Visa pasaule – figūras
Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.
"Figūras" – vizuāli skanīga, figurāli figūrīga izrāde ar triku elementiem. Norises vieta – Valmiermuižas parks. Režisore Liena Šmukste, komponists Mikus Frišfelds, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Berta Vilipsone, izpildproducente Ilze Liepa (Cēsu Mazais teātris). Lomās: Sandija Dovgāne, Artis Jančevskis.
Lienu Šmuksti telefona zvanā sastopu pirmdienas rītā pie jūras; viņa ir nenogurdināma, pozitīvas enerģijas un ideju pilna, un šobrīd, īsi pirms Valmieras Vasaras teātra festivāla, atrodas nometnē bērniem ar īpašām vajadzībām.
Signija Joce: Varam iesākt ar vispārīgu, bet ļoti nozīmīgu jautājumu – kā dzima ideja izrādei “Figūras”?
Liena Šmukste: Šī ideja īstenībā dzima diezgan ātri, jo es pagājušajā gadā piedalījos Bērnu un jauniešu teātra institūtā, ko Valmieras Vasaras teātra festivāla ietvaros veido Jānis Znotiņš, un tur bija dažādi labi padomdevēji. Ziemā Jānis Znotiņš zvanīja un prasīja, vai es negribu veidot izrādi, un es uzreiz teicu, ka gribu! (Smejas.) Bet es vēl nezināju, ko. Tad viņš man deva nedēļu vai divas apdomāt ideju, un pa to mazo laika sprīdi es vienkārši intensīvi domāju.
Viņš man piedāvāja arī konkrēto vecuma grupu – trīs līdz piecus gadus veci bērni. Toreiz institūtā mums bija pasniedzēja Diāna Zande, kura stāstīja par to vecuma posmu. Es galvā tinu atpakaļ viņas lekciju un domāju, ko es varu darīt tādu, kas ir paredzēts tieši tam vecumam. Ienāca prātā figūras, tāpēc ka viņi tajā vecumā, arī no savas meitas atceroties, bērnudārzā mācās gan krāsas, gan figūras, gan skaitļus, un tāpēc man likās – figūras ir tāda laba lieta. Primārā doma bija par pamatlietām, ko bērni tajā vecumā apgūst un mācās.
Kāda ir tava pieredze, veidojot izrādes bērnu auditorijai?
Man Cēsu Mazajā teātrī ir izrādes arī vēl mazākiem bērniem! Viena, kas paredzēta no sešu mēnešu līdz trīs gadu vecumam, – “Ūdens ceļš”, otra izrāde – “Gadalaiki” – ir trīs līdz piecus gadus veciem bērniem, bet var nākt arī mazāki.
Šīs izrādes kontekstā – kas ir tas, ko ar izrādi vēlies pateikt, parādīt, sniegt norādītajai auditorijai – bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem – un varbūt ne tikai viņiem, bet arī viņu vecākiem?
Tāda lielā ideja, ko gribu viņiem sniegt, nav vēl baigi izkristalizējusies, drīzāk – var forši pavadīt laiku, kopā mācoties un baudot. Mācīšanās var būt arī interaktīva un jautra reizē; tas nav tikai tā, ka tu sēdi krēslā un tev rāda: “Tas ir trijstūris – un, nu, jā, tas ir trijstūris.” (Smejas.) Bet var kopā varbūt citādākā veidā apgūt kaut kādas lietas.
Tā jau izklausās pēc diezgan spēcīgas un skaidras domas, laba vēstījuma!
Jā, tad labi! (Smejas.)
Izrādei ir interesanti raksturots formāts – vizuāli skanīga, figurāli figūrīga izrāde ar triku elementiem. Pastāsti, lūdzu, par šo formu!
Tas arī gadījās nejauši, saliekot kopā režijas pamatizteiksmes līdzekļus. Mums būs kartona figūras, Mikus Frišfelda mūzika, un vēl man ir iecere izmantot līdzsvara lentes, pa kurām var staigāt aktieri. Tad, saliekot šos trīs komponentus kopā, radās tāds sauklis. Kā Jānis Znotiņš teica, izrādei ir jātop divās nedēļās. Tad nu mēs tajās divās nedēļās redzēsim, kas taps. Un tas arī man īstenībā ir izaicinājums – vai divās nedēļās var uztaisīt izrādi. Nu, galvā jau izrāde top krietni ātrāk... Bet fiziski – divās nedēļās.
Kādu Valmieras pilsētvides vietu izvēlējies savai izrādei, un kādēļ tieši to?
Mums būs Valmiermuižas parks. Veidojot izrādi pilsētvidē, man likās, ka pirmajā reizē vajag maliņā, lai pašiem ir mierīgāks prāts. Pagājušajā gadā Bērnu un jauniešu teātra institūtā mēs arī strādājām Valmiermuižā. Staigājot pa parku, man tas likās tik brīnišķīgs, sens, ar tādu vēsturi – un ka tur tā sajūta šķiet tāda… ja ne karaliska, tad gruntīga. Man likās – kāpēc neizmantot to, kas jau ir radīts pirms vairāk simts gadiem? Un tajā simtgadīgajā vietā radīt kaut ko jaunu!
Ko tev nozīmē Valmieras Vasaras teātra festivāls un dalība tajā?
Man šķiet brīnišķīgi, ka šāds festivāls mums Latvijā vispār ir, ka tas lielākoties ir mūsu festivāls, Latvijas festivāls, reizēm ar dažiem pieaicinātiem ārzemju māksliniekiem. Tas ir forši, ka viņi katru gadu arī maina formātu – vienu gadu festivāls ir pieaugušajiem, nākamo – bērniem. Man šķiet, ka Latvijā bērnu kultūras norises teātra formātā ir ļoti maz, lai gan varēja būt! Ja paskatās uz kaimiņiem mums blakus, tur ir gan leļļu teātra, gan dažādi citi festivāli bērniem.
Un vēl ir brīnišķīgi, ka tas ir ārpus Rīgas. Rīgā viss ir daudz, daudz sakoncentrētāk nekā citur. Un tad mēs, tie, kas ir rīdzinieki, varam aizbraukt padzīvot uz citu pilsētu. Citur padarīt kaut ko jaunu. Es ļoti, ļoti priecājos. Līdz šim festivālā biju kā skatītājs, nekad nepiedalījos, vienmēr klusībā cerēju un nezināju, kā tikt tādā festivālā. (Smejas.) Beidzot mans sapnis ir piepildījies – redzēs, kā nu izvērtīsies. Arī mums, pieaugušajiem cilvēkiem, ir dažādi sapņi, kurus piepildīt!
Rakstīt atsauksmi