Viens pret vienu ar lelli
Festivāls “Tallinn Treff” [1] 2023. gada maijā pulcēja skatītājus un teatrāļus, kurus interesē tas plašo iespēju pilnais un grūti definējamais lauks, ko apzīmē kā vizuālā teātra mākslu.
Par vizualitāti kā spēcīgu instrumentu liek runāt ne tikai aktīvā performanču mākslas kustība, laikmetīgā deja un kamerstila formas. Iespaidīgie iestudējumi lielajās telpās, kā, piemēram, Dailes teātrī (“Ļoti labas minūtes”), Latvijas Nacionālajā teātrī (“Ferdinands un Luīze”) un Rīgas cirkā (“Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”) aicina piedzīvot tieši vizuāli baudāmus notikumus. Igauņi šajā virzienā lūkojas sen – pirms sešiem gadiem festivāls “Treff” ieguva tagadējo formātu, un tā mākslinieciskais vadītājs Leino Rei veiksmīgi sadarbojas ar citiem šī žanra Eiropas festivāliem.
Kad festivālā viesojos 2019. gadā, plašā ārzemju trupu pārstāvniecība un menedžments radīja mērķtiecīgas enerģijas piepildītu iespaidu. Paralēli izrādēm notika seminārs, meistarklases, darbnīcas skatītājiem, un arī šogad bija iespēja apmeklēt vairākus, pat četrus vai piecus pasākumus dienas laikā. Festivāla intensīvā programma ritēja dažādās vietās – ne vien teātrī, bet arī KUMU mākslas muzejā, Kanuti Gildi zālē vecpilsētā, industriālās mākslas centrā Telliskivi rajonā. No visurienes redzamās Tallinas torņu augstākās smailes ļāva ģeogrāfiski orientēties, nosakot virzienu un neļaujot apmaldīties ieliņu labirintos un nenozīmīgos sānceļos. Izcelt pašu svarīgāko, lai virsotnes rāda kursu – šādas līdzības var vilkt arī ar festivāla saturu, jo tā veidotāji izraugās labāko no labākā, vēlreiz apliecinot igauņu principiālo tieksmi uz izcilību, lai nepaliktu provinciālā nomalē.
No Eiropas lielākā leļļu teātra festivāla Šarlevillas [2] uz “Treff 2023” bija atceļojusi iespaidīgā izrāde “Kaija” (Chayka, Belova-Iacobelli kompānija, Beļģija/ Čīle). Viena no slavenākajām Apvienotās Karalistes fiziskā teātra trupām – teātra kompānija Gecko (Lielbritānija) – sniedza meistarklasi Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas maģistratūras programmā (MA in Contemporary Physical Performance Making), iepazīstinot par savu unikālo metodi, tai skaitā ar izrāžu tapšanas vidējo ilgumu, proti, četri gadi. Daži no šīgada “Treff” māksliniekiem, kuri kopumā pārstāvēja trīspadsmit teātra apvienības no Vācijas, Itālijas, Dānijas, Beļģijas, Nīderlandes, Izraēlas, Anglijas un Slovēnijas, pazīstami arī Latvijas publikai pēc viesizrādēm Rīgā. Tāda ir Paolo Nani trupa ar kārtējo asprātīgo klaunādi “Dzīves mazie brīnumi” (Little Miracles of Life, režisors Frede Gulbrandsens) un Dudas Paivas kompānija ar cilvēka – lelles dubultportretu “Brūss Marija” (Bruce Marie, Paivas koncepts, režisors Nevils Tranters, dramaturgs Kims Koimans un plaša radošā komanda).
Akadēmijā uzstājās arī lietuviešu neatkarīgā teātra Kosmos theatre LAB dibinātājs un režisors, Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas lektors Žilvins Vingelis (Žilvinas Vingelis). Viņa lekcija – diskusija “Vizuālais teātris un attēla pavērsiens: attēli, kas sāk domāt” savā ziņā turpināja “Treff 2019” teorētisko semināru. Šoreiz Vingelis uzsvēra domu par teksta vēstījuma aizvietojumu ar cita veida komponentiem – viņaprāt, mijiedarbība starp tiem paver jaunas izteiksmes iespējas un pārkāpj līdz šim zināmās robežas. Starp teorētiskiem punktiem un praktiskiem piemēriem Vingelis atsaucās uz aktuālām tendencēm, tostarp uz Igaunijas festivālā Baltoscandal, kur pagājušajā gadā piedalījās apvienība Rimini Protokoll ar Stefana Kegi projektu “Nezināmā ieleja”(Uncanny Valley). Savukārt igauņu pētniece Madli Pesti jēdzienu “vizuālais teātris” definēja [3] kā dažādu izteiksmes līdzekļu “kausēšanas katlu”, kur sastopas teātris (runa, spēle, deja, lelles), vizuālā māksla (zīmēšana, tēlniecība, interjera dizains, gaismas dizains, objektu māksla, arhitektūra), tehnoloģijas (video, animācija, projekcijas) un fiziskums (žestu valoda, visa veida kustības, horeogrāfija, mīmika).
Partnerībā ar “domājošu” lelli
Raksturot “Treff 2023” kopīgās tendences pēc redzētajām deviņām izrādēm ir grūti – katra no tām atšķiras formas ziņā un nepakļaujas žanra rāmjiem. Individuālā attieksme, kas raksturīga autorteātrim, piešķir katrai izrādei unikālu, netiražējamu dabu. Zīmīgi, ka “Treff” programmā iekļautajos skatuves darbos gandrīz nebija videoprojekciju, dominēja mākslinieku emocionālā mijiedarbība publikas klātbūtnē, padarot katru notikumu īpašu.
Iespaidīgākie šķita darbi ar oriģinālu savijumu starp saturu, formu un izpildītāja personību. Starp performancēm, kur dominē asprātīga tehniska paņēmiena demonstrējums, izcēlās tās, kas reflektē par sarežģītām sociālām un psiholoģiskām tēmām. Starp “Treff” augstākiem punktiem gribu minēt Dudas Paivas iestudējumu “Brūss Marija” (Bruce Marie) ar sarežģītu, bet skatīšanās brīdī vieglu uztveramu lelles-cilvēka saspēli. Kā zināms, Paivas [4] vizuāli iespaidīgo iestudējumu firmas zīme ir grotesku putuplasta skulptūru izmantošana un īpaša horeogrāfija. Šoreiz izrāde risina mākslīgā intelekta tēmu – kas būtu, ja galvā implantētu mikroshēmu, kas cilvēkiem ļautu pārvarēt visus ķermeņa fiziskos ierobežojumus? Sižets, patapināts no fantastikas žanra, izrādes centrā liek divdzimumu iemiesojumu ar dubultu vārdu Brūss/Marija, kurš strādā par sētnieku kādā mākslīgā intelekta čipošanas laboratorijā. Vienā no dzīvnieku izmēģinājumu krātiņiem mitinās arī eksperimentiem pakļauts pērtiķis Mafins, kurš pamazām kļūst par galvenā varoņa sirdsdraugu. Pretstatā sašķeltajai personībai ar tās pretrunīgumu, šaubām, nedrošību, pērtiķis (unikāla ir lelles “sejas” izteiksme) dialogā demonstrē vairāk pašcieņas un gudrības nekā cilvēks. Aktieris atveido abus Brūsa/Marijas veidolus, arī pērtiķi – lelli. Būtnes tehniski ir savienotas, un lelle aktiera rokās šķiet gluži kā dzīva. Izrāde iedarbojās emocionālā, vārdos neaprakstāmā veidā, un nobeiguma ainā lielākā auditorijas daļa atsaucās aicinājumam nākt uz skatuves un personiski “sasveicināties” ar lelli, kas līdzīgi bērnam “sēdēja” aktiera klēpī. Arī jēdzieniski izrāde, aicinot saglabāt dzīvo izjūtu dabu, brīdina par transhumānisma iespējamo apdraudējumu.
Transformācijas un spēles
Projekcijas ar attēliem, kuros nav neviena cilvēka, projektā “Bābele” (Babel) demonstrēja Stīvs Salembjē (LOD teātris, Beļģija). Tās rāda 21. gadsimta dehumanizēto pasauli ar lielpilsētas arhitektūras industriālajiem modeļiem, kas saskaņā ar autora ieceri kā bezgalīgas dzelzsbetona un stikla konstrukcijas apļo videokameru priekšā uz īpašām ripām. Skan arī mūzikas grupas ZONDERWERK sapņainās skaņu ainavas. Aktiera, režisora un arhitekta Salembjē performance bija vienīgais darbs uz ekrāniem, kas atšķīrās no visiem citiem ar racionālu pieeju idejas atklāsmē.
Viena no nedaudzajām bērniem adresētajām izrādēm bija Slovēnijas Mariboras leļļu teātra vispārzināmā “Pinokio” sižeta adaptācija. Tā izcēlās ar precīzu kamerstila formāta koncepciju un minimāliem izteiksmes līdzekļiem aktiera Mihas Bezeljaka spēlē. Viņa rokas skatītāju acu priekšā burtiski darināja koka lelli no materiāliem un ar instrumentiem, kas savietoti divās atvilktnēs. Nolasāmā ideja par radošu darbošanos kā veidu, kurā mēs katrs “būvējam” pats sevi, izskatījās dzīvīga un uzrunājoša, – uzsvars likts uz Pinokio kļūdīšanās un kļūdu labošanas ceļu.
Pieradināt lelli
Visvairāk dramatiskā teātra žanram atbilda Belovas-Iakobelli (Beļģija/Čīle) trupas “Kaija” (Chayka) – leļļu – objektu teātra tehnikā veidotā izrāde pēc Antona Čehova lugas motīviem. Monoizrādes izpildītāja bija čīliešu aktrise Tita Iacobelli kopā ar krievu izcelsmes leļļu mākslinieci Natašu Belovu. Vienlaikus ritēja divi sižeti – paralēli ar Čehova tēlu attiecībām starp Arkadinu un viņas dēlu Kostju, rakstnieku Trigorinu, jauno aktrisi Ņinu Zarečnaju risinājās vēl otrs stāsts starp novecojošu aktrisi un kalpotāju, kas mudina viņu nospēlēt mūža pēdējo lomu. Lieliskais dialogs starp cilvēka auguma lelli un aktrisi bija pārliecinoši izpildīts, pārslēdzoties no viena sižeta līmeņa uz otru. Katra izspēlētā sekunde bija iestudēta ar apbrīnojamu precizitāti. Šķietami sarežģītais saturs paradoksāli tomēr bija viegli uztverams, atklājot ideju par mākslinieka jūtīgo radošo garu, kas nenoveco. Izrāde kopš 2018. gada saņēmusi starptautisku atzinību festivālos Čīlē (Círculo de Críticos de Arte de Chile), Beļģijā (Maeterlinck Prize of the Critics of Belgium), Polijā (International Festival of Bieslko Biala).
Ir vērts sekot festivālam “Tallinn Treff”, kas paplašina priekšstatus par leļļu – objektu iespējām teātrī. Šīgada programmā nebija latviešu un lietuviešu izrāžu, tomēr starp viesiem un apmeklētājiem bija arī daudz latviešu teatrāļu. Tallinas festivāls nodod stafeti nākamajā gadā Lietuvā paredzētajai Baltijas Vizuālā teātra skatei (Baltic Visual Theatre Showcase) [5], kur plānotas tieši Baltijas valstu izrādes ar mazāku teksta dominanti. Uz sadarbības piedāvājumiem tiks aicināti ārzemju producenti. Globālai auditorijai vieglāk saprotamais vizuālais teātris ir savdabīgs importa – eksporta tilts starp Baltijas valstu teātriem un starptautisku auditoriju.
Rakstīt atsauksmi