Juris Jurāns

Žurnālists

Sajust teātri rokfestivāla atmosfērā

Valmieras vasaras teātra festivālam – desmit gadi

“Ir festivāli, kurus veido, īpaši izvēloties hedlaineri, lai pievilinātu publiku; mūsu piegājiens ir veidot atmosfēru, jo tādā veidā mēs dodam iespēju arī jaunākiem māksliniekiem un nezināmiem ārzemniekiem,” saka Valmieras Vasaras teātra festivāla direktors Reinis Suhanovs. Šogad jau desmito reizi augusta sākumā Valmieras ielas piepildīs teātra māksla visdažādākajās tās izpausmēs. Ar ko būs īpaša festivāla desmitgades jubileja, elektroniskajam teātra žurnālam KrodersLV stāsta Reinis Suhanovs.

Valmieras Vasaras teātra festivālu ik gadu apmeklē vairāki tūkstoši cilvēku. Skaitu precīzi pateikt nevar, jo tas atkarīgs no konkrētajā gadā uzvesto izrāžu specifikas. “Tie ir vismaz pieci līdz seši tūkstoši apmeklētāju, bet var būt arī vairāk,” saka festivāla direktors Reinis Suhanovs.

Festivāla veidotāji nopietni attiecas pret desmitgades svinībām. Tā kā šosezon Valmieras teātra trupa atgriezās teātrī pēc renovācijas, tad arī atjaunoto ēku festivāla veidotāji nolēmuši izmantot kā centrālo elementu. To kā vienu no atšķirībām no pēdējiem gadiem nosauc Suhanovs, jo Covid-19 pandēmijas laikā festivāls kļuva par tādu kā vairāku iestudējumu atsevišķu izrādīšanu, taču šogad programma sastādīta tā, lai notikumi būtu daudz koncentrētāki. Apmeklētāji tādā veidā sajutīs festivāla atmosfēru. “Ir festivāli, kurus veido, īpaši izvēloties hedlaineri, lai pievilinātu publiku; mūsu piegājiens ir veidot atmosfēru, jo tādā veidā mēs dodam iespēju arī jaunākiem māksliniekiem un nezināmiem ārzemniekiem,” norāda Suhanovs.

Starp 13 šogad festivālā iekļautajām izrādēm sešas būs skatītāju un mākslinieku iemīļotu jau reiz izrādītu iestudējumu atgriešanās. Tāda būs Andra Kalnozola “Traktopera”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja otrajā festivāla gadā, Toma Treiņa “Pagalms atdzīvojas” un Paulas Pļavnieces režisētā “Marija un zibens”, kā arī citi darbi. “Tie nav ne labākie, ne sliktākie, vienkārši tie ir tādi, kurus ir iespējams atjaunot,” skaidro Suhanovs. Darbu atgriešanās festivāla programmā ir sava veida atskats uz to, kā šo gadu laikā ir gājis, ko arī apliecina šā gada izvēlētā tēma – laiks. Direktors skaidro, ka tēma ir gan par festivāla pieredzēto desmit gadu garumā, gan vienkārši par laiku, ko mākslinieki un skatītāji pavada kopā. Jautāts, vai šī gada festivāls ir vienlaikus kā sava veida atskats uz to, kā gājis līdz šim, Suhanovs atbild apstiprinoši.

Apmeklētājiem būs atvērtas arī foto un mākslas izstādes, kurās varēs aplūkot, kā šo gadu laikā festivāls ir attīstījies. Atklāšanas vakarā, kur gaidīti ir arī apmeklētāji no iepriekšējiem gadiem, paredzēts īpašs teātra pop-up pasākums “Desmit reizes vasara”, kuru veidos Paula Pļavniece un teātra trupa KVADRIFRONS. “Tiks slēgta iela gar teātri, un pa to plūdīs šie desmit gadi,” izsakās Suhanovs.

Direktors gan atzīst, ka vēl pirmajā gadā pat necerēja, ka festivāls reiz svinēs savu desmitgadi. “Es pateikšu pavisam godīgi – pretestība bija ļoti liela,” saka Suhanovs. Organizētāji pirmajā gadā sastapušies arī ar tehniskiem šķēršļiem, kādēļ bija pat jāatceļ viena no plānotajām izrādēm. Tāpat kultūras darbinieku, teātra apmeklētāju un kritiķu sākotnējā atturīgā attieksme pret neierasto izrāžu formu bija viens no faktoriem, kas arī viesa šaubas organizētājiem. “Tad parādījās spīts atrast veidu un formu – otrajā gadā mēs uzbūvējām bērnu un jauniešu programmu, un tad, redzot tos laimīgos cilvēkus un pozitīvās atsauksmes, bija skaidrs, ka tas ir jāturpina,” bilst Suhanovs.  

Kopš tā brīža festivāla programmā lielāks uzsvars ir tieši uz bērnu un jauniešu auditoriju. To apstiprina arī Suhanovs, skaidrojot, ka pamatā, sastādot programmu, mēģina tajā iekļaut pēc iespējas vairāk izrāžu, kuras var apmeklēt visa ģimene. “Mēs esam uz ģimenēm – visplašākajā šī vārda kontekstā – orientēts festivāls,” norāda Suhanovs. Tas arī ļauj veicināt bērnu iesaisti kultūras pasākumos, jo, kad ģimene noskatās vienu izrādi, viņiem ir iespēja to savā starpā pārrunāt. Apspriest mākslu, ko teātra sezonas laikā ir grūti izdarīt, ņemot vērā, ka izrādes bērniem un jauniešiem ir krietni mazākā skaitā nekā pieaugušajiem. Un to kā vienu no festivāla vērtībām raksturo Suhanovs.

“Tagad mēs nosacīti meklējam pieaugušo zonu,” saka vadītājs. Šo gadu laikā organizētāji eksperimentējuši ar formām un citiem līdzekļiem. Izrādes iestudējuši ne tikai režisori, bet arī modes mākslinieki un komponisti. Festivālā izrādīta arī laikmetīgā opera (“Nezināmais nezināmais”, režijas, libreta un telpas autors Viesturs Meikšāns, 2018 – red.), bet meklējumi pēc piemērotākās formas pieaugušajiem joprojām turpinās. “Mēs arī meklējam alternatīvu piedāvājumu tādiem kā klasiskajiem Blaumaņa sižetiem, kas tiek tā un šitā iestudēti,” par festivāla māksliniecisko vīziju saka Suhanovs.

“Valmieras teātris ziemas sezonā iestudē vairāk klasiskos darbus, tāpēc festivāls ir tā zona, kurā ir tikai oriģināldarbi, ļoti reti iestudējam klasiku,” saka Reinis Suhanovs. Aplūkojot šā gada festivāla programmu, redzams, ka vienīgais darbs, ko varētu nodēvēt par tradicionālu dramaturģiju, būs Mārtina Makdonas luga “Inišmoras leitnants” (rež. Mārtiņš Eihe), kas jau reiz bija skatāma festivālā, vēlāk arī atrada vietu teātra pastāvīgajā repertuārā un šogad atgriezīsies izrādīšanai ārā. “Es sev pirms gada jautāju, vai mēs festivālu taisām šogad pēdējo reizi vai ne… un šajā zonā vēl ir daudz darba, tāpēc kādu laiku mēs vēl strādāsim,” saka direktors.

Festivāla veidotāji lepojas, ka ieguldījuši lielu darbu arī teātra vides attīstībā Latvijā, jo mērķtiecīgi attīstījuši speciālu programmu tieši bērnu un jauniešu teātra māksliniekiem. “Pirmajā gadā tā bija tikai lekcija par bērnu psiholoģiskās attīstības vecumposmiem, kādas tēmas un formas konkrētos vecumposmos ir piemērotas, un lēnām tas ir izaudzis par Bērnu un jauniešu teātra institūtu,” skaidro Suhanovs. Tajā mākslinieki var pieteikties ar savām idejām un nedēļas garumā tās attīstīt, apgūstot veidus, kā ieceres piemērot bērnu un jauniešu auditorijai. Institūtu beigušos māksliniekus organizētāji pēc tam mēģina iesaistīt festivāla programmā. “Tāda, piemēram, ir Endīne Bērziņa, kura šogad atgriežas ar izrādi “Es arī te, kas man ir jādara”, vai Agate Bankava ar kustību izrādi “Te, bite!”,” saka direktors.  

Skatoties nākotnē, festivāla organizētāji arī aktīvi strādā pie starptautiskās atpazīstamības un sadarbības veicināšanas ar ārvalstu māksliniekiem. Paralēli bērnu un jauniešu institūtam arī šogad organizēta rezidences programma. Ņemot vērā savdabīgo festivāla formu, kad izrādes ir specifiski piesaistītas kādai vietai pilsētā, tad mākslinieki pirms izrāžu veidošanas ir aicināti padzīvot Valmierā un iepazīt tās apkārtni, lai izvēlētos sev tīkamāko vietu iestudējuma radīšanai. “Ir viena kopmītne, kurā mīt visi mākslinieki, un arī par to šogad būs viena izrāde,” saka Suhanovs. Tas būs teātra trupas KVADRIFRONS veidotais iestudējums “Koplietojamie stāsti”, kas kalpos kā atskats uz kopā dzīvošanu un radīšanu.

Suhanovs arī skaidro, ka viens no starptautiskās sadarbības galvenajiem ieguvumiem ir pieredze. “Piemēram, mums ir bijusi sadarbība ar igauņu teātra kompāniju ZUGA, kas specializējas kustību izrādēs bērniem,” bilst direktors. Uzaicinātos ārzemniekus festivāla organizētāji lūdz savos darbos integrēt vietējos māksliniekus, tādējādi nodrošinot tiešu pieredzes apmaiņu. Turklāt uzaicinātie mākslinieki dažkārt festivālam veidotās izrādes aizved arī mājās. “2019. gada festivālā austrāliešu režisore Džesika Vilsone kopā ar Jēkabu Nīmani, Anci Muižnieci, Mārtiņu Meieru un virkni citu Valmieras teātra aktieru braucošā autobusā iestudēja izrādi “Unwanted”. Pēc tam šī izrāde tika uzvesta Adelaidā – ar Jēkaba mūziku, to pašu scenāriju, bet, protams, ar citiem aktieriem,” stāsta Suhanovs.

Jautāts, ko skatītājiem, viņaprāt, šogad vajadzētu paņemt no festivāla, Suhanovs izsaka cerību, ka apmeklētāji sajutīs kopības un teātra atmosfēru. “Sajust teātri rokfestivāla atmosfērā – tas ir tas, ko mēs gribam,” nosaka direktors. Veidotāji arī īpašu uzmanību šogad pievērsuši, lai starp izrādēm apmeklētājiem būtu iespēja izbaudīt festivāla gaisotni un tas nebūtu pasākums, kad skatītāji atnāk, noskatās izrādi un aiziet prom.