Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Dozētie smiekli

Piezīmes par humoru Latvijas teātrī

Joprojām ik pa brīdim publiskajā telpā parādās apgalvojumi, ka kritiķi nemīl komēdijas un viņiem nav humora izjūtas. Savukārt, skatoties Latvijas profesionālo teātru repertuāra sarakstos, rodas iespaids, ka komēdijas nemīl teātru direktori. Pēdējo gadu pieredze liecina, ka vispirms brīvdabas dziesmuspēles, bet tad arī komēdijas ir pakāpeniski pārgājušas producentu grupu rokās, savukārt gan valsts, gan nevalstiskajos teātros komēdijas drīzāk ir izņēmumi, nevis ikdienišķa prakse. Pats par sevi šis process tāds pat var būt, un mans nolūks nav notiekošo vērtēt “labi” vai “slikti” kategorijās, drīzāk jau fiksēt situāciju un izvirzīt versijas, kāpēc ir noticis tas, kas noticis.

Es neesmu veicis ne aptauju, ne pētījumu, taču faktam, ka teātru repertuārā komēdiju skaits ir samazinājies, varētu būt vairāki iemesli. Pirmkārt, pašlaik teātros pārsvarā strādā režisoru paaudze vai pat divas, kuru pārstāvji komēdijas nekad nav iestudējuši vai darījuši to reti, un neviena teātra vadība uz to nav arī mudinājusi. Respektīvi, režisoriem ir dota brīvība, un viņi to izmanto, iestudējot citos žanros vai arī no komēdiju žanriskā spektra izvēloties lielākoties melnās komēdijas, konkrēti, Mārtinu Makdonu. Otrkārt, ir radies iespaids, ka pēckovida situācijā, kad sākotnēji ierobežotā skatītāju skaita dēļ strauji paaugstinātās cenas atpakaļ vecajā līmenī tā arī neatgriezās, spriedze ap “obligātajām” komēdijām kā teātru kases glābējām ir mazinājusies. Tad nu skatītāju smīdināšanas funkcija ir pārceļojusi uz producentu kompāniju produkciju, kas pats par sevi nav nekas slikts, ja vien izrādes ir labi samēģinātas (kā ne vienmēr notiek) un režisori, kas tās iestudē, ir radoši, nevis vienkārši uzliek lugu uz skatuves mizanscēnu līmenī (kā tas arī ne vienmēr notiek).

Tipiskākās stratēģijas

Nevaru rūpīgi analizēt producentu kompāniju iestudējumus, jo daudzus no tiem zinu tikai nosaukuma līmenī. Taču arī no tās informācijas, kas pieejama internetā, var izdarīt secinājumus par repertuāra izvēli, un te diezgan spilgti izceļas četras tendences.

1. Iestudēt klasiku, piemēram, Rūdolfu Blaumani (ir pat vairākas “blices”, kas konkurē ar “Skroderdienu Silmačos” iestudējumiem brīvdabas estrādēs, tāpat šogad izrāžu apvienība “Panna” rāda “No saldenās pudeles”). Te gan reizēm jāsaskaras ar režisoru un producentu maldīgu pārliecību, ka Blaumani iestudēt ir viegli un tas “nes” pats. Tā tas nav. Vēl var gadīties nelaime, ka daži no projektos iesaistītajiem aktieriem ir spēlējuši kādos šīs lugas iestudējumos un pārnes uz jauno uzvedumu savu iepriekšējo pieredzi, kādas citiem nav, radot stilistisku disonansi. Pluss ir skatītāju vēlme redzēt pazīstamu materiālu, kuru atsevišķos gadījumos publika zina no galvas, bet ir gatava par šiem jokiem smieties katru reizi.

2. Pasūtīt oriģināldramaturģijas darbus autoriem, kas šajā žanrā “iesituši roku” – Aivai Birbelei, Artūram Dīcim, Danskovītei. Reizēm šīs lugas raksta konkrētiem aktieriem, piemēram, Birbele uzrakstīja speciālu materiālu Ģirta Ķestera jubilejas izrādei. Pluss ir lugās attēloto situāciju relatīvā atpazīstamība.

3. Iestudēt tulkotās komēdijas, kas lielākoties ir atrastas teātru arhīvos, konkurējot ar šo pašu lugu iestudējumiem amatierteātros (zīmīgs piemērs ir Marka Kamoleti “Pidžama sešiem” un Reja Kūnija “Glābjas, kas var!”, kam gan dažādās versijās ir atšķirīgi nosaukumi). Pieredze rāda, ka skatītājus absolūti nesatrauc, ka luga jau bijusi iestudēta, piemēram, Dailes teātrī – kurš to vairs atceras? Vienlaikus, samazinoties jaunu tulkoto komēdiju skaitam valsts teātros, samazinās arī iespēja papildināt repertuāru tiem, kas pieejamo tulkojumu klāstu līdz šim labprāt izmantojuši (arī amatierteātriem). 

4. Tulkot pašiem no oriģināla vai starpniekvalodas, kā to, piemēram, Cēsu Mazajā teātrī ar Norma Fostera “Garo nedēļas nogali” izdarīja Ivo Martinsons. Taču šādi gadījumi ir salīdzinoši retāki, un to tomēr dara nevalstiskie teātri (arī “Willa teātris” un “Austrumu robeža”), nevis producentu kompānijas.

Vēl esmu dzirdējis, ka, atlasot aktierus komercizrāžu tūrēm, producentiem ir svarīgi, lai vismaz daļa no viņiem būtu filmējušies seriālos un uz konkrētiem vārdiem varētu balstīt mārketinga aktivitātes. Tādējādi par komercizrāžu zvaigznēm var kļūt arī neprofesionāli aktieri, kā Andris Daugaviņš, kuru var labi “pārdot” seriāla “Nelūgtie viesi” mērķauditorijai.

Kas paliek teātriem

Valsts teātru stratēģija repertuāra plānošanā atšķiras, un noteikt, cik tā ir mērķtiecīga, katrā gadījumā ir sarežģīti. Kad reiz feisbukā kāda skatītāja lūdza viņai ieteikt kādu vieglu komēdiju Jaunajā Rīgas teātrī, ar kolēģiem spriedām, ka pārsteidzošs nav jautājums, bet iespējamā atbilde, jo tiešām ir, no kā izvēlēties. Pat ja teātris izrādi nedefinē kā komēdiju (“Linda vista” apraksts runā par pusmūža cilvēku drāmu mūsdienu sabiedrībā) vai lieto jēdzienu “smeldzīga komēdija”, kā “Pelikāna un vīnogu” gadījumā, vai pat “dramēdija”, kā definēta “Mīlas straume”, tomēr mēs varam teikt, ka JRT repertuārā komēdijai kā žanram ir ļoti nozīmīga vieta. JRT izvēlētajā kursā mēs nesastapsim tīrās komercpreces, piemēram, farsus un “gultā lēcamās” komēdijas, vienlaikus teātris konsekventi rūpējas, lai būtisku tā repertuāra daļu veidotu tā dēvētās gudrās komēdijas, kas ir viegli uztveramas, bet ar zināmu pievienoto emocionālo vērtību, proti, jau pašu definēto smeldzīgumu, un to savukārt nodrošina fakts, ka lielākā daļa iestudētā materiāla lielākā vai mazākā mērā saistās ar pusmūža atklāsmēm par nerealizētiem sapņiem un iespējām. Jau pieminētajām jāpieskaita arī Aika Karapetjana devums ar iestudējumiem “Fēlikss, Anatolijs un Ilona” un “Pēdējā maltīte”, kurā parādās politiskās satīras elementi. Te groteskas ir vairāk, empātijas – mazāk vai nemaz.

Ne tikai JRT repertuārā ir arī Mārtins Makdona – autors, kuru labprāt iestudē arī tie režisori, kas nekad neiestudēs bulvārkomēdijas vai farsus. Taču šie smiekli, ja tādi maz zālē atskan, drīzāk ir rūgti, jo Makdonas humors patiesi ir ļoti melns, neatkarīgi no tā, vai to rāda Daugavpilī, Liepājā, Rīgā vai Valmierā.

Izšķiroša ir attieksme

Kad 2019. gadā notika Dailes teātra aktieru dumpis pret tābrīža māksliniecisko vadītāju Dž. Dž. Džilindžeru, klupšanas akmens izrādījās Reja Kūnija komēdijas “Neiespējamā misija” iestudējums, par kuru teātra vēsturē palikušas dažas leģendas – gan par to, ka režisors aktieru ansamblim godīgi pateica, ka šo iestudē tikai naudas dēļ, gan par frāzi divām Dailes teātra vadošajām aktrisēm, ka šis iestudējums būs viņu aktiermeistarības pārbaude. Konkrētā komēdija, kas pirms tam turpat Dailes teātrī bija iestudēta ar nosaukumu “Glābjas, kas var!” (un pašlaik ar šo nosaukumu Valda Pavlovska režijā ceļo pa Latvijas kultūras centriem), nav ne sliktāka, ne labāka par citiem Kūnija opusiem, tās sižeta intriga balstās arvien absurdākos melos, kad negadījuma dēļ nobrūk dubultā precēta taksista dzīves grafiks. Tipoloģiski līdzīgi sižeti ir redzēti arī daudzu citu autoru komēdiju iestudējumos, un paši par sevi šie darbi patiešām var kalpot par aktiermeistarības pārbaudi, jo šāds materiāls prasa zibenīgas rekcijas un lielu precizitāti, savukārt no režisora – žanra izjūtu un gaumi, ar kuru var rasties problēmas. Teātra vēsturē ir gan veiksmīgi, gan katastrofāli vārgi piemēri. Taču, skatoties šī tipa komēdijas, ne reizi vien nācies bezmaz ar ādu sajust, vai aktierim iespēja piedalīties šādā iestudējumā rada prieku vai nē, vai viņam ir interesanti, vai viņš var atraisīties, izmantot savu, iespējams, reizēm pilnīgi stulbo tipāžu, lai izkoptu sevī kādas īpašības. Atgriežoties pie tā paša Kūnija – Rēziju Kalniņu nepieciešamība spēlēt šādā lugā aizvainoja, lai arī viņa savu darbu paveica (iespējams, aiz niknuma) tehniski nevainojami, savukārt aktrises brāļameitai Lindai Kalniņai šādas aizvainojuma sajūtas nav, tāpēc viņa gluži labprātīgi piedalās šīs pašas lugas iestudējumā neatkarīgo producentu savāktā aktieru kompānijā.

Džilindžers var iestudēt gan “gultā lecamās”, gan tā sauktās gudrās komēdijas, pie kurām pieskaitāma, piemēram, Matjē Delaporta un Aleksandra de Lapatjēra “Vārdiņš” – komēdija, kuras darbība risināta izglītotu un labi situētu ļaužu vidē. Taču pēdējo sezonu laikā Liepājas teātra repertuāra politika mainās, un, šķiet, Džilindžera piesaistīšana pašreizējo teātra vadību vismaz šobrīd neinteresē.

Neveiklības komēdijas

Dailes teātrī jau Jura Žagara vadības laikā iestudētas divas no Londonas teātra skatuvēm pasmeltas, savstarpēji saistītas komēdijas – “Izrāde, kas saiet sviestā” un “Pīters Pens saiet sviestā”. Šo iestudējumu specifika ir tā, ka tās ir kopijas no Vestendas izrādēm, kur režisori uz Latvijas skatuves ir uzlikuši faktiski gatavas, tikai pārtulkotas izrādes. Šajā žanrā paši briti nav aprobežojušies ar diviem iestudējumiem, viņiem sviestā saiet arī Dikensa “Ziemassvētku dziesma” un ir bijis arī TV šovs, taču jāatzīst, ka šis ir specifisks žanrs, kas prasa tikpat specifisku humora izjūtu. Abu izrāžu pamatā ir kādas it kā amatieru trupas ārkārtīgi neveiksmīgie mēģinājumi parādīt izrādi, kurā nekas nenotiek tā, kā vajag, jo viss plīst, lūst, sajūk un sabrūk. No aktieriem tas prasa maksimālu tehnisku precizitāti. “Izrāde, kas saiet sviestā” tapa sevišķi sarežģīti, tai ir gara priekšvēsture ar režisoru, aktieru, pat dekorācijas (un nosaukuma!) maiņu. 

Klasika formā vai saturā

Necik daudz teātrus pašlaik neinteresē klasiskās komēdijas iespējas. Atkal jau jāatgādina, ka tās prasa diezgan lielu meistarību no režisora, ne velti samērā nesen Māra Ķimele, strādājot ar topošajiem režisoriem, uzdeva viņiem strādāt tieši ar Šekspīra komēdijām. Latvijas teātra telpā pašlaik ir interesants piemērs, kad klasiska ir tieši forma, nevis saturs – respektīvi, Kārlis Krūmiņš, iestudējot izrādi “Sapņotāji” ar Latvijas Kultūras akadēmijas topošajiem aktieriem, nav ņēmis kādu itāļu delartisko komēdiju, bet ir radīts oriģinālteksts ar ironiskām atsaucēm uz latviešu (un ne tikai) folkloras arhetipiem, savukārt delartiskās komēdijas forma ir ievērota iespējami precīzi gan ar masku lietošanu, gan aktieru spēles veidā. Rezultāts iepriecina, jo ir patiesi asprātīgs un azartisks.

Savukārt no dramaturģijas klasiķu plauktiem uz skatuves nonāk pavisam maz darbu. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Sergejs Golomazovs iestudējis Moljera “Tartifu”, rafinēti mūsdienīgojot formu, bet saglabājot tekstu, ar kuru aktieri tiek galā visai organiski. No aktieriem tiek prasīta darbība konkrētu tipāžu robežās, režijas rokraksts brīžiem šķiet visai mehānisks, taču nevar noliegt, ka iestudējuma konstrukcija ir uzbūvēta profesionāli.

Jāatgādina, ka komēdijas žanrs nav raksturīgs dramatiskajam teātrim vien – Latvijas Nacionālajā operā un baletā ir gan Gaetāno Doniceti “Mīlas dzēriens”, gan balets “Veltīgā uzmanība”, tiesa, abi iestudējumi veidoti apzināti arhaiskā estētikā, it kā komēdijas žanrs saistītos ar konservatīvismu izteiksmes līdzekļu izvēlē, taču, piemēram, Nemorīno amizantās ciešanas Mihaila Čuļpajeva izpildījumā patiešām ir smieklīgas.

Smieklīgās mūsdienas

Atgriežoties pie akadēmiski nenostiprinātā “gudrās komēdijas” jēdziena, jāpiemin interesanta sadarbības pieredze, veidojot starpvalstu projektu – izrādi “Cosmopolitan” Valmieras teātrī un Vīlandes teātrī “Ugala”. Šis ir gadījums, kad igauņu autors Otts Kilusks rakstījis lugu konkrētam aktieru sastāvam, to spēlē četrās valodās pamīšus. Lai gan izrādes veidotāji nelieto jēdzienu “komēdija” un sižetā ir arī smeldzīgas pagātnes klātbūtne, tomēr komiskā te ir vairāk nekā dramatiskā, diezgan mērķtiecīgi apspēlējot kaimiņu tautu savstarpējās klišejas vienam par otru.

Tikmēr režisores Ineses Mičules režisētajā un Kārļa Freimaņa dramatizētajā Vizmas Belševicas stāstu kompilācijā “Tu saki?”, kas pieteikta kā eksistenciāla komēdija, jūtama neizbēgama samocītība, kas neļauj izrādei atplaukt. Vairāku stāstu paralēlā vēstījuma konstrukcija ir visai ļodzīga, un aktieru darbošanās šādā situācijā izskatās ārišķīga.

Postpadomju cilvēku domāšanas īpatnības izsmej Daugavpils teātra izrāde “Laime uz naža asmens”, kuras pamatā ir nedaudz lokalizēta Vasilija Sigareva luga, kas jau pirms dažiem gadiem ar nosaukumu “Latgaliešu rulete” bija iestudēta latviešu trupā. Sigareva luga apspēlē loterijas laimesta tēmu, kad galvenās varones alkatība iziet ārpus laba un ļauna, faktiski radot drīzāk nomācošu sajūtu, nekā smieklus, bet, iespējams, tieši tāds bijis teātra mērķis.

Vistiešāk Latvijas aktualitātes skar Nacionālā teātra koncertuzvedums “Iet kā smērēts”, kurā režisors Mārtiņš Egliens un scenārija autore Marta Elīna Martinsone apspēlē politisko dienaskārtību Latvijā. Iestudējums ir ļoti nevienmērīgs, un daļa tipāžu, kā arī joku liekas pasmelti no vairāku gadu senas pagātnes. Veicas tiem, kas ir ieguvuši pārliecību un pat sava atveidotā prototipa atbalstu, kā Maijai Doveikai, tomēr kopumā izrāde brīžiem atgādina tos neveiklos brīžus, kad kāds sāk gari un ne pārāk veikli stāstīt vecu anekdoti, kuru visi jau zina.

Tikmēr kāds cits Nacionālā teātra iestudējums mums atgādina, ka, ļaujoties šķietami bezbēdīgam dziesmuspēles žanram, kas gan nav pieteikts kā komēdija, bet risināts apzināti butaforiski un brīžiem ar mērķtiecīgu pretenziju uz smīdināšanu, vienā katlā tiek samestas arī tās sižeta līnijas, kas nepavisam nav ne jautras, ne smieklīgas. Jā, es runāju par Rutku Tēva “Dumpīgo Rīgu” Klāva Meļļa režijā.

Šie, protams, nav visi piemēri un ne tuvu ne visas iespējas, kā uz skatuves iedzīvināt humoru. Un man nav ambīciju šo tekstu uzdot par analīzi. Taču atstāsim vēsturei šo fiksāciju, lai pēc pāris gadiem konstatētu, kādā virzienā attīstījusies viena vai otra tendence.