Pieklusinot dvēseles nemieru
Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 7. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. KrodersLV, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.
“Plaušas” – dvēseles nemiers dejas valodā. Režisore Inese Mičule, deja un horeogrāfija – Liene Stepena, komponists – Staņislavs Judins. Norises vieta – Gaujmala pie Stāvajiem krastiem Sajūtu parkā.
Diāna Auziņa: Jauniestudējums “Plaušas” pieteikts kā “dvēseles nemiers dejas valodā”. Kad un kā radās iecere veidot tieši dejas izrādi par cilvēku savstarpējām attiecībām un viņu brīvību Valmieras Vasaras teātra festivālam?
Inese Mičule: Īsumā varētu teikt, ka iecere radās, sakrītot vairākiem apstākļiem. Pirmais bija materiāls – angļu dramaturga Dankana Makmillana luga Lungs (Latvijas teātrī latviskota arī kā “Elpa” – red.), ko pirms gadiem četriem pieciem gadiem biju izlasījusi un gribēju iestudēt teātrī. Blakus saistošajam sižetam bija nepārejoša sajūta, ka lugā bez vārdiem ir apslēpts kaut kas vēl dziļākā, fiziskā līmenī. Radās ideja, ka gribētos vārdus izteikt caur kustību. Lugā pārdzīvojums ir tik liels, ka vārdi, pēc manām domām, nespēj izteikt visas jūtu pakāpes. Tāpēc kustība var pavērt jaunas izteiksmes iespējas, daudz jūtīgākas un pilnīgākas. Bet līdz lugas iestudējumam es netiku, un, kad pēc pāris gadiem to iestudēja cits režisors (izrāde “Elpa” Dailes teātrī, rež. Dmitrijs Petrenko, 2020 – red.), sapratu, ka nu es varu atteikties no teksta, no sižeta līnijas un palikt pie idejas par dejas izrādi. Otrs apstāklis, kas palīdzēja no idejas nonākt pie tās realizācijas, ir draudzība ar horeogrāfi Lieni Stepenu. Reiz viņai teicu, ka man ir materiāls un ka viņai būs jādejo. Vēl nezinājām, kur un kā tas viss notiks. Pārējie kauliņi sakrita, kad Liene pirms gada mani iepazīstināja ar komponistu Staņislavu Judinu, ar kuru viņa arī bija klusībā lolojusi cerību kādreiz strādāt. Tā nu man tikai atlika visus savienot kopā vienā darbā.
Izrādes norises vieta ir Gaujmala pie Stāvajiem krastiem Sajūtu parkā. Tā rada asociācijas ar jau pieminēto brīvību, arī lidojumu. Vai, jūsuprāt, Gaujmala ar jauniestudējumu var iedot skatītājiem redzējumu par to, kādas ir viņu pašu attiecības un cik tās ir svarīgas viņu ķermeņa plaušām – dvēselei? Vai dvēseles nemiers simbolizē mūžīgo cilvēka tiekšanos pēc nesasniedzamā ideāla/ sapņiem?
Pirmkārt, esmu ļoti priecīga un pateicīga festivāla organizatoriem, ka viņi atbalstīja šo dejas izrādes ideju – tāpēc, ka man ir ļoti būtiski šo iestudējumu skatītājiem parādīt brīvā dabā, ūdens tuvumā. Un tāda dāvana, ka Valmierā tek upe Gauja, ir zīme, ka izrādei kāds Kosmosā ir palīdzējis piedzimt. Es nezinu, kādu konkrēto sajūtu saņems skatītājs, vai viņš baudīs mūziku, deju, dabu sev apkārt un apjautīs pasaules ritmu, vai arī visi nosauktie elementi radīs viņā pārdomas un jautājumus par sievietes un vīrieša attiecībām, taču vietas izvēle ir būtiska ar to, lai mēs, izrādes veidotāji, spētu nodot skatītājam tās sajūtas, kuras mums deva impulsu vispār ķerties šim darbam klāt.
Ko jums kā režisorei nozīmē piedalīšanās Valmieras Vasaras teātra festivālā? Tie ir jaunu ceļu meklējumi (piemēram, dejas izrāde un radošā komanda – horeogrāfi) vai jauni izteiksmes līdzekļi, kas ļauj izkristalizēties tam, kas jums kā personībai un režisorei ir svarīgs un pieņemams un par ko tieši šobrīd gribas runāt ar skatītājiem?
Esmu priecīga par iespēju, par pieredzi, ko piedalīšanās festivālā man nesīs gan radoši, gan personiski un emocionāli. Protams, uzsākot darbu ar dejas izrādi, kas ir pirmā manā radošajā biogrāfijā, jūtu, uz ko profesionāli ir vērsts mans skatiens, kas tieši man šķiet būtisks un svarīgs. Tāpat kā, veidojot izrādes, kas balstītas aktierspēlē, arī te man ir pieeja, kas nepieļauj imitāciju vai ārišķīgus, paviršus kustību salikumus. Mēģinājumos jūtu, cik liela nozīme ir mūzikas saplūsmei ar dejas kustību, tās viena otru papildina, paspilgtina, liek dejotājam ieklausīties sevī, garīgi noskaņoties. Arī aktiera noskaņošana, iestudējot izrādi, ir ļoti, ļoti būtiska, un tas man savā darbā patīk un aizrauj. Tāpēc, strādājot ar šo iestudējumu, vēl spilgtāk izjūtu, ka deja ir pilnīgs simbols harmonijai starp garīgo un fizisko esamību. Mūsu spilgtajā radošajā komandā mani ir pārņēmusi atklāsme, ka dejā fiziskais ķermenis kļūst par labi uzskaņotu instrumentu, kura skaņās izskan garīgā pieredze. Kustība ir dzīvības atklāšanās visās tās formās, jo Kosmoss taču ir viena vienīga kustība.
Rakstīt atsauksmi