Mudžināšanās bez robežām
Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.
“Visi skaitās” – skaitāma un skatāma mudžizrāde visai ģimenei. Norises vieta – Valmiera, Beātes ielas 21 pagalms. Režija, horeogrāfija Kristīne Brīniņa, dramaturģija Klāvs Mellis, Kristīne Brīniņa, mūzika Maksims Šenteļevs, māksliniece Līga Zepa. Lomās: Melānija Linda Graumane, Arturs Muskars, Oskars Moore, Artūrs Čukurs, Klinta Reinholde, Valmieras iedzīvotāji.
Luīze Šnore: Valmieras Vasaras teātra festivāla mājaslapā norādīts, ka izrāde “Visi skaitās” top, iedvesmojoties no Kristinas Rūšiftes grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Kā radās izrādes ideja?
Kristīne Brīniņa: Izrādes ideja radās pirms vairākiem gadiem, kad lasīju meitai ģimenes drauga uzdāvināto grāmatiņu “Visi skaitās”. Lasot sajūsminājos par brīnišķīgajām ilustrācijām, kuras papildināja asprātīgie teksti. Kopumā grāmata šķita ļoti ritmiska un horeogrāfiska, kas uzvedināja uz domu, ka tā varētu būt labs atspēriens kustīgai izrādei bērniem un arī pieaugušajiem. Pašas rakstnieces Kristinas Rūšiftes veidoto ilustrāciju krāsainība, rotaļība un detektīva žanra pieskaņa noteikti piesaista bērnu uzmanību, bet no tēmu un sabiedrisko ainavu viedokļa tieši teksti ļoti trāpa pieaugušajam lasītājam. Esmu priecīga, ka ideja sagaidīja savu brīdi un Valmieras Vasaras teātra festivālā pārtaps par izrādi. Izrādi “Visi skaitās” varēs redzēt arī Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā, kas norisināsies oktobrī.
Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz raksturojumam “mudžizrāde”!
Līga Zepa: Domājot par vizuālo tēlu, ļoti organiski atnāca vārds “mudžestētika”. Tā ir estētika, kurā virpuļo un mainās dažādi vizuālā teātra paņēmieni. Vienā brīdī vienkārša kartona kaste kļūst par orķestra mūzikas instrumentu, bet jau nākamajā tā var kļūt par, piemēram, kostīmu. Mudžestētikā nav robežu. Tās galvenais uzdevums ir pulsēt un nepārtraukti mainīties, lai palīdzētu aktieriem radīt sajūtu par izrādes spēles telpu. Viss mudž un mainās. Vienai lietai nekad nav tikai viena nozīme.
Kristīne: Jā, tieši šī “mudžināšanās”, kurā viss notiek vienlaikus – dzīves stāsti noris paralēli: satiekoties, mijiedarbojoties. Tas prasa vērību starp visiem notikumiem pamanīt vienu stāstu. Ir dažādas sadzīviskas sakritības – izrādes teksts sakrīt ar nejaušā garāmgājēja parādīšanos. Brīžiem grūti nodalīt, kas ir iestudēts, kas ne. Kristina Rūšifte strādā mudžgrāmatu žanrā, tādēļ, iedvesmojoties no viņas estētikas, šis apzīmējums ir pārnests izrādē. Ja grāmatu ir iespējams pārlapot vēl un vēl, atrodot jaunas detaļas, uzkavējoties pie kādas lapaspuses, tad ar izrādi ir citādāk. Izrāde ir mirklis, kurā papildus priekšplāna notikumiem katrs ieraudzīs citas detaļas.
Kādu vēstījumu cerat nodot jaunākajiem skatītājiem un ko – atgādināt viņu vecākiem?
Līga: Vēlētos nodot sajūtu par spēlēties prieka brīvību. Sajūtu, kas iedvesmo kļūt, par ko vien vēlies, un darīt visu, kas ienāk prātā.
Kristīne: Jā, piekrītu Līgai. Un iedrošinājums lieliem un maziem, ka neatkarīgi no tā, kas un kāds tu esi, tu skaities – tu esi iekļauts kopējā sabiedrības skaitā. Jā, tas ir par viena starp daudziem ieraudzīšanu, saklausīšanu un pieņemšanu.
Izrādei esat izvēlējušies vienu no Valmieras pagalmiem un iesaistīsiet arī apkārtējos iedzīvotājus. Kā jūs raksturotu vietas un pieejas izvēli?
Līga: Ir sajūta, ka vieta izvēlējās mūs vairāk nekā mēs vietu. Tiešām tik vienkārši – ienācām pagalmā, un bija pārliecība, ka šis ir īstais pagalms. No tehniskā viedokļa pagalmam ir ļoti pateicīga panorāma. Tas viegli sadalās trīs plānos, kas ļauj radīt daudzveidīgākas mizanscēnas un rotaļāties ar lielāku atvēzienu.
Kristīne: Bija ļoti skaidra vīzija, kādai vietai ir jābūt – lai ir cilvēku klātbūtne, dzīvojamās mājas, tāpat arī, lai ir publiskās vietas, kurās dažādi cilvēki nāk un iet. Mums paveicās, ka izdevās ļoti ātri atrast vietu. Tā bija viena diena, kad ieradāmies Valmierā. Jau iepriekšējos gados pagalms bija noskatīts kā potenciāla vieta izrādes notikumam. Tādēļ devāmies atmiņas vadītajā virzienā, un tur nu tas bija – precīzi atbilstošs vēlamajiem kritērijiem. Tajā pašā dienā devāmies uz Siguldu noskatīt līdzīgu vietu, un arī tur pagalms, kas ir salīdzinoši pietuvināts izvēlētajai Valmieras vietai, tika atrasts ļoti ātri. No pieejamības viedokļa abi pagalmi atrodas tuvu centram, tie ir pieejami apmeklētājiem ar kustību traucējumiem, kā arī tuvumā ir iespēja atstāt mašīnu. Šķiet, ka vide ir gana iekļaujoša. Vienīgais, pie kā skatītājiem īpaši vajadzētu piedomāt, ir lietussargi vai saules krēmi – atkarīgs no laika apstākļiem. Sēdvietām nojumes nebūs.
Valmieras Vasaras teātra festivālā piedalāties jau vairākus gadus. Ko jums nozīmē dalība šajā teātra notikumā?
Līga: Tas man nozīmē svētkus. Svētkus, kuros varam pavadīt dienas, nepārtraukti spēlējoties ar dažādām teātra idejām, un svinēt dzīvi pēc būtības – reizēm pat līdz rīta gaismai. Tā ir svinīga svētku sajūta trīs nedēļu garumā. Tas ir festivāls.
(Kristīne piekrītoši māj ar galvu.)
Rakstīt atsauksmi