Pelni pie pelniem, putekļi pie putekļiem
Piezīmes par Bretaņas Nacionālā teātra festivālu (Francija)
TNB jeb Bretaņas Nacionālā teātra festivāls Francijā, Rennā, notiek kopš 2017. gada, priekšplānā izvirzot starpdisciplinaritāti, kultūru daudzveidību un avangardu. Paralēli festivālam notiek nedēļu garas meistarklašu programmas, kas ļauj satikties dažādu valstu jaunajiem teātra māksliniekiem un aktieriem. Festivāls ir paredzēts frankofonajai auditorijai, taču piedāvā arī vairākas izrādes bez teksta vai ar subtitriem.
Tā kā man bija iespēja redzēt tikai nelielu festivāla daļu, tad nevaru objektīvi izvērtēt tā kopējās tēmas un virzienus, taču vienojošs aspekts manis apmeklētajām izrādēm ir pelni pie pelniem, putekļi pie putekļiem; izteiciens, kas saistīts ar Bībelisko Mozus grāmatu (“putekļi tu esi, un pie putekļiem tev būs atgriezties”). Atvadas, palaišanas vaļā, cilvēka mirstības atgādinājumi. Dzīves procesu beigas un atgriešanās pie zemes. Mūsdienās šī frāze bieži tiek izmantota bēru rituālos, kur tā ataino gan dzīves cikla noslēgumu, gan cerību uz augšāmcelšanos. Koncepti un pieejas festivālā ir pavisam dažādas, piemēram “Sapņotāji #2”, izmantojot īsu mirkli – vienu vakaru reivā, paver vārtus tēlu pagātnē un tās traumās, līdz paši varoņi kļūst par gaistošām atmiņām; “Planēta (Klejotājs)” ir ceļojums transhumānisma pasaulē, kurā Zemes dzīvības formas režisora un mākslinieka kopīgajās fantāzijās saplūst, radot jaunu pasauli; savukārt izrāde “Lai runā Nepievienošanās kustības arhīvi” augšāmceļ noputējušos un pamestos Tito diktatūras kinoarhīvu materiālus.
“Communique”
Communique ir termins, kas franču valodā apzīmē oficiālu paziņojumu, īpaši plašsaziņas medijiem. Tas attiecas arī uz izstāžu pavadošajiem tekstiem – par to arī šoreiz šis darbs. Teksta autore Valērija Mrejena (Valérie Mréjen) un režisors Artūrs Nozisjels (Arthur Nauzyciel) sadarbojas asprātīgā lekcijā-performancē, kurā tiek pētīta mākslinieka loma un identitāte, izmantojot viņu personīgo pieredzi saistībā ar valodas un mākslas attiecībām. Izrādes režisors ir arī festivāla vadītājs un Bretaņas Nacionālā teātra direktors kopš 2017. gada – pazīstams, pieredzējis mākslinieks; 2007. – 2016. gadā vadījis Orleānas Nacionālo drāmas centru, kā aktieris strādājis Francijas slavenākajos teātros, līdz 1999. gadā pievērsies režijai ar Moljēra “Iedomu slimnieka” (Le Malade imaginaire) iestudējumu.
Notikums ir pieteikts kā izrāde-lekcija, nevis tradicionāls teātra iestudējums. Šoreiz diemžēl tas ietver arī negatīvo lekciju konotāciju, atsaucot atmiņā pasniedzējus, kas sagatavoto materiālu nolasa, neveidojot attiecības ar publiku, un vienmuļu darbību, ko pārrauj vien pāris video – jeb nerodas sajūta, ka skatuve, uz kuras darbs notiek, tiek pietiekami izmantota. Spēcīgām domām piemeklēti izteiksmes līdzekļi, kas nepalīdz, varbūt pat tieši pretēji; jācenšas izlauzties cauri formai, lai uztvertu teksta dziļumu, humoru un atjautību.
Darbs iedziļinās izaicinājumos, ar ko mākslinieki saskaras, mēģinot raksturot dažādas mākslas formas, izmantojot valodu. Valoda ir limitējoša, un skaidrs, ka mākslā tiek izmantoti citi mediji, lai nodotu sajūtu, kas interpretējama brīvāk nekā vārdu ierobežojošajā slogā. Tā ir tēma, kas tieši attiecas arī uz mākslas kritiku un tās lomu un vietu starp mākslas darbu, mākslinieku un skatītāju. Formālās diskusijās izskan termins diskurss – attiecināms uz domāšanas veidu, ko var izpaust ar valodu –, izmantojot to, tiek pieņemts, ka pasaules pieredzi var strukturēt domu un komunikācijas sistēmā, kurai ir valodas forma. Valērija Mrejena izrādē raksta par sarežģītu un intuitīvu ideju pārvēršanas procesu skaidros, jēgpilnos tekstos; gremdējoties atmiņās par studijām akadēmijā, kurā jaunie mākslinieki pirmo reizi saskaras ar nepieciešamību runāt ar pasniedzējiem. Runātās un rakstītās valodas dinamika un tās interpretāciju plašās iespējas atklāj, kā mākslu veido stāsti un bieži vien – nejaušas sakarības.
“Sapņotāji #2”
Paskāls Rambērs (Pascal Rambert) izrādē “Sapņotāji #2” (Dreamers #2) sadarbībā ar Bretaņas Nacionālā teātra augstskolu (L'Ecole du Théâtre National de Bretagne) absolvējušo kursu ietērpis jauniešu idejas un pārdomas dinamiskā, reiva iedvesmotā teātra pieredzē. Rambērs strādā gan kā dramaturgs, gan kā režisors – pēc pāris sarunām ar divdesmit jaunajiem aktieriem viņš uzrakstījis savu versiju par to, kādi varētu būt viņu stāsti. Rambērs veido darbus, kas raksturojami kā minimālistiski, taču emocionāli vai fiziski intensīvi. Struktūra ir vienkārša arī šoreiz – kopā ar aktierkursu esam reivā, kurā divu stundu garumā aktieri dejo, ļaujot ielūkoties iekšējos monologos, kas notiek viņu prātos. Poētiskā valoda (vismaz subtitri, kas bija angļu valodā) atgādina spoken-word dzeju, piemēram, britu dziedātājus un dzejniekus (nebināra persona) Kae Tempest, kuru darbos arī šādā formā aplūkotas cilvēku saiknes, konfliktu un attiecību trausluma tēmas.
Trīs gadus pēc oriģinālajiem “Sapņotājiem”, iepriekšējā kursa diplomdarba, šajā turpinājumā sapņu sirreālā loģika ir sapludināta ar reiva ekstātisko enerģiju, kurā 20 izpildītāji atdod savu ķermeni kustībām un mūzikai. Līdzīgu principu pielieto Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātra izrādē “tas ir viss, ko mēs varam” – tur netiek izmantots teksts, bet, tāpat kā šeit, ir iespēja vērot dejotāju ķermeņus nerimstošā kustībā un pilnīgā atdevē.
Varoņi reizē ir individuāli un viens vesels – ritmiskais teksta plūdums to pārvērš vienā garā, garā teikumā. Īva Godēna (Yves Godin) gaismas ietērpj skatuvi dzīvā, elpojošā neona pasaulē. Mūzika un kustība ir kā kolektīvā hipnoze, kurā piedalās gan skatītāji, gan izpildītāji. Rambērs piedāvā ne tikai vizuāli iespaidīgu un fiziski intensīvu performanci, bet arī refleksiju par paaudzes (gan savas – viņš dzimis 1962. gadā –, gan aktieru) izjūtām, vēlmēm un sapņiem. Tā ir introspektīva un vienlaikus kolektīva meditācija, kas rosina domāt par enerģiju un cilvēciskās komunikācijas un mākslas spēju izteikt to, kas vārdos ir grūti aprakstāms, – dzīves nepārtraukto plūdumu un tveršanos pie mirkļiem cerībā tos saglabāt.
“Planēta (Klejotājs)”
Demjēna Žalē (Damien Jalet) vizionārā pieeja dejai ar japāņu vizuālā mākslinieka Koheja Navas (Kohei Nawa) skulpturālo iztēli saplūst noslēpumainā jaunā pasaulē – “Planētā”. Rezultāts – darbs ar nosaukumu “Planēta (Klejotājs)” (Planet [wanderer]) – ir elpu aizraujošs kinētiskās tēlniecības un dejas mākslas hibrīds, kur kustība un forma jauc robežas un noārda esošo pasaules struktūru.
Demjēns Žalē ir beļģu/ franču horeogrāfs, kura darbos bieži tiek pētītas transformācijas, rituāla un ķermeņa, un telpas mijiedarbības tēmas. Iedvesmojoties no dažādām kultūrām un mākslas formām, Žalē bieži sadarbojas ar vizuālajiem māksliniekiem, filmu veidotājiem un mūziķiem, lai radītu kopdarbus. Viņa horeogrāfiju raksturo pārpasaulīgs fiziskums – tāpēc arī dejotāju ķermeņiem, ar kuriem viņš strādā, ir jābūt spēcīgiem un viegli veidojamiem. Žalēievērojamākie darbi ir dejas izrāde “Bābele”, “Bolero” sadarbībā ar Marinu Abramoviču, kā arī horeogrāfija Lukas Gvadagnjīno (Luca Guadagnino) filmai Suspiria (2018). Kohejs Nava savukārt ir japāņu tēlnieks, kurš zināms ar novatorisku tehnoloģiju un mākslas krustpunkta izpēti. Piemēram, PixCell sērijā, kuras darbus var apskatīt Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā, viņš iekapsulē priekšmetus stikla pērlēs – mākslinieka izgudrotais termins apvieno ideju par pikseli (digitālā attēla mazāko vienību) ar bioloģisko šūnu. Abi mākslinieki savās praksēs turpina no jauna definēt laikmetīgo mākslu un tās iespējas.
Žalē un Nava izrādē “Planēta (Klejotājs)” rāda teātri kā brīnumu – tas, kas notiek uz skatuves, liekas teju neiespējami. Iedvesmojoties no mūsu pasaules dabas un ūdens dzīvajām formām, izveidota kustību partitūra, kurā ir kaut kas pazīstams, taču reizē pavisam svešāds. Mākslinieki iztēlojas pasauli kā dreifējošu zvaigzni ar ķermeņiem, kas atbalso šo kosmisko klejošanu. Smalks līdzsvars: cilvēks, neaizsargāts, taču izturīgs, balansē starp radīšanu un iznīcināšanu, mieru un satricinājumiem.
“Dziļi ir meži”
Jaucot robežu starp izrādi un vizuālo mākslu, “Dziļi ir meži” (Deep are the Woods) piedāvā ieskaujošu, poētisku ceļojumu, kurā gaisma kļūst par vienīgo izpildītāju. Iedvesmojoties no saules gaismas staru spēlēm, kas caururbj meža lapotnes, Ēriks Arnals-Burtšī (Éric Arnal-Burtschi) izveidojis sajūtu telpu, kas pārveido mūsu pasaules uztveri.
Šajā meditatīvajā instalācijā skatītāji tiek aicināti iegrimt tumsā, kur gaisma pamazām atdzīvojas – plūst, aptver un veido tukšumu. Caur smalku miglu padarīta teju taustāma, tās kustības aicina dalībniekus brīvi klīst pa telpu un spēlēties, iesaistot iztēli un sajūtas. Šī gaismas un tumsas saspēle rada sapņainu pieredzi, kas pārvērš tukšumu brīnumu un iespēju rotaļu laukumā. Tās materialitātē, kas tā arī paliek nesataustāma, ir kaut kas patiesi poētisks – kā atmiņas par pieskārienu, kas, reiz sajusts, nekad vairs neatgriezīsies.
“Lai runā Nepievienošanās kustības arhīvi”
Izrādē “Lai runā Nepievienošanās kustības arhīvi” (Faire parler les archives des non-alignés) serbu režisore Mila Turajliča (Mila Turajlić), izmantojot aizmirstus, vēl neredzētus kinematogrāfiskās 35 mm lentes arhīvus, izseko Nepievienošanās kustības dzimšanai dekolonizācijas laikmetā.Uz skatuves ir divi ekrāni – vienā skatāmi viņas pašas filmētie un atrastie dokumentālie materiāli, otrā tiešraidē un tuvplānā redzama viņas seja. Kā prasmīga gide viņa ved skatītājus arhīvu mudžekļos, manipulējot ar laika plūdumu un norādot uz lietām, kam vērts pievērst uzmanību. Katrs, kas sēž zālē, var just jaunatklājēja un pētnieka prieku – režisorei tā ir tik daudz, ka tas plūst pāri malām, un tieši viņas neviltotās aizrautības pilnais skatiens paliek atmiņā vislabāk.
No arhīvu izpētes fokuss transformējas uz cilvēkstāstu. Stevans Labudovičs (Stevan Labudović), operators, kurš pavadījis Tito, Dienvidslāvijas prezidentu, viņa diplomātiskajos ceļojumos, dokumentēja Nepievienošanās kustības agrīnos gadus. Kā Dienvidslāvijas solidaritātes žests bija viņa nosūtīšana uz Alžīriju, lai filmētu viņu neatkarības cīņas, trīs gadus pavadot Nacionālajā atbrīvošanas armijā. Laikā no 1959. līdz 1962. gadam Labudovičs ierakstīja gandrīz 83 kilometrus garu materiālu. Un tas nav viss – vēlāk, lai apmācītu jaunos operatorus un sniegtu atbalstu valstīm, kas tikko ieguvušas neatkarību no kolonizācijas, un lai veidotu to dokumentālos arhīvus, Dienvidslāvija sūtījusi darbiniekus uz neskaitāmām Āfrikas un Āzijas valstīm.
Šie kadri, kas daudzus gadus pavadījuši putekļainā noliktavā, pavisam aizmirsti, beidzot ir nākuši gaismā. Mila Turajliča aicina skatītājus nodoties kopīgai arhīva pētīšanai, kurā kino kļūst par dekolonizētās pasaules balsi.
Rakstīt atsauksmi