt no tā, jo man tiešām patika tas, ko es darīju. Cik esmu runājusi ar saviem draugiem vai ģimeni – galvenais, lai patīk, jo, ja patīk, tad uzreiz pazūd tā dažreiz negribēšana no rītiem agrāk celties un iet uz akadēmiju.

“Ja patīk, tad ir tāda sajūta, ka kājas pašas tevi nes uz turieni, kur jābūt.”

Skats no diplomdarba izrādes "Viktorija" (VDT, rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Varbūt kaut kas ir palicis prātā kā nozīmīgākais no šiem beidzamajiem četriem gadiem?

Atceros, kā tad, kad mums bija bakalaura darbu aizstāvēšana un mums pēc bakalaura darbu prezentēšanas jautāja, vai kāds no mums vēl grib pateikt kaut ko pasniedzējiem, teicu: Man ir tāds prieks par to drosmi, kas bija pasniedzējiem Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam mūs uzņemt, ar mums strādāt, turklāt strādāt ar tik labu un kvalitatīvu literatūru. Man ir liels prieks, ka viņiem uzticējās ar mums, ka viņi uzticējās un ka pēc tam mēs viņiem varējām uzticēties. Ļoti forši tāda savstarpējā drosmes izrādīšana, kas tur pēc tam veidojās četru gadu laikā.

Man ļoti patika skatuves deja, balets, kas visvairāk notika pie Iļjas Vlasenko. Es jau varēju astoņos no rīta būt tur un atkārtot horeogrāfiju, kas mums bija uzlikta iepriekšējā nodarbībā.

Daudz varētu stāstīt, jo katrs pasniedzējs ir atstājis kādu savu nospiedumu, man liekas, tā ir visiem mums. Katrs ir iedevis kaut ko savu, uzticējis daļu šķautnes, ko mēs esam paņēmuši sev. Man ir ļoti liela cieņa arī pret skatuves runas pasniedzēju Zani Daudziņu. Mēs ar viņu ļoti daudz strādājām, un viņa mani grūda pareizajā virzienā – tā, lai es tiešām strādātu ar savu akcentu. Protams, pēc akadēmijas diemžēl esmu palaidusies slinkumā. Taču to nosaka arī tas, ka Rīgā man ir apkārt cilvēki, kuri runā šajā akcentā, bet Daugavpilī tas atkal ir citādāk. Ja es to nedzirdu katru dienu, man pašai nodeldējas valoda. Par to es Zani Daudziņu ļoti, ļoti cienu, un man ir liels prieks, ka bija iespēja strādāt gan ar viņu, gan Ainu Matīsu.

Spilgti atceros, ka tad, kad sākām strādāt pie Fjodora Dostojevska darba “Noziegums un sods” (diplomdarba izrādes “731. solis”, VDT, 2019, rež. Indra Roga un Mihails Gruzdovs – D. A.), mēs aizbraucām uz Pēterburgu. Un tā arī bija ļoti vajadzīga lieta, ko izdarīt, – aizbraukt tieši uz to vietu, par ko rakstīja autors, redzēt visas tās ieliņas, laukumus. Tas mums visiem bija ļoti nepieciešams. Man tā arī bija pirmā lielā pilsēta, kurā tiešām jutos kā maza skudriņa lielā skudru pūznī. Tas ir ļoti svarīgi – redzēt dažādās pasaules un ieraudzīt lietas, ko autors ir redzējis pats savām acīm. Par to ļoti liels paldies Latvijas Kultūras akadēmijai, ka viņi mums sarīkoja šo foršo apmaiņas braucienu, arī Indrai Rogai un Mihailam Gruzdovam, protams. Un Pēterburgas pasniedzējam Venjaminam Fiļštinskim.

Skatoties jūsu diplomdarba izrādes, varēju just, ka visi esat vienots kolektīvs, tomēr tikai deviņi no jums strādā Valmieras Drāmas teātrī. Trīs kursabiedri ir Rīgā, Dailes teātrī, bet tu vienīgā – Daugavpils teātrī. Atklāj, kā tu tur nokļuvi!

Man gribējās lielākas izmaiņas, gribējās patstāvību, un patiesībā es domāju, ka vajag nedaudz paaugt ārpus tā koletīva, ar kuru esi audzis četrus gadus. Protams, žēl, ka tur pazūd, kā tu teici,  mūsu visu vienotība, jo mēs tiešām esam izveidojušies kā ansamblis, bet es tomēr gribēju lielāku, individuālāku izaugsmi, ko Daugavpils man arī piedāvāja. Šajā sezonā man jau bijušas trīs izrādes, viens mūzikls un vēl viens koncerts. Man liekas, ka pirmajai sezonai tas ir bijis ļoti ražens gads. Neteiktu gan, ka jūtos pārstrādājusies. Laikam tāpēc, ka man labāk patīk, ja ir vairāk darba, nekā tad, kad nav, ko darīt. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es izlēmu par labu Daugavpils teātrim.

Ja pareizi saprotu, tu pati biji tik drosmīga un devies runāt par savu nākotni?

Jā. Pajautāju pasniedzējam Mihailam Gruzdovam, vai varu tad, kad mums ir diplomdarbu nedēļa, uzaicināt Daugavpils teātra māksliniecisko vadītāju Oļegu Šapošņikovu. Gruzdovs teica – jā, bet Šapošņikovs diemžēl toreiz nevarēja atbraukt, tāpēc es viņam aizsūtīju mūsu izrādes ierakstus. Pēc tam mēs sazvanījāmies un satikāmies Dailes teātrī. Viņš man izstāstīja, kā tas varētu izskatīties. Es vēl dažas nedēļas padomāju un jau pēc izlaiduma sapratu – jā, vajag pamēģināt tieši man vienai.

Taču saikne ar kursabiedriem nav zudusi. Viņi brauc ciemos pie tevis, un tu – pie viņiem.

Protams. Diemžēl pēdējais, ko redzēju, bija “Mans tēvs – Pīters Pens” (rež. H. Arājs, pirmizrāde Valmieras Drāmas teātrī 07.01.2022. – D. A.) ar Kārli Dzintaru Zahovski. Man ļoti patika. Tas ir tik forši – apsēsties un redzēt to savējo, kas ir uz skatuves. Dīvaina sajūta.

Skats no DT izrādes "Tumšie brieži” (2021, rež. D. Petrenko) // Foto – Džeina Saulīte

Vai tu skaties uz savējiem kā parasta teātra apmeklētāja vai tomēr pieķer sevi pie domas, ka analizē viņu veikumu?

Sākumā, protams, vērtējums ir kā ģimenes draugam, bet pēc tam gan ieslēdzas – okei, viņš to dara tā, o, man patīk šis paņēmiens, u. tml. Man liekas, ka mēs pa šiem četriem gadiem esam tik daudz runājuši par izrādēm, analizējuši arī dažādus literāros materiālus, ka nevar to tik vienkārši izslēgt, jo tad sevi visu laiku ļoti jācenzē, piemēram, jāsaka sev – nē, tagad nedomā,  vienkārši skaties.

Tu minēji, ka tev ir pamainījušies priekšstati par aktiera profesiju un teātri. Vai tas notika tikai tad, kad sāki strādāt par aktrisi Daugavpils teātrī, vai jau studiju laikā?

Man liekas, ka vislielākās izmaiņas notika, uzsākot mācības akadēmijā. Jo, protams, katram ir kaut kāds romantiskais uzskats par to, kas ir aktieris, ko viņš dara uz skatuves. Piemēram, pirmajā studiju gadā kopā ar paziņām braucu uz Rīgu, un viņi man jautāja, ko es tur, akadēmijā, daru sešas dienas nedēļā, jo bija domājuši, ka topošie aktieri tāpat vienkārši ir un neko nedara. Man liekas, ka realitāte labi parādīja, kas tas patiesībā ir un ka es tomēr beigās no tā nesabijos, jo cilvēkiem jau tomēr ir grūti pieņemt izmaiņas un izsist no sevis tos stereotipus, kas viņiem ir bijuši jau ļoti ilgu laiku. Man ir prieks, ka es to pēc kāda laika varēju pieņemt.

Atceros, kā Mihails Gruzdovs teica – tā, kā jūs spēlējat studiju laikā, jūs pēc tam nevienā teātrī nestrādāsiet, tikai izņēmuma kārtā, ja atkal visi kopā kaut ko darīsiet. Bet katram aktierim ir sava virtuve, kā viņš noskaņojas, kā viņš strādā, kā viņš sagatavojas, tāpēc, pat ja es teātrī ieraugu kaut ko sev neordināru, tad tas man liek nodomāt: Ā, arī tā cilvēki dara, ok.

“Es mēģinu uz visu skatīties ar atvērtām acīm un nemēģināt kaut ko pārmest vai nosodīt, pat ne iekšēji. Jo man liekas, ka tas galīgi nav vajadzīgs.”

Vai, tavuprāt, ir kādas īpašības, kurām vajadzētu būt, lai kļūtu par labu aktieri? Vai vispār – lai varētu būt aktieris?

Man liekas, ka viena no galvenajām lietām ir vēlme kļūdīties, jo īpaši šajā profesijā. Arī man tas nāca ļoti grūti, jo gribējās vienmēr izdarīt tā, lai viss uzreiz būtu un strādātu, bet nē, tā nesanāk. Vajag izvārtīties pa visiem grāvjiem, un tikai tad varbūt satversi to mazumiņu, kas ir vajadzīgs tajā visā. Tas ir ļoti svarīgi – nebaidīties no kļūdām. Jo man liekas, ka arī citās profesijās ir liels uzsvars, ka vajag izdarīt uzreiz, izdarīt pareizi, bet šajā profesijā tas, manuprāt, īsti nestrādā. Drosmei jābūt, spilgtai iztēlei, arī iekšējam azartam visu laiku jābūt – pamēģināt kaut ko jaunu, atklāt par sevi jaunas lietas. Šajos četros gados es sevi esmu iepazinusi no tik dažādām pusēm, ko nebiju pat gaidījusi. Tāda sajūta, ka atkal bija atgriezies kāpēcīšu vecums – kāpēc es tā domāju? kāpēc es tā jūtos? Man liekas, ka ir jābūt pietiekami brīvam, lai varētu visu uztvert un neapvainoties, ja kāds pasaka ko kritisku, bet tajā pašā laikā arī neaizmirst savākt informāciju, ko tev var dot pasniedzēji vai autori, ar kuriem tu strādā. Reizē brīvību, bet arī vēlēšanos dabūt jaunu informāciju par pasauli sev apkārt.

Nākot uz sarunu, atsaucu atmiņā visas reizes, kad esmu redzējusi tevi uz skatuves. Papildus visiem taviem dažādajiem tēliem atcerējos 2021. gada 23. novembra “Spēlmaņu nakti”. Tu izskatījies kā princese!

(Smejas.) Mamma man nākamajā dienā zvanīja un satrauktā balsī teica: Agnese, lūdzu, saki, ka tu nenokrāsoji matus! Jo izskatījās ļoti dabiski, bet tie tomēr nebija mani mati, tā bija parūka. Paldies jāsaka mūsu grima māksliniekam un frizūru veidotājam Daugavpils teātrī – Gatim Timofejevam. Paldies arī idejas autoriem par šādu pasākumu un arī teātra direktoram, kurš ļoti mērķtiecīgi ar savu ideju gāja uz priekšu tajā visā. Jo, cik saprotu, arī pati “Spēlmaņu nakts” režisore (Laura Groza – D. A.) ļoti iedvesmojās no tiem video, ko katrs teātris iesūtīja. Tas bija foršs piedzīvojums, lai arī kājas man pirms tam drebēja.

Skats no diplomdarba izrādes "Lepnās kāzas" (VDT, rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021) // Foto – Matīss Markovskis

Kas tev ir teātris? Vai tu to esi sev noformulējusi?

Tagad man tas vārds liekas tāds divējāds, jo es teātrī arī dzīvoju. Mums dienesta viesnīca ir Daugavpils teātrī. No vienas puses, tā ir mana mājvieta, bet nav bijusi sajūta, ka teātris man elpotu uz skausta. No otras puses, man vēl nav tādas vienas definīcijas par to, bet man patīk, ka tas vēl joprojām ir noslēpums – gan cilvēciski, gan tas, kā mēs sociālajos slāņos par to runājam, gan kā tur strādājam kā darbinieki.

“Man patīk tā mistika, kas teātrī visu laiku virmo, aura, kas ir tur, kur staigā pagātnes aktieri un režisori. Tāda mistiska, bet ļoti enerģētiski piepildīta vieta.”

Vai, tavuprāt, ir kāds definējums tam, kas varētu būt ideālais teātris?

Nezinu. Man īsti nepatīk vārds “ideāls”, tāpēc, ka tas sevī aizliedz kaut kādas “nepareizās” lietas. Visa mūsu realitāte nav ideāla un precīza. Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti – mēs varam parādīt to nepareizo, neordināro un ar to iepazīties vairāk. Protams, labā teātrī ir jābūt cilvēciskam, bet ik pa laikam arī nešpetnam. Nedrīkst ņirgāties par citu, bet būtu labi kopā ar viņu pasmieties. Ja ej patiess pats pret sevi un ar tīru sirdi, tad nevar kļūdīties.

Vai tu uz skatuves esi tāda, kāda esi ikdienā, vai arī tur ir ielikts iekšā viss iespējamais?

Uzskatu, ka esmu pārāk garlaicīga tāda, kāda esmu, lai to rādītu uz skatuves. Tāpēc tur ir sapotēts iekšā viss – no filmām, no citiem cilvēkiem, no grāmatām. Materiāla apkārt ir tik daudz, spēj tik skatīties.

Parunāsim par lomām. Kuru tu pati uzskati par savu nozīmīgāko lomu – kādu no diplomdarba izrādēm vai varbūt kādu no pašlaik Daugavpils teātrī atveidotajām?

Viens no lielākajiem dzirnakmeņiem bija Stellas loma (diplomdarba izrādē “Blanša. Baltais mežs”, rež. M. Gruzdovs, 2021 – D. A.). Pēc tam man likās – tas bija tāds dimants, kā mēs strādājām, viss process, kas mums bija – tas likās tik foršs. Protams, materiāls (Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” – D. A.) ir ļoti smags, bet biju tik priecīga, ka man bija iespēja strādāt šajā darbā un pie Stellas lomas. Patika ar viņu iepazīties, saprast, kāpēc viņa ir tāda, kāpēc viņa aizbēga prom no ģimenes un sāka dzīvot viena pati, – to es kaut kādā ziņā rezonēju ar sevi. Man ļoti patīk arī tas, ka pasniedzējs Gruzdovs vienmēr saka: tēlam vajag biogrāfiju, mums vajag saprast, kas viņš ir, kur viņš dzimis, kas ir viņa vecāki... Jo, ja mēs to nezinām, tad nevaram iedomāties, kāds viņš ir, no kurienes viņam rodas tās cēloņsakarības iekšā dvēselē.

 Skats no diplomdarba izrādes "Blanša. Baltais mežs" (rež. M. Gruzdovs, 2021) // Foto - Emīls Alps

Ļoti svarīga loma bija Soņa izrādē “731. solis” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, VDT, 2019 – D. A.), kurā mēs ar Diānu Kristu Stafecku abas dublējāmies. Vienā mirklī likās – ai, nu nav ko iespringt, varbūt necīnīties par to lomu, bet tad man bija tāds – nē, man vajag kaut vai pašas dēļ saprast, ka es to varu izdarīt un pacelt. Tas materiāls, par ko rakstīja Dostojevskis, liekas ārprāts – sievietēm tajā laikā vispār nekādu tiesību nebija, nabaga Soņa, tikko knapi palikusi pilngadīga, atdod visus savus papīrus policijai un paņem dokumentu, ka viņa tagad strādās uz ielas. Un viņa to dara, lai atbalstītu savu ģimeni. Vai viņa to gribēja? Galīgi nē. Viņa ir pilnīgi uz citu pusi vērsts cilvēks. Un kas viņai bija jādara? Viņai vienkārši bija jāpieceļas un jāsper šis solis. Nebija variantu.

“Tas ir tik brīnišķīgi – katru reizi jaunā izrādē iepazīties ar savu tēlu. Tas ir kā cilvēkiem savā starpā dibināt jaunas draudzības, vismaz es tā to sajūtu.”

Kā Daugavpils teātrī veicies ar lomām?

Man ļoti paveicās, ka jau pašā sezonas sākumā man piedāvāja dublēties Dmitrija Petrenko izrādē “Tumšie brieži”, kur es spēlēju Riu. Tas arī bija ļoti foršs process. Pirmo reizi strādāju ar pilnīgi citu režisoru. 2021. gada augustā Valmieras vasaras teātra festivāla izrādē “Cilts” paspēju vēl pastrādāt arī ar Tomu Treini, bet šī bija pirmā štata izrāde pie jauna režisora. Viss process likās mierīgs, ļoti atšķirīgs no tā, kā bija studijās – ja tur viss bija ar lielākām liesmām un sakaitētām oglēm, tad šeit bija tāds kā patīkami nomierinošs, mazs kamīniņš, kas visu laiku gruzdēja kaut kur fonā. Bet, protams, tas neliedza tāpat atrast Rias iekšējo kodolu un saprast, kas viņa ir par putnu. Man tiešām liels prieks, ka uzreiz sanāca iesākt sezonu augustā. Īsti nebija nemaz laika atpūsties, uzreiz bija jādodas uz darbu.

Es Daugavpils teātrī spēlēju latviešu trupā, taču kādreiz gribētu spēlēt arī krievu izrādēs. Mums ir izrādes arī latgaliski. 4. jūnijā gaidāma šīs sezonas beidzamā pirmizrāde mūziklam ar Raimonda Paula mūziku – “Paradīze” pēc Emīla Zolā romāna “Dāmu paradīze” motīviem. Es spēlēšu Madam Deforžē. Šajā mūziklā aktieri spēlēs latviešu un krievu valodā.

Un kā tu kopumā jūties Daugavpils teātrī? Esi pieņemta?

Jā, ļoti pieņemta. Es kaut kad runāju ar vietējiem žurnālistiem, un man bija tāda ļoti mistiska sajūta, it kā es atgrieztos kaut kur, kur jau būtu bijusi. Man nav tādu atmiņu, ka es kādreiz būtu bijusi Daugavpils teātrī, bet tad, kad sāku tur lēnām iedzīvoties, man viss likās tik ļoti pazīstams. Visi tik sirsnīgi un jauki uzņēma – tā ir tik ļoti fantastiska sajūta, kad esi tiešām gaidīts. Tiešām prieks, ka tur esmu. Bet mēdzu braukt arī uz Rīgu – gan sezonas sākumā, gan pirms mēneša, kad bija jāspēlē “Meklētāji” (rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2021 – D. A.), un, protams, braucu, lai noskatītos kādu izrādi, lai atpūstos, lai pastaigātos pa Āgenskalnu.

Izklausās, ka esi patiešām iejutusies un pieņēmusi gan savu dzīves, gan darba ritmu.

Jau kopš bērnības zināju šo sistēmu, līdz ar to tas man nav tāds kultūršoks, ka jāstrādā vakarā vai brīvdienās. Mana mamma strādā par kultūras nama vadītāju, un mums bieži ir tā, ka ir Ziemassvētku brokastis, bet vakarā visi brauc uz koncertiem – vai nu spēlē orķestrī, vai dejo, vai dzied korī, un visa ģimene izklīst pa dažādām vietām.

Skats no izrādes "Cilts" (Valmieras vasaras teātra festivāls, 2021, rež. T. Treinis) // Foto – Lita Millere

Varbūt esi sapņojusi par kādu lomu, ko vēlies nospēlēt uz teātra skatuves?

Mums bija sapņu lomas – tāds patstāvīgais darbs studijās. Mums to uzdeva 3. kursa sākumā vai vidū. Un mēs ar kursabiedru Meinardu Liepiņu kopā uztaisījām Tenesija Viljamsa lugas “Tetovētā roze” fragmentu. Un šis vēl joprojām ir mans sapnītis, kas zemapziņā vārās, jo es ļoti gribētu šo darbu kādreiz kādā teātrī izveidot. Tas būtu fantastiski, jo man Tenesijs Viljams liekas labs autors. Tāpēc negribētos palaist vaļā to iesākto patstāvīgā darba aizmetnīti.

Vai tev ir arī kino pieredze?

Jā, Viesturs Kairišs mani uzaicināja filmēties epizodiskā lomā viņa darbā “Janvāris”. Un nesen piedalījos seriāla “Ketijas jaunā dzīve” filmēšanā, kuru režisē Uldis Cipsts. Man tur bija dažas sērijas ar Klintu Reinholdi (Valmieras Drāmas teātra aktrise – D. A.). Ar kursabiedru Arti Jančevski mums filmēšanas nepārklājās, jo esam no divām dažādām pasaulēm.

Un kāda ir sajūta – vai kino pasaule vilina, vai tomēr labāk jūties uz teātra skatuves?

Es vairāk iepazinu aizkulises nekā lielu tēla veidošanu, kas varētu notikt, ja man filmā būtu viena no galvenajām lomām, tāpēc vēl nevaru tā īsti salīdzināt šīs pieredzes savā starpā. Bet vēlēšanās filmēties ir gan.

Kas, tavuprāt, ir sarežģītākais aktiera profesijā?

Ja nemaldos, pasniedzēja Indra Roga teica, ka mums ir jāatceras: tie neesam mēs uz skatuves, tas ir tēls. Man sākumā bija ļoti sarežģīti – vai nu tas bija kaut kādu savu ķermeņa kompleksu dēļ, vai citu iemeslu dēļ, bet man bija grūti atļaut sev izskatīties jocīgai, neglītai, dīvainai, kas uz skatuves ir ļoti simpātiski. Man bija kaut kāds stereotips par to, kas ir skaisti. Domāju, ka uz skatuves ir jābūt skaistumam, taisnu muguru un tā tālāk, ļoti aristokrātiski tievai. Ļoti ilgi nācās sevi lauzt, ka nē – tas nav tas, kam tur ir jābūt.

“Man liekas, ka tas ir sarežģītākais – iemīlēt sevi no visām pusēm un arī atcerēties to, ka tajā mirklī, kad esi uz skatuves, tev ir pašam nedaudz jāpakāpj malā un jāatdod tēlam skatuves gaismas.”

Manuprāt, mūsu (aktieru – D. A.) pienākums ir izstāstīt viņu stāstu, nevis to, kā es jūtos par to, tas ir vissvarīgākais. Sarežģīti ir to atcerēties, bet sākumposmā, lai spētu to izdarīt, ir pašam sevi jāpieņem līdz pašam galam, līdz pašām saknēm, līdz pašam šūnu kodolam.

 Skats no diplomdarba izrādes "731. solis" (VDT, rež. I. Roga, M. Gruzdovs, 2019) // Foto – Gatis Priednieks-Melnacis

Esmu lasījusi, ka aktieriem ir grūtības ar ieiešanu tēlā, arī iziešanu no tā. ir ar tevi?

Noskaņošanās, protams, ir process, tāpēc jādod sev laiks. Ja vajag to pusotru stundu, tad vajag, ja vajag visu dienu, tad ņem, jo tev to vajag. Protams, citreiz ir kaut kādi apstākļi, kad tu to nevari izdarīt, tad ir vienkārši jāpielāgojas pie tā. Man liekas, ka aktierim tā ir viena no spilgtākajām pazīmēm – pielāgošanās pie visa, pie dažādiem apstākļiem, izmaiņām grafikā un tā tālāk. Man tas pagaidām ļoti labi strādā. Visas tās emocijas, ko pa dienu pirms izrādes esmu sakrājusi, gribu atdot, lai pašai kaut kas nepaliek iekšā. Un, ja es to izdaru, ķermenis ir tik noguris, ka pats izkāpj ārā no tēla. Vismaz man ir tāda sajūta. Ja sevi piebremzē, līdz galam, līdz tam pēdējam punktam neaizej, tad tēls paliek tur, iekšā. Tad ir tāda sajūta, it kā tēls teiktu – pagaidi, es visu nepateicu! (Smejas.) Tādās reizēs, ja tā gadās, varbūt sev pašam tad ir jāpiedod – labi, šoreiz nesanāca, bet tiekamies nākamajā reizē. Bet tas tomēr ir atkarīgs no katra aktiera virtuves – kā viņš to izdara, jo nav tāda smuka vienādojuma, kā aktierim iekāpt un izkāpt no lomām.

ar skatītāju enerģiju? Tu jūti, ka zālē, piemēram, sēž tavi draugi, tuvinieki?

Savus kursabiedrus aicināju uz visiem ģenerāļiem (ģenerālmēģinājumiem – D. A.), kas mums bija. Tad bija tāds uztraukums! Viņi atbrauca skatīties “Tumšos briežus” un saprata, redzēja visu, man no viņiem nenoslēpties (smejas). Bet man vienmēr ir bijusi tā sajūta, ka savējiem ir grūtāk spēlēt. Vieglāk ir svešiem cilvēkiem, jo viņi tevi nepazīst, viņi nezina, kas tu tāds esi.

Mums tikko (7. maijā – D. A.) bija pirmizrāde angļu rakstnieces Alises Kuiperes romānam “Dzīve uz ledusskapja durvīm”. Es, starp citu, šo darbu izlasīju jau tad, kad mācījos 8. klasē un biju bērnu žūrijā. Māris Korsiets, kurš režisēja šo darbu, mani uzrunāja, un tajā brīdī padomāju – cik ļoti interesanti, kā tas Visums strādā, ka šī izrāde atnāca pie manis. Šis materiāls ir diezgan smags, jo apskata grūtas tēmas – par tuva cilvēka aiziešanu un par to, cik cilvēkiem bieži vien ir grūti savā starpā komunicēt. Šī ir izrāde, kurā paklanos un redzu, ka nav pilnīgi neviena vienaldzīgā, visiem ir kaut kādas emocijas – skumjas, dusmas... Dažreiz redzu, ka atnāk pārītis, kas no teātra gaida izklaides funkciju, bet beigās abi ir aizkustināti.

“Tas ir tik fantastiski, ka mēs cilvēkos varam veicināt emocijas, vēlmi runāt tālāk ar draugiem un ģimeni par to, kādu iespaidu izrāde uz viņiem ir atstājusi.”

Skats no DT izrādes "Dzīve uz ledusskapja durvīm” (2022, rež. M. Korsiets) // Foto – Džeina Saulīte

Kas ir lielākais tavu darbu kritiķis? Kā viedoklim tu uzticies?

Pasniedzēji Indra Roga un Mihails Gruzdovs. Viņi ir mani lielākie kritiķi un lielākie fani. Es pati esmu diezgan liels introverts, bet, it īpaši gatavojot pēdējās diplomdarbu izrādes, izveidojās tik ļoti jauka saikne, ka pat jebkuru kritiku var uztvert kā vislabāko padomu. Un tas, man liekas, ir ļoti labi – ka nepazūd vēlme joprojām ņemt no viņiem informāciju, padomus un nedomāt par to, ka viņi vairs nav mani pasniedzēji. Ceru, ka šī sajūta man vēl ilgi nepazudīs.

Lasu arī lielo kritiķu recenzijas, bet man vēl nav izveidojies priekšstats, kā man to vispār vajadzētu uztvert, tāpēc tagad nevarēšu pateikt, kā es par to jūtos. Bet lasu, jo ir interesanti saprast, ko viņi ir redzējuši, jo mēs katrs teātri redzam un uztveram citādāk. Lasu gan par savām, gan kolēģu un Valmieras kursabiedru izrādēm. Parasti cenšos (recenziju – D. A.) izlasīt pēc tam, kad pati esmu izrādi redzējusi, jo gribu iet (uz izrādi – D. A.) kā balta lapa, noskatīties un tad lasīt citu viedokļus.

Vai tu redzi sevi teātrī arī nākotnē?

Domāju, ka jā. Man patīk, ka šajā profesijā vari visu laiku mācīties. Mums nesen Daugavpils teātrī bija meistarklases pie angļu pedagoga, ar kuru strādājām pie Viljama Šekspīra “Makbeta”, un tas bija kaut kas! Vēl viens jumts pavērās. Nekad tā nebiju strādājusi ar tekstu angļu valodā, un tas likās kaut kas fantastisks.

“Man liekas, ka šī profesija spēj iedot ļoti daudz, ļaut visu laiku kaut ko mācīties no jauna, jo par cilvēku var tik daudz uzzināt. Tāpēc ceru, ka turpināšu. Jā, es būšu teātrī.”

Uz citu profesiju teātrī neesi skatījusies?

Kaut kad domāju par dramaturģiju. To es gribētu kādreiz pamēģināt – uzrakstīt kādu darbu. Bet pirms tam es gribētu iziet kādus kursus vai pabeigt studijas, jo man tomēr apakšā vajadzētu arī kādu teorētisko saprašanu, lai es varētu pilntiesīgi teikt – jā, es varu rakstīt! Jā, to es kādreiz gribētu pamēģināt.

Mēs diemžēl nevaram izlikties, ka dzīvojam agrāk, kad nebija ne vīrusa pandēmijas, ne attālinātās eksistences, ne postošā kara Ukrainā. Agnese, tu jūties šajos juku laikos jaunā aktrise Daugavpils teātrī?

Domāju, ka šobrīd būtu aktuāli runāt par visu šo situāciju, kas valda pasaulē. Zinu, ka uz Latgali vēl joprojām šķībi skatās, tieši runājot par to situāciju, kas tagad notiek ar Ukrainu un Krieviju. No vienas puses, šī iemesla dēļ par to būtu ļoti daudz jārunā. Bet, no otras puses, manuprāt, viena no teātra funkcijām ir dot cilvēkiem iespēju atpūsties, kad vajag. Piemēram, bija tik patīkami redzēt, ka Ziemassvētkos, kad mums teātrī bija muzikāla pasaka pieaugušajiem “Pa Laimes lāča pēdām” (rež. O. Šapošņikovs, 2021 – D. A.), kāds pēc izrādes pie mums pienāca un teica: Tik skaisti, ka vari vienkārši skatīties, smieties un beidzot justies labi un mierīgi! Man liekas, ka tā ir viena no funkcijām, ko teātrim vajadzētu pildīt – dot cilvēkam patvērumu no ikdienas šausmām, kas notiek mums fonā.

Rakstīt atsauksmi