Juris Jurāns

Žurnālists

2025. gads teātra nozarē

Pārskats par Latvijas teātra karstākajām diskusijām un notikumiem 2025. gadā

Teātri šogad skatītājus pārsteidza gan ar grandioziem, pat pusmiljonu vērtiem iestudējumiem, kuros skatītājus veda cauri stāstiem, sintezējot klasisku teātra pieredzi ar moderniem elementiem, gan ar pieticīgām, vienkāršas scenogrāfijas izrādēm, kurās fokuss bija uz mākslinieku aktiermeistarību. Viens nebūt nav labāks par otru, tieši pretēji – šāda eklektika apliecina Latvijas teātra vides daudzveidību. Taču gada laikā vairāki būtiski notikumi bijuši arī ārpus teātru tradicionālajām telpām, tāpēc gada izskaņā KrodersLV apkopo dažus no šā gada nozares karstākajiem diskusiju jautājumiem un notikumiem.

Izdienas pensijas vēl pagaidām paliks

Gada vidū sašutumu teātra nozares pārstāvjos izsauca Valsts kancelejas piedāvājums no izdienas pensiju saņēmēju loka izslēgt vairāku profesiju pārstāvjus, tostarp māksliniekus. Neraugoties uz to, ka starp izdienas pensiju saņēmējiem tie veido mazu daļu – 2021. gadā to saņēma 858 cilvēki, un vidējais pabalsta apmērs pērn bija 815 eiro –, politiķi pamatoja, ka nepieciešams salāgot izdienas pensijas sistēmu visu profesiju pārstāvjiem, savukārt budžeta taupības dēļ māksliniekiem tajā vietas vairs neesot.

Pret to aktīvi iestājās nozares pārstāvji, īpaši teātra un baleta mākslinieki, kuriem līdz šim bija izveidojusies tiesiskā paļāvība. Atsevišķām profesijām, piemēram, baletdejotājiem, šis ir vairs tikai viens no dažiem elementiem, kas palīdz piesaistīt jaunus dejotājus, iepriekš [1] portālam KrodersLV skaidroja baletdejotājs Antons Freimans.

Pēc garām diskusijām ar nozari un iesaistītajiem Kultūras ministrija panāca kompromisa risinājumu, kuru decembra sākumā kopā ar nākamā gada valsts budžetu apstiprināja Saeima. Deputāti mākslinieku vietai izdienu pensiju sistēmā neveltīja garas diskusijas, lai gan atbildīgās Sociālo lietu komisijas atzinumā bija norādīts, ka plašākas sarunas būtu bijušas nepieciešamas. Pagaidām mākslinieki joprojām saglabā tiesības uz izdienas pensiju – rezultātā palielināts pensionēšanās vecums un samazināts tās apmērs. Taču nav izslēgts, ka jautājums atgriezīsies politiķu dienaskārtībā.

Vai varam gaidīt uzlabojumus teātru piekļūstamībā?

Joprojām iespēju pilnvērtīgi iesaistīties teātra pasaulē gaida arī cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Piemēram, par teātru piekļūstamības problemātiku vājdzirdīgajiem jau gadiem runā Latvijas Nedzirdīgo savienība un Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi.lv, rosinot ieviest teātros titrus, taču visbiežāk sastapušies ar argumentu – nav naudas.

Risinājumus piekļūstamības jautājumiem līdz šim meklējuši lēni – tikai 2024. gadā atbildīgā Kultūras ministrija līdzdarbības līgumos ar teātriem iekļāva papildu nosacījumu, ka tīmekļvietnēs ir jānorāda informācija par izrāžu piekļūstamību personām ar funkcionāliem traucējumiem. Kroders.lv jau rakstīja [2], ka gada sākumā virknei teātru mājaslapās sadaļas par piekļūstamību nebija, taču tagad tādas ir parādījušas, piemēram, Valmieras un Daugavpils teātru interneta vietnēs.

Risinājumus šim jautājumam teorētiski varētu iekļaut arī Kultūras ministrijas plānošanas dokumentos, piemēram, jaunajā teātra attīstības stratēģijā. Iepriekšējās stratēģijas plānošanas periods noslēdzās 2020. gadā, un jauna joprojām nav pieņemta. Pie tās ministrija darbu sāka pērn un solīja, ka šogad to pabeigs, taču vēl gada nogalē ministrijas mājaslapā atrodama tikai vecā stratēģija. Nav arī skaidrs, vai piekļūstamības jautājumiem tajā būs veltīta lielāka uzmanība nekā, piemēram, Kultūras pamatnostādnēs 2022.-2027. gadam [3], kur tiem atvēlētas tieši divas rindkopas.

Tikmēr pie jautājuma risināšanas strādā paši teātri. Piemēram, Latvijas Leļļu teātrī šogad pirmizrādi piedzīvoja izrāde, kas veltīta vājredzīgiem cilvēkiem – “Gaisma, es tevi dzirdu”, kuru veidoja un kurā piedalījās arī cilvēki ar redzes traucējumiem, bet kopš oktobra Leļļu teātris skatītājiem ar redzes traucējumiem piedāvā arī izrādi ar audio aprakstu, tādējādi veidojot arvien iekļaujošāku teātra vidi Latvijā.

Cik tuvu ir jābūt teātrim?

Teātru piekļūstamība ir sāpīgs jautājums ne tikai cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Problēma ne mazāk aktuāla ir tiem, kas dzīvo ārpus lielajiem apdzīvotajiem centriem. Uz to jau pērn veiktajā revīzijā norādīja Valsts kontrole, taču konkrēta rīcība problēmas risināšanai no atbildīgās Kultūras ministrijas puses joprojām nav sekojusi.

Valsts Kontrole pagājušajā gadā noslēgtajā revīzijā par kultūras pieejamību secināja, ka mākslas pieejamība koncentrējas Rīgā un viesizrāžu skaits ārpus teātru pastāvīgajām telpām nenodrošina pietiekamu reģionālo pārklājumu. Arī šim jautājumam ministrija solīja pievērsties topošajā teātra nozares stratēģijā. Lai gan valsts dotētajiem teātriem ir pienākums nodrošināt arī viesizrādes ārpus savām telpām, to skaits saglabājas salīdzinoši neliels – pērn tās bija vien 77 izrādes, kuras teātri spēlēja uz svešām skatuvēm.

Vai balets ir teātris?

Šī gada Latvijas teātra Gada balvu “Spēlmaņu nakts” pasniedza 16 kategorijās. Nominantu izziņošana vienlaikus atklāja arī zināmu pārsteigumu – šogad balvu lēma pasniegt arī baleta māksliniekiem (horeogrāfiem vai izpildītājiem). Šo mākslinieku grupu no kategoriju saraksta izņēma pirms nepilniem 10 gadiem.

Kad baletdejotājus izslēdza no “Spēlmaņu nakts” nolikuma, tika radītā īpaša Dejas balva – augstākais profesionālās dejas apbalvojums Latvijā. To pasniedz reizi divos gados, taču līdz šim tā publiskajā telpā izskanējusi salīdzinoši maz, līdz ar to var teikt, ka tas mazina publiskās diskusijas par un ap dejas nozīmību arī skatuves mākslā. Tā gan nav problēma tikai Latvijā, arī pasaulē diskusijas par dejotāju lomu kino un teātra nozarē noris jau gadiem – neraugoties uz to, ka deja ir neatņemams elements kā uz skatuves, tā kameras priekšā, dejotāju pienācīga atzīšana joprojām saglabājas problemātiska. Tāpēc šogad pelnītu vietu augstākā profesionālā teātra mākslas apbalvojuma sarakstā ieņēma arī baletdejotāji, konkrēti, balvu ieguva Antons Freimans. 

Festivālu jubilejas gads

Viens no veidiem, kā teātris top pieejamāks arī plašākai auditorijai, ir festivāli. Tādu Latvijā ik gadu ir vairāki, bet daži šogad piedzīvoja svarīgas jubilejas. Piemēram, Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” šogad notika jau 30. reizi. Savā jubilejas gadā tas pulcēja 170 māksliniekus, un to rīkotos pasākumus apmeklēja vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Izrādes, zibakcijas un dažādas mākslas performances aplaimoja skatītājus vairākās Latvijas pilsētās, jo, kā iepriekš norādīja viena no festivāla rīkotājām Sandra Lapkovska, arī festivāla veidotāji īpašu uzmanību pievērsuši teātra piekļūstamības jautājumiem – gan cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, gan iedzīvotājiem dažādos Latvijas reģionos. Par godu festivāla 30. gadadienai decembrī arī izdota īpaša grāmata, kas veltīta atskatam. “Esam pārskatījuši paveikto, atlasījuši un apkopojuši “Homo Novus grāmatā” to, kas, festivāla aizsākts, turpina virzīt un urdīt teātri un plašākus laikmetīgās mākslas procesus,” [4] norāda festivāla radošā komanda.

Ne mazāk svarīgu – 10. jubileju – šogad atzīmēja arī Valmieras Vasaras teātra festivāls. Tas šogad priecēja skatītājus kopā nospēlētās 48 izrādēs, kā arī koncertos un citos pasākumos. Festivāls kļuvis par neatņemamu Valmieras pilsētas vasaras dzīves sastāvdaļu, tāpēc arī tur radošā komanda īpašu uzmanību pievērsa festivāla jubilejai, programmā iekļaujot ne tikai jaunus, bet arī jau reiz izrādītus un skatītāju iemīļotus iestudējumus. Savukārt savu pirmo festivālu šogad rīkoja Liepājas teātris. Lai gan tur jau daudzus gadus arī vasarā teātris vēris durvis skatītājiem, šogad tas uzņēmās rīkot pirmo starptautisko festivālu “Teātris tuvplānā”. Gada nogalē teātris arī izziņoja, ka festivāls notiks arī nākamgad.

Aizejošais gads teātra nozarē nesis ne mazums jauninājumu un pārsteigumu, un, kā redzams, nav izpalikušas arī sāpīgas diskusijas par aktuāliem problēmjautājumiem gan atsevišķām sabiedrības daļām, gan nozarei kopumā. Jaunais 2026. gads solās būt ne mazāk intensīvs – kamēr sezona vēl rit pilnā sparā un lēnām starp jaunajiem iestudējumiem parādās arī kritiķu un skatītāju favorīti, risināmo jautājumu saraksts nozarē ir garš un ietilpīgs. Lai gan drošība ir nākamā gada budžeta prioritāte, ir vērts paturēt prātā, ka kultūra, kā to iepriekš intervijā KrodersLV apliecināja ukraiņu režisors Oleksandrs Homenko [5], ir būtisks nacionālās apziņas dzinējspēks, kas var iedvesmot sabiedrību un veicināt iedzīvotājos piederības sajūtu, tāpēc arī tā ir daļa no mūsu drošības.