Viedokļi

Skats no "Toneelschuur Producties" izrādes “Jātiek vaļā no Edija” // Foto – Sanne Peper
15. septembris 2022 / komentāri 0

Paraugstunda citādības reprezentācijā

Augustā Edinburga kļūst par festivālu pilsētu, jo šajā mēnesī tur notiek mākslas, grāmatu, filmu un arī divi teātra festivāli.

Abu teātra festivālu vēsture ir vienota – tie abi sākās 1947. gadā. Edinburgas Starptautiskais festivāls (Edinburgh International Festival) pārstāv klasiskākas teātra formas un piedāvā kūrētu un salīdzinoši šauru izrāžu programmu, turpretim Fringe festivāls piedāvā iepazīt visdažādākos performanču veidus. Šogad Fringe festivālā bija apmeklējami 3686 notikumi, daudzi no tiem tika rādīti teju katru dienu mēneša garumā. To vidū bija teātra un dejas izrādes, cirka un ielu performances, lielu aktieransambļu un monoizrādes, klasikas darbu un izpildītāju personīgo stāstu uzvedumi.

Sagadīšanās dēļ lidmašīnā uz Edinburgu Violas Deivisas (Viola Davis) autobiogrāfijā “Meklējot sevi” (Finding me) nonāku pie sadaļas, kurā viņa apraksta savu pirmo pieredzi Edinburgas Fringe festivālā 1989. gadā. Toreiz viena no viņas lomām bija čūska izrādē par Ievu un Ādamu. Arī mana ārzemju teātru festivālu pieredze aizsākas ar izrādi par pirmajiem cilvēkiem – dāņu deju trupas Granhøj Dans uzvedumu “Ieva un Ādams” (An Eve and An Adam), kura režisors ir Palle Granhejs (Palle Granhøj). Kā vēstīts aprakstā, izrāde pievēršas kailuma tēmai laikā, kad atklāti ķermeņi un pornogrāfija ir vieglāk pieejama nekā jebkad, tomēr jaunieši izjūt aizvien lielāku kaunu par savu kailumu. Divi dejotāji – sieviete un vīrietis – izpilda vairākas ainas, kurās no dažādiem aspektiem apspēlē gan kailumu, gan bibliskas ainas. Pirmajā dejā, kas ir izteikti komiska, kailais vīrietis ar lapotiem zariem cenšas cenzēt dejojošās sievietes kailo ķermeni, vienlaikus mēģinot piesegties arī pats. Nākamajā dejā, fonā skanot pirmajām Bībeles rindām, tiek izdejota pasaules radīšana septiņās dienās. Izrādē tiek apskatīta arī iekāres tēma, dejā iekļaujot aizliegto augli simbolizējošo ābolu. Interesanti risināts skatuves apgaismojums – dejotājus izgaismo prožektors, kas novietots skatuves priekšā, tādejādi radot dramatiskas ēnas uz skatuves aizmugurējās sienas. Citkārt telpa tiek izgaismota tikai ar lukturīšiem, aktieriem virzot gaismas staru uz otra dejotāja ķermeņa daļām vai arī iekarot ķermeni virvē virs skatuves un tādējādi ierobežojot izgaismoto spēles laukuma daļu. Nezinu, vai iestudējums kādam lika aizdomāties par aprakstā pieteikto problēmu, bet tas noteikti sagādāja gan smieklus, gan estētiski baudāmu pieredzi.

Skats no dāņu dejas trupas "Granhøj Dans" izrādes “Ieva un Ādams” ("An Eve and An Adam") // Publicitātes foto

Iestudējums, kas, iespējams, visvairāk paliks atmiņā no šī gada Edinburgas festivālu pieredzes ir režisores Elīnes Arbo (Eline Arbo) Toneelschuur Producties veidotā izrāde “Jātiek vaļā no Edija” (The End of Eddy), kas balstīta Eduāra Luī (Édouard Louis) autobiogrāfijā ar tādu pašu nosaukumu. Izrāde vēsta par jauna, homoseksuāla puiša Edija pieaugšanu Francijas ziemeļos. Viņš sastopas ar nosodījumu, vardarbību un izsmieklu gan no ģimenes, gan skolas biedriem, gan citiem ciema iedzīvotājiem. Tam visam klāt nāk arī mazā ciemata strādnieku šķiras skarbā dzīves realitāte. Izrādē piedalās četri aktieri, kuri katrs kādā brīdī iejūtas galvenajā lomā, citiem atainojot pārējos varoņus. Interesanti, ka ansamblis kopā tika nominēts Nīderlandes teātra balvai “Gada aktiera” kategorijā.

Aktieru tērpi sākumā šķiet stereotipiski maskulīni – viņi ģērbušies Adidas treniņtērpos, tomēr, ieskatoties vērīgāk, manāmi feminīni elementi: dramatiskas acu ēnas, krāsoti nagi, kaklarotas utt. Tādejādi vizuāli spilgtāk izceļas konfliktu starp to, kādam Edijam būtu jābūt (un kāds viņš arī cenšas kļūt), lai iekļautos citu uzliktajos rāmjos, un kāds viņš patiesībā ir. Izrādes veiksmes atslēga ir tās melanholiskā atmosfēra, kas samērā vienkāršo stāstu paceļ jaunā līmenī. Viens no elementiem, kas rada šo atmosfēru, ir iestudējuma skaņu celiņš, kuru dzīvajā izpilda paši aktieri (platformā  Spotify atrodams atskaņošanas saraksts ar izrādē izmantotajām dziesmām). Izrādes galvenais scenogrāfijas elements ir liela, no caurspīdīgas, baltas plēves veidota ala, kas samazina spēles telpu gan dziļumā, gan augstumā un nedaudz atgādina parašūtu no Vladislava Nastavševa 2017. gada izrādes “Trīs māsas. Refleksija”. Beigās, Edijam lēnām izlaužoties no vides, kurā viņš jūtas tik ierobežots, un dodoties mācīties uz Amjēnu, tā lēnām saplok, skatam atklājot tukšo, melno skatuvi kā bezgalīgo iespēju telpu. Diemžēl drīz vien Edijs saprot, ka arī tur viņam būs jāsakaras ar aizspriedumiem un jāslēpj daļa savas personības, lai iekļautos. Aktieriem un pārējai izrādes radošajai komandai ir izdevies radīt izrādi, kas liek just līdzi viņa pārdzīvojumiem un vēlmei tikt pieņemtam.

Skats no "Toneelschuur Producties" izrādes “Jātiek vaļā no Edija” ("The End of Eddy") // Foto – Sanne Peper

“Daudzu festivālā "Fringe" iekļauto izrāžu pamatā ir kāds sociāli vai politiski nozīmīgs vēstījums. Diemžēl vairākos no redzētajiem darbiem tas ir ņēmis virsroku, māksliniecisko vērtību atstājot novārtā, tomēr bija arī iestudējumi, kas spēja nodot atmiņā paliekošu vēstījumu, kā arī piedāvāt skatīšanās vērtu pieredzi.”

Skotu teātra kompānijas Pealfisher izrāde “Zīdtārpiņš” (Silkworm) un Lūtonas teātra kompānijas Chalk line izrāde “Vispārējs aizligums” (Blanket ban) veiksmīgi apvieno komisko un absurdo ar nopietno, tādejādi vēl spilgtāk izceļot apskatītās problēmas.

“Zīdtārpiņš” vēsta par kādu homoseksuālu sieviešu pāri no Nigērijas, kas cenšas iegūt patvēruma meklētāja statusu Apvienotajā Karalistē. Režisore Moisola Elufovoija (Mojisola Elufowoju) pati desmit gadus kā advokāte ir strādājusi imigrācijas sfērā, tādēļ izrādē rādītā situācija viņai nav sveša. Ainas ar brīžiem absurdiem un pazemojošiem jautājumiem no intervijām ar ierēdņiem mijas ar epizodēm no sieviešu ikdienas, kurā starp komiskiem atgadījumiem novērojams arī spiediens, kādu uz viņu attiecībām uzliek imigrācijas process. Iestāžu ierēdņiem nepietiek tikai ar patiesību – viņu stāstiem perfekti jāsakrīt, turklāt tiem jālīdzinās Holivudas filmu scenārijiem. Viņas filmē savu ikdienu, cenšas iekļauties vietējā kopienā, kā rezultātā pazaudē daļu savas identitātes. Izrādes veidotāji radījuši aizkustinošu stāstu par divu sieviešu mīlestību, kurai šķēršļus liek ne tikai viņu pašu valsts likumi, bet arī tās, kurā viņas cenšas no tiem patverties.

Skats no skotu teātra kompānijas "Pealfisher" izrādes “Zīdtārpiņš” ("Silkworm") // Foto – Tommy Ga-Ken Wan

Izrādē “Vispārējs aizliegums” (Blanket Ban) aktrises un izrādes autores Davīnija Hamiltone (Davinia Hamilton) un Marta Vella (Marta Vella) krāšņā un radošā veidā skatītājus informē par aborta aizliegumu Maltā. Izrādē liela nozīme ir aktrišu harismai un labajai humora izjūtai – sākumā sievietes iepazīstina skatītājus ar dažādiem faktiem par Maltu, iesmejot par tradicionālo uzkodu pastizzi, kas formā līdzinās sieviešu dzimumorgāniem, bet drīz vien jautrā atmosfēra tiek strauji pārtraukta ar paziņojumu, ka Malta ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā aizliegts jebkāda veida aborts. Turpmāk aktrises dalās stāstos par sievietēm, kuras ir vēlējušās veikt abortu vai arī to veikušas, dodoties uz Apvienoto Karalisti, raksturo politisko situāciju Maltā un reflektē par sabiedrības uzskatiem tur, piemēram, viņu perfektā sieviete ir Jaunava Marija – māte, kas nav zaudējusi nevainību. Izrādi papildina Zoom interviju ieraksti ar sieviešu tiesību aizstāvjiem, ārstiem, kā arī sievietēm, kas dalās savos pieredzes stāstos.

“Aktrises izrādi noslēdz ar aicinājumu neuztvert Maltu kā briesmoni, tomēr arī atgādina, cik nozīmīgi ir cīnīties par sieviešu tiesībām izvēlēties veikt abortu, īpaši šobrīd, kad šī iespēja jau atkal tiek aizvien vairāk apdraudēta.”

Skats no Lutonas "Chalk Line Theatre" izrādes "Vispārējs aizliegums" ("Blanket Ban") // Foto – Lidia Crisafulli

Ņemot vērā Fringe festivāla plašo programmu, nav brīnums, ka vairāki klasikas darbu nosaukumi repertuārā parādās atkārtoti. Starp Eiripīda un Šekspīra lugu tēliem atrodama arī Heda Gablere, kas ir viena no manām iemīļotākajām varonēm (paldies Ivetai Polei un pārējai 2018. gada Ģertrūdes ielas teātra izrādes radošajai komandai par pozitīvu pirmo iespaidu!), tādēļ devos uz visām trim izrādēm, kuru nosaukumā parādījās Henrika Ibsena varones vārds.

Pirmā no izrādēm ir Wonderlabs iestudējums “Heda” (Hedda), kas piedāvā klasiskās lugas mūsdienu interpretāciju. Režisore un dramaturģe Dafna Rubinšteina (Dafna Rubinstein) Ibsena iestudējumu ierasto ziemeļniecisko atturību nomainījusi pret dienvidniecisku karstasinību. Aktrišu kostīmu dziļie dekoltē izceļ viņu krūtis, neaizpogātie aktieru krekli un žaketes atsedz muskuļotos augumus, un varoņi intrigās metas ar lielāku dedzību un kaisli. Mūsdienu Hedas māja tiek dekorēta ar budām, viņa gatavo alkoholiskus smūtijus, vēlmi pēc zirgu izjādēm aizstājis Bentlijs, Lēvborga grāmatas manuskripts kļuvis par inovatīvu algoritmu viņa telefonā, kuru Heda nevis sadedzina, bet samaļ blenderī. Visa rezultātā tomēr šķiet, ka iestudējums zaudējis lugas daudzslāņainību un vairāk līdzinās kādai ziepju operai.

Skats no teātra grupas "Wonderlabs" izrādes “Heda” ("Hedda") // Foto – Yulia PhotoArt

Otrajā izrādē “Heda, Nora, Jūlija un es” (Hedda, Nora, Julie and Me) Hedai pievienojās arī citas 19. gadsimta beigu lugu varones: Nora no Henrika Ibsena “Leļļu nama”, Jūlija no Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzes” un Ņina no Antona Čehova “Kaijas”. Arī šīs izrādes režisors Joahims Matčoss (Joachim Matschoss) darbību pārnesis uz mūsdienām. Jaunās sievietes tagad ir draudzenes vai arī bijušās klasesbiedrenes, kuras pēc ilgāka laika nolēmušas satikties. Ir interesanti vērot, kā visu stāsti savīti kopā. Trigorins un Lēvborgs kļuvis par vienu tēlu – Filipu; sākotnēji Tejas lomu ieņem Ņina – viņai Heda bērnībā gribējusi nodedzināt matus, bet vēlāk to ieņem Jūlija, kļūstot par Filipa (Lēvborga) domubiedri. Nora ir kļuvusi par mājsaimnieci, kas izturēšanās stilā līdzinās Drū Berimorai, bet Ņina vēl joprojām ir aktrise. Heda izsaka dzēlīgas piezīmes par draudzenēm un spēlējas ar pistolēm, un Jūlija kļuvusi par rakstnieci. Draudzeņu viegli saspīlēto tikšanos pēkšņi pārtrauc zvans, informējot par Filipa nāvi, un šāviens, kas atskan, Hedai pazūdot no skatuves. Izrāde ir saistoša, jo radīja intrigu par to, kā sižeti ir savienoti un kādas atsauces uz oriģināltekstiem iekļautas, tomēr kopumā neizpratu, ko radošā komanda ar šo iestudējumu vēlas pateikt.

Fringe festivāla Hedas triloģiju noslēdzu ar teātra kompānijas Bound by Theatre izrādi “Gilēna/Gablere” (Ghislaine/Gabler). Tā vēsta par Gilēnu Maksvelu (Ghislaine Maxwell), kura šogad tika notiesāta par jaunu meiteņu vervēšanu, kuras seksuāli izmantoja Džefrijs Epstīns (Jeffrey Epstein). Aktrise un izrādes veidotāja Kristina Vintersa (Kristin Winters) meklē līdzības un atšķirības starp abu sieviešu dzīvesstāstiem un raksturiem. Lielākā daļa izrādes notiek Maksvelas cietuma kamerā, kurā viņa salīdzina savu un Hedas dzīvi (tēva nāve agrā vecumā, atbildības uzņemšanās par vīriešu izdarītajām kļūdām u.tml.), dažkārt runā Hedas vārdiem, piemēram, uz upurēm attiecinādama izteikumus, kas domāti Tejai, vai arī iesaistās dialogā ar skaļrunī atskaņoto Hedas balsi. Šis iestudējums viennozīmīgi ir veiksmīgākais no trim, jo piedāvā uz stāstu paskatīties no cita skatpunkta un padziļināti pievēršas abu sieviešu rīcības motīviem.

Skats no apvienības "Bound by Theatre" izrādes “Gilēna/Gablere” ("Ghislaine/Gabler") // Foto – Jessica Temle

Papildus izrādēm un koncertiem Edinburgas Starptautiskā festivāla programmā piedāvāta arī kāda unikāla pieredze – “Sapņu mašīna” (Dreamachine). Pirms galvenā notikuma skatītāji/dalībnieki tiek ievesti ledus hallē, kas sadalīta trīs zonās. Kamēr dalībnieki ierodas, asistenti klusām pārvietojas pa pirmo zonu, uzsākot sarunas ar skatītājiem par gaidāmo notikumu. Tālāk seko kopējs ievads, kurā uz pieredzi atsaucas kā uz ceļojumu (voyage), notikuma dalībnieki tiek saukti par vienotu grupu, kopienu, tādejādi radot iespaidu, ka piedzīvosim kaut ko no zinātniskās fantastikas lappusēm. Tālāk seko pieredzes galvenā daļa – skatītāji tiek ievesti apaļā telpā, kurā gar malu izveidots dīvāns, uz kura atgulties. Tiek dotas pēdējās norādes, asistenti pamet telpu, un mēs aizveram acis. Skanot atmosfēriskai mūzikai, telpā sāk darboties stroboskopi. Gaismas mirgošanas rezultātā acu priekšā parādās dažādas vīzijas, šādi padarot katra dalībnieka pieredzi individuālu. Man skatam pavēras kaleidoskopiski raksti, bet vēlāk arī šķietami nesaistīti attēli. Pēc galvenā notikuma dalībnieki tiek aizvesti uz trešo zonu, kur tiekam aicināti sarunāties, attēlot redzēto uz papīra, aizpildīt anketu ar uzvedinošiem jautājumiem vai arī iepazīties ar citu cilvēku aprakstiem par piedzīvoto. Jāatzīst, ka pats neizjutu citu minēto eiforiju vai ekstāzi, bet novērtēju radošās komandas veidoto atmosfēru, kas lika justies, it kā es atrastos uz kāda kosmosa kuģa, nevis ledus hallē Edinburgas nomalē.

 Skats no apvienības "Collective Act" izrādes “Sapņu mašīna” ("Dreamachine") // Foto – David Levene

Atskatoties festivāla šīgada programmu, kursors pārslīdēja pāri neskaitāmām izrādēm par pasaules galu un karu, Šekspīra interpretācijām un stand-up šoviem. Tomēr viennozīmīgi var teikt, ka abos festivālos svarīga ir citādības reprezentācija, aicinot skatītājus iepazīt dažādus dzīves gājumus un kļūt saprotošākiem un atvērtākiem.

 

Raksta autors – Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslas studiju BSP 3. kursa students

Rakstīt atsauksmi