Ne-pašsaprotamā piederības sajūta
Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 7. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. KrodersLV, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.
“Tuvie tālie” – veltījums mājām un mītnēm. Autori: Elīza Dombrovska, Kirils Ēcis, dalībnieki – Anna Klišāne, Ivars Krasts, Gerds Lapoška, Jurģis Lūsis, Kirils Ēcis, Elīza Dombrovska. Norises vieta: bijusī Latvenergo “ZET” administrācijas ēka, Aktu zāle.
Signija Joce: Kā jums ar Elīzu Dombrovsku radās ideja izrādei “Tuvie tālie”?
Kiris Ēcis: Ideja radās, izzinot sevi. Domājot par to, kur mēs abi šobrīd atrodamies, jo es pēdējo gadu esmu dzīvojis Vīnē, mācījies tur. Šajā gadā diezgan liela tēma manā dzīvē bija attālumi un distances. Gan no vietas, kur esmu uzaudzis, ar kuru identificējos, gan no šīs jaunās vides. Un tur arī radās ideja par izrādes nosaukumu “Tuvie tālie” – par attiecībām starp divām vietām, divām lietām, diviem cilvēkiem un to, kas notiek viņu starpā un kā lai viņi pietuvojas viens otram.
Vai tev šķiet, ka ir svarīgi kaut kam piederēt, kaut kur iederēties?
Jā, man tas ir kļuvis ļoti svarīgi. Kad biju savā vidē, drošos apstākļos, tad es pat neaizdomājos, ka vajadzētu šo piederības sajūtu. Tagad saprotu to kā kaut ko ne-pašsaprotamu. Protams, arī visi šī gada pasaules notikumi ļoti aktualizē piederības, drošības un identificēšanās jautājumu.
Vai tā ir piederība vietai vai cilvēkiem, kas ir apkārt?
Mana piederība ir ļoti definējama; tā balstās uz konkrētu skaitu atmiņu, konkrētu skaitu tuvo cilvēku, konkrētu skaitu vietu, kur esmu kaut ko pieredzējis. Un, atgriežoties šajās vietās, es atpazīstu sevi un to, kas es biju. Līdz ar to es varu labāk saprast, kas es esmu šobrīd.
Vai tev pieaugot pasaule ir kļuvusi saprotamāka?
Tur ir ļoti liela saistība ar izrādes nosaukumu un attiecībām ar attālumu, kurās ar laiku mēs izzinām vairāk. Vecais, zināmais teiciens – jo vairāk zina, jo mazāk ir skaidrs. Patiesībā tā ir kustība, kurā es eju kaut kam tuvāk, bet šis kaut kas savā ziņā attālinās. Un varbūt pat attālums starp vietām un lietām, un cilvēkiem nemainās, varbūt tas ir tieši par šo kustību un to, ka mums vajag vairāk izzināt un censties saprast. Pagaidām pie pilnīgas saprašanas neesmu nonācis, taču ticu, ka noteikti ar laiku var saprast.
Pastāsti vairāk par izrādes formātu – to veidos dziesmas, stāsti, sapņi, pasakas?
Izrāde joprojām atrodas procesā, ceļā uz savām mājām, un tās forma ir ļoti fluīda – tā staigā starp performanci, koncertu un izrādi. Tā noteikti nebūs klasiska teātra pieredze, bet darbs, kur mēs centīsimies tieši uzrunāt skatītāju, jaucot robežas starp to, kas notiek uz skatuves, un to, kas notiek visā telpā. Uzsverot arī šī paša akta nepašsaprotamību – mēs (izrādes laikā – red.) esam uz divām stundām sanākuši vienā telpā un skatāmies cits uz citu. Man šķiet, tur jau ir ietverts gana daudz savdabības.
Vai tev ir kāds padoms, ko tu dotu jaunās paaudzes klejotājiem, cilvēkiem piederības/ iederības meklējumos?
Mans padoms būtu secinājums, pie kura esmu nonācis pēdējā gada laikā. Skatīties uz to, kas tevī jau ir iekšā, un, izejot no tā, meklēt nākamos atskaites punktus. Nevis automātiski tiekties pēc kaut kā vēl, bet apzināties to, kas tevī jau ir ielikts un ko tu caur savu dzīves pieredzi esi ielicis pats sevī.
Rakstīt atsauksmi