Viedokļi

Skats no MMLAB izrādes “Deja cigaretei un labākajam draugam” // Foto – Dainius Putinas
12. jūnijs 2025 / komentāri 0

Trīcoša, kaislīga esība

Piezīmes par “Mākslas un zinātnes laboratorijas” (MMLAB, Lietuva) viesizrādēm Ģertrūdes ielas teātrī rubrikā Theatricum Balticum

Maijā Ģertrūdes ielas teātrī ar trīs izrāžu programmu viesojās MMLAB (“Mākslas un zinātnes laboratorija”), kas kopš 2019. gada ir Viļņas pilsētas teātris. Tā dibināšanas pirmsākumos fokusā bija projekti, kuros mākslinieki sadarbojas ar zinātniekiem, taču nu galvenais uzsvars ir uz eksperimentiem ar jaunām mākslinieciskām formām, tēmām. MMLAB pārstāv gan jaunus, gan jau pieredzējušus skatuves mākslu profesionāļus – režisorus, horeogrāfus.

Visu trīs uz Rīgu atvesto izrāžu veidotāji ir jauni, bet jau atzinību un ievērību guvuši mākslinieki. Režisore Laura Kutkaite ar savu pirmo izrādi “Sirēnu klusums”, kurā apvienota mitoloģija un dokumentāli aktrišu stāsti par radošos procesos piedzīvoto vardarbību, 2022. Gadā ieguvusi pirmo vietu Eiropas jauno režisoru festivālā Fast Forward. Režisors Nauberts Jasinsks 2022. gadā saņēmis Lietuvas “Zelta krustu” kā labākais jaunais mākslinieks un kā labākais režisors ticis nominēts arī 2023. gadā. Arī horeogrāfe Grēta Grinevičūte pie “Zelta krusta” nominācijas par labāko dejas izrādi tikusi 2016. gadā.

Visas trīs viesizrādes vieno režisoru un horeogrāfes personīgās pieejas sabiedrības standartu pārdefinēšanā. Stereotipi par sieviešu baudu, par vīrišķību, par draudzību – izrāžu veidotāji piedāvā svaigu skatījumu šo tēmu diskursā, meklējot veidus, kā dzīvot patiesi un kaislīgi.

Skats no režisores Lauras Kutkaites performatīvās lekcijas “tremolo” // Foto – Martynas Norvaišas

Pirmā diena. Lauras Kutkaites performatīvā lekcija “tremolo”

Daudzkārtējs, secīgs divu skaņu, intervālu, akordu atkārtojums. Vokālā snieguma defekts – vibrējošs balss skanējums (no itāļu val. tremolotrīcošs) [1].

Režisore radījusi drosmīgu darbu, kurā aplūko sievietes seksualitāti un baudu. Nosaukums attiecas gan uz atkal un atkal atkārtotajiem baudas stereotipiem (kas ir seksīgs? kā izskatās un skan seksīga sieviete, viņas orgasms? kas ir normāli?), gan trīcošo sajūtu, kas pārņem ķermeni prieka, ekstāzes, kā arī trauksmes, baiļu mirkļos. Neparastais lekcijas formāts ir precīzi izvēlēts, jo izrāde ir informācijas un interesantu faktu pilna, tā atgādina nekad nenotikušu, bet ļoti vajadzīgu skolas stundu; oriģinālajā versijā tā notiek Viļņas universitātes Medicīnas fakultātes auditorijā, taču Latvijas viesizrāde – Ģertrūdes ielas teātrī.

Laura Kutkaite un Kristina Morta P. B pārcilā daudz vērtīgu tēmu un jautājumu – sniedz nelielu ievadkursu un fact check sieviešu anatomijā (norādot uz to, ka par intersex, disabled, citu rašu mērķgrupām pētījumu ārkārtīgi trūkst), meklē sievietes dzimumorgānu kā “kaunuma” (tāda, kas saistīts ar kaunu) rašanās saknes, ievada baudas tēmu menopauzes un novecošanas kontekstā. Tiek citēts arī latviešu seksologa Jāņa Zālīša darbs “Mīlestības vārdā”, kurā autors norāda, ka sievietei, kas nespēj apmierināt savu vīru, jāvēršas pēc palīdzības vai ka homoseksualitāte, saprotams, ir perversa problēma (un izpildītājas reaģē ar gārdzošām, vemšanai līdzīgām skaņām).

Izrāde nepārtraukti pretnostata to, ko medijos esam pieraduši redzēt kā “seksīgu”, ar to, cik dažādi tas patiesībā var izskatīties. Horeogrāfe Agniete Lisičkinaite piešķīrusi lekcijai interesantu kustību valodu – gluži kā stjuartes lidmašīnā drošības instruktāžas laikā vizuāli skaidri, monotoni atkārto žestus, tāpat arī izrādes izpildītājas atradušas konkrētus un precīzus žestus, ar kuriem papildina stāstījumu. Izrādē ir arī dažas dejas, piemēram mīļāko randiņa rape drug [2] deja. Dokumentālo formu vizuāli papildina attēli ar dažādu sieviešu dzimumorgāniem, kas tiek “salaboti” jeb digitāli pārveidoti pēc viena modeļa, ļaujot apjaust šī nedabīgā standarta absurdo dabu. Visas sievietes, kas atrodas skatītāju zālē, tiek aicinātas piedalīties Kahoot testā-aptaujā, kurā, piemēram, apgalvojums “seksa laikā nelielas sāpes ir normālas” (sievietes vairumā domā, ka jā) liek aizdomāties par to, ka vīriešu atbilde uz šo jautājumu būtu gluži citāda. Režisore maina domāšanas paradigmu, kurā, iespējams, pat to neapzinoties, mēs dzīvojam un kurā bauda ir kaut kas noteiktos (male gaze jeb vīrišķā skata) rāmjos ieliekams.

Izrāde ir kontrastu pilna; pirmo pusi izpildītājas ir ģērbušās “seksīgo skolotāju” kostīmos, tad ir pilnīgi kailas, un beigās atgriežas uz skatuves ikdienišķi ērtā apģērbā. Šī vienkāršā izvēle – atteikties no apģērba – kļūst par spēcīgāko režijas izteiksmes līdzekli, normalizējot kailumu. Tādu kailumu, kas sniedz iespēju ķermenim vienkārši būt uz skatuves, netiekot objektivizētam; dejojot pie savas mīļākās dziesmas, tiekot aplietam ar ūdeni, esot kustībā vai mierā, piekusušam un sasvīdušam. Parādot sievietes, kas nemeklē savu vērtību skatītāju uzmanīgi vērojošajās acīs, bet pašas to apzinās, kuras uzmanīgi ieklausās sevī un ceļu pie baudas sāk introspektīvi.

Skats no Nauberta Jasinska izrādes “Pilene” // Foto – Martynas Norvaišas

Otrā diena. Nauberta Jasinska “Pilene”

Naubertam Jasinskim šī ir atgriešanās Rīgā – viņš pirms diviem gadiem jau viesojies ar izrādi “Bowel”, par kuru saņēmis Lietuvas “Zelta krusta” apbalvojumu. Pirms izrādes “Pilene” iespējams iepazīties ar materiālu, kurā norādīts, ka šī būs viencēliena izrāde, nevis opera (izrāde nosaukumu dala ar vienu no slavenākajām lietuviešu operām), un izlasīt īsu ievadu par Pileni – pagānu pili Žemaitijā, kurā 14. gadsimtā Teitoņu ordeņa iebrukuma laikā pils karavīri, negribēdami padoties, veica vienu no slavenākajiem kolektīvās pašnāvības aktiem, kura nozīme no jauna guva aktualitāti PSRS okupācijas laikā, kalpojot par pretošanās simbolu. Saskaroties ar dzīvības briesmām, kara draudiem, vēsturiski nostiprinās tradicionālās maskulinitātes idejas, kas konfliktē ar mūsdienu atvērto vīrišķības modeli, kurā vīrieši drīkst būt maigi un jūtīgi. Uz anotācijā lasāmo izrāde atsaucas abstrakti, bet skatīšanās pieredzi tas noteikti papildina.

Izrādes dramaturģisko pamatu veido trīs elementi – raga pūšana, publiku iesaistošā Molotova kokteiļu taisīšana un lēna kustību dueta deja. Spēcīgi tiek iesaistītas maņas – jauno vīriešu piesardzīgā elpa ragos, tad skaļā, pirmatnējā skaņa, kas no tiem nāk; skatītāju rokās krakšķošais putaplasts, asā benzīna smarža, kas pārņem zāli (skatītājiem ir iespēja izmantot sejas maskas, taču smarža jūtama arī caur tām), lejot to pudelēs. Publika izkārtota spēles laukuma taisnstūrim no trīs pusēm – ugunsdzēsējs sēž ceturtajā –, par daļu izrādes padarot citu vērošanu. Molotova kokteiļi tiek uztaisīti, un abi izpildītāji atgriežas, lai uzšķiltu un nodzēstu šķiltavas liesmu, izvēloties nesekot seno lietuviešu piemēram. Meklēt jaunus ceļus, kā pretoties un pierādīt vīrišķību.

Kustību izrādes daļā abi vīrieši izpēta veidus, kā būt blakus, reaģējot vienam uz otra ķermeņa pozām. Parasti izrādē piedalās Mats Dirginčs un Nauberts Jasinsks (Matu Rīgas viesizrādē aizvietoja cits aktieris), kuri ir tuvi draugi. Performējot izrādē, viņi ķermeņa valodā stiprina un balsta viens otru, komunicē, ļaujas ievainojamībai, atklājot vīriešu draudzības saišu maigo pusi.

Skats no horeogrāfes Grētas Grinevičūtes izrādes “Deja cigaretei un labākajam draugam” // Foto – Dainius Putinas

Trešā diena. Grētas Grinevičūtes “Deja cigaretei un labākajam draugam”

Horeogrāfes Grētas Grinevičūtes sērijā par objektu un cilvēku attiecībām šis ir jau ceturtais darbs –  sākumā bija “Deja putekļsūcējam un tēvam” (2018), tad Deja veļasmašīnai un mātei” (2020) un Deja priekšmetam un bērnam” (2021). Šoreiz Grēta pēta attiecību dinamiku sieviešu draudzībā – attiecībās, kuras mēdz palikt romantisko partneru un ģimenes saišu ēnā, taču ir tikpat mīlestības un rūpju pilnas.

Spēcīgas draudzības pavada mūs visu dzīvi, te attālinoties, te atkal pietuvojoties, mainoties kopā, atbalstot vienam otru, kad citas attiecības brūk. Izrāde sākas ar režisori pie loga, kameru viņas rokās un ekrāniem telpā. Viņa filmē trīs sievietes pagalmā, kas kopīgi smēķē – varbūt tur rodas jauna draudzība? Dalīta cigarete ir vienošanās īsā intimitātes mirklī, piecminūtes patvērumā no ikdienas steigas. Viņas sarunājas, smejas un kopīgi atrod ceļu uz zāli. Grēta saka, lai “vienkārši ļaujam viņām būt”. Par šo norādījumu atceros vēlāk, kad viena no draudzenēm dejo ar mūziku austiņās un pārējās viņu vēro. Tā ir mīlestība – vērot un priecāties, ļaut cilvēkam būt.

Agniete, Aiste, Agne un Grēta pēta cita citas mazās kustības – to, kā draudzene savelk bikses, piekārto matus, – un atkārto tās. Divas no draudzenēm samainās ar drēbēm. Rūpīga iedziļināšanās un vērošana ļauj smalki iepazīt otru cilvēku, liecina par cieņu pret viņa paradumiem, un dejotājas parāda, cik dabiski šīs kustības ieplūst vienai otras kustību valodā, sajaucoties un mainoties tā, ka vairs nav skaidrs, kura ko ir izdarījusi pirmā.

Viņas filmē viena otru, norādot uz cilvēku paradumu dokumentēt sev tuvos. Interesanti, cik ātri attēls izmaina sentimentālo nozīmi – skatoties uz dejotājām, kas kustas starp skatītājiem, šķiet, esam viens, taču, skatoties ekrānos, acumirklī jūtams atsvešinājums. Izrāde beidzas ar dokumentālu video, kurā visas četras draudzenes iemūžinātas īsos klipos vairāku gadu garumā – iespēju ielūkoties viņu mazajā, privātajā pasaulē, kas galu galā skatītājiem tāpat paliek līdz galam neatvērta.

 


[2] Tulk. no angļu val. rape drug – ‘izvarošanas sedatīvās narkotikas’

 

Rakstīt atsauksmi