Signija Joce

LMA Scenogrāfijas BSP studente

Esmu tikpat daudz koks kā cilvēks

Rubrikā "Theatricum Balticum" - saruna ar Ģertrūdes ielas teātra izrādes "Monstera Deliciosa" dramaturģi, režisores asistenti Lindu Krūmiņu, komponisti Līvu Blūmu, režisori un libreta autori Barbaru Lehtnu. 

Komanda ar ziņkārīgām, pašpietiekamām, spēcīgām un talantīgām sievietēm no Latvijas un Igaunijas iestudējusi mūzikas teātra – kameroperas izrādi “Monstera Deliciosa”, kas jau pavisam drīz, 8. novembrī, piedzīvos pirmizrādi Ģertrūdes ielas teātrī. Intervijai pievienojušās trīs no tām – režisore un libreta autore Barbara Lehtna, dramaturģe un režisores asistente Linda Krūmiņa un komponiste Līva Blūma.

Lai nedaudz tuvāk ar jums iepazītos – kas ir lieta, vieta, process, kas jūs iedvesmo?

Barbara Lehtna: Esmu teātra veidotāja no Igaunijas. Šajā projektā esmu režisore, lai arī mēs diezgan daudz strādājam kopā, tāpēc atbildības zonas pārklājas. Tas, kas mani iedvesmo, ir mana intuīcija. Jo vecāka kļūstu un jo vairāk projektu veidoju, jo vairāk šķiet, ka tā tiešām strādā. Es jūtu, vai uz skatuves kaut kas ir pareizi vai nav, un šī sajūta ir tik jauka, ka iedvesmo strādāt biežāk.

Līva Blūma: Esmu šīs kameroperas komponiste. Tas, kas mani iedvesmo, ir visdažādākās attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, ar apkārtējo vidi, ar manu ķermeni, ar citu cilvēku ķermeņiem, ar ekosistēmām, jo tā ir vienīgā lieta, kas nepārtraukti atjaunojas un ienes kaut ko jaunu. Tāpēc, pat ja tās ir patstāvīgas ilgtermiņa attiecības, tās joprojām turpina mani iedvesmot.

Linda Krūmiņa: Un es esmu šī darba dramaturģe. Atceros – pirms vairākiem gadiem teicu, ka mani iedvesmo ikdienas dzīve, un tad saņēmu jautājumu, vai pastāv tāda ikdienišķība. Caur dažādiem projektiem es redzu, ka jā – tieši tā mani iedvesmo, šī ikdienišķības burvība, kaut kāds potenciāls vai dziļums ikdienā, kas patiesībā nav tik ikdienišķa. Tas ir tieši pretēji – tur slēpjas daudz dziļu nozīmju un izvēļu.

Jūsu kopīgais projekts – “Monstera Deliciosa” – jau pavisam drīz būs skatāms Ģertrūdes ielas teātrī. Par ko būs šī izrāde, un kāpēc jums šīs tēmas ir nozīmīgas?

Barbara: Izrāde balstās parastu sieviešu stāstos, tādu, kurām bieži vien uz skatuves nav vietas. Viņās patiešām pirmajā acu uzmetienā nav nekā neparasta – viņas ir gluži kā visas sievietes mums apkārt, kuras satiekam uz ielas, veikalā. Tieši šīm sievietēm, kuru stāsti iekļauti izrādē, tādā vai citādā veidā ir attiecības ar dabu, augiem, rūpēm par augiem. Šīs attiecības, kas mēdz būt ne tikai pozitīvas, darbojas kā vārti, kas paveras, lai runātu arī par citiem jautājumiem, kas saistīti ne tikai ar dabu, bet arī sistēmām, ko mēs esam radījuši viens starp otru. Mūs interesē sieviešu dzīves, sieviešu ķermeņi un tas, kā abi iepriekšminētie ir saistīti ar apkārtējo pasauli. Šajā ziņā, protams, tas ir feministisks darbs, mūs interesē feministiski naratīvi. Stāsti, kas nav melni vai balti, bet ir kaut kur pa vidu. Teiksim, ka izrāde ir par cilvēka dabu.

Līva: Muzikāli runājot, šis darbs nav mēģinājums atveidot klasisku operu, es nemēģināju meklēt kādus ārkārtīgi novatoriskus izteiksmes līdzekļus. Tā vietā – jaunas izteiksmes iespējas, jo tradicionāli opera ir žanrs, kurā ir daudz noteikumu. Bieži vien ir tāds modelis: šeit ir varonis, kādam vienmēr ir jāmirst, tad vēl ir jābūt mīlas trijstūrim, vēlams, iesaistot savu laulāto un kaimiņu… Mēs savukārt cenšamies meklēt naratīvus, kas būtu kopīgi mums pašām, radīt tēlus, kuros mēs varētu ieraudzīt kādu, kuru pazīstam. Rakstot mūziku, es vairāk centos sekot tekstam un varoņiem, nevis mēģināju radīt personāžu, kas neeksistē. Savā mazajā komponista galvā domāju – mēs ienesam darbā parastu cilvēku iekšējo sarežģītību, jo arī tā ir ļoti svarīga; mums nav jāciena tikai lielie mūzikas varoņi.

Barbara: Šajā gadījumā uz skatuves ir četri tēli – dažāda vecuma sievietes dažādās situācijās, kuras vieno pārdomas par savām pagātnes izvēlēm. Vai izvēles, ko esmu izdarījusi kā draudzene, kā sieviete, kā māte, kā kolēģe, ir bijušas pareizas vai ne? Piemēram, ir varone, kurai ir aptuveni sešdesmit gadu. Domāju, daudzi no mums viņu pazīst – stingra, padomju laikos augusi un dzīvojusi sieviete, vecmāmiņa, māte. Mūsu gadījumā viņa 17 gadus ir strādājusi dzelzceļa tualetē. Tātad viņa burtiski nodarbojas ar sūdiem, un tajā pašā laikā stacijā audzē un rūpējas par skaistiem augiem. Šī jau ir ļoti interesanta situācija, un tas, ar ko viņa cīnās, ir vientulība. Viņas stāstā, piemēram, viņas meita, ar kuru viņa dzīvo vienā ciematā, nolemj pārcelties prom, meklējot labāku dzīvi. Un tagad šī sieviete ir krustcelēs – nosodīt meitu un faktiski patiešām palikt vienatnē, kas daudzos gadījumos tā arī notiek, vai censties empatizēt un pieņemt?

Ir diezgan skaidrs, kāpēc uz skatuves jums bija svarīgi redzēt parastas sievietes, nevis aktrises. Bet kā jūs nonācāt pie lēmuma izvēlēties tieši kameroperas žanru?

Barbara: Tas sākās ar mani, mani ļoti interesēja šis žanrs. Uzaugot es redzēju tikai tradicionālās operas; es tiešām spēju novērtēt izpildītāja virtuozitāti, taču tās mani emocionāli nesaistīja. Kamēr, ja paskatās vēsturiski, tas tā nav bijis vienmēr, tas ir bijis arī formāts, kā vienkāršā, pieejamā veidā izstāstīt stāstus. Es nāku no working-class (tulk. no angļu val. “darbaļaužu” – S. J.) sabiedrības šķiras, un kādreiz jutos, it kā man te nebūtu vietas, tāpēc mana personīgā motivācija bija ieraudzīt, vai es to varu atrast tagad? Es joprojām esmu working-class šķirā, tādā ziņā nekas nav mainījies, bet tagad es nodarbojos ar šo lietu, ko sauc par mākslu, kas jau pati par sevi 21. gadsimtā ir elitārāka. Kā mēs varam no jauna šo skaisto formu padarīt pieejamāku?

Un mūzika – citējot kādu igauņu dzejnieci, mūzika ir visplūstošākā mākslas forma. Gribi tu to vai ne, tā iziet tev cauri. Arī domāt par to, kā dramaturģiski veidojas operas formāts, kā mūzika to ietekmē. Esmu ļoti laimīga, ka atradu komponisti Līvu, kura, manuprāt, pievienoja pavisam jaunu vērtības slāni. Protams, mums bija daudz jāmācās. Es neteiktu, ka šajā žanrā jūtos pilnīgi kā mājās, bet jūtu, ka durvis tagad ir atvērtas.

Līva: Kā jau minēju, opera ir žanrs, kam ir vairāk nekā 500 gadus senas tradīcijas. Un es esmu operas mīļotāja, es patiešām novērtēju operu. Tā tas nebija vienmēr, bet, jo vecāka kļūstu, jo vairāk novērtēju mazas iekšējās lietas, ko katrs dziedātājs ienes vienā un tajā pašā operā, kuru es, iespējams, esmu redzējusi jau desmit reizes.

Šeit (Baltijas valstīs – S. J.) dominējošā vokālā kultūra ir kordziedāšana. Tas arī šķita visprecīzākais veids, kā izstāstīt šos stāstus, jo šajā operā centrālais elements nav mūzika, tie ir stāsti. Mēs diezgan agri nolēmām, ka vēlamies balsis, kas līdzinātos mūsu varonēm, tāpēc īpaši meklējām dziedātājus, kas nāktu no vokālās kora dziedāšanas tradīcijām, nevis operas. Protams, es ceru, ka man izdosies uzrakstīt kādu operu, kurā es izmantošu klasiski apmācītās operas balsis; bet šim konkrētajam stāstam tā bija ļoti apzināta izvēle – izvēlēties korī dziedošas dāmas.

Vai šis darbs ir sava veida turpinājums jūsu individuālajai mākslinieciskajai praksei? Vai arī tas jums ir kaut kas pilnīgi jauns, salīdzinot ar jūsu iepriekšējiem projektiem?

Līva: Maģistrantūrā ^[1], ko pabeidzu pirms pāris gadiem, apguvu kursu, ko sauca “Operas Etīdes”. Visi kursā esošie komponisti tika apvienoti ar dziedātājiem. Pats kurss tika veidots tā, ka ik pēc divām nedēļām bija jārada kāds piemērs. Parasti kāds uzdevums – rečitatīvs, ārija, uzrakstīt vienu un to pašu tekstu trīs dažādos veidos. Šī nodarbība iesēja sēklu – man ļoti patika tas, ka īsā laikā ir jārada stāsts. Tolaik es izmantoju visdažādākos tekstus – surogātpastus, īsziņas –, un es patiešām iemīlēju šo ideju, ka tu vari uzrakstīt darbu, kas it kā ir daļēji dokumentāls; tas īsti neatspoguļo dzīvi kā spogulis, bet tas ir ļoti tuvu tam jeb pretstatā kaut kam, kas ir tīri izdomāts. Tāpēc man ļoti patika strādāt pie šī projekta – lai gan mēs pašas esam radījušas tekstus, mēs tos neesam atradušas; mēs esam atradušas sievietes, avotus šiem tekstiem.

Linda: Iepriekšējos darbos neesmu tik daudz strādājusi ar mūziku, kurai būtu tik svarīga loma. Līdzības, kas ir sava veida turpinājums, varētu būt darbs ar cilvēkiem, kuri parasti nav uz šāda veida skatuves. Es viņus nesauktu par parastiem, es viņus nesauktu par neprofesionāļiem – viņiem šis drīzāk ir jauns ampluā. Iepriekš esmu veidojusi darbus ar dažādām kopienām. Tie joprojām ir profesionāli darbi – mākslinieki strādā kopā, iniciējot dejas vai teātra darbus, instalācijas… Šoreiz mūsu dziedātājas ir gandrīz kā savu varoņu aģentes – viņas dažreiz saka: “Es nevaru noticēt, cik ļoti šis līdzinās manam dzīvesstāstam!” Ir pārsteidzoši, cik daudz specifisku detaļu sakrīt, tāpēc tas kļūst arī par viņu stāstu.

Barbara: Jā, man tas noteikti ir turpinājums divās līnijās. Viena no tām ir interese par sieviešu stāstiem un female-gaze (tulk. no angļu val. “sievišķā skatiena” – S. J.) naratīvu, un centieni atrast veidus, kā stāstīt stāstus tādā veidā, lai skatītāji patiešām justu, nevis domātu.  To es esmu darījusi lielākajā daļā savu darbu. Otra lieta ir tā, ka šis ir jau otrais projekts, ko esmu veidojusi ar komandu, kurā ir tikai sievietes ^[2], – tā bija ļoti skaidra izvēle. Sievietēm vienkārši ir mazāk iespēju, it īpaši dažos žanros, un tas ir viens no iemesliem. Uz lielajām skatuvēm strādā daudz mazāk teātra režisoru vai komponistu – sieviešu. Bet galvenais iemesls ir šīs koleģiālās rūpes. Mēs strādājam diezgan horizontāli veidotā pārvaldes sistēmā. Vismaz mēs trīs visu radām tik kopīgi, ka ir kļuvis skaidrs – tas ir iespējams. Piemēram, es biju pārsteigta, cik Līva ātri “uzķēra”, kā strādāt ar dramaturģiju vai kā stāstīt stāstus. Arī es jutu to, ka varu būt daļa no mūzikās radīšanas procesa. Es nesaku, ka tas notiek tikai sieviešu komandās, bet pēc manas pieredzes tas ir vieglāk. Tur tas nav tik ļoti saistīts ar ego, fokuss ir uz radīšanas procesu un rezultātu. Es ceru, ka šīs abas līnijas turpināsies arī nākamajos projektos.

Līva: Man nebija daudz pieredzes ar skatuviskiem darbiem. Bet man bija priekšstats, ka katram ir savas kāpnes, pa kurām viņš kāpj. Tā vietā izrādījās, ka tās ir vienas lielas kopīgas kāpnes, pa kurām mēs kāpjam kopā.

Linda: Man ir paveicies, un esmu piedalījusies vairākos no šiem projektiem. Šī izrāde ir turpinājums šai sadarbības videi, tam, kā mēs ar Barbaru esam strādājušas iepriekš. Arī citos projektos – kad darbojamies grupā, nevis katrs savā lomā, strādājam tā, ka visa komanda ir iesaistīta dažādu lēmumu pieņemšanā. Es arī ceru, ka turpināsies šāda veida darbs, dinamika un vide.

Pēdējā laikā ir bijis diezgan daudz Baltijas sadarbības aktivitāšu, piemēram, Baltic Current platforma skatuves māksliniekiem, Baltic Takeover festivāls Helsinkos. Kā jūs redzat un jūtat saikni Baltijas teātra ainavā?

Barbara: Šis ir jau otrais projekts, ko mēs esam veidojušas kā kopproducētu darbu – tā bija izvēle, lai sasniegtu dažādas auditorijas. Šeit un tagad laikmetīgajā teātrī mēs risinām to, kā atvērt šo žanru, tas  baseins, kurā mēs peldam, ir diezgan starpdisciplinārs. Baltijas mākslinieki arvien vairāk savstarpēji komunicē, arvien vairāk strādā kopā. Tā ir arī mana personīgā laime. Pirms dažiem gadiem, kad es šeit, Latvijā, sāku strādāt, mēs tiešām bijām pirmās kopproducēto izrāžu veidotājas, kas saņem finansējumu no abām pusēm, rāda izrādes abās valstīs. Tagad to dara arī citi cilvēki – šķiet, ka tas tiešām strādā. Struktūras, kā iegūt finansējumu, ir svarīga lieta – pat kameroperā, kas tomēr pēc formas ir mazāks projekts.

Linda: Baltijā šīs iniciatīvas pēdējos pāris gados ir parādījušās dažādās jomās, arī mākslā, un mēs no jauna atklājam cits citu – savus kaimiņus. Kādā brīdī mēs mēģinājām veidot savu personīgo nacionālo identitāti teātra, mūzikas laukā, un tagad ar visu šo pieredzi mēs varam dalīties, sadarboties. Es redzu, ka ir liela interese atjaunot šos sakarus, jo tas ir jēgpilni; protams, ģeogrāfiski un saistībā ar vēsturisko, politisko pieredzi, kurā mēs varam vienoties. Ir aspekti, kurus citām Eiropas valstīm ir grūtāk aptvert vai saprast.

Jūs nākat no ļoti dažādām disciplīnām. Kā tas ietekmē šīs izrādes veidošanu?

Barbara: Mana pieredze ir laikmetīgajā dejā, teātrī – izrāžu veidošanā. Līva nāk no klasiskās mūzikas, komponēšanas, bet Lindai ir pieredze ar deju un dramaturģiju. Šis projekts patiešām ir paplašinājis manas robežas, un tas ir ļoti, ļoti labi. Noteikti. Man ir nācies izglītoties. Tas nav tikai tāpēc, lai saprastu, ko es daru, drīzāk – lai saprastu: “Kā par to domā mans kolēģis? Kā viņas domas ir strukturētas? Un kā šī struktūra var palīdzēt arī man strukturēt savas domas?” Piemēram, kā tas, kā Līva domā par mūziku, var palīdzēt man domāt par tekstu? Es jutu, ka vienā brīdī jau sapratu, kā darbojas viņas smadzenes, kad viņa raksta mūziku. Tas sāka ietekmēt daudz ko no teksta. Šī pieredze noteikti ietekmēs arī to, kā es nākotnē rakstīšu tekstu.

Līva: Mēs atbalstām cita citas talantus un prasmes. Mana ģimene jau izsenis darbojas amatierteātrī, bet es vienmēr domāju, ka ienīstu aktiermākslu, nespēju sevi īsti savienot ar teātra pasauli, es vienkārši jutos ļoti sveša. Tajā pašā laikā es zināju, ka kādreiz gribētu uzrakstīt kādu darbu teātrim, tādu kā teatrāli muzikālu darbu; bet es jūtos tā, it kā man nebūtu piekļuves šai pasaulei, jo biju no tās norobežojusies. Mūsu izrādei ļoti svarīgs ir bijis šis koprades veids, un visi, saprotams, ieradās ar cerībām un idejām, kas no šī projekta iznāks. Bet, jo vairāk mēs tajā iesaistījāmies, jo vairāk ienesām savus īpatnējos veidus, kā strādāt ar lietām. Piemēram, Linda ir čakla piezīmju rakstītāja. Savukārt es domāju vizuāli, manas idejas tekstiem vienmēr nāk kā mazi, vizuāli fragmentiņi no ainas, un tad mēs, iespējams, no tā varam kaut ko paņemt.

Linda: Domājot par šo dažādo pieredzi, disciplīnām, kuras pārstāvam, un arī par darba dinamiku, ko izvēlējāmies, mēs neesam tik pretenciozas attiecībā uz formu. Mums daudz vērtīgāki ir stāsti, tāpēc tas mums ļāva būt rotaļīgām, un tas ir lieliski.

Ko jūs sagaidāt no skatītāja? Kā uztvert, skatīties šo mūzikas teātra izrādi?

Barbara: Tādi vārdi kā “opera”, “teātris”, “struktūra”, “dramaturģija” izklausās nopietni. Un, protams, tās ir lietas, par kurām mēs patiešām domājam. Bet galu galā mūs vada stāsts, un svarīgi ir arī tas, ka tas ir ļoti jautrs darbs, smieklīgs, un tas ir domāts, lai būtu smieklīgs.

Mums ir svarīgi meklēt dziļāku jēgu tam, kā cilvēki dzīvo savu dzīvi, kā viņi to dara kopā, plecu pie pleca. Ir svarīgi, ka, ejot uz teātri, es saņemu kvalitatīvu izrāžu pieredzi. Šo izrādi esam gatavojušas teju pusotru gadu, kas mūsdienu teātrī ir neparasti. Biežāk ir tā, ka tev ir trīs mēneši, un tad kaut kas ir ātri jāuztaisa. Es ceru, ka tas mums ļāvis sagatavot pieredzi, kas skatītājiem būs vērtīga, kā arī vienkārši patīkama, pēc kuras viņi varēs doties mājās un padomāt par šiem jautājumiem un to, kā tie attiecas uz viņiem.

Līva: Operas rakstīšana parasti aizņem ilgu laiku, taču šoreiz, tā kā es nebiju viena pati ar kādu vecu libretu, tas aizņēma īsāku laiku. Manuprāt, sliktākais, kas var notikt cilvēkam, kurš dodas uz teātra izrādi, ir doties mājās, neko nejūtot. Mēs ceram, ka cilvēki dosies mājās ar vielu pārdomām neatkarīgi no tā, cik izklaidējoša vai cik skumja, vai provocējoša būs šī pieredze. Mēs visi esam vientuļi, un mēs meklējām veidus, kā varam būt vieni kopā, un ceram, ka šī kameropera būs sarunu aizsākums.

Ko jūs cerat sagaidīt nākotnē saistībā ar izrādes tēmām vai varbūt Latvijas, Igaunijas teātrī kopumā?

Barbara: Es ceru turpināt iesākto. Liela daļa manas karjeras ir bijusi Igaunijā un pēc tam Rietumeiropā. Tagad tā ir šeit. Pirmo reizi man tiešām ir kolēģi, ar kuriem varu maksimāli realizēt savu potenciālu vai vismaz to, kas šobrīd ir maksimums. Vēl ceru, ka feministiskajai performances valodai mūsu skatuvēs būs arvien vairāk vietas. Es jau šobrīd to redzu Latvijā, tas pats attiecas uz Igauniju. Un es tiešām domāju – ja mēs gribam, lai tas augtu, kāpēc lai mēs to nedarītu kopā? Tas arī mums sniedz lielāku auditoriju.

Līva: Mana cerība ir ilgtspējība. Veidot radošu darbu var būt mokoši, un tad bieži vien tas tiek izpildīts vienu vai divas reizes, un tad tas tiek it kā aizbāzts kaut kur tumšā skapī, kur vairs nekad nav redzams. Es ceru, ka radīsies plašāks publikas tīkls, kurā cilvēki jūtas iedrošināti radīt darbus, kas var dzīvot arī pēc pirmizrādes datuma, un doties, piemēram, ārpus lielpilsētu teritorijām, lai arī tur cilvēki redzētu šos darbus. Galu galā mēs ieguldām laiku, daudz emocionālu, finansiālu resursu un vēlamies, lai gala rezultāts dzīvotu savu dzīvi pēc iespējas ilgāk.

Linda: Mana cerība ir saistīta ar darba vidi – neuzskatu, ka darbam ir jābūt cīņai, sāpēm, kurā tu visu laiku esi pakļauts un nejūties, ka tev ir teikšana. Vienkārši ievēro noteikumus, dari savu darbu, un viss. Es ceru, ka arvien vairāk un vairāk teātrī, kas reizēm ir diezgan hierarhisks, būs ētiskākas attiecības. Es nesaku, ka mums ir jāiznīcina hierarhija, jo dažreiz tā darbojas diezgan labi, gluži vienkārši neuzskatu, ka mākslai jābūt ciešanām. Es arī pastāvu par atbildības uzņemšanos, lai radītu labu darbu, nevis strādātu slinki vai pavirši.

Šīs izrādes kontekstā es ceru, ka cilvēki auditorijā varēs ieraudzīt, ka arī viņu dzīvesstāsts ir interesants, ka izrāde viņus iedrošinās – pretstatā ierastajam salīdzinājumam, kurā uz skatuves ir lielā māksla un lielie, interesantie cilvēki, un viss, ko viņi var darīt, ir aplaudēt.