AKTIERIS RUNĀ: Toms Harjo
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu, ar 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar pirmo Liepājas Universitāti absolvējušo t.s. Liepājas teātra aktierkursu (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds t.s. Jaunā Rīgas teātra aktierkursam (2022) – no gandrīz 300 jauniešiem tajā tika uzņemti 18, studijas pabeidza 12, bet šobrīd JRT trupā ir 11 jaunie aktieri.
2022./2023. gada sezonas beigās aktuālā jauno aktieru pārpirkšanas konflikta gaismā jāpiebilst, ka visas ciklā publicētās intervijas tapušas pirms domu apmaiņas starp Jaunā Rīgas teātra un Dailes teātra vadībām, savukārt daži no uzrunātajiem JRT aktierkursa absolventiem no intervijām dažādu iemeslu dēļ atteicās.
Ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Tomu Harjo tiekos aprīļa sākumā, kad pirmā teātra sezona kā diplomētam aktierim lēnām tuvojas noslēgumam, bet uz JRT skatuves viņam tā ir jau piektā. Tomam ir ļoti smalka dzīves uztvere, un, lai gan viņš pats saka, ka viņam ir skumja dvēsele, sarunā manāms vieglums un patiesa aizrautība par visu, kas viņam svarīgs.
Tu ierunājies par fotografēšanu. Kā ir – tad, kad tu strādā pie lomām, tev fotogrāfa pieredze palīdz vai traucē? Vai tu kaut kā izmanto to, piemēram, meklējot prototipus savām lomām?
Man liekas, ka nē, es neizmantoju, un tam nav nekāda baigā sakara. Varbūt man palīdz tas, ka esmu daudz skatījies fotogrāfijas un galvā ir izveidojusies neliela bagāža ar māksliniekiem, pie kuriem reizēm varu atgriezties, lai iedvesmotos un ieraudzītu kādu tēlu vai noskaņu… Man liekas, ka fotogrāfa funkcija ir tuvāka režisoram. Vismaz, kad es bildēju, es vairāk režisēju – neķeru mirkļus, bet radu tos.
Tu kādā intervijā izteicies šādi: “Kur gan labāk iemācīties režiju, kā ejot uz Jaunā Rīgas teātra aktieru kursu.” Kāpēc negāji uzreiz uz režisoriem? Vēlējies būt tieši JRT?
Jā, es gribēju būt ar šiem cilvēkiem, viņu darbu un personību dēļ es stājos aktieros. Visticamāk, ja būtu uzņemts aktieru kurss citam teātrim, es nebūtu stājies. Mani uzrunāja tikai šī teātra mākslinieki, viņu darbi un viņu intelekts, jūtīgums, humora izjūta. Tas, kā viņi spēj apvienot nopietnu un nenopietnu skatījumu uz dzīvi. Sevišķi ar Alvi [Hermani] ir tāda sajūta. No vienas puses, mēs varam ļoti nopietni iedziļināties kāda tēla izsmalcinātajā raksturā. Bet vienlaikus, no otras puses, ir sajūta, ka tomēr šī ir rotaļa.
Man, piemēram, ir tā – ja es skatos uz kādu kā elku, man ir grūti tikt galā ar iekšējo stresu. Kā tev gāja iestājeksāmenos? Visa JRT trupa arī bija komisijā?
Tieši tāds aplauziens, kā tu tikko raksturoji, man bija. Atlase bija liela, cilvēku bija daudz. Mūs aicināja pa desmit “Zirgu pasta” melnajā Karamazovu zālē, uz skatuves bija desmit krēsli, mēs katrs apsēdāmies savā krēslā, un skatītājos sēdēja JRT trupa un Alvis Hermanis.
Es biju domājis par to, kā pievērst uzmanību – sāku nevis ar dzejolīti, bet ar dziesmu. Konkrēti ar vienu kaislīgi reliģisku dziesmu, kurā ir tādi vārdi: “Mēs iesim sludināt, liecināt cilvēkiem, vai viņi klausās vai nē.” Man likās, ka varbūt, dzirdot mani dziedam šādu reliģisku maršu, klausītāji varētu padomāt, ka esmu atnācis sludināt kādu reliģiju. Komisija sākotnēji laikam tiešām arī noticēja tam un sāka uzdot dažādus jautājumus – ko es šeit daru (smejas), kāds ir mans mērķis. Bet tā sajūta, ka tie elki tur sēž... tā nav pazudusi. Man JRT aktieri vienmēr likušies kā supercilvēki, tiešām supercilvēki. Un kas var būt skaistāks, ka šī ilūzija pēc četriem studiju gadiem nav pazudusi.
Es arī tieši aizdomājos, kā tas būtu ar viņiem strādāt, nevis tikai iestājeksāmenos mēģināt parādīt sevi labākajā versijā. Daži jums bija arī pedagogi Latvijas Kultūras akadēmijā, vai ne?
Mums bija Guna Zariņa un Vilis Daudziņš.
Un kāda ir atšķirība, pārejot no studenta uz kolēģa statusu?
Man tas mainās, sākot strādāt pie kāda kopīga projekta. Piemēram, šobrīd (intervija notiek aprīļa sākumā – L. Š.) mēs no jauna iestudējam “Arkādiju” (Toma Stoparda lugu “Arkādija” Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis arī 1998. gadā – L. Š.).
Tad tā tomēr nav taisnība, ka JRT ir paņēmis pauzi no jauniestudējumiem?
Mēs visi nākam uz darbu un strādājam pie jaunām izrādēm ar domu, ka kaut kad jau tās būs jālaiž laukā. Šobrīd strādājam pie “Arkādijas”, ko paredzēts rādīt jaunajā ēkā (JRT ēkā Lāčplēša ielā 25 – L. Š.). Te man Guna Zariņa un Vilis Daudziņš laikam pirmo reizi ir īsti skatuves partneri, un manā galvā viņi sāk pārslēgties no skolotājiem uz kolēģiem.
Jauniestudējumi netiek izrādīti, tāda bija tā ziņa, un tas aizvien ir spēkā. Situācija ap jauno teātra ēku mainās, it kā tagad ir panāktas visādas vienošanās, un attiecīgi mums ir kaut kā jāreaģē. Katrā ziņā mēs neslinkojam. Ir publiskā pauze jauniestudējumiem, bet tas nenozīmē, ka mēs katrs nestrādājam pie kaut kā, ko mēs varētu parādīt, kad publiskā pauze būs beigusies.
Tā nav tāda pandēmijas sajūta savā ziņā? Tu gatavojies, bet nav starta šāviena, nav skatītāju.
Nē, jo mēs taču spēlējam izrādes. Pandēmijā mēs priecājāmies, kad varēja būt 20% aizpildījums zālē, katrā otrajā rindā pieci skatītāji... Tagad ir daudz labāk.
Izrādei “Sievietes un vīrieši” nospēlējāt ģenerālmēģinājumu, nākamajā dienā bija jābūt pirmizrādei, un tad tieši aiztaisīja ciet teātrus.
Labi vien, ka tā bija. Šī izrāde gada laikā kļuva precīzāka. Mēs plānotās pirmizrādes laikā bijām tikai gandrīz pabeiguši otro kursu. Pa to pusotru gadu, kas bija starp plānoto un reālo pirmizrādi, mēs kļuvām par labākiem aktieriem. Līdz ar to izrāde arī ir trāpīgāka savā žanrā.
Kā tas vispār bija – no pirmā kursa sākt spēlēt uz skatuves? Man kā skatītājai izrādē “Kalpa zēna vasara. Sākums” bija sajūta, ka es nāku kā tādā skatlogā paskatīties uz tiem jaunajiem, kas sāk mācīties.
Tas varbūt nav aprakstīts izrādes anotācijā, bet tieši tāds koncepts jau tur arī bija: redzēt jaunos uztraucamies, cenšamies. Tajā ir kaut kas mazliet antropoloģisks. Tas stāsts ir arī tematiski ļoti sasaistīts ar mūsu toreizējo pieredzi – par mazo Jāni, kurš pirmo reizi atbrauc darīt lauku darbus; kā viņam nesanāk; kā viņš iemīlas pirmo reizi, viņu atraida vai viņš nav gana drosmīgs, lai atzītos mīlestībā. Tagad laiks ir pagājis, un es saprotu – diezgan ģeniāls gājiens tā izrāde bija. It kā jau tajā brīdī arī nojautu – nu, jā, baltās sienas, mēs – baltie, tīras un tukšas lapas…
Pēdējo “Kalpa zēna vasaru” mēs nospēlējām mūsu izlaiduma dienā. Kad finālā Alvis [Hermanis] uznāca, lai kā parasti noslēgtu izrādi, viņš paskatījās uz sešiem no mums, kas sēž vienā pusē, un pateica: “Esiet sveicināti!”, un tāpat uz otru pusi: “Esiet sveicināti!” Tas bija ļoti emocionāli un ļoti skaisti. Sajūta, ka esam kaut ko izdarījuši šo četru gadu laikā, un re, kur mēs esam. Bet, spēlējot šo izrādi pirmajā kursā, man vismaz nebija tāda sajūta, ka es būtu aktieris. Mans uzdevums bija līdzpārdzīvot stāstam, kuru es stāstu, un mēģināt to stāstīt tā, it kā tas rastos šeit un tagad.
Pirmā aktiera sajūta izteiktāk radās, kad mēs otrajā kursā taisījām “Bītlu jauno albumu”. Tur mēs pirmo reizi kaut ko “tēlojām” – ka man ir virtuvīte, es tur taisu tēju, dodu to draudzenei, stāstu viņai, kāda ir mana ikdiena, un lielos… Pirmo reizi mums tiešām bija rekvizīti, pa virtuves krānu tiešām tecēja ūdens! Cik man tur kas izdevās vai neizdevās, tas ir pilnīgi cits jautājums, bet tad es tiešām pirmo reizi jutos kā aktieris.
Skatījies izrādes “Kalpa zēna vasara. Sākums” ierakstu televīzijā?
Noskatījos gan, jā.
Nebija neveikli skatīties uz sevi pirmajā kursā?
Man vienmēr ir neveikli skatīties uz sevi, nenormāli.
Kāds bija iestudēšanas process izrādei “Ekspedīcija “Jāzeps””? Kāda bija sajūta par to, ka tev uzticēta galvenā loma?
Es to izjutu kā privilēģiju – tātad kāds manī ir saredzējis ko tādu, kas licis šādu lēmumu pieņemt, un viss tagad ir manās rokās. Iestudēšanas process bija ilgs, tekstu es mācījos kādu pusgadu. Un tas brīžiem bija brīnumains process. Man līdz tam nebija bijusi tik intīma pieredze ar dzeju un sevišķi Raini. Latviešu superintelektuālis radījis darbu, kurā izrakstījis ārā savu smago pieredzi un pārdzīvojumus, saskaroties ar nodevību, slavu, talantu un atriebi. Tās ir ļoti lielas tēmas, monologi, it sevišķi Jāzepa noslēguma monologs [Toms citē Jāzepa lomas tekstu no Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi"], kur ir runa par dzīvību un nāvi, par kaut ko tik fundamentālu, tik lielu. Un izrāde piedāvā apstākļus, lai beigās tos vārdus varētu izteikt kā savējos.
Vai tev bija svarīga “Spēlmaņu nakts” nominācija kā “Gada jaunajam skatuves māksliniekam” par šo lomu?
Jā, pārāk svarīga. Tā man bija pirmā nopietnā pieredze ar nominācijām un balvām par darbu, kas ir praktiski gandrīz nepastarpināts ar mani. Ir saņemtas balvas par fotogrāfijām, izstādēm vai klipiem, tie ir mani darbi, tas, protams, esmu es un manas domas, bet tomēr tur ir pastarpinājums. Es esmu šeit, un tas darbs ir tur. Bet Jāzeps – tas darbs esmu es. Ir jābūt lielākai sagatavotībai, lai spētu dzirdēt, uztvert un apstrādāt kritiku par aktierdarbiem; tā vienmēr ir daudz personiskāka.
Es tam nebiju sagatavojies un jau biju aizgājis šreijā savā galvā ar to, ka šausmīgi gaidīju to nomināciju. Tā jau bija pirmā kļūda – justies tik šausmīgi atkarīgam no tā. Kāpēc es gaidīju? Jauns mākslinieks, liela loma, un gaida savu zvaigžņu stundu. Dabūjis nomināciju, es, protams, biju ļoti pagodināts, bet tad uzreiz sākās nākamā sacensība galvā – nu, tātad atzīmējam kalendārā Smiļģa dzimšanas dienu, kad es varēšu dabūt arī balvu. Lūdzu draugiem slēgt iekšā televizoru un skatīties, kā es tūlīt celšos kājās un teikšu runu. Un tad izsauc uzvarētājus, un es ceļos kājās… lai palaistu savu kolēģi Ritvaru [Loginu] saņemt balvu. Beidzās ceremonija, pasūtīju Bolt'ā burgeri, sēdēju, ēdu un pārdzīvoju. (Smejas.) Un cik labi, ka es to balvu nedabūju! Atzinība, protams, iedod tādu turbo režīmu strādāt tālāk un veidot kaut ko jaunu, bet cik gan jaudīgs turbo var būt, ja tu pats to nevari ieslēgt neatkarīgi no kaut kādiem ārējiem apstākļiem. Motivāciju vai dzinējspēku labāk meklēt kaut kur dziļāk nekā atzinībā vai novērtējumā. Varbūt tā ir kāda tēma, kas tev ir nozīmīga, vai veltījums kādam citam, vai vienkārši kāds paša izvirzīts mērķis. Tomēr nomināciju es tiešām ļoti novērtēju, jo tas intruder jeb “svešinieka sindroms” man vēl šajā profesijā ir.
Vai jūs visi – jaunie aktierkursi – esat tādas mazas saliņas? Lielajā teātra kopā jūs esat vienā kategorijā, jo esat līdzīgos vecumos, ienācāt teātrī līdzīgā laikā. Vai tomēr ir tā individuālā sajūta arī?
Pirmām kārtām, mēs katrs esam indivīds Jaunajā Rīgas teātrī, katrs ar savu kvalitāti, katrs ar savu stulbumu. Runājot par citiem vienaudžiem un profesijas biedriem, pilnīgi tas pats. Patiesībā jau mana, Toma, sajūta ir kā tādā “Oskara” (Amerikas Kinoakadēmijas balva – L. Š.) ceremonijā – pieci cilvēki no pieciem pilnīgi atšķirīgiem projektiem. Vienalga – vienā vai dažādos vecumos, bet piecas dažādas personības. Un par mūsu kursu man arī ir tāda sajūta, ka tie ir vienpadsmit “Oskara” nominanti, katram viņa dzīve ir bijusi tā filma, par ko viņš ir nominēts šajā teātrī. Gan jau citos teātros ir tāpat.
Sanāk paskatīties, kas notiek citos teātros?
Uz Valmieru man nav sanācis aizbraukt, bet aiziet uz citiem – uz Daili vai uz neatkarīgajiem teātriem – gan. Tā ir atbildība – būt lietas kursā, kas notiek citur, lai sajustu, kādā kontekstā tu vispār spēlē, noturēt ne tikai tās izrādes kamertoni, kurā tu pats spēlē, bet saprast savu kamertoni arī Rīgas vai Latvijas teātra kultūras kontekstā. Vajadzētu biežāk, bet vispār es eju skatīties.
Tu arvien vairāk parādies dažādu mūziķu videoklipos kā režisors. Kā tas aizsākās?
No fotogrāfijas.
Bet tas jau nav gluži tas pats. Tas nozīmē – kāds tevī redzēja režisora potenciālu un uzaicināja?
Tas sākās ar fotogrāfiju. Mazliet pretenciozs piemērs, bet Pink Floyd ir albums The Dark Side of the Moon, no kura ir ļoti grūti izņemt kādu vienu dziesmu, jo tas ir veidots kā vienots plūdums, viss strādā kā veselums. Es ar savām fotogrāfijām arī darbojos sērijās, kur veidojas naratīvs; bieži vien fotogrāfijas ir izstādītas telpā, tur ir sajūta, ko es vedu cauri. Lielākas, svarīgākas fotogrāfijas, mazāk svarīgas – tā ir tāda kā vizuālā režija.
Un tad es arī pamazām sāku filmēt intervijas “Foto Kvartālam”, gribēju vizuāli interesantāk izstāstīt cilvēku stāstus. Mani tas aizrāva, un tika pamanīts, ka manis veidotajām intervijām piemīt savdabīga vizuālā kvalitāte. 2020. gadā pirmo reizi nofilmēju videoklipu grupai “Ezeri”, jo savam draugam Miķelim Putniņam biju izteicies, ka labprāt to izdarītu. Tā viņš atrada dziesmu, video tika nofilmēts, un tajā laikā mēs bijām ļoti priecīgi par rezultātu. Pēc gada mani uzaicināja grupa “Carnival Youth”, ar kuriem gājām pasaku žanrā (dziesmas “Alvas zaldātiņi” videoklipā – L.Š.). Tajā pašā gadā bija arī iespaidīga sadarbība ar Eviju Vēberi un ansi (videoklips dziesmai "Labs suns" – L.Š.), kur es varēju izmantot to ieroču arsenālu, kuru biju iemācījies, redzot, kā ar mani strādā režisori, – man izdevās pieslēgt cilvēkus aktieriski, dodot uzdevumus, ar ko viņi kadrā būtu aizņemti, lai viņiem nebūtu laika domāt par to, kā viņi izskatās. Jutos laimīgs, ka varu strādāt, apvienojot iegūtās aktiera iemaņas ar savu vizuālo izjūtu.
Vai tu gribētu būt arī teātra režisors?
Tajā ir savs vilinājums. Es Jaunajā Rīgas teātrī taisīšu mūziklu. Tā ir ideja, kas ir tikko apaugļojusies.
“Kultūrdevas” atmiņu klades videoklipā teici, ka filmas “Sēklis” filmēšana bija viens no laimīgākajiem brīžiem tavā dzīvē. Kā ir tagad, kad filma tika rādīta “Riga IFF”, kur tā saņēma arī nominācijas?
Tagad ir pagājusi tāda neliela distance, tādēļ gribētu filmu noskatīties vēlreiz, un, protams, jau ir sajūta, ka es 120 lietas varbūt darītu citādāk, kas laikam ir labi. (Smejas.) Bet tas brīdis, kad mēs to filmējām, tik un tā patiesībā pārsit visas nominācijas un pirmizrādes sajūtas. Visiem tas bija svarīgi un īpaši, un, ja tā drīkst teikt, šī sajūta jau bija norežisēta uz laukuma. Izdevās radīt tos priekšnoteikumus aktieriem un arī tehniskajai komandai, lai visi justu, ka notiek kaut kas īpašs. Līdz ar to visi bija ļoti atbildīgi.
Atceros, ka astotajā no vienpadsmit filmēšanas dienām mēs ar operatoru (Jāni Šēnbergu – L.Š.) ar velosipēdiem braucām uz filmēšanas lokāciju Pāvilostā – pludmali. Tuvojās saulriets, un viņš teica: "Bāc, Tom, šis tūlīt beigsies. Tu saproti – mēs šobrīd esam paradīzē, šobrīd ir tā paradīze". Tā negadās bieži, ka tu pamani paradīzi tajā brīdī, kamēr tu vēl tajā atrodies. Ir vieglāk to ieraudzīt atskatoties. Un “Sēkļa” filmēšanā mēs paradīzi pamanījām brīdī, kad vēl tur bijām. Līdz ar to manas domas par to, ka tas bija laimīgākais brīdis, nav mainījušās.
Kā ir sastrādāties ar kursabiedriem projektā, kur tu vienlaikus esi gan režisors, gan aktieris...
...gan kolēģis, kursabiedrs.
Tieši tā. Un, cik es saprotu, jūs paši sarakstījāt savas lomas?
Jā. Bet kā bija sastrādāties? Tas bija pavisam organiski. Cik esmu dzirdējis, tas, ka esat bijuši kursabiedri, nav priekšnoteikums, ka varēsiet veiksmīgi sastrādāties, kad kāds no jums kļūs par režisoru, bet, filmējot “Sēkli”, tā notika. Man šķiet, ka lomu sadale tieši tajā, kas mēs katrs esam šajā projektā, bija ļoti organiska. Es vienlaikus esmu gan kolēģis, kurš arī viņu priekšā mēģina savas etīdes filmai un gaida komentārus, un tajā pašā laikā gala vārds par to, kas tiek iekļauts vai darīts, ir man. Un man liekas, ka viscaur valdīja ļoti dziļa, profesionāla savstarpēja cieņa, jo mēs pazīstam ne tikai cits citu, bet arī mūsu stiprās un vājās puses un cienām cits citu kā aktierus.
Man, protams, palīdzēja tas, ka es zināju, kā tas apmēram izskatīsies un kāda būs filmas sajūta; kāda būs mūzika, ko mēs izmantosim; kas būs komponists, kurš darbosies ar šo. Līdz ar to es domāju, ka tas arī pārējiem radīja drošības sajūtu.
Vai tev ir vēl kādi plāni kino jomā?
Es zinu, ka tā nav mana pēdējā filma, bet tas arī ir viss, ko es zinu. Tādi mākslas projekti – foto, mūzikas klipi, pat filma – ir atnākuši pie manis. Nav parasti tā, ka sēžu un trinos, nezinot, ko iesākt. Arī šobrīd esmu ļoti atvērts jebkam, kas nāks, sevišķi aktieriski.
Jūs tikāt gatavoti izteikti kā JRT kurss. Ir iespējams, ka jūs nākotnē sadarbosieties ar citiem režisoriem, citiem teātriem?
Zinu, ka daži mani kursabiedri jau šobrīd vismaz plāno iesaistīties tādu režisoru darbos, kuri nav šim teātrim piesaistīti. Īstenībā mums visas durvis ir vaļā. Protams, ka mūsu primārā skatuve un grafiks ir pakārtots Jaunajam Rīgas teātrim, bet tas, ko mēs darām ar pārpalikušo laiku, ir mūsu pārziņā.
Jūs četrus gadus bijāt diezgan noslēgti. Mēs kā skatītāji īsti nezinājām, kas jūs esat, jūs nekur citur neparādījāties. Kāda bija sajūta pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas?
Tā noslēgtā, hermētiskā vide bija nosacīta. Tā visi raudzījās uz mums. Patiesībā vienīgais uzstādījums bija tāds, ka mēs nesniedzām intervijas, bet filmēties filmās un pat seriālos mēs drīkstējām. Mēs varbūt bijām tādi īpaši izvēlīgi, bet mēs to darījām – gandrīz visi bijām nofilmējušies vismaz īsfilmā. Līdz ar to sajūta, ka pēkšņi ar izlaidumu kaut kas diži mainījās, nebija. Pirmais pārsteigums bija interviju piedāvājumi, bet citādāk – viss tā pakāpeniski un dabīgi mainījās. Nebija tā, ka pēkšņi atvērās durvis un pa tām lauzās iekšā kaut kādas matērijas.
Šī sanāk pirmā pilnā sezona teātrī, kad nav jādomā gan par studijām, gan par to, ka ir jāspēlē kādā izrādē, bet šobrīd ir tikai izrāžu process.
Šī ir pirmā normālās slodzes sezona. Iepriekšējās bija daudz grūtākas – apvienot izrādes, naudas pelnīšanu un studijas, bija ļoti izaicinoša un nopietna slodze. Šajā sezonā jutos kā cilvēks, kurš var arī drusku atpūsties un ieturēt veselīgu distanci, jo visa diennakts nav jāpavada teātrī. Kopējais noskaņojums par mūsu slodzi ir ļoti pozitīvs. Un tajā brīdi arī nav žēl atdoties un veltīties vairāk, ja tevi ciena kā cilvēku ar izsmeļamu enerģijas daudzumu.
Pirms jums ir JRT aktieru zelta paaudze, bet pēc kāda laika jūs būsiet tas pamats, uz kura balstīsies viss repertuārs. Vai tev ir bijušas kādas pārdomas par nākotni tieši JRT kontekstā?
Tikai tādā, ka redzēt, kādi ir kvalitātes standarti mūsu teātrī. Tā ir atbildība pret šo aktierisko tradīciju, kas te pastāv. Esmu pārliecināts, ka tas, ka mums būs jānes repertuāra smagums, būs garš pārejas process, kur aizvien vairāk un vairāk uzdevumu tiks uzticēti mums. Es domāju, ka mēs pat nepamanīsim to brīdi, kad tas jau notiks, tāpēc es par to nebaidos. Lielāka atbildība iekurbulē manu motoru, dzinēju. Jo lielāka atbildība, jo vairāk spēka. Vismaz es tā jūtos, tāpēc nopietna atbildība ir turēt aktierisko autoru kvalitāti, kuras precedentu ir uzstādījuši mūsu lielie aktieri.
Arī skatītājs kļūst prasīgs, zinot, ka pirms jums un vēl joprojām kopā ar jums spēlē šie lielie vārdi.
Jā, tas ir baigi labi. Vienmēr ir izdevīgi spēlēt ar aktieri, kurš ir labāks par tevi. Piemēram, profesionālajiem stand-up komiķiem mēdz būt dilemma – cik izdevīgi ir izvēlēties iesildītāju, kurš noraus zālei jumtu un varbūt pat būs smieklīgāks par tevi. Bet vienmēr ir labi ņemt tādu, kurš ir labāks, nevis sliktāks par tevi. Tāpēc tas, ka mums ir tādi skatuves partneri kā Jaunā Rīgas teātra lielie aktieri, ir tikai un vienīgi labāk mums pašiem. Mēs paši kļūstam par labākiem aktieriem. Piemēram, ja tev skatuves partnere ir Guna Zariņa, kura nopietni jautā: “Ko tu esi izdarījis?”, un tu redzi, ka viņa skatās un gaida atbildi, tad labāk tajā brīdī arī patiešām atbildēt, nevis sākt koķetēt ar publiku. Bet, ja tavs partneris koķetē ar profesiju, tad arī tu vari sākt spēlēt līdzi falšumu, tāpēc ir ļoti labi, ka ir zelta paaudze.
Ir bijuši kādi kuriozi uz skatuves? Jūs cits citu mēģināt izjokot?
Sabīne [Tīkmane] regulāri smērē rokās vazelīnu. Kad mēs izaicinām otru uz skatuves, tā ir vairāk kā tāda spēle, nevis tā ļauni – “nu, kā tu atspēlēsi šo?”. Bet tādā gaumīgā dozā.
Tas neizsit no līdzsvara?
Ja tavs skatuves partneris pēkšņi izsakās citādākā intonācijā vai reaģē citādāk, tad tie ir ļoti aizraujoši brīži, jo rezultāts ir dzīvs. Uz skatuves a priori nevajadzētu būt līdzsvarā.
Ar ko tev paliks atmiņā studiju process?
Mēs pieredzējām tādu paātrinātu personības nobriešanu. Jūs redzējāt, kā mēs tiešām ar katru gadu kļūstam par drusku citādākiem cilvēkiem. Sākām kā skolēni, beidzām kā “profesionāļi”, kuriem vēl ļoti daudz jāaug. Man palicis prātā, ka katrs nākamais studiju gads ļoti atšķīrās no iepriekšējā, arī attiecības ar kursabiedriem un tas, kā cits citu uztvērām, mainījās.
Bet pandēmijas laiks, protams, bija sevišķs. Pēkšņi bija brīvs mēnesis, kurā nebija neaptveramas slodzes, bet mēs nevarējām saprast, vai visi nomirsim. Kad mēs sākām mēģināt Šekspīru, kaut kādas etīdes mēģinājām ārā, un tie bija tādi brīži, kurus varētu saglabāt kā tādā ģimenes albumā. Bet tie ir tādi mazi brīži, kas mums ir nozīmīgi, kuri paliks atmiņā.
Bija tāda pati sajūta kā skolā, tu vienmēr domā – pirmajā septembrī es būšu pilnīgi citādāks nekā līdz šim. Ar katru gadu mums katram arī atbildība kļuva aizvien lielāka, līdz ar to mēs sevi vairs neredzam kā “X-Faktorā”, kur katram jākaro par savu vietu.
Vai ir kādi profesionāļi, ar kuriem tu gribētu sadarboties teātra vai kino vidē? Vai ir kāda loma, kuru gribētu nospēlēt?
Es gribētu nospēlēt kaut ko pavisam tumšu. Pilnīgi nopietni, bet laikam vairāk tieši kino. Es baigi jūtu to aktieri, kurš spēlē Netflix seriālā par Džefriju Dāmeru (Dahmer – Monster: The Jeffrey Dahmer Story – L.Š.). Tur es pagaidām arī apstāšos, bet tādus svešiniekus es kaut kā ļoti, ļoti jūtu.
Ko jums deva “Aģentūra” (JRT daudzsēriju mākslas filma – L.Š.)?
Lielai daļai mums tā bija tāda pirmā kino pieredze, vismaz man. Mēs paši bijām atbildīgi par lomas lielumu, kas mums tika piešķirta. Pašiem bija jāizdomā, ko mēs gribētu spēlēt, un tad tas vai nu tika akceptēts, vai netika, bet lomas tika izcīnītas, tāpēc tas arī savā ziņā bija mācību uzdevums. Vasara, kad filmējām “Aģentūru”, man arī ir viena no skaistākajām studiju laika atmiņām.
Vai tu lasi recenzijas, interesējies, ko raksta kritiķi?
Kopumā lasu recenzijas, jā. Varbūt ne drudžaini, bet sekoju līdzi. Man liekas, ka tā mēdz iedot kaut kādu viedokļu mediānu. Ja, piemēram, uzraksta: “Toms varēja būt, varēja nebūt; nepalika prātā”, tas var būt rosinošāk, nekā ja pateiktu: “Toms bija labs.”
Ko tu novēli sev nākotnes perspektīvā?
Drosmi. Reizēm man pietrūkst drosmes iziet ārā no mājas pastaigāties. Baidos, ka varētu būt garlaicīga pastaiga. Vai ka nevarēšu izlemt, kur iet, jo it kā visur jau ir būts. Bet kaut kā tieši visgarlaicīgākās un neveiklākās pastaigas atceros tā vissiltāk. Un reizēm sanāk vēl kādu satikt un paiet kādu brīdi kopā. Nekādu dzīves līdzsvaru es tāpat neatradīšu.
Rakstīt atsauksmi