Ceļā uz vēl nezināmo un neatklāto
Augusta sākums Latvijas teātra skatītāju un profesionāļu plānotājos jau ierasti ir atzīmēts kā Valmieras Vasaras teātra festivāla norises laiks. Arī šovasar, no 4. līdz 6. augustam, Valmieras pilsētvide kļūs par satikšanās vietu teātrmīļiem. Kroders.lv, tuvojoties festivālam, ekspresintervijās ar Valmieras Vasaras teātra festivāla māksliniekiem piedāvā iepazīties ar šogad topošajiem jauniestudējumiem.
"Ceļā" – dejas pielieti jauno horeogrāfu darbi. Norises vieta: Valmiera, Kr.Valdemāra 1, zāliens pie Sv.Sīmaņa baznīcas un Valmieras teātra kases pagaidu mājvieta. Horeogrāfi Poļina Filippova, Imants Ilgažs, Anna Marija Puķe, Mārīte Supe, Anastasija Čornaja. Izpildītāji: Anna Marija Puķe, Lauris Limbergs, Lelde Kuzņecova, Mārīte Supe, Poļina Filippova, Sintija Skrabe, Rūdis Vilsons. Izpildproducente: Linda Krūmiņa.
Festivāla programmai pēdējā brīdī pievienojies iestudējums ”Ceļā” – dejas pielieti piecu jauno horeogrāfu darbi, kas tapuši otrā studiju gada beigās. Uz īsām sarunām izdevās notvert trīs horeogrāfes – Poļinu Filippovu, Annu Mariju Puķi un Mārīti Supi. Mākslinieces šobrīd studē Latvijas Kultūras akadēmijā, laikmetīgās dejas bakalaura programmā, un ar nepacietību gaida festivālu un iespēju satikt jaunus skatītājus.
Signija Joce: Kā dzima ideja jūsu darbam, un ko jūs ar to vēlaties pateikt skatītājiem?
Poļina Filippova, darbs “Signāls SOS”: Tas ir darbs par mūsu dzīvi akadēmijā. Par to, kā es to redzu, par problēmām, kam mēs ejam cauri, jo es bieži sastopos ar tādu situāciju – man gribas parunāties ar kādu par to, kas notiek akadēmijas četrās sienās, bet tie, kas tam nav gājuši cauri, nevar to tā pilnīgi saprast un iedomāties. Līdz ar to tā ir vizuāla atbilde. Ideja radās rudenī, kad cīnījos ar savu iepriekšējo kompozīcijas darbu. Pavisam nejauši man galvā parādījās “bilde”, un no tās bildes es sāku būvēt filmiņu.
Mārīte Supe, darbs “Orpula”: Sākumā atnāca mūzika. Es to nemeklēju, bet pamanīju, pirms man bija skaidrs, ko es vēlos darīt uz skatuves. Tad man dzīvē bija periods, kad es mēģināju meklēt palīdzību pie citiem un palīdzēt pati sev – gan fiziski, gan morāli. Tā kā man šī tēma bija tuva, es sāku meklēt internetā, kas ar to ir saistīts, un vikipēdijā atradu tādu vārdu kā “orpula”. Tā ir terapija masaju ciltī Austrumāfrikā. Svarīgi ir tas, ka devējs no saņēmēja nav atdalāms; cilvēks, kurš saņem palīdzību, arī pats piedalās ārstēšanas procesā un nejūtas kā pasīvs saņēmējs. Es centos vizualizēt to, ko var izdarīt dejotāji. To, ka darbā meitene sēž virsū puisim, protams, var interpretēt dažādi. Meitene un puisis – uzreiz nāk prātā mīlasstāsti. Taču man šie ir vienkārši divi cilvēki, uz kuriem var paskatīties no dažādām pusēm.
Anna Marija Puķe, darbs “Peldētājs”: Laikam varu sākt no tā brīža, kad mums pateica, kāda būs darba tēma – ilgas, vēlmes. Darbs ir par to iekšējo stāvokli, kāds man bija laika posmā, kad darbojāmies. Tad atnāca šis darbs, un es zināju, ka man tas būs jātaisa, bet es to uztvēru vairāk kā procesu – nevis ka man ir jāuztaisa darbs, bet – ka es vēlos to darīt. Dzeja mani ļoti atbalstīja, tāpēc es sapratu, ka gribu arī rakstīt, veidot to kā darba audiomateriālu. Es zināju, ka gribu runāt pati, nevis ierakstīt. Savukārt horeogrāfija radās procesā, es atnācu ar meitenēm, un viss veidojās ļoti spontāni. Pamats bija mana dzeja.
Kādas ir jūsu attiecības ar darbu veidošanu un pielāgošanu pilsētvidei, tas ir, ārpus Latvijas Kultūras akadēmijas telpām?
Poļina: Mēs jau rādījām šo darbu Tukumā, pilsētvidē, tur arī mums jāpielāgojas dažādiem apstākļiem – bija lietus, bija asfalts… Bet es vienmēr esmu par! Man patīk! Katru reizi ir daudz problēmu: ar dejotājiem (kurš ir pieejams?), kur mēs dejosim, kāda būs grīda... Bet man šķiet, ka tas ļoti noderēs dzīvē. Atbraucot uzreiz mēģināt saprast, kas notiek, ko mēs varam pamainīt, kā es varu palīdzēt dejotājiem.
Mārīte: Es skatos uz to ļoti pozitīvi. Kad darbs tika rādīts Tukumā, tas izskatījās pavisam citādi nekā telpās. Cilvēkiem varētu rasties ar citas asociācijas – kad darbs vairs nav ielikts kastē, skats veras plašāks. Arī vizuāli man labāk patika, kā darbs izskatās dabā. Valmieras Vasaras teātra festivālā mēs to rādīsim zālītē, ārā. Tas mani ļoti apmierina, pat vairāk nekā iekštelpas.
Anna Marija: Pieredze mums ar to jau ir bijusi. Dejotājam, māksliniekam, horeogrāfam telpa vienmēr mainās, kaut vai cita skatuve. Tukumā mēs dejojām uz akmeņiem! Man šķiet, ka tas ir diezgan vienkārši – nāc uz vietām un skaties, kā tās der darbam. Un ir patīkami ieraudzīt darbu citādāka gaismā.
Ko jums nozīmē Valmieras Vasaras teātra festivāls, dalība tajā?
Poļina: Līdz šim man nav bijusi iespēja piedalīties šajā festivālā, bet šogad man bija jādejo izrādē, kas tika atcelta (igauņu horeogrāfes Keitijas Pokas darbs “Pilsēta, esi mans mežs” – S. J.). Tas ir arī iemesls, kāpēc mēs rādīsim savus darbus. No vienas puses, es ļoti vēlējos pamēģināt kaut ko jaunu, kaut ko ārpus studijām un bez kursabiedriem, ar kuriem mēs visu laiku darbojamies kopā. Man gribējās paskatīties un saprast, ko es varu piedāvāt, bet diemžēl šī iespēja šogad atceļas. Taču, no otras puses, parādījās jauna iespēja rādīt savu darbu, redzēt jaunus cilvēkus un parādīt šiem cilvēkiem savu vīziju.
Mārīte: Es festivālā neesmu piedalījusies un neesmu to arī apmeklējusi. Līdz ar to esmu ļoti priecīga pabūt jaunā vidē, ieraudzīt, kā tas viss notiek. Tāpat man ir prieks, ka mēs tikām paaicināti un ka arī mans darbiņš parādīsies un varbūt raisīs interesi citiem cilvēkiem. Tad, cerams, pavērsies jaunas iespējas, kur vēl to rādīt.
Anna Marija: Man ir ļoti liels prieks, ka mūs paaicināja. Es festivālu līdz šim neesmu apmeklējusi, bet biju plānojusi to darīt šogad. Tā kā mums ir iespēja piedalīties, esmu tiešām pateicīga, prieks par to.
Rakstīt atsauksmi