Dana Zālīte

LiepU Rakstniecības studiju MSP studente

Izrāde pašpalīdzības instrumentu kastītē

Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.

“Es arī te, kas man ir jādara” – apjukuma pilna koncertizrāde jauniešiem. Norises vieta – Valmieras 2. vidusskolas aktu zāle. Režisore Endīne Bērziņa, līdzrežisore Sabīne Alise Ozoliņa, scenogrāfe Ieva Stalšene, izpildproducente Anna Ulberte. Lomās: Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš, Kārlis Elvis Artejevs.

Dana Zālīte: Pastāsti, kā dzima ideja šai izrādei – zinu, ka, līdzīgi kā tavas izrādes varoņi, arī pati esi muzikālas apvienības dalībniece. Vai atspēriena punkts tēmai ir personīgā pieredze? 

Endīne Bērziņa: Man ir grupa “Trīsas”. Pandēmijas laikā mēs daudz dziedājām, tas palīdzēja justies labāk – palika mazliet vieglāk. Varbūt zemapziņā tas arī bija izrādes idejas atspēriena punkts. Tēma par jauniešu mentālo veselību man ir īpaši svarīga. Arī pati esmu tam kādā dzīves posmā gājusi cauri, un tolaik man pietrūka informācijas, trūka padomu, kas nomierinātu, trūka sajūtas, ka viss kārtībā, jo arī citiem var būt slikti. Esmu ļoti daudz bijusi kopā ar jauniešiem, arī strādājusi par jaunatnes lietu speciālistu. Man šķita, ka man ir kas jādara, jāiedod jauniešiem kādi instrumenti, lai būtu mazliet vieglāk eksistēt. Un tad es domāju, ka mūzika ir visveiksmīgākais veids, kā tos iedot, jo dziedāt par to, ka tev ir slikti, nav tas pats, kas vienkārši pateikt, ka ir slikti – dziesmā tas it kā neskaitās. Dziesmā savu nedrošību, sāpes un pārdzīvojumus var pateikt skaļi. Man arī gribējās, lai tā ir gan izrāde, gan koncerts. Tas kaut kā saslēdzās kopā. 

Kas ir tavas izrādes galvenā mērķauditorija, un ko tu vēlies tai pateikt? 

Izrādes tiešā mērķauditorija ir jaunieši pusaudžu vecuma sākšanās stadijā, bet sekundārā – arī pieaugušie. Mani ļoti interesē paaudžu konflikts saistībā ar mūsdienu jauniešu mentālās veselības situāciju un vecāko paaudzi, kura bieži vien saka, ka visas šīs mentālās problēmas ir tikai galvā. Pēdējo 20 – 30 gadu laikā ir bijusi nenormāla attīstība – jaunietis šobrīd dzīvo citā laikmetā. Ir tik daudz iespēju – jauniešu smadzenes ir pārstimulētas. Apkārt visu laiku ir kaut kāda informācija, un tas rada trauksmi.

Mana vislielākā vēlme ir jaunietim iedot tādu kā instrumentu kastīti, kas palīdzētu sadzīvot ar trauksmaino pasauli sev apkārt un sevī iekšā. Skaidrs, ka mēs nemācāmies no citu kļūdām, mums pašiem visam jāiziet cauri. Saprotu, ka tikai tā mēs kļūstam par to, kas mēs esam, bet man gribas ar izrādi nedaudz atvieglot to posmu. Galvenais, ko es gribētu – lai jaunietis, kurš skatīsies izrādi, saprastu, ka viņš nav viens. Vēlos sniegt arī iespēju attālināties un paskatīties uz situācijām, kas ir viņa dzīvē, no malas. Tāpēc izvēlēta arī jaunietim tik tuvā vide, kurā es vēlētos, lai viņš sajūt – jā, šī ir mana vide, bet šobrīd es to redzu nedaudz citādāk. Tā ir teātra burvība – uzbūvēta realitāte, ko var izmantot arī savā dzīvē, lai sakārtotu apkārtesošo haosu. 

Tavas izrādes tēmas kontekstā šķiet visnotaļ likumsakarīgi ar skatītāju satiksies vidusskolas aktu zālē. Pastāsti, kā tava ideja iemājoja šajās telpās un kā tur jūtas tava radošā komanda?

Mums bija izvēle starp vairākām Valmieras vidusskolām. Pirmā, kur devāmies, bija ar muzikālu un teatrālu novirzienu. Mēs ar komandu iegājām šīs skolas zālē, un tur tieši notika pasākums. Daudz gaismu, viss apskaņots. Mēs uzreiz sapratām, ka tā nebūs īstā vieta, jo izrādes doma ir par to, ka tu redzi, ka ir grūti. Ja mēs būtu ielikuši izrādi tajā telpā, skatītājam veidotos priekšstats, ka šiem jauniešiem, izrādes varoņiem, ir viss. Reizēm mēs neredzam, ka daudziem kaut kā pietrūkst. Valmieras 2. vidusskolas aktu zālē bija tā atmosfēra, tās it kā negatīvās lietas, bet mums tās bija pozitīvas. Rozā sienas, nedaudz tāda padomju laika pēcgarša, kas ļauj iztēloties, ka šeit iesprostoti jaunieši, kuri kaut ko vēlas dzīvē sasniegt, ka viņus interesē māksla un mūzika, bet tas ir daudz grūtāk.

Šī nav tava pirmā pieredze, strādājot ar bērnu un jauniešu auditoriju. Ko, tavuprāt,  teātris un tieši šāda sastapšanās pieredze festivālā var dot jaunajam skatītājam?

Mums kā teātra profesionāļiem ir jādomā par to, kā jaunā paaudze redz teātri. Vai tas ir pārmantots viņu vecāku uzskats, ka teātris – tas ir prestiži, tas ir statuss, vai varbūt tā ir vērtība, caur kuru viņš var kaut ko gūt.

Ko tev pašai nozīmē dalība Valmieras Vasaras teātra festivālā?

Man tas ir ikgadējs notikums, šķiet, jau sesto gadu. Esmu bijusi vairākās pozīcijās – gan kā brīvprātīgais, gan aktrise, gan bijusi Bērnu un jauniešu teātra institūtā. Man tas ir daudz devis bērnu un jauniešu teātra izpratnē. Tad, kad ierodos festivālā, es jūtu atbalstu. Jānis Znotiņš ir bijis un joprojām ir mans atbalsts. Divas vai trīs nedēļas diendienā esot kopā ar savu komandu, satiekoties ar citām komandām kopmītnē, – tā ir tik jauka kopābūšanas sajūta. Festivāls man dod arī to, ka es redzu – bērni un jaunieši ir svarīgi, tas man ir būtiski. Tā ir mūsu nākotne, un man ļoti nepatīk, ja uz šo lauku skatās virspusēji. Tieši pretēji – tur it īpaši jāpiestrādā. Tas ir tas, ko mēs iedodam, tā sēkliņa, kas izaugs – pēc 20 gadiem tie būs “lielo” teātru apmeklētāji. Festivāls man dod arī brīvību kā māksliniekam. Es nedomāju par to, vai šī izrāde būs finansiāli veiksmīga. Zinu, ka varbūt tā nedēļas nogale būs vienīgā reize, kad mēs izrādi spēlēsim. Es nejūtu nekādu spiedienu, ka tai jābūt vislabākajai izrādei pasaulē, ka tai jāpiepilda pilnas zāles. Man liekas, tā ir visjaukākā sajūta.