Dzīvības deja
Valmieras Vasaras teātra festivāla dienasgrāmata. 1. diena
Jau piekto gadu sabiedrības kopējā apziņā pastiprinātu lomu ieņem nāve – nemitīgi un dramatiski pieaugošais upuru skaits, skati ar masu kapiem un masu slepkavībām, mirušo fizisks un emocionāls tuvums. Visticamāk, tādēļ par Valmieras Vasaras teātra festivāla virstēmu šogad kļuvusi dzīvība. Tā ir iespēja reflektēt gan par apdraudējumu, kuru tai radījis Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā, gan par citiem ar to saistītiem aspektiem.
Iestudējumu norises vietas šogad aptver samērā plašu areālu, tādēļ, dodoties starp tām, var pārliecināties, ka dzīvība Valmierā tiešām kūsā: no bērniem un jauniešiem uz zaļajiem futbola laukumiem līdz sirmgalvēm glīti nopucētos žiguļos un no mašīnām un cilvēkiem apdzīvotā centra līdz putnu dziesmām un raibiem savvaļas ziediem turpat netālu. Ceļš, kas, sekojot mātes gūgles maršrutam, ved caur pagalmiem, bijušā šaursliežu dzelzceļa uzbērumu un iemītām meža un pļavu takām, kļūst par tādu kā uvertīru pirmajai izrādei mana festivāla kārtībā, kas samērā simboliskā kārtā apspēlē ieņemšanas, grūtniecības un dzemdību aktus.
Valmieras slimnīcas bijušajā veļas mājā režisore un aktrise Iveta Pole radījusi semi-dokumentālu izrādi ar dramatiski komiskiem elementiem “Daudz laimes dzimšanas dienā”. Izrādes pirmajā daļā, kurā skatītāji sadalīti divās grupās, aktieri Anta Aizupe, Madara Reijere un Rūdolfs Gediņš stāsta par grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību pieredzēm. Tās ir gan traģikomiskas situācijas, kurās pirmie par grūtniecības faktu uzzina teātru režisori vai aktierim jāspēlē Jēzus, kamēr sieva piedzīvo smagas dzemdības, gan emocionāli nospriegotas, atklājot iekšējās pārdomas par to, kuram, ja jāmirst vienam, labāk mirt dzemdībās – sievai vai bērnam, un daloties ar spriedzi, ko rada nespēja piepildīt savas un apkārtējo gaidas par ideālo māti. Pirmās daļas beigās telpā ar zeltgalvīšu pušķi rokā pa logu ierāpjas Elīna Hanzena un iezīmē pārmaiņu sākumu izrādes darbībā.
Iestudējuma otrā daļa norisinās bijušajā gludinātavā un ieņem formu, kura režisorei ir daudz ierastāka. Šeit vārdiem vietas ir samērā maz, dominē kustība un Jēkaba Nīmaņa radītā skaņu ainava, kas līdzās aktieru smaidīgajām sejām un apliecinājumiem, cik ļoti priecīgi viņi ir mūs redzēt, ieved Ari Astera filmu “Saulgriežu kults” atgādinošā atmosfērā. Pārklājot ķermeņus ar nogatavojušos augļu saldo un lipīgo sulu, gaisam smaržojot pēc pļavas augiem un fonā skanot elektriskās ģitāras hipnotizējošajai melodijai, aktieri nododas baudas un iekāres rituālam, kas aizsāk ceļu līdz mammas statusa iegūšanai. Izrādes elementi plūstoši maina nozīmes, piemēram, dzemdību kliedzieni, pēcāk atskaņoti pieklusinātā veidā, kļūst par mazuļu raudām, un veidotas arī vizuālas atsauces uz izrādes pirmajā daļā klāstīto.
Neskatoties uz nedaudz lēnīgo sākumu, kurš, lai gan interesants, nedaudz disonē ar tālāk notiekošo, iestudējama otrā daļa ir kaisles, sāpju un mīlestības pilns skatījums uz procesu, kurā esam radušies mēs paši, kā arī viss dzīvais mums apkārt, un tā ir uzskatāma par ļoti veiksmīgu Ivetas Poles radošās darbības turpinājumu.
Mazāk glaimojošus vārdus varu veltīt otram festivāla pirmajā dienā redzētajam iestudējumam – igauņu režisores Neti Nīganenas vizuālā teātra izrādei “Smieklīgais kalns”, kas norisinājās Valmiermuižas stallī un kuru visvieglāk būtu raksturot ar vārdiem: atbrauca, pajandelējās un aizbrauca. Anotācijā piedāvāto premisu “par vietas izjūtas zudumu ceļojuma pasaulē un par ceļotāja pārgalvību, ko atmodina nolemtības priekšnojauta” vismaz man saskatīt īsti neizdodas.
Atļaušos pieņemt, ka Neti Nīganenas izrāde ir eksperimentālākā šī gada festivāla programmā, līdz ar to no tās potenciāli nebūtu sagaidāmi izteikti klasiski teātra elementi, kā skaidri definēts naratīvs vai konkrēta tēlu struktūra, tomēr nojausmai par vēstījumu skatīšanās laikā būtu nepieciešams rasties. Tā vietā šķiet, ka radīts vairāku nejaušu elementu kopums, kas tikai aptuveni rada vienotu atmosfēru. Viens no galvenajiem scenogrāfijas elementiem ir ledus – režisore uzvelk vienu ledus gabalā iesaldētu kurpi, uzliek galvā ledus cepuri un valkā brilles, kurām stiklu vietā ir ledus; scenogrāfe Pire Sova uz metāla konstrukcijas izvieto vairākus ledus gabalus, uz kuriem vēlāk vairākkārt raksta vārdus DESIRE (IEKĀRE) un PARADISE (PARADĪZE); ar skatītāju iesaisti tiek izveidots ledus ugunskurs. Ar šiem elementiem izdodas panākt pāris interesantus momentus, piemēram, spēja ledus ugunskuru aizdedzināt, tomēr kopumā nerodu pamatojumu ledus kā materiāla izvēlei. Tāpat ir citi elementi, kas šķiet pilnīgi lieki, piemēram, zirga, kurš tiek ievests spēles laukumā vien uz pāris minūtēm, iekļaušana, liekas, veikta vienīgi tādēļ, ka šāda opcija bija iespējama, jo izrāde norisinās stallī.
Mākslinieču spēja un drosme spēlēties un eksperimentēt ar dažādiem elementiem ir tikai apsveicama, jo vairāki no tiem, tai skaitā arī Mišelas Kislingas radītās skaņu spēles, ir intriģējošas, tomēr gala rezultāts nepārliecina. Anotācijā minēts arī fakts, ka režisore “aicina festivāla publiku iesaistīties un piedalīties jaunradītajā pasaulē”, kas realitātē īstenojās pavisam minimāli. Varbūt latviešu skatītājs ir pārāk vēss pret piedāvājumiem iesaistīties kolektīvā ledus ēšanā ap ledus ugunskuru, tādējādi radošajai komandai neizdevās radīt atmosfēru par vietas zudumu.
Rakstīt atsauksmi