AKTIERIS RUNĀ: Telma Auziņa
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Telma Auziņa absolvēja 2018. gadā uzņemto Jaunā Rīgas teātra aktieru kursu, kas, šķiet, saņēmis mazliet vairāk uzmanības nekā ierasti citi aktieru kursi. 2022./2023. gada sezonu Telma teātrī neturpināja kā štata aktrise. Tiekamies kādā Rīgas kultūrvietas pagalmā, lai atskatītos uz aizvadītajiem četriem gadiem.
Vai tu atceries savu pirmo sastapšanos ar teātri, savu pirmo atmiņu par teātri?
Jā, man bija četri, varbūt pieci gadi. Vecāki – aktieri Ivars Auziņš un Andra Biseniece – mani bieži ņēma līdz uz teātri, un gadījās, ka ik pa laikam tur nozaudēja (smejas). Es biju ļoti aktīvs bērns, visur skraidīju. Atceros, ka biju aizskrējusi aiz kulisēm un mans tētis mani neredzēja. Viņš sauca mani, un tad es mazā gaismiņā iznācu uz skatuves, man vēl bija tāda maza sarkana somiņa... Atceros to prieku viņa acīs, ka viņš mani ir atradis. Man ir daudz bērnības atmiņu par Dailes teātri, dzīvošanu kulisēs un izrāžu skatīšanos. “Sūnu ciema zēnus”, piemēram, joprojām zinu no galvas. Atmiņu ir daudz un foršas. Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināta, ka tā arī radās mana mīlestība pret teātri. Bet tā bērnības koda atmiņa laikam ir teātra smarža. Cigarešu dūmi, kas mazliet iesēdušies mēbelēs kopā ar putekļiem... Tā smarža bija kā mājas.
Studijas aktieros – tas bija pašsaprotams un loģisks ceļš, ņemot vērā, ka tavi vecāki ir aktieri, vai tomēr kādu nejaušu sakritību radīts impulss?
Doma studēt aktieros iešāvās prātā ik pa laikam. Es gan ļoti labi apzinājos, ko tas nozīmē ilgtermiņā. Ja esi aktrise, tad ģimenes dzīvei būs robs, tas tā vienkārši ir un būs. Līdz ar to galvā mācās domas, ka varbūt tomēr nē. Gribēju braukt uz ārzemēm, uz Angliju. Bet tad pārdomāju. Es pat nezinu – kāpēc, bet savā lēmumā kaut kā iekrampējos un caur visu vidusskolu paliku pie domas, ka stāšos aktieros. Tā arī gāju un stājos.
Studijas JRT kursā nebija tavs pirmais mēģinājums...
Jā, es aktieros stājos trīs reizes. Kad beidzu vidusskolu, uzņēma Valmieras un Liepājas kursus. Un es netiku ne vienā, ne otrā. Pirmā reize bija ļoti sāpīga, ļoti pārdzīvoju. Otro reizi jau pieņēmu kā faktu. Bet es negribēju tā uzreiz padoties, jo zināju, ka nākamajā gadā aktierus uzņem vēlreiz. Un es gāju trešo reizi.
Tu esi ļoti neatlaidīga.
Domāju – kāpēc lai es nevarētu aiziet un pamēģināt vēlreiz? Gadu pirms JRT kursa studēju Latvijas Kultūras akadēmijas programmā Kultūras un mākslu studijas, ko es nenožēloju, jo tas bija ļoti izglītojošs process. Negribēju gadu palaist vējā, vienkārši strādājot kafejnīcā. Tā gada laikā gāju arī uz aktiermeistarības apmācībām. Šādi bija sajūta, ka virzos uz savu mērķi. Ja nemēģinātu, tad daļa no manis vienmēr domātu – kā būtu, ja būtu. Līdz ar to esmu priecīga, ka šis scenārijs tika izspēlēts. Un tajā brīdī es dabūju to, ko es tik ļoti gribēju. Trešā reize bija tā laimīgā, lai gan konkurss 2018. gadā bija uz pusi lielāks. Biju pārliecināta, ka pie Alvja man ir daudz mazākas iespējas tikt, šķita, ka viņš ir prasīgāks. Biju ļoti pārsteigta, ka mani uzņēma.
Jau burtiski pāris mēnešus pēc studiju sākuma jūs iegrūda īstajā dzīvē uz JRT lielās skatuves – ar īstiem skatītājiem, mediju un kritiķu uzmanību. Kāds bija šis sākums?
Tajā brīdī nemaz nesapratu, cik milzīga atbildība tā ir. Pirmajā kursa izrādē “Kalpa zēna vasara” gan nepiedalījos. Tas bija pirmais milzīgais, ļoti nepatīkamais trieciens. Bet faktiski ar viena gada novirzi jau tiku uz skatuves. Otrajā kursā spēlēju izrādēs “Meklējot spēlmani” un “Svaigās asinis”. Tās sajūtas uzreiz bija pilnīgi citādākas. Tagad, objektīvi atskatoties, saprotu, kāpēc tika pieņemts lēmums, ka daļa no mūsu kursa netika uz skatuves uzreiz, – mēs nebijām gatavi. Patiesībā uzskatu, ka neviens no mums psiholoģiski tam nebija gatavs. Bet tas bija veids, kā mūs apmācīja. Ļoti efektīvs veids. Jo, ja tevi uzreiz uzliek uz skatuves, uzreiz saproti pilnīgi visu, kas jādara, kas jāiemācās. Tāpat kā ravējot dārzu vai krāsojot durvis – brīdī, kad sāc darīt, saproti, ko zini un ko ne. Man liekas, šī metode ir jāturpina.
Tavs kurss bija īpašs arī ar to, ka kopā pārdzīvojāt pandēmiju, kas ietvēra filmēšanās pieredzi “Aģentūrā”. Kā pagāja šis posms?
Man ļoti patika “Aģentūra”. Tā ir ļoti skaista vasara arī man personīgu apstākļu dēļ, bet tā bija arī brīnišķīga filmēšanās pieredze, unikāls process, kas vairs nekad neatkārtosies. Man ļoti patika, ka Alvis mums ļāva uzbūvēt savu tēlu no A līdz Z. Varējām iesaistīties scenārija tapšanā, rakstot kādus gabaliņus, kas kļuva par daļu no seriāla. Viens no mazajiem stāstiem, ko es uzrakstīju, bija ainai, kur mēs ar Ivaru Krastu ejam uz kapiem ierakt kurpes. Esmu ļoti priecīga par iespēju tur būt un izdzīvot šo laiku kopā ar saviem kursabiedriem.
Vai pēc studijām arī sanācis filmēties?
Jā, nesen beidzās filmēšana “Tuneļa” (GO3 seriāls – D. Z.) trešajai sezonai.
Vai esi domājusi, kāda būtu ideālā izrāde, kurā tu gribētu atveidot lomu?
Man laikam vairāk gribētos spēlēt tieši kino lomas. Līdz ko izkāp ar vienu kāju ārā no teātra... Noteikti gribētu tādu lomu, kas saistīta ar fantāzijas tēliem, lomu, kas ir ārpus mūsu realitātes.
Vai Latvijas teātra vidē, tavuprāt, kas pietrūkst?
Kopumā Latvijā varētu vairāk eksperimentēt, varētu taisīt kaut ko traku. Domāju, katram teātrim ir sava komforta zona. Protams, iziet no tās un eksperimentēt ne vienmēr ir vienkārši, ir daudzi apstākļi, kāpēc var vai nevar likt klāt savam repertuāram ko tādu, kas skatītāju pārsteidz. Domāju kaut kādā ziņā teātra ļaudis dzīvo tādā kā ilūzijā par to, ko skatītājs grib. Aiziet, pajautāt viņam – tas būtu ļoti lietderīgi.
Kādas, tavuprāt, ir aktuālās tendences teātrī?
Turpinot par Latviju, manuprāt, katram Latvijas teātrim ir savs rokraksts, un katrs teātris nodarbojas ar savām tendencēm. JRT daudzas izrādes ir par politiskajiem jautājumiem. Skatītājs, ejot uz konkrētu teātri, arī zina, ko tur sagaidīt. Vai tā būs vēsturiskā, politiskā izrāde, vai galvenokārt tiks skartas mīlestības tēmas. Tā varētu būt tāda mazāka mēroga tendence. Tematizēšanās.
Kādu teātri tu vēlies redzēt nākotnē?
Es domāju – jebkurš skatītājs grib skaistu ēku, kur var ieiet un apēst kūciņu (smejas). Man gribētos, lai tā ir skaista, moderna ēka. Lai tas nav tikai par skumjām un ciešanām. Manā ideālajā teātrī būtu izrādes, kas izklaidē, bet tajā paša laikā, pārnākot mājās, lai būtu, par ko domāt, kaut vai tas būtu viens teikums, ko aktieris ir pateicis, par kuru būtu jādomā visu nedēļu.
Tu šobrīd neesi štata aktrise nevienā teātrī. Kāda ir aktrises profesijas vieta tavā dzīvē? Vai teātris ir tevi saindējis un tu meklēsi vietu uz skatuves vai kameru priekšā, vai arī esi jauna ceļa sākumā?
Mīlestība pret teātri man būs vienmēr, tā man ir jau kopš bērnības. Tā manī dzīvo kā manas asinis, es no šīs mīlestības nevarēšu atiet. Es mīlu arī kino. Teikt, ka taisos pāršķirt lappusi un atteikties no teātra un filmēšanās vispār... Tā pateikt nevar neviens aktieris, lai cik ļoti dažreiz pat gribētos. Visus četrus studiju gadus cīnījos par savu vietu, mana pozīcija visu laiku bija nezināma. Studiju pēdējos mēnešos, decembra beigās, uzzināju, ka mani pavisam noteikti neņems štatā. Nākamie mēneši pagāja tādā kā miglā... Es tik ļoti gribēju būt štata aktrise, tik šausmīgi centos, bet dzīvei ir pilnīgi cits plāns, dzīve pasaka, ka nebūs. Izlaidums bija tas brīdis, kad man bija jāizvēlas, vai vēlos sākt cīnīties par savu aktrises eksistenci Latvijā. Bet sapratu, ka esmu tik šausmīgi nogurusi no šīs cīņas.
Vai tev šobrīd ir kādi jauni mērķi un ieceres, kur pārvirzīt savu radošo enerģiju?
Es negribu steigties notikumiem pa priekšu. Esmu pāri posmam, kad jāņemas, jāpsiho par mērķiem un iespējām, kas, iespējams, mani nekad nesasniegs. Kaut kad, dzīves laikā, ļoti gribētu uzrakstīt grāmatu. Ja tāda iespēja pienāks, es ar atvērtām rokām labprāt iešu tai pretī, bet šobrīd esmu izvēlējusies sevi saudzēt, cienīt un mīlēt.
Skatījos LKA mājas lapā, ka nākamais aktieru kurss tiks uzņemts jau šogad. Ko tu novēlētu visiem, kas šo iespēju apsver, un tiem, kas šo ceļu sāks?
Mīlēt to, ko tu dari, pat tad, ja ir grūtības. Baudīt mirkli, mīlēt katru etīdi, katru mazāko lietu, ko no tevis prasa tavs pedagogs. Mīlēt pedagogu un visu to, ko viņš dod. Studiju posms ir ļoti krāšņs laiks dzīvē, un tas nekad neatgriezīsies. Tie četri gadi paies divās sekundēs, pēkšņi tu būsi diplomēts aktieris, un tev atkal būs jāsāk sava dzīve no sākuma.
Rakstīt atsauksmi