Pavērt logu uz laikmetīgo baletu
Saruna ar baletdejotāju Antonu Freimanu
“Kad tikko sāku savas gaitas teātrī, man bija daudz šaubu par savām un vecāku izvēlēm. Bet šobrīd vispār šaubu nav. Esmu ļoti priecīgs par to, kā viss notiek,” ar smaidu sejā saka baletdejotājs Antons Freimans. Freimans ir viens no pamanāmākajiem Latvijas Nacionālās operas un baleta solistiem, kurš uz skatuves dejā iedzīvina tādus tēlus kā Pērs Gints, Drakula un Kazanova. Par pēdējo šogad saņēmis Dejas balvu, un tagad viņa vārds atrodams arī starp “Spēlmaņu nakts” balvas nominantiem kategorijā “Gada baleta mākslinieks”.
Lai gan esmu redzējis gandrīz visas pēdējos gados uzvestās baleta izrādes, kurās dejo arī Freimans, nekad iepriekš dejotāju vārdiem īpaši nebiju pievērsies. Par to sarunā nosmej arī pats baleta mākslinieks, sakot, ka viņu priecē, ka mūsdienās baletā vairs nav personības kulta. Runājam par baletu Latvijā, tā attiecībām ar teātri un to, kāpēc deju nevar uzlūkot tāpat kā aktiermākslu.
Vai balets ir teātra māksla?
Es teiktu, ka balets ir mazāk teātra māksla… Nu, labs balets. (Pasmejas.) Tā ir daudz individuālāka mākslas forma. Lai arī, piemēram, klasiskajā baletā ir strikta tehnika un valoda, kura ir jālieto, laikmetīgais balets ir daudz personiskāks nekā dramatiskais teātris. Nezinu, kāpēc man tā šķiet, bet runa ierobežo daudz vairāk nekā kustība – aktieris savās izpausmēs ir daudz ierobežotāks nekā dejotājs.
Tavuprāt, aktieris ir ierobežots, jo ir tikai autora teksts?
No paziņām aktieriem radusies sajūta, ka tehniski viņiem ir jāseko noteiktiem parametriem – lai būtu sadzirdami, saprotami, neizskatītos un neizklausītos samāksloti. Laikmetīgajā baletā tā nav. Dejojot tu spēj pilnībā aizmirst realitāti.
Ko balets nozīmē tev kā māksliniekam?
Tā ir tāda pati teātra māksla, tikai izmantojot citu valodu. Tā ir varbūt kā sava veida terapija. Man patīk lomas tāpēc, ka tajās var aizmirsties… Tajās var iegrimt, un caur tām uzzināt kaut ko par sevi.
Iepriekš intervijās esi runājis par deju un to, kā tā pieļauj plašāku interpretāciju. Bet tad uzreiz rodas jautājums par konkrētību.
Dejas valoda vispār neprasa konkrētību. Piemēram, mums nav iespējamas sižeta līnijas, kurās būtu vairāk par pieciem personāžiem. Ja tu [stāstu] izrunā ar vārdiem, tā ir absolūti primitīva abstrakcija…bet mēs to piepildām ar citu valodu – dejas valodu, kura ir daudz (brīdi domā)… tā ir kā mūzika.
Bet tad kā nodot domu dejā?
Tu nenodod domu, tu nodod sajūtu. Tāpat kā mūzikā. Mūzika kaut ko tevī ieliek, bet tu nevari to izteikt vārdiem. No tā arī rodas jēga muzikālā teātra žanros. Citādi jau tie nebūtu vajadzīgi, ja līdz mums atnestu to pašu, ko nes vārdi.
Vai tu kā dejotājs centies nodot kādu vēstījumu, un kā skatītājam to uztvert?
Man ir tāda sajūta, ka bieži vien cilvēki nāk skatīties deju ar vienkāršu uzstādījumu – patīk vai nepatīk – un tāpēc nav jāiedziļinās. Tāpat ir mūzikā – tu nevari iet klausīties Māleru (Gustavs Mālers, 20. gadsimta austriešu diriģents un komponists – J.J.), ja neesi tam sagatavojies, ja neapzinies to paņēmienu klāstu, kas vajadzīgs, lai saprastu akadēmisko mūziku. Tāpat ir ar deju. Deja nav tikai par to, vai tev patīk stāsts, vai tev patīk mūzika un bilde. Tā galu galā ir arī soļu māksla. Ir tas lielais, vēsturiskais konteksts, kas tev ir jāiepazīst, pirms vari līdz galam spriest par deju.
Jebkurai kustībai, īpaši laikmetīgajā baletā, kas ir ļoti personisks un kurā katrs horeogrāfs principā izgudro savu valodu, ir simboliska nozīme. Katra kustība ir kā glezna. Tu taisi krustu ar rokām (sakrusto rokas un uz brīdi iepauzē) – tas kaut ko nozīmē. Tu izstiep roku tālumā (virs galvas nostiepj roku) – arī tas kaut ko nozīmē. Varētu teikt, ka tie ir kā vārdi, bet tā īsti nav – tās ir abstraktas bildes, kas pret tevi šādi tiek blieztas, un no tā tu instinktīvi vari noprast jēgu, saturu un vispār izrādes virzību.
Kā māksliniekam, kā interpretētājam – ja tu saproti, ko tu vispār dejo (smejas), – tavos spēkos ir līdz skatītājam aiznest nozīmi, akcentējot kaut ko noteiktu šajā tekstā. Piemēram, ko tu uzsver, bet kam izej cauri – tā tu paspilgtini noteiktus vārdus. Un tā tu runā ar skatītāju. Tāpat kā aktieri, bet daudz abstraktāk.
Bieži aktieri runā, ka ļoti svarīga ir komunikācija ar skatītāju. Vai dejā saruna ar skatītāju ir tikpat būtiska?
Katram māksliniekam attiecības ar skatītāju ir ļoti personiskas. Man vislabākās izrādes bijušas, kad veicām video ierakstus covid laikā un kad zālē nebija neviena skatītāja. Pirmkārt, nebija nekādas atbildības, jo viss ir pārfilmējams (smejas)… nekas arī nebija jāpārfilmē, jo tik ļoti iegrimu dejā, ka nebija nekā, kas ietekmētu no ārpuses. Man noteikti ir patīkama skatītāju klātbūtne, bet tas nav virzītājspēks, lai es būtu uz skatuves.
No tevis stāstītā saprotu, ka baletu un teātri nevar likt uz vieniem svariem. Vai bieži nākas sastapties ar to, ka cilvēki to tomēr dara?
Diezgan bieži. Vērtē bildi, stāstu, kādus vispārīgus jēdzienus, bet neiedziļinās būtībā. Piemēram, ir balets “Drakula” (hor. Kšištofs Pastors, 2021). Kāda māksliniece pēc mana ieteikuma to noskatījās. Vēlāk viņa teica, ka balets bija šausmīgs un ka viņa aizgājusi pēc pirmā cēliena. Jā, es saprotu, ka vizuāli izrāde var likties šausmīga, taču zem tāda popsīga un nedaudz tacky (tulk. no angļu val. “bezgaumīgs” – J.J.) sižeta ir brīnišķīga horeogrāfija. Un ir ļoti žēl, ka viņa to nevarēja novērtēt.
Vai tas tevi kā mākslinieku aizskar?
Dažreiz jā. Piemēram, šis gadījums – tas tiešām aizskāra, jo lika aizdomāties par to: ja pat inteliģents cilvēks nesaprot, ka deja jāvērtē nedaudz citādāk…. Nav tā, ka mani aizskar kāds konkrēts apgalvojums, bet drīzāk aizskaroši ir tas, ka cilvēki negrib iedziļināties šīs mākslas specifiskajā vēsturē.
Ja baletu nevar skatīties tāpat kā teātri, tad vai “Spēlmaņu nakts” balvā vajadzēja iekļaut nomināciju arī baleta māksliniekiem?
Tas tik un tā ir teātra žanrs. Tāpēc, jā, es teiktu, ka vajadzēja. Mūsu atkal iekļaušana (nominācija baletdejotājiem Gada balvā Latvijas teātrī “Spēlmaņu nakts” bija iekļauta līdz 2016./2017. gada sezonai; Freimans šajā sezonā bija nominēts par Pēra Ginta lomu – J.J.) šajā balvā laikam notika zemās Dejas balvas kvalitātes dēļ. Tā diezgan maz izskan publiskajā telpā. Tā nav Dejas balvas veidotāju, bet gan drīzāk niecīgā budžeta vaina, jo balvu pasniedz reizi divos gados, bet budžeta tāpat nepietiek nekam.
Jūties gandarīts par savu nomināciju?
(Smaidot.) Jā! Tā patiesībā ir vienīgā balva, kuru jebkad esmu gribējis saņemt. Nezinu, vai saņemšu, bet man ir prieks tur būt.
Tu esi viens no pamanāmākajiem Latvijas Nacionālās operas un baleta solistiem. Skatoties uz pēdējo gadu iestudējumiem, kura loma tev personīgi bijusi vistuvākā?
Mīļākā joprojām ir mana pirmā lielā loma – Pērs Gints (“Pērs Gints”, hor. Edvards Klugs, 2016). Pēc tam nāca “Ņižinskis” (Freimans izrādē dejo Djagiļeva lomu; hor. Marko Geke, 2022), par kuru joprojām esmu pārsteigts, ka tas ienāca un vēl turas mūsu repertuārā. Latvijas publikai nepatīk šādi baleti – tas ir ļoti specifisks un homoerotisks, un tā nav parastā formula, kas pieder latviešu skatītājam, bet aleluja – izrāde joprojām iet!
Pēdējais ir “Kazanova” (Freimans izpilda titullomu; hor. Kenets Tindals, 2024), kas brīžiem varbūt ir tāds nedaudz tacky un pārspīlēti seksuāls, bet tas personīgi ir citādāks – tehniskāks, grūtāks darbs, kam nepieciešama cita veida atdeve.
Ar ko tev sākas balets? Proti, kā tu kā dejotājs pieej lomām?
Deja sākas no ķermeņa. Šī ir ķermeņa māksla, tāpēc tu meklē jēgu caur ķermeni. Parasti jauns balets sākas no fiziska un diezgan neinteliģenta darba. Caur ķermeni tu mācies tekstu, un tad piesaisti vai atrodi tajā jēgu. Un caur to arī ietekmē skatītāju. Skatītājs asociē savu ķermeni ar tavējo un meklē ķermeņa bildēs simbolus.
Tu materiālu iepazīsti caur ķermeni. Vari uztaisīt šo (nostiepj roku un izgriež to apļveida kustībā) vai arī vari izpildīt to šādi (dara to pašu, tikai lēnāk un plūstošāk). Piedodot kustībai jēgu un ieliekot to kontekstā ar citām, tu to iepazīsti. Tev izveidojas intīmākas attiecības ar to. Tāpat kā teksts – katrā izrādē to interpretē citādāk, un katru reizi veido ar to jaunas attiecības.
Ir viens Marko Gekes duets, kuru dejojam ar Elzu [Leimani] – līdz pat pirmajai reizei, kad izgāju uz skatuves, man vispār nebija skaidrs, par ko tas ir un kāpēc to daru. Tikai, izejot uz skatuves un nodejojot no A līdz Z, tajā stresā es sapratu. Nākamajā reizē tu tajā iedzīvojies vēl vairāk. Apvieno ķermeni, sajūtas ar kādu iepriekšējo pieredzi, ar kādām savām asociācijām un tā… tā tu dejo (smejas).
Vai tev ir kāda sapņu loma, kuru vēlētos nodejot?
Es neteiktu, ka man ir lomas, kuras gribētu nodejot, jo laikmetīgajā baletā tevi nesaista loma – tās ir valodas, kuras tu izdejo, un horeogrāfu rokraksti, kuros tu gribi iepeldēt. Nezinu, vai man sanāks, jo karjera strauji tuvojas beigām, bet es gribētu nodejot kaut ko no Jirži Kiliana (čehu horeogrāfs – J.J.) vai Viljama Forsaita (amerikāņu horeogrāfs – J.J.). Tas pats Marko (Marko Geke – J.J.) – gribētu vēl kaut ko nodejot no viņa vai Kristālas Paites (kanādiešu dejotāja un horeogrāfe – J.J.). Man ir ļoti liels prieks, ka mums [Latvijas Nacionālajā operā un baletā] būs Aleksandra Ekmana (zviedru dejotājs un horeogrāfs – J.J.) balets (laikmetīgais balets “Kaktusi”, pirmizrāde LNOB 2025. gada 13. novembrī – J.J.). Tas būs tāds smieklīgi viegls, bet tik un tā prieks, ka tas ir Ekmans un ka viņš pie mums būs.
Vai tev ir kāda sapņu skatuve, uz kuras tu gribētu dejot?
Praktisku apsvērumu dēļ esmu sapratis, ka šeit ir labi. Man nav tādu dotību, lai es varētu dejot kādā lielajā teātrī. Protams, ir patīkami dejot ārpus mājām, bet nē, neteiktu, ka man ir sapņu skatuve.
Kā tu pats vērtē sevi kā dejotāju?
Man ir savi trūkumi, īpaši fiziski. Man nav izcils baletdejotāja ķermenis – pēdas neiet tur, kur tām būtu jāiet, bet ir jāmāk tam kāpt pāri, jo perfektu dejotāju gandrīz nav. Bet vienlaikus es teiktu, ka protu ļaut skatītājiem un horeogrāfiem šos trūkumus nemanīt. Man kā māksliniekam ir savi kompensācijas mehānismi.
Tu esi arī horeogrāfs. Kas tev patīk labāk – uzdot citiem vai pašam izpildīt kustības?
Tās ir pilnīgi dažādas pasaules, jo laikam neesmu vēl nobriedis līdz tam, lai uztvertu horeogrāfiju mierīgi. Man tas ir ārkārtīgi liels stress katru reizi, kad palaid izrādi un vairs nav nekādas kontroles par to, kas notiek uz skatuves. Arī jāpieiet tam ir pavisam citādi. Kā dejotājs tu vari aizmirst par skatītāju. Kā izpildītājs tu piepildi horeogrāfiju ar jēgu, bet horeogrāfam ir jādomā par to, cik tas vispār skatītājam ir vajadzīgs. Horeogrāfs ir daudz vairāk iegrožots nekā dejotājs.
Kad tu veido horeogrāfiju, parasti mēģini pateikt ko vienu vai izrāde ir kā domu pavediens?
Katru reizi ir citādāk. Tu pielāgojies konkrētai situācijai, arī dejotājiem, un izej no materiāla, kas tev ir pieejams. Parasti tas ir kāds domu pavediens. Tu ej pa kādu vienu līniju, saproti, ka tā ir absolūti neskaidra un nejēdzīga, ka tur kaut kas ir jāmaina un ir jāiet pa citu ceļu. Es vēl esmu pavisam nenobriedis horeogrāfs, tāpēc man vēl jātaustās.
Kāds, tavuprāt, ir nobriedis horeogrāfs?
Tāds, kuram nav par šo jādomā. Kuram tas lec ārā instinktīvi.
Vai tev ir kādreiz bijusi sajūta, ka esi izvēlējies neīsto profesiju?
Kad tikko sāku savas gaitas teātrī – jā, man bija daudz šaubu par savām un vecāku izvēlēm. Bet šobrīd šaubu vairs nav. Esmu ļoti priecīgs par to, kā viss notiek. (Smaida.) Es teiktu, ka šaubas izgaisa, kad sāka parādīties man domātas lomas teātrī un kad teātris sāka iepirkt laikmetīgākus darbus. Jo klasiskais balets nav mans. Es to cienu, bet kā dejotājs neieredzu. Taču laikmetīgajā baletā… man ir laime tur būt.
Cik, tavuprāt, balets vispār ir atzīts un pieprasīts Latvijas sabiedrībā?
Skatoties uz biļešu pārdošanas tempiem – mēs esam diezgan atzīti. Vienmēr ir izpārdots – pat mūsu nepopulārie baleti. Man patīk, ka mums nav tādu baleta personības kultu, kāds bija padomju laikos. Tad bija Haralds Ritenbergs, Zita Errs, Lita Beiris, un bija viņu kults – cilvēki vairāk gāja skatīties tieši uz viņiem. Šobrīd personības ir pārgājušas otrajā plānā, kas ir labi, un, manuprāt, tā ir arī atšķirība no teātra. Teātrī tomēr ir aktieru kults. Vienīgi gribētos, lai publika turpinātu sevi izglītot – pārstātu vērtēt baletu kā vienkārši teātra žanru un tiešām saprastu, ka tas ir atsevišķs mākslas veids un process, pirms kura noskatīšanās ir nedaudz sevi jāizglīto.
Vai, tavuprāt, mums ir pietiekami skaidrs, kur balets Latvijā virzās? Vai tomēr ir kas tāds, par ko vajadzētu vēl piedomāt?
Ik pa laikam pavīd idejas, ka mums vajag vēl vienu teātri vai vēl vienu trupu… Tas ir absurds. To mums nevajag. Bet varbūt mūsu teātra repertuāra ietvaros – mēs varētu to paplašināt. Es teiktu, ka mums ik pa laikam vajadzētu arī kādus projektus ārpus lielās skatuves. Varbūt vajadzīgi arī projekti saskarsmē ar citu deju žanru pārstāvjiem. Jāpaplašina arī repertuārs. Divas izrādes gadā nav ok – tas ir par maz. Tas nedod telpu attīstīties vietējiem horeogrāfiem un izpildītājiem. Kad tikko atnācu uz teātri, mums bija trīs izrādes gadā, un tas bija labāk.
Repertuāram ir jābūt sabalansētam, un tādā ziņā viss pluss mīnuss ir labi. Jo tomēr zāle ir jāaizpilda. Tā ir Nacionālā opera un balets, un ne visiem gribēsies redzēt tikai laikmetīgo baletu. Arī klasiskajam baletam ir savs šarms un skaistums. Bija viens brīdis, kad mums repertuārā bija pilnīgi visi klasisko baletu nosaukumi… Mēs bijām vienīgā trupa, man šķiet, pasaulē, kurai vienas sezonas laikā bija tie visi (smejas).
Vajadzētu arī audzēt kvalitāti, kādā iestudējumi notiek. Es teiktu, ka vizuālais noformējums, kādā mēs strādājam, daudzām izrādēm ir ārkārtīgi… (smagi nopūšas), tāpēc kvalitāte noteikti jāaudzē. Koncepts, ka ir viens laikmetīgais un viens akadēmiskais balets gadā, ir ārkārtīgi brīnišķīgs, un tas strādā. Ar laikmetīgo baletu mēs audzinām skatītāju un paveram logu uz citu pasauli, ar akadēmisko – pelnām naudu un uzturam trupu akadēmiskajā formā. Vajadzētu vēl to trešo. Man šķiet, ka tas būtu forši.
Rakstīt atsauksmi