Juris Jurāns

Žurnālists

Vai teātris kara laikā ir vajadzīgs?

Būvējot sienu starp ukraiņu un krievu kultūru. Saruna ar ukraiņu režisoru Oleksandru Homenko

“Kultūra Ukrainā šobrīd ir sasniegusi iepriekš nepieredzētus augstumus, gluži vienkārši tāpēc, ka mākslinieki apzinās, ka viņi, iespējams, mirs,” nosaka ukraiņu režisors Oleksandrs Homenko (Олександр Хоменко). Viņš ir viens no šobrīd populārākajiem režisoriem valstī. Pērn viņa līdzdibinātais teātra projekts Myr uzveda Brodvejas stila mūziklu “Tu [Romantika]”, kas ir kā atgādinājums par sāpīgu laiku ukraiņu vēsturē, kad Staļina režīms ieslodzīja un nežēlīgi noslepkavoja vairāk nekā 200 valsts spožāko mākslinieku.

Ar Oleksandru tiekos laikā, kad grupa mēģina savu jaunāko iestudējumu, kura pirmizrāde paredzēta rudenī. Mēģinājumiem izvēlēta savdabīga vieta – padomju gados celtais Ukrainas ekspocentrs. Mums apkārt slejas ēkas, kuras labākajās padomju arhitektūras tradīcijās ir pilnas ar atsaucēm uz kolhoziem un lauku darbiem. No skata novāktas, krūmos paslēptas pat romiešu tēlniecības stilā veidotas statujas, kuras attēlo darba ļaudis.

Runājam par karu un teātri, un neizmērojami bagāto ukraiņu kultūru, kuru tik mērķtiecīgi mēģina iznīcināt Krievija. Kā skarbs realitātes zvans, ka karš ir tepat, kalpo trauksmes sirēna, kas atskan vien brīdi pēc mūsu sarunas beigām un brīdina, ka Kijivai tuvojas kārtējās raķetes.

Kas ir projekts Myr?

Ukraiņu valodā tas nozīmē “siena”. Tas ir teātra un kultūras projekts. Mēs veidojam izglītojošus materiālus par ukraiņu rakstniekiem, politiķiem un mūziķiem. Piemēram, filmējām video par 1960. gadu ukraiņu dzejnieku Vasīliju Stusu, un tas vienas dienas laikā Instagram un TikTok savāca aptuveni pusmiljonu skatījumu. Tas ir milzīgs skaitlis izglītojošam video par ukraiņu rakstnieku.

Mums ir arī albumi, un mēs uzstājamies ar koncertiem ne tikai par Ukrainas vēsturi. Mūsu nesenākais albums saucas Pax Romana. Tas ir par Romas Impēriju. Mēs arī uzvedam Brodvejas tipa muzikālas izrādes par vēsturi. Mūsu pēdējais projekts bija “Tu [Romantika]” (Ти [Романтика]). Tas ir mūzikls par tā saukto Sarkano jeb nogalināto renesansi – vēstures periodu, kad 1930. gados padomju režīms nogalināja dažus no spilgtākajiem ukraiņu māksliniekiem, domātājiem, dzejniekiem un mūziķiem. Viņus “iesēdināja” vienā mājā Harkivā, ko sauc par Vārda māju. Tās viņiem bija mokas, tāpēc tas ir gandrīz kā trilleris. Tas bija viens no pagājuša gada veiksmīgākajiem uzvedumiem Ukrainā.

Tagad mēs strādājam pie jaunas lugas – “Rebelia”. Tā būs par 20. gadsimta otro pusi – par Ukrainas neatkarības iegūšanu, par politiskajām kustībām 60., 70., 80. gados, par Čornobiļas katastrofu un tai sekojošo sacelšanos Ļvivā, politiskajām sanākšanām 80. gados. Piemēram, Latvija, Igaunija un Lietuva bija pirmās valstis, kas pameta Padomju Savienību, un Ukrainā to uztvēra kā piemēru, un mēs bijām viena no valstīm, kas tam sekoja. 

Tad šī luga būs vairāk par vēsturi, nevis par konkrētām personām?

Arī šajā lugā ir savi varoņi. Galvenā atšķirība ir, ka “Tu [Romantika]” ir par māksliniekiem, režisoriem un aktieriem, bet “Rebelia” ir vairāk par rakstniekiem, dzejniekiem, kuri kļuva par politiķiem. Stāsts ir vairāk par politisko vēsturi, nevis mākslu un cilvēkiem.

Kāpēc tieši Brodvejas tipa muzikālā teātra žanrs?

Tāpēc, ka man šķiet – tas ir galējais teātra pieredzes veids. Tas ir labākais, ko teātris var piedāvāt. Ir dramatiskais teātris, kurā ir aktieri un dialogi. Ir balets vai kustību teātris, kur ir kustības. Ir opera, kurā cilvēki dzied un spēlējas ar balsi. Un Brodvejas mūziklā tev ir viss kopā – dramatiskā teātra dialogi, kustību teātris un opera.

Mani iedvesmoja amerikāņu mūzikls “Hamiltons”. Redzēju to pirms aptuveni četriem gadiem un nodomāju: “Nolādēts, arī tā var parādīt stāstu!” Milzīgs paldies Mirandam (Lins Manuels Miranda, mūzikla “Hamiltons” autors – J.J.) – viņš diez vai apzinās, cik daudz cilvēku dažādās pasaules vietās ar savu darbu ir iedvesmojis.

Ukrainas vēsture ir ārkārtīgi interesanta, jo diemžēl tā ir tik sasodīti skumja un depresīva, bet no tās nāk iespaidīgi stāsti. Nošķirot visas šausmas, kuras ukraiņi ir piedzīvojuši krievu asiņainās, brutālās un dramatiskās rīcības dēļ – lielākoties tie ir bijuši tieši krievi –, mēs iegūstam stāstus, kas vairāk atgādina šausmu filmas scenāriju, nevis vēstures notikumu aprakstu.

Kāpēc Brodvejas stila dziesmas un reps? Jo tas ir mūsdienu ritms. Piemēram, ir plaši pazīstams agrākais politiķis Vjačeslavs Čornovils. Lugā “Rebelia” viņam ir sava aina. Tu redzēji, kā mēs to mēģinājām. Ja tā būtu veidota dramatiskā teātra žanrā, viņš stāvētu ar papīru rokās un lasītu savu runu. Taču mums tam nav laika, tāpēc viņš repo un pārējie atbild līdzīgā manierē. VDK tēmai mēs izmantojam tango. Tā ir romantiskākā deja, ko divi cilvēki var izpildīt kopā, taču mūsu versijā viņi dejo nepieskaroties, kas ir pilnīgs absurds, taču ar šo kontrastu iezīmējas arī sistēmas absurdums.

Visas šīs mazās detaļas ir iemesls, kāpēc izvēlējos tieši šo žanru. Taču īsā atbilde būtu – kāpēc ne? Tas ir stilīgi, bet ļoti grūti, tāpēc daudzi teātri to nedara. Būtu daudz vienkāršāk uzrakstīt un uzvest lugu, kurā cilvēki tikai runā, taču dejas, gaismas, kostīmi – tā radīšana prasa daudz lielāku piepūli, taču galu galā tas ir tā vērts.

Tad projekta mērķis ir izglītot cilvēkus Rietumos par atšķirību starp ukraiņu un krievu kultūru?

Ne gluži. Šobrīd mums nav tik daudz materiālu angliski. Šis ir ukraiņu radīts un domāts ukraiņiem, kas ir skumji… Būtu daudz labāk izglītot pārējo pasauli. Šobrīd ceru, ka ar savu darbu varu izglītot kādu, kurš tālāk izglītos pasauli.

Tad tu māci ukraiņiem nodalīt savu no krievu kultūras?

Jā. Proti, nosaukums “Siena”. Lielāko daļu vēstures esam pavadījuši ar šo “kaimiņa” uzspiesto ideju, ka mūsu valstij nav nekā, ko piedāvāt pasaulei, ka mūsu māksla ir nesalīdzināmi vienkāršāka un garlaicīgāka par krievu. Taču tagad mēs uzvedam ukraiņu lugas, runājam par Ukrainas kultūru un pat nepieminam krievu kultūru. Tā ir ideja, ka tev nevajag krievu kultūru, lai “norautu tev jumtu”.

Mēs arī izglītojam cilvēkus par ukraiņu rakstniekiem un grāmatām, kas būtu jāizlasa. No tā cilvēki arī saprot, ka viņu senču rakstīti darbi rezonē ar viņiem daudz vairāk. Mums ir bijuši vismaz pieci rakstnieki, kas nominēti Nobela prēmijai literatūrā. Diemžēl divus no viņiem nogalināja, pirms viņus paguva nominēt. Kas tāds nevar notikt valstī, kur, kā saka krievi, nav kultūras.

Vai Krievijas iebrukums bija kā katalizators šai idejai, vai arī domāji par to jau pirms tam?

Diemžēl jā. Pirms iebrukuma pats patērēju krievu kultūru. Un šeit parādās Putina un vispār krievu darbības absurdums, jo viņi sāka karu, lai aizstāvētu krievu valodu un kultūru, bet pirms kara es personīgi Kijivā uzvedu izrādes par krievu rakstniekiem. Tagad, domājot par to, jūtos ļoti slikti, taču mani uz to neviens nespieda. Bija lugas par ukraiņu rakstniekiem, un bija lugas par krievu rakstniekiem – diemžēl izvēlējos par labu krievu kultūrai, jo pats mācījos krieviski runājošo skolā, un imperiālās saknes šeit sniedzās ļoti dziļi. Bet iebrukuma dēļ šobrīd notiek atšķelšanās.

Putina “ģeniālais” plāns nostrādāja pretēji – tā vietā, lai sagūstītu Ukrainu un iznīcinātu tās identitāti, karš to ir atdzīvinājis. Arvien vairāk ukraiņu izvēlas runāt ukrainiski un mēģina nošķirt sevi no krievu valodas. Tie, kas joprojām man nesaprotamu iemeslu dēļ runā krieviski, tāpat izvēlas ukraiņu valodu publiskai lietošanai, jo citādi riskē tikt kancelēti (no angļu val. cancel – atcelt – J.J.). Veikalos grāmatu plaukti ir pilni ar ukraiņu rakstnieku grāmatām, un tās izpārdod teju uzreiz. Daļēji ceru, ka tas ir, pateicoties mūsu darbam, taču kopumā tas noteikti ir, pateicoties cilvēku interesei par to. Teātris Ukrainā šobrīd plaukst – nav iespējams nopirkt biļeti ne uz vienu izrādi. Pat mūsu mūziklu – vēl nav bijusi neviena izrāde, bet pirmizrāde jau ir izpārdota. Iebrukums aizsācis jaunu ēru ukraiņu interesē par pašu kultūru un mantojumu.

Vai straujo intereses pieaugumu par teātri var skaidrot ar to, ka tiek uzvestas vairāk ukraiņu rakstnieku un ar Ukrainas vēsturi saistītas izrādes, vai tas ir noticis pats no sevis?

Manuprāt, tā ir jauno mākslinieku ēra. Ja skatās vēsturiski, tad kari un revolūcijas vienmēr radījuši visinteresantāko mākslu. Nedomāju, ka iemesls tam ir tikai ukraiņu materiāls teātros. Nav jau tā, ka tas šobrīd ir obligāti. Jebkurš teātris var spēlēt jebkuru lugu pēc saviem ieskatiem, un diemžēl ir teātris Dņipro pilsētā, kur joprojām iestudē krievu autoru darbus. Ukraiņu valodā gan, man šķiet. Vai tas ir stulbi? Jā, bet tā ir demokrātija. Vari iestudēt Brehtu, Remarku vai jebkuru citu. Intereses pieaugumus vairāk saistīts ar jaunajiem māksliniekiem, režisoriem, gaismu māksliniekiem, aktieriem, pilnīgi visiem, kas saprot, ka katra diena var būt pēdējā.

Manuprāt, katru reizi uzstājoties tu izbaudi un novērtē to brīdi. Klišejiskā frāze “spēlē katru izrādi, it kā tā būtu pēdējā” kļūst par skarbu realitāti, kad katru nakti tavas pilsētas virzienā lido 3, 4, 10, 12, 30 ballistiskās raķetes plus 100 droni, ja ar raķetēm nepietiek… Tāpēc, manuprāt, šeit ikviens saprot: kamēr tu strādā, nāve elpo tev pakausī. Un šī sajūta liek tev vairākas reizes pārbaudīt savu darbu: vai esmu pateicis visu, ko gribēju? vai tas ir tik labs, cik to gribu? Jo otras iespējas var nebūt. Tāpēc interese par teātri ir tik ļoti augusi. Kultūra Ukrainā šobrīd ir sasniegusi iepriekš nepieredzētus augstumus, gluži vienkārši tāpēc, ka mākslinieki apzinās, ka viņi, iespējams, mirs.

Ko tu teiktu cilvēkiem, kas apgalvo, ka kara laikā teātri nevajadzētu spēlēt?

Viena lieta jāpasaka pavisam skaidri – ir tikai viena fronte, un tā ir [Ukrainas] austrumos, nedaudz dienvidos un ziemeļaustrumos. Kultūras fronte kā tāda neeksistē. Ja kritīs karavīri, fronti zaudēsim, un tad ne teātriem, ne muzejiem, ne koncertiem, ne grāmatām nebūs nozīmes. Skatoties uz prioritātēm, karš ir pirmā, otrā un trešā. Tikai tad, ja ir palicis brīvs laiks, nedaudz naudas pēc tam, kad noziedots arī armijai, vai pēc palīdzēšanas brīvprātīgi, var doties uz teātri. Vai tas ir vajadzīgs, ir ļoti sarežģīts jautājums. Izpārdotās izrādes visā valstī saka, ka cilvēki to grib. Un cilvēki to grib, jo karš paņem neizmērojami daudz spēka, īpaši no karavīriem. Es pat nedrīkstētu par to runāt, jo esmu sasodīts civilais vārgulis.

Bet, piemēram, dzīvojot Dņipro vai Harkivā, kur katru dienu ar artilērijas lādiņiem apšauda slimnīcas un visu pārējo, tev kaut kur ir jāņem enerģija. Karavīriem ir dzīvesvietas, no kurām tie dodas uz fronti, un tajās tiem varbūt ir playstation konsole vai YouTube, ko savā brīvajā laikā viņi var izmantot, lai atpūstos. Arī civiliedzīvotājiem kaut kur ir jāņem spēks, lai turpinātu šeit dzīvot, neraugoties uz to, ka viņu “esmu noguris no kara” nav pilnīgi nekas, salīdzinot to ar karavīru situāciju. Daudzi cilvēki domā par aizbraukšanu no šejienes. Tajā pašā laikā šīs ir manas mājas. Mūzika, kino, dzeja, proza – tie sniedz atbildi, kāpēc ir jāturpina šeit dzīvot, jo frāze “tev vienkārši jāpaliek” pēc gandrīz četriem kara gadiem vairs nestrādā. Tāpēc, manuprāt, kultūra ir vairāk nepieciešama, lai cilvēki turpinātu ticēt valstij, jo bez cilvēkiem viss sabruks – politiskais režīms, ekonomika, armija, fronte… Man šķiet negodīgi teikt, ka kara laikā teātris nav vajadzīgs vispār, bet atrast īsto līdzsvaru… tas ir sarežģīts jautājums.

Jūs spēlējat izrādes visā Ukrainā?

Jā, pagājušajā gadā mēs nospēlējām 77 izrādes četros mēnešos.

Tikai Ukrainā vai arī ārpus?

Tikai Ukrainā. Mums bija koncerttūre Polijā. Iepriekšējo lugu nav iespējams iztulkot angliski, jo tā ir par rakstniekiem, un tas nav tikai par atskaņām, tajā ir arī metaforas, kas vienkārši nestrādātu angliski. Šī luga, kas ir par neatkarības iegūšanu, iespējams, tiks iztulkota un apceļos pasauli. Šķiet, ka pasaulei to ieraudzīt būtu labi. Es zinu, ka man vajadzētu fokusēties uz stāsta iznešanu pasaulē, jo tai ir problemātiski saprast ukraiņus, taču tajā pašā laikā ir jāfokusējas uz to, ko var izdarīt tieši šobrīd, un es apzinos, ka tieši šobrīd daudz ukraiņu dzīvo karā, un mans uzdevums ir dot viņiem pamatu, uz kā nostāties… Šobrīd man nav tik svarīgi, ko cilvēki Beļģija domā par manu valsti vai kādas emocijas varu dot cilvēkiem Lielbritānijā, svarīgāk ir tas, ko varu dot saviem tautiešiem ukraiņiem.

Jūs esat uzstājušies arī armijai?

Protams, katru gadu cenšos pavadīt laiku Austrumos. Pēdējo reizi tur biju aptuveni pirms mēneša. Dodos turp, runāju ar karavīriem, jautāju, kas viņiem vajadzīgs. Mēs arī vācam ziedojumus. Piemēram, ar “Tu [Romantika]” gada laikā ziedojumos savācām aptuveni 10 – 11 miljonus grivnu (ap 207-227 tūkstoši eiro – J.J.). Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc var teikt, ka teātris ir vajadzīgs, – ne cilvēku aplausu dēļ, bet gan tāpēc, ka mums ir iespēja savākt ziedojumus un palīdzēt armijai.

Luga, ko iestudējat šobrīd, ir vairāk mērķēta izglītot cilvēkus vai radīt patriotismu?

Brodvejas lugas ir tikai viena no lietām, ko Myr dara. Tas ir izglītojošs projekts, bet lugas ir vairāk par izdomātu stāstu, kā Holivudas filma – tu taču negaidi, ka zināsi vēsturi tikai tāpēc, ka redzēji, kā Mets Deimons izglāba pasauli… Taču tagad tu zini, ka ir bijis šāds notikums un šādi cilvēki. Un tā ir galvenā ideja.

Ir grūti izglītot ar materiālu, kuram ir jābūt interesantam kā dramatiskai filmai. Lugas pamatā ir reāli cilvēki un svarīgi mūsu vēstures notikumi, taču pēcvārdā mēs rakstām, ka šis ir izdomāts stāsts, kurā atsevišķi cilvēki un notikumi ir mainīti, lai palīdzētu stāsta virzībai; lūdzu, izlasiet vēstures grāmatu un nedomājiet pēc noskatīšanās, ka zināt vēsturi. Man šķiet, ka skolotāji bieži aizmirst, ka paliekošas zināšanas nāk no aizrautības. Tu nevari iedot cilvēkam kaudzi ar datumiem un vārdiem un gaidīt, ka viņš to visu iegaumēs. Šī darba pamata ideja ir likt cilvēkam iemīlēt tēlus, nevis iemācīt pilnīgi visu par tiem. Ceru, ka cilvēki to apzinās.

Vēl mēs darām arī daudz izglītojoša darba un vadām lekcijas. Piemēram, es vadīju lekciju par tādu kā Forbes Ukraiņu rakstnieku sarakstu. To apmeklēja vairāk nekā 3000 cilvēku. Pasākums bija pilnībā izpārdots. Tas notika pirms apmēram trīs nedēļām un bija iespaidīgi.

Cik svarīgi, tavuprāt, ir uzbūvēt šo sienu starp ukraiņu un krievu kultūru?

Šis karš nesākās 2022. gadā. Tas notiek jau viscaur mūsu vēsturē – krievi iznīcina un nogalina ukraiņus šobrīd; krievi darīja tieši to pašu 2014. gadā; krievi rīkojās tāpat 1960. gadā, kad ieslodzīja daudzus manus biedrus aktierus un māksliniekus; krievi novāca veselu mākslinieku paaudzi 1930. gados; sarkanā armija mūs galināja 1920. gados; 19. gadsimta beigās krievi mēģināja aizliegt ukraiņu valodu. Tas ir pats trakākais – lai cik tālu vēsturē tu skatītos, tu vienmēr atradīsi krievus, kas mēģina iznīcināt visu un visus, kas stāv to ceļā.  

Tāpēc, kad mēs ļaujam krievu kultūrai sadzīvot ar ukraiņu, krievu kultūra to pilnībā apēd. Nav problēma, ja uz plaukta līdzās stāv poļu un ukraiņu literatūra. Nav problēma, ja uz plaukta līdzās ukraiņu stāv franču, vācu un angļu literatūra, taču vēsture rāda – ja uz plaukta līdzās stāv arī krievu literatūra, tad tā kā parazīts vai vēzis apēd ne tikai ukraiņu, bet arī poļu, franču, vācu, angļu un citas, kas stāv tai blakus. Krievijai ir “dižās krievu kultūras” naratīvs, kāda nav nevienai citai valstij – nav ne dižās poļu, ne dižās latviešu, ne dižās ukraiņu kultūras. Tikai krievi tā runā. Tas ir gandrīz kā vīrietis ar mazu locekli, kurš nopērk lielu mašīnu. Krievu kultūra ir šovinistiska; tā mēģina uzspiest un pierādīt, ka nav vajadzīga neviena cita kultūra. Un šādu naratīvu nevajadzētu atbalstīt. Tāpēc ir vajadzīga siena, jo, ļaujot krievu kultūrai būt blakus ukraiņu, tā un citu valstu kultūras tiks pilnībā iznīdētas.

Cik svarīgi ir spēlēt teātri tagad, kad notiek karš?

Tikpat svarīgi, cik kara laikā strādāt pārtikas preču veikalā. Nav nekādas pievienotās vērtības tikai tāpēc, ka nodarbojies ar mākslu, spēlē izrādes vai radi mūziku, jo tikpat svarīgi ir arī cilvēki, kas pasniedz tev kafiju. Tā vienkārši ir daļa no valsts, kas mēģina pielāgoties nepielāgojamai situācijai. Tu redzi bērnus spēlējamies parkā, cilvēkus ejam uz darbu, pelnām naudu, atbalstām fronti, dažus arī iesauc armijā, bet mēs turpinām dzīvot. Mēs neraudam, mēs neieslēdzamies dzīvokļos un nemetam rokas gaisā, saucot: “Ak kungs, ko mums tagad darīt?” Pat trakākajos mēnešos, kad nebija elektrības un siltuma, piemēram, decembrī, varēji pavadīt vairākas dienas tumsā – tas ir diezgan sirreāli, bet mēs lasījām grāmatas sveču gaismā, pavadījām vakarus, runājot viens ar otru, un, kad tas beidzās, noteicām: “Nu, tas bija sūdīgi. Ejam tālāk.” Līdz ar to uzvest lugas kara laikā ir tikpat svarīgi, cik vienkārši pastaigāties pa ielu, jo tas tev dod tādu kā normālības sajūtu un liek sajusties tā, ka viss būs kārtībā – varu turpināt dzīvot un man šeit ir nākotne.