Viedokļi

Skats no izrādes "Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams" // Foto – Aivars Ivbulis
16. septembris 2022 / komentāri 0

Atbildes ir tepat, blakus

“Homo Novus” festivāls šogad turpina norādīt uz pasaules lielajām problēmām, sakot, ka mēs varam labāk.

“375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams”

Es (gandrīz) nekad neraudu teātrī. Arī šoreiz es neraudāju pašas performances laikā. Tur es biju pacietīga. Pacietu. Es raudāju pēc tam. Braucu mājās un raudāju par visām pasaules netaisnībām.

“375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams” ir vienkāršs ķermenisks žests, kas spēj nodot daudz. Ciešanu performance. Baltkrievijas mākslinieki Igors Šugaļejevs un Sergejs Šabohins ir izveidojuši darbu par savas valsts slikto izturēšanos pret protestētājiem. Skaitļus izrādes nosaukumā var atšifrēt. 375 – Baltkrievijas tālsarunu kods. 09.08. – datums, kurā 2020. gadā sākās liela mēroga protesti pret viltotajām prezidenta vēlēšanām, un pats protesta akts ir atzīts par nelikumīgu saskaņā ar Baltkrievijas Republikas Administratīvā kodeksa 23.34. pantu – “liela mēroga pasākumu organizēšanas vai īstenošanas procedūru pārkāpšana”. Gandrīz 40 000 cilvēku ir tikuši aizturēti, spīdzināti, pārmācīti. Šugaļejevs ļauj apmeklētājiem ieskatīties un piedzīvot pavisam mazu daļu no šausmīgās realitātes viņa dzimtenē.

“Šī performance ir izmisīgs sauciens pēc palīdzības.”

Viss notiek vēlu vakarā, pusdesmitos, galerijā “Smilga”, kur uz sienas tik ierasto gleznu vietā tiek projicēts liels digitālais taimeris – tas ir iestatīts uz stundu, un var gan redzēt, gan dzirdēt katras sekundes aiziešanu. Taimera atskaitei sākoties, Šugaļejevs pieceļas no skatītāju rindām, aiziet pie sienas un nometas uz ceļiem ar galvu uz leju, to iespiežot starp sienu un grīdu. Rokas viņš sakrusto aiz muguras – šādā pozā Baltkrievijas policija protestētājiem liek stāvēt stundām ilgi. Tiek palaists arī audio ieraksts, kurā var uzzināt visu par to, kādām ciešanām tiek pakļauti Baltkrievijā valdošā politiskā režīma pretinieki. Kad balss beidzas, atliek vērot Šugaļejevu sāpīgajā pozā. Viņa sejai priekšā tiek novietota kamera, un tās tuvplānu var redzēt uz sienas.

Pirmās minūtes velkas. Tās ir garas un izstieptas, un šķiet, ka stunda būs ilga. Pēkšņi Šugaļejevam pievienojas kāda skatītāja, nometoties ceļos viņam blakus. Tad vēl viena, un pamazām, pamazām tas sāk izskatīties pēc bariņa. Laiks sāk skriet, pazust, minūtes taimerī sarūk neticamā ātrumā. Šugaļejevs atgādina, ka pievienoties (vai to nedarīt, vai pat iet prom) drīkst ikviens. Operatore pārvieto kameru, izvēloties dažādu ķermeņa daļu tuvplānus. Skatīties uz ceļos kritušajiem cilvēkiem bija smagāk, nekā pašai tajos nomesties. Pamainot vērotāja lomu uz dalībnieka, sākās fiziskās, ķermeniskās pacietības trenēšana. Tas ir vieglāk, jo cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi, par to, vai izturēs. Savukārt, skatoties no malas, nedaudz iesāpas ik reiz, kad kāds no dalībniekiem sāk trīcēt vai salūst, jo tiem nevar palīdzēt, to ciešanas nevar padarīt vieglākas. Var tikai solidarizēties.

Veidot mākslu jebkādā formā par tēmām, kas sāp, ir sarežģīti. Ir vajadzīga drosme, lai protestētu. Tāpēc paldies radošajai komandai par uzdrīkstēšanos, par atklātību, par pašu asarām. Šajā performancē ietvertās ciešanas ir tā vērtas. Veidotāji nevis stāsta par problēmām Baltkrievijā, bet ļauj tās vērot un piedzīvot pašiem, sajūtot empātijas vilni kā notikuma piedzīvošanas neizbēgamu rezultātu. Ievainojamībā slēpjas spēks.

Skats no izrādes "Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams" (Igors Šugaļejevs, Baltkrievija) // Foto – Aivars Ivbulis

“Zibdeja” jeb spēlēšanās ar tumsu

“Zibdeja” ir tumša un jutekliska metamorfoze, kas liek nodrebēt. Deja bez redzamiem dejotājiem. Vijīga skulptūra, kas acu priekšā mainās. Tumsa, kas kustas un materializējas skulpturālās ainavās, veidojot cilvēka ķermenim neiespējamas formas. Tā dzīvo ēnās un atbalsīs, noslēpumainajā un neapzinātajā. Bet tumsai nav jābūt biedējošai, tā var būt arī aicinoša.

Izrāde ir apvienības "WAUHAUS" – scenogrāfes Lauras Haapakangas, režisores Anni Kleinas, scenogrāfa Samuli Laines, skaņu mākslinieka Jussi Matikainena, horeogrāfa Jarko Partanena, jauno mediju mākslinieka Jani-Matti Salo, skaņu mākslinieces Heidijas Soidinsalo un producentes Jūlijas Hovi – veidotās performanču triloģijas otrā daļa, kas nosaukta slavenu deju filmu vārdā. Pirmā daļa – “Netīrās dejas” – pirmizrādi piedzīvojusi 2014. gada rudenī.

Šoreiz galvenajā lomā ir liela, melna plēve, kuras iekšienē dzīvojas dejotāji un gaisa plūsmas, palīdzot tai materializēties un kļūt kustīgai. Svarīga loma izrādē ir gaismām, jo tieši skatītāju ierobežotā redzamība nodrošina maģisku efektu. Sākumā tumsa ir bieza, tā veļas virsū kā jūra vētras laikā. Tad tumsa kļūst par melnās matērijas būtni, kaut ko tik lielu, dzīvu un varenu, ka tā vilina un biedē reizē. Kad mēs skatāmies tumsā, mēs cīnāmies, lai saprastu, kas ir īsts un kas – ilūzija. Fons un priekšplāns sāk saplūst. Skatītājiem atklājas pašu iztēles neticamais spēks. Ir daži zibšņa brīži, kurā melnā matērija uz sekundi sastingst un tiek iemūžināts laika fragments gluži kā fotogrāfijas uzņemšanas brīdī.

Tumsa pārņem. Tā uzbrūk, paceļas, samilst, līdz šķietami norimst... lai paceltos ar jaunu sparu. Varenajos viļņos tēli slīkst, tie laužas ārā no melnās plēves, bet tā vienmēr paliek tiem virsū, neļaujot ievilkt gaisu. Zīmīgi, ka pēc izrādes daudz domāju par depresiju. Tumsu prātā, kuru grūti uzvarēt un kura tā nekad līdz galam īsti nepazūd. Grūtākā slimības daļa ir atgriešanās realitātē.

Spēcīgs ir izrādes fināls, kur skatam atklājas trīs cilvēku figūras zem plēves, kuras, gaismām dziestot, lēnām sarūk un saplūst ar tumsu. Būtne, kas manu acu priekšā dažu sekunžu laikā atdzīvojās, tikpat ātri ir zudusi.

Skats no izrādes “Zibdeja" (apvienība "WAUHAUS") // Foto – Ingus Bajārs

“Lallināt un trallināt” jeb lingvistiskā imperiālisma uzvaras gājiens

Izrāde pēta Dienvidkorejas traģisko sociālo fenomenu un apsēstību ar izglītību angļu valodā. Teātra mākslinieks Džaha Kū atklāj problēmu, izmantojot izdomātu stāstu un dokumentālus video fragmentus, tādā veidā kontekstualizējot ne tikai mūsdienu, bet arī vēsturiskus notikumus saistībā ar koloniālismu un imperiālismu.

Mēles saites ķirurģija ir izplatīta parādība Dienvidkorejā – cilvēki nogriež mēles saiti, vecāki bieži vien saviem bērniem veic šo procedūru pavisam agrā vecumā, lai uzlabotu angļu valodas izrunu, potenciāli palīdzot labāk izrunāt burtu “R”. Atskatoties uz savu pieredzi, mācoties angļu valodu, Džaha Kū pārlec starp arhīva videomateriāliem un savu sapņu atstāstiem, atspoguļojot Japānas un Amerikas kultūras imperiālismu Korejā. Valodas noliegšana vai devalvācija rosina minoritāšu grupu identitātes zaudēšanu.

Džaham Kū šī ir pirmā triloģijas “Hamartia” izrāde. Grieķu valodā hamartia nozīmē traģisku nepilnību vai trūkumu – tas ir koncepts, ko mākslinieks apskata no dažādiem Dienvidkorejas kultūrpolitiskajiem skatupunktiem. Džahas Kū dokumentālā teātra izrādēs savijas personiski stāsti ar vēsturiskiem, politiskiem faktiem. Mākslinieks aicina skatītājus kritiski pavērot mūsdienu pasaules kultūras ainu, pievēršot uzmanību valodai. Latvijai kā mazai valstij šī problēma ir labi pazīstama. Valoda, kurā runājam, citur netiek apgūta un saprasta, tāpēc esam spiesti pielāgoties lielākām valstīm un mācīties angļu, vācu, krievu valodas, kurās sazināties. Vārdos ir spēks. Džaha Kū liek mums padomāt par to, no kurienes mēs nākam un kurp ejam.

Izrādes beigās Džaha stāsta par korejiešu dzejoli, kuru viņam angliski lasījis angļu valodas pasniedzējs, un nolasa šo dzejoli arī korejiski. Man veicas ar valodas zinātāju, sēžam blakus vietā, tāpēc noskaidroju, ka oriģināls ir daudz plašāks, skaistāks par tulkojumu, turklāt ar pilnīgi citādu emocionālo noskaņu. Vērtīga atziņa – valoda ir identitāte, par kuru jārūpējas un kura jāsargā, tāpēc valodas liegšana ir viena no spēcīgākajām kultūras apspiešanas formām.

Skats no izrādes “Lallināt un trallināt” (Džaha Kū, Dienvidkoreja) // Foto – Ingus Bajārs

““Homo Novus” festivāls šogad turpina norādīt uz pasaules lielajām problēmām, sakot, ka mēs varam labāk.”

Pirmais solis ir apzināšanās, un tikai tad problēmas var sākt risināt. Teātra un performances māksla te ir līdzeklis, kas piemeklēts, lai pēc iespējas precīzāk nodotu konkrēto vēstījumu, radītu emocijas. Džaha Kū un Igors Šugaļejevs (ar komandām) netolerē šībrīža realitāti, tāpēc noslauka putekļus no tēmām, kas, iespējams, noliktas kaut kur maliņā un parāda tās jaunā gaismā. WAUHAUS komanda savukārt ir jaunu formu un sajūtu pieredžu meklējumos. Un tādai mākslai pretī vajadzīgs skatītājs, kas gatavs būt ievainojams, gatavs just un domāt. Atbruņotībā un uzticībā slēpjas patiesa brīvība.

 

Raksta autore – Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības bakalaura studiju programmas 2. kursa studente

 

 

Rakstīt atsauksmi