Edvards Bruss

LKA kultūras un mākslas studiju BSP students

Viņam (ne)būs valdīt pār tevi

Piezīmes par feminisma tēmu uz Latvijas un Berlīnes skatuvēm

Vēloties maksimāli samazināt periodu starp teātra sezonas noslēgumu un brīdi, kad festivāli ieskandina nākamās sākumu, devos uz Berlīni, kur teātri savas durvis skatītājiem slēdz vien jūlija vidū. Līdzās šomēnes lasītajam Silvijas Plātas romānam “Stikla kupols” vairākās no redzētajām izrādēm atklājās tēma, kas Latvijas un Eiropas mākslinieku darbos gan apzināti, gan neapzināti parādījusies jau ilgstoši un kuru teātra kritiķe Kitija Balcare precīzi definējusi recenzijā par jaunāko Reiņa Suhanova “Pazudušā dēla” iestudējumu Valmieras teātrī: “sieviešu [..] traģēdijas vīriešu izvēļu pasaulē.” [1] Aizvadītajā sezonā gan Latvijas, gan Berlīnes teātru izrādēs parādījušies sieviešu raksturi, kas nonākuši neapskaužamās, vīriešu izraisītās situācijās, tomēr daļā gadījumu tās nekļūst par traģēdijām, bet gan par varoņstāstiem, kuros vieta ir arī sieviešu izvēlēm.

Fakts, ka sievietes jau ilgstoši cieš no patriarhālās sistēmas un patriarhālo diskursu konstruētā vīrieša subjekta, pieņemu, nepārsteidz nevienu. Pagājušās sezonas sākumā Dailes teātra mazajā zālē par to atgādināja Annas Abalihinas izrāde “Eiridīke”. Tā tapusi pēc Sāras Rūlas lugas, kurā autore pārraksta Orfeja mītu, fokusu pievēršot viņa iemīļotajai Eiridīkei. Lai gan sengrieķu mītos ir bijusi vieta vairākām sievietēm, kuras pretojušās sava laikmeta dzimumu lomām un izvēlējušās pašas savu likteni vīriešu valdnieku pasaulē, [2] ne visām ir dotas šādas privilēģijas; dažām no viņām jāgaida vairāki gadsimti, pirms viņas atbrīvojas no apbrīnas un iekāres objekta lomas un pārtop neatkarīgās, pašpārliecinātās būtnēs. Neskatoties uz to, ka izrāde uzsver sievietes izvēles nozīmību, tā necenšas meklēt vainīgos vai uzsākt cīņu starp dzimumiem. Svarīga ir arī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Klāva Kristapa Košina jauno mīlnieku tuvība, kas atklājas caur režisores veidoto horeogrāfiju, kā arī Eiridīkes ciešās attiecības ar Ginta Andžāna atveidoto tēvu. Tomēr pats galvenais ir Eiridīkes lēmums izbaudīt izvēles brīvību un saprast sevi, tādējādi spoguļojot arī Henrika Ibsena “Leļļu nama” finālu. Tā vairs nav tikai Orfeja izvēle atgriezt Eiridīki virszemē, un tas vairs nav tikai viņa lēmums – atskatīties un liegt šo iespēju. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Eiridīke pati apzināti izraisa Orfeja atskatīšanos, tādējādi izvēli atstājot savā ziņā.

Jaunu mīta versiju Berlīnes Vācu teātrī piedāvājis arī režisors Markuss Bote, iestudējot Ferdinanda Šmalca lugu “Hildensāga. Karalienes drāma” (Hildensaga. Ein Königinnendrama). Pretstatā oriģinālajai mīta versijai, kurā varonīgā Islandes karaliene Brunhilde tiek nolaupīta, izvarota un ieslodzīta viduslaiku galma dāmas striktajos grožos, tādējādi saņemot sodu par patriarhālās pasaules noteikumu izaicināšanu un “apdraudēšanu”, Markusa Botes iestudējumā viņa atriebj sev pāri darīto. Izrādē emocionāli spilgtākais ir brīdis, kad Brunhildes līgavainis ar apslēptu spēkavīra Zigfrīda palīdzību izvaro galveno varoni. Uz skatuves esošie karaliskās ģimenes piederīgie cenšas izvairīties no līdzatbildības par notiekošo, sev un citiem cenšoties ieskaidrot, ka Brunhildes kliedzieni, kas skaļumā pārspēj visu citu, ir tikai putna ķērcieni un nekas nav pierādāms, ja tas nav paša acīm redzēts. Pēc nodarītā spītniece šķietami ir savaldīta, sēžot uz skatuves grīdas baltajā kāzu kleitā un apātiski veroties tukšumā. Pretstatā oriģinālam, kurā Zigfrīda sieva Krimhilde apsūdz Brunhildi apzinātā Zigfrīda savaldzināšanā, mīta pārinterpretācijā viņa apzinās, ka ir nodarīta pārestība, un palīdz Brunhildē atdzīvināt karotājas dzirksti. Izvērstā atriebības kampaņa, kurā sievietes izmanto arī vīriešu savstarpējo neuzticību un nepieciešamību izrādīt savu spēku un pārākumu, izaicina sabiedrības uzskatu, ka sievietēm jārada iespaids par paklausību, kārtību un mieru [3], neskatoties uz nodarīto, pretstatā vīriešiem, kuriem ir ļauts būt agresīviem un dusmīgiem, jo “tāda ir viņu daba”.

Līdzīgu rezignāciju, kādu pēc seksuālās vardarbības piedzīvo Brunhilde, iemieso arī Nastasja Fiļipovna Jaunā Rīgas teātra iestudējumā “Melnais gulbis”. Arī viņa spiesta iemiesot ideju par perfekto, nosvērto sievieti pēc tam, kad pusaudzes gados cietusi no Tocka īstenotās seksuālas vardarbības. Ideju par ideālās fasādes uzturēšanu vēl vairāk izgaismo varones vizuālais tēls – baleta prīma, kurai kā izskatā, tā darbībās jābūt nevainojamai, tomēr acīs nojaušams, ka viņā iekšā dzirkstī melnā gulbja dumpinieciskums. Izrādes finālā tas arī izlaužas ārā, tomēr, šķiet, aktrisei Evelīnai Priedei nesanāk varonē iedzīvināt manipulatīvo un kareivīgo garu un pašpārliecību, kāda nepieciešama varones izvērstajām spēlēm. Tomēr varbūt tas tikai parāda, ka ceļš uz traumas pārvarēšanu un pašnoteikšanos ir garš un pārbaudījumu pilns.

Virzoties tālāk pa vēstures notikumu līniju, jāizceļ dramaturgs Tenesijs Viljamss, kurš savās lugās attēlojis 20. gadsimta vidus ASV. Berlīnes Vācu teātrī sev ierastā estētikā un formā lugu “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” iedzīvinājušas režisore Anne Lenka, scenogrāfe Džūdita Osvalde un kostīmu māksliniece Sibilla Valluma. Skatuves telpu veido četri pakāpeniski mazāki lodziņi, kas ieteicas skatuves dziļumā. To sienas un grīdas tapsētas brūnā samtā un atgādina “Stikla kupola” galvenās varones Esteres Grīnvudas aprakstīto sanatoriju, kuras krāsu paletei par iedvesmu šķietami izmantotas aknas. Arī Lielā Tēta māja ir kļuvusi par viņa sanatoriju, viņam pašam to neapzinoties; skatoties simboliskāk – tās ir viņa vēža sabeigtās aknas, pa kurām pārējā ģimene dzīvojas, cenšoties sadalīt, kas kuram tiks vēl pirms viņa došanās viņsaulē. Lai gan lugas un izrādes nosaukums centrē Margarētu, kura sevi pielīdzina kaķim, par izrādes kodolu kļūst Lielā Tēta un Brika attiecības. Salīdzinājumā ar valdonīgajām kaķenēm, kuras tēlojušas gan Elizabete Teilore, gan salīdzinoši nesen arī mūsu pašu teātra dīvas Rēzija Kalniņa un Ieva Puķe, Lorēnas Handšinas atveidotā Margarēta drīzāk līdzinās pelei, kas nemanāmi un mērķtiecīgi strādā, lai ierīkotu sev siltu aliņu, kurā ērti dzīvot. Jau atkal veidojot sasauci ar Silvijas Plātas “Stikla kupolu”, arī pār Margarētas galvu karājas zīdainis, kuram jānotur viņa ierindā. Pretstatā Brika alkoholismam, kas posta viņa dzīvi un ķermeni, fakts, ka precēta sieviete nav radījusi pēcnācēju, ģimenē kļūst par nepiedodamu noziegumu. “Problēmu” vēl spilgtāk akcentē Margarētas rozā spīguļojošā kleita, kurai vidukļa daļā izgriezts liels caurums. Varētu šķist, ka šodien līdzīgi jautājumi kļuvuši maznozīmīgi, tomēr, kopš Kamala Herisa ir kļuvusi par ASV Demokrātiskās partijas potenciālo valsts prezidenta kandidāti, no opozīcijas viņa saņēmusi virkni pārmetumu, kas saistīti ar viņas personīgo dzīvi un piederību, nevis politisko darbību, tai skaitā faktu, ka viņai nav bioloģisku bērnu, kādēļ viņa šķietami neesot tiesīga lemt par ASV nākotni.

Pavisam traģiska versija par vīriešu izvēlēm, kuras rezultējas sieviešu iznīcībā, vērojama režisora Džefa Džeimsa versijā par Viljama Šekspīra lugu “Ziemas pasaka” uz Dailes teātra lielās skatuves ar nosaukumu “Wintera stāsts”. Mārtiņa Meiera tēlotais galvenais varonis, IT uzņēmuma vadītājs Leo, nepārliecināts savā statusā un spēkā, kļūst apsēsts ar ideju, ka sieva viņu krāpusi ar viņa labāko draugu. Tādējādi viņa ceļā tiek iznīcināts it viss – cieš uzņēmums, gadiem ilgas draudzības, bērni. Tomēr vislielāko slogu nes viņa sieva – Katrīnas Grigas tēlotā Hermione, kurai ar vīra ārdīšanos jāsamierinās pēdējos grūtniecības mēnešos, jāpiedzīvo priekšlaicīgas dzemdības, pēdējiem spēkiem jācenšas sevi aizstāvēt tiešas priekšā un jāpiedzīvo bērnu nāve – notikumi ir vairāk nekā vienas traģēdijas vērti un drīzāk līdzinās meksikāņu seriālam vai arī mūsu pašmāju “Ugunsgrēkam”. [4] Neskatoties uz to, ka Leo ir traģēdijas cēlonis, viņa nākotne realizējas samērā pilnvērtīgi – viņam radīta speciāla virtuālā realitāte, kurā ir gan viņa sieva, gan zaudētie bērni; alternatīvo pasauli viņš uztver kā reālu, tādējādi viņa prātā tā ir īstā, vienīgā un patiesā realitāte. Turpretim Hermionei jebkāda realitāte ir liegta, jo Leo viņu ir iznīcinājis. Tagad viņa ir tikai cilvēka veidots tēls, algoritms, kas radīts pēc viņas līdzības.

Klasiska mīta futūristisku versiju, kas pievēršas sievietes lomai šķietami ne-tālā nākotnē, Berlīnē Maksima Gorkija teātra eksperimentālajā telpā Studija Я izrādē “Es esmu meitene, kuru tu vari turēt dzīvē” (I'm A Girl You Can Hold IRL) piedāvājusi jaunā režisore Zelala Ješiljurta. Šajā gadījumā galvenā varone ir nevis sieviete, bet gan aktrises Sofijas Jordanskajas atainotais androīds sievietes formā. Stāsta pamatā ir sengrieķu mīts par tēlnieku Pigmalionu un viņa radīto un iemīļoto skulptūru Galateju, kurā mīlestības dieviete Afrodīte iedveš dzīvību. Tāpat novērojami aizguvumi no citiem mākslas darbiem, kas skatījuši attiecības starp mākslīgo intelektu un cilvēkiem, piemēram, Stenlija Kubrika “2001: Kosmosa odiseja” un Aleksa Gārlenda “Ex Machina”. Sižets līdzinās pieaugšanas stāstam, kurā Galateja sāk lēnām sevi apzināties kā pilnvērtīgu būtni; tajā ir “sieviešu” draudzība (starp Galateju un iepriekš Pigmaliona radīto virtuālo asistenti Ievu), kā arī tumšas pagātnes ēnas, kas draud visu sagraut. Abas “sievietes” vieno fakts, ka viņas atrodas izgudrotāja pakļautībā – viņš tās ir radījis un tikpat viegli tās var iznīcināt, tādēļ, neskatoties uz nelielo skaudību (sākotnēji Galatejas ķermenis bija apsolīts Ievai), starp abām izveidojas ciešas attiecības – Ieva ieslēdz mūziku un aicina Galateju dejot. Tas notiek slepenībā, un sākotnēji, kad Pigmalions šo fenomenu atklāj, viņu tas iepriecina, tomēr vīrietis arī spēji apjēdz brīvību, ko šāda rīcība “sievietei” sniedz, un to aizliedz. Līdzīgi filmas “Ex Machina” finālam, Galateja iesloga savu radītāju, jo viņas eksistencei draud briesmas. Lai gan izrādei ir diezgan spēcīgs feministisks vēstījums, tā raisa jautājumus arī par citu šobrīd aktuālu tematu – mākslīgā intelekta lomu un nozīmi mūsu dzīvē. Iestudējums rada ļoti simpātisku Galatejas interpretāciju – viņa ir jauna, harizmātiska sieviete, kas atbrīvojas no sava varmākas. Lai gan nav noliedzams, ka Tima Freidenšprunga tēlotais vīrietis, kurš mūžīgi atvainojas un sola, ka šī ir pēdējā reize un ka viņš labosies, ir slikts cilvēks, tomēr vai izvēle par soda mēru atstājama algoritma “rokās”? Kā mainītos izrādes vēstījums, ja sodu būtu piespriedusi monotonā vīrieša balsī runājoša sarkana acs?

Sieviešu traģēdijas un varoņstāsti, kas redzami uz Latvijas un Berlīnes skatuvēm, atgādina, ka joprojām lielā mērā dzīvojam vīriešu izvēļu pasaulē. Daudzas sieviešu tiesības, kas šobrīd šķiet pašsaprotamas, kā, piemēram, iespēja balsot, ir vēl salīdzinoši svaigas [5], un tās tikpat strauji var tikt atņemtas. To pierādījuši gan notikumi Afganistānā, kopš pie varas nācis “Taliban” grupējums, gan apdraudējums tiesībām uz abortu ASV. Pārmaiņas pasaules kārtībā aicina pārskatīt mītus, arhetipus un klasiku un izvērtēt, kādas potenciāli neveselīgas sabiedrības uzspiestas normas un stereotipus šie darbi var palīdzēt uzturēt.