Nekaunēties no savas mākslas
Saruna ar aktrisi, režisori un dramaturģi Annu Klišāni
Anna Klišāne ir māksliniece, kuru nav viegli ielikt vienā rāmī, jo viņas radošajā darbībā saplūst vairākas skatuves mākslas šķautnes. Ar Annu tiekamies augusta beigās, kad Latvijas Leļļu teātris jau atklājis 82. sezonu, kā arī piedzīvota Annas režisētās izrādes “Koplietojamie stāsti” pirmizrāde Valmieras Vasaras teātra festivālā. Viņa atzīst, ka tobrīd aktīvi strādā, lai pilnveidotu darbu ar lelli, tomēr tuvākajā laikā gaidāmi arī citi lielāki un mazāki mērķi.
Pastāsti par sevi!
Mani sauc Anna. Man patīk teātris. Vakar pārvācoties gāju cauri visādiem pierakstiem no bērnības un atradu tur gan to, kādam jābūt manam ideālajam puisim, gan arī to, kāda ir mana ideālā profesija. Man šķiet, ka tā bija kāda otrā klase, kad cītīgi rakstīju, ka vēlos kļūt par aktrisi, kāds, manuprāt, ir ideāls aktieris – ar staltu muguru. Un viņam nedrīkst būt izsisti zobi, jo tad neviens uz viņu negribēs skatīties. Mazliet pagremdējos atmiņās un sapratu, ka tas pats cilvēciņš, kas bija otrajā klasē, vēl joprojām ir šeit arī šajā vecumā.
Mīlu mūziku. Mācījos mūzikas skolā (Rīgas Doma kora skolā – K. J.), pēc tam Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tā ir garlaicīga informācija. Strādāju Latvijas Leļļu teātrī un darbojos arī ārpus tā. Taisu dažādus koncertus. Šogad aktīvāk sākšu nodarboties ar labdarības projektiem.
Interneta vietnēs tevi piesaka dažādos veidos. Var izlasīt, ka esi aktrise, režisore, dramaturģe, performante, komponiste… Kā tu pati sevi šobrīd visvairāk jūti? Vai ir vēl kāds tituls, izņemot šos, kas tevi raksturo?
Esmu baigi forša tante. Ļoti forša tante. Tas man tāds tituls numur viens. Pati reizēm nesaprotu, kas no tā visa man ir sirdij tuvākais. Tāpēc, ka mēs šobrīd Leļļu teātrī iestudējam “Skrību skrābu tvīt plunkš!” (rež. Vija Blūzma – K. J.), pirmo reizi strādāju ar lelli. Darbā ar lelli gribētu sevi nosaukt par skolnieci, jo tas man ir pilnīgs jaunums, bet es metos tajā iekšā un mācos. Nekādā gadījumā nesauktu sevi par leļļu meistari, tur vēl kā cūkai līdz aviācijai.
Vai ir kāds, kas tev palīdz šajā procesā?
Man ir brīnišķīgi kolēģi. Pie izrādes “Skrību skrābu tvīt plunkš!” strādājam kopā ar Agri Nātri un Liliju Sūnu, režisore Vija Blūzma. Tur visi man palīdz un tur roku uz pulsa. Visi grib, lai izdodas.
Kas šajā procesā šķiet visizaicinošākais?
Laikam pati tehnika. Katra lelles doma ir jāsadala, jo lelle neko nedara vienlaikus. Viņa neskatās un nelec vienlaikus. Viņa vispirms paskatās, tad pagriežas, tad lec, tad apsēžas. Ir jāspēj domāt kā lellei, nevis cilvēkam, kurš vienlaikus var darīt neskaitāmas lietas. No tā ir grūti pārslēgties.
Vai bērnībā gāji uz Leļļu teātri?
Šķiet, ka noteikti, jā. Neatceros konkrētas izrādes, bet tāpat kā vecmamma šobrīd ved savus mazmazbērnus uz Leļļu teātri, tā viņa veda arī mani un manu māsu. Es to ļoti silti atceros.
Vai biji radošs bērns?
Tā man sanāca, jo man tāda ģimene. Viņi arī nodarbojas ar dažādām mākslām. Iemeta mani mūzikas skolā, un nekas cits arī neatlika, kā kārtīgi mācīties, jo matemātika man vispār nepadodas necik. Nekas no citām zinātnēm – ne fizika, ne ķīmija. Bija jāizdomā, ko tad varu beigu galā darīt. Savu vājumu vai spēku pārvērst dubultā spēkā.
Vai atceries pirmo brīdi, kad biji uz skatuves un apzinājies, ka esi īstajā vietā?
Jāpadomā… Jā, piektās klases popiela. Es nebiju paņemta bariņā, kurā dziedāja grupas ABBA dziesmu “Voulez-Vous” no filmas “Mamma Mia!”. Viena mana draudzene saslima, un tad tiku iemesta priekšnesumā. Dienas laikā bija jāiemācās tam vecumam šausmīgi sarežģīta horeogrāfija. Brīdī, kad to darīju, sapratu, ka man sanāk, ka man ir normāla atmiņa, ka varu to izdarīt un ka visiem ir prieks.
Latvijas Kultūras akadēmijā tu mācījies režiju. Vari mani palabot, jo varbūt tas ir tikai mans pieņēmums, bet, ņemot vērā tavu pieredzi režijā, vai nav tā, ka režisores impulsi tomēr rada pretestību un ir jāpieliek pūles, lai pārslēgtos uz aktrises lomu?
Patiesībā esmu kaut kur pa vidu. Mētājos savās domās. Tieši pagājušajā nedēļā bija mēģinājums, kurā Vija Blūzma teica: “Pareizi, tu taču esi arī režisore!”, jo es izteicu kādu vairāk režisorisku domu. Tas domāšanas veids uz skatuves ir pavisam citādāks, ja esi aktieris, kurš pilda režisoru noliktās funkcijas. Aizmetņi ir meklējami tajā, ka Māra Ķimele mums teica: “Ja jūs gribat nodarboties ar teātri, jūs varat darīt vienalga ko. Ja jūs patiešām to gribat darīt, jūs varat strādāt par garderobistu, gaismotāju… Jūs varat būt jebkas.” Pieķeroties pie šīs domas, ka teātrī patiesībā ir tik daudz profesiju, var arī daudz ko izmēģināt. Paldies Mārai, ka viņa neteica, ka mums obligāti jābūt režisoriem. No režisora skatpunkta tu zini, kā aktieris domā. Kā aktieris-režisors tu vari sagādāt otram režisoram mazāk galvassāpju, izdomājot vairākus mazus solīšus uz priekšu. Bet tā robežšķirtne ir ļoti šaura.
Jūsu kurss bija tā paaudze, kas studēja Covid-19 laikā. Varbūt tās nav labākās atmiņas, kurās veldzēties, bet vai tev šķiet, ka šis laiks nāca ar kādiem bonusiem radošo risinājumu ziņā, vai arī tās Zoom izrādes atstājam pagātnē un tas laiks ir beidzies?
Tajā laikā šķita, ka jā, tas būs jaunais normālais, bet mums kā kursam kopumā ir ļoti žēl, ka bija kovids, jo patiesībā mēs daudz ko pazaudējām. Teātris ir praktiska māksla, māksla kopā ar cilvēkiem. Taisīt “Kaiju” caur datoru un filmēt video bija diezgan skumji, jo tam īsti nekādas mākslinieciskās vērtības nebija. Tas ir pazudis kaut kur nebūtībā. Par to labāk nedomājam, nekā domājam. Mēs nesatikāmies, neko nedarījām kopā. Pazaudējām kādu pusotru gadu kārtīgu mācību.
Tu esi strādājusi pie izrādēm “Tā ir mūsu kauna vaina” Dirty Deal Teatro (rež. Elīza Dombrovska – K. J.), “Pirmā jauniete” Latvijas Leļļu teātrī (rež. Roberts Dauburs – K. J.), “Sapņu ķērāji” Dirty Deal Teatro (rež. Roberts Dauburs – K. J.), kas veidotas koprades procesā. Kādi, tavuprāt, ir ieguvumi, strādājot kopā?
Radot kopā, mākslas darbs izveidojas daudzslāņaināks. Skatītāji piesaistās šim mākslas notikumam no vairākiem aspektiem. Tā nav tikai viena cilvēka ideja un izpildījums, bet vairāku cilvēku idejas dažādos izpildījumos, tādēļ skatītājam ir vairāk, kur pieķerties. Var būt arī otrādi – tas ir arī izaicinoši un forši. Man ļoti patīk koprades process, īpaši ar draugiem un domubiedriem. Tā ir tīrākā laime.
Kā tu meklē savus domubiedrus? Varbūt ir radušās kādas pārsteidzošas draudzības?
Patiesībā, jā. Kad KVADRIFRONS mani uzaicināja piedalīties operā “Ērces” (rež. Paula Pļavniece – K. J.), es sadraudzējos ar kvadrifroniešiem un mums izveidojās foršas draudzības arī cilvēciskā, ne tikai mākslinieciskā ziņā. Arī šogad, kad viņi man uzticēja kopā strādāt Valmieras Vasaras teātra festivālā, es ļoti priecājos. Tas nozīmē, ka mana sadarbība ar viņiem ir bijusi ļoti auglīga un esam atraduši kopīgu valodu, kurā runāt. Tas bija pārsteidzošs draudzības iznākums. Man ir draugi gan no akadēmijas, ar kuriem ļoti labprāt strādāju kopā, gan arī pēc akadēmijas vēl pielasītie, atrastie, brīnišķīgie domubiedri citos teātros, kas ir kļuvuši par ļoti tuviem draugiem, ar kuriem pārspriest gan sirdēstus, gan mākslas notikumus.
Arī koprades process var būt diezgan haotisks, ja tas netiek strukturēts. Kā Tev šķiet, kādi ir labākie veidi, kā saglabāt skaidrību procesā, lai nesāktos vairāku viedokļu radītas jukas?
Pēdējā laikā par to daudz domāju. Man ir kursabiedrs Roberts Dauburs, kurš aktīvi nodarbojas ar koprades procesa izpēti, brauc uz dažādām meistarklasēm. Tā kā es pie viņa spēlēju izrādē “Pirmā jauniete”, sapratu, ko viņš ir guvis no šīm meistarklasēm, jo mēs arī veidojām koprades procesu, bet tajā bija ļoti skaidra hierarhija. Mēģinājuma procesā ir skaidrs, kurā nedēļā tu darīsi ko, kur tas vispār ved. Ja process nav strukturēts, sākas haoss, sākas aizvainojumi. Tas ir tikai cilvēcīgi, bet no tā var arī ļoti vienkārši izvairīties. Pasaulē ir daudz mākslinieku, kas to praktizē, un no viņiem vajag mācīties, jo viņi zina, ko dara. Pašam uz savu galvu drīzāk to labāk nedarīt, drīzāk vispirms kaut ko papētīt.
Izņemot “Pirmo jaunieti”, esi spēlējusi arī izrādē “Jelgava ‘94” (rež. Mārtiņš Eihe – K. J.), kas paredzēta jauniešu auditorijai. Kāds teātra skatītājs ir mūsdienu jaunietis?
Mūsdienu jaunietis ir domājošs, empātisks un saprotošs, vismaz tie jaunieši, ar kuriem esmu sastapusies, jo “Pirmajā jaunietē” man ir tiešs kontakts ar skatītājiem. Viņu acīs redzu, ka viņi jūt līdzi, redzu līdzi viņu domām. Tas manī rada milzīgu prieku.
Man ir bijuši mazi kultūršoka momenti, kad pēc izrādes kaut kur dodos un man pēkšņi uz ielas pieskrien trīs meitenes, raud un saka: “Paldies, paldies, paldies!” Godīgi sakot, man arī īsti vairāk neko nevajag. Pēc tam arī pieseko instagramā un raksta par to, cik forši. Arī puiši, kas sākotnēji atnāk skeptiski, dažreiz iziet ārā, un es, viņiem nopakaļ ejot, dzirdu: “Nu jā, šitais īstenība bija ok. Varētu vēl kādreiz aiziet uz teātri.” Tas ir tik vērtīgi!
Tas noteikti ir atkarīgs no tā, kā izrāde izvēlas runāt ar jaunieti. Vai, tavuprāt, ir kāds labs triks, kā uzrunāt pusaudžus?
Jā, manuprāt, viņi nav muļķi, un mēs arī ne. Mums nevajag spēlēt, ka mēs viņus simtprocentīgi saprotam. Man nav jāspēlē četrpadsmitgadnieks, jo tas būs mans priekšstats par četrpadsmitgadnieku. Viņus kā skatītājus tas noteikti atgrūdīs. Varu spēlēt tikai caur savu pieredzi, ko atceros no 14 gadiem, un būt pēc iespējas godīgāka pret viņiem, jo viņi ļoti ātri redz, kad melo. Jaunieši vairs nebūs gatavi skatīties izrādi tālāk, jo mēs, pieaugušie, jau viņus nesaprotam. Viņi ir jāmīl, jo viņi tiešām ir mūsu nākotne.
Arī tajos pašos “Netikumīgajos” Dirty Deal Teatro (rež. Krista Burāne – K. J.) zāle ir tik maza un skatītājs ir tik tuvu, cik es tev šobrīd esmu tuvu, un es redzu, ka viņiem ir ieēdies kaut kāds noteikts mirklis. Varbūt jaunietis vispār ir atnācis pūcīgs, viņam nepatīk, skolotāja atvilka, bet izrādes beigās, kad man ir jāuzmet gaisā sirsniņas, es uzmetu sirsniņas un redzu, ka viens puika pieiet, paceļ to sirsniņu, ieliek slepus kabatā un aiziet mājās. Varbūt viņš kādu dienu nopirks dzejas grāmatu un izlasīs, varbūt viņš jau to dara, bet viņam vienkārši ir neīstā diena. Ar viņiem ir jābūt tiešā kontaktā bez ceturtās sienas.
Vai tev šķiet, ka tev kā aktrisei ir kāds klikšķis, kurā tu pārslēdzies starp bērnu, jauniešu un pieaugušo auditoriju?
“Sapņu ķērājos” Dirty Deal Teatro tie mazie ir tik tuvu blakus… Tas ir kas pilnīgi cits, jo tā ir arī interaktīva izrāde. Tur galvenais neuzkāpt uz kādas mīnas. Jādomā septiņus soļus uz priekšu, jo tas mazais ir neparedzams. Ja sliktākais, ko jaunietis var darīt izrādes laikā, ir sēdēt telefonā un būt neitrāls, tad mazais, ja nenoturi viņa uzmanību, var sākt skraidīt pa telpu, raut nost aizkarus un tā tālāk. Tāpēc ar mazajiem ir jābūt lielai konkrētībai savās darbībās. Nav iespējams plūst.
Kāda skatītāja agrākā vecumā biji tu?
Man šķiet, biju ļoti prātīgs cilvēks. Tas prātīgums bērnībā noteikti bija tajā, ka sēdēju un skatījos, un neknosījos. Es tā vismaz gribētu ticēt.
Vai Tev ir palikušas prātā kādas izrādes, kas tevi laika gaitā ir visvairāk ietekmējušas?
Es atceros, kad man palika, ja nemaldos, 15 gadi, mamma kādas dienas iepriekš prasīja, ko es vēlos dzimšanas dienā. Biju tikko pamodusies un nezin kāpēc pateicu: “Uzdāvini taču man tās biļetes uz teātri!” Viņa man nopirka četras biļetes uz Jauno Rīgas teātri. Tad es biju uz “Ziedoni un Visumu” (rež. Alvis Hermanis – K. J.), “Revidentu” (rež. Alvis Hermanis – K. J.) un vēl kaut ko. Bet tā pirmā reize, kad apsēdos vecajā JRT un skatījos to vienu izrādi, kuru es pat neatceros... Es atceros to tā taktili – kāds bija krēsls, kāda smarža, kopējā atmosfēra, kad veras priekškars un sejā uzsitas skatuves smarža. Tā man ļoti palika atmiņā. Pēc tam es pārsteidzošā kārtā visu laiku gāju uz JRT. Visu savu kabatas naudu taupīju un tad stāvēju rindā, kad bija vēl dzīvā rinda pie kasēm. Mājās saglabājusies tāda čupa ar biļetēm.
“Pirmā jauniete” ir balstīta antīkajā mītā. Kāds bija tavs izpētes process?
Mēs pētījām kopīgā procesā. Katra diena bija veltīta vienam konkrētam sengrieķu dievam. Griezām ārā bildītes, taisījām kolāžas. Veidojām etīdes, improvizācijas. Vienam dievam veltījām konkrētu dienu. Tad, kad tuvojāmies mūsu trim tēliem, mēs jau pa lielākiem posmiem pētījām šos dievus. Es gribētu, lai es būtu mājās sēdējusi un pētījusi, bet, runājot ar dramaturģi Lindu Rudeni, nekas daudz par šo pirmo jaunieti nav zināms. Mājās iepazinos, cik varēju, bet informācijas nav daudz. Pārējie ir kristietības valgos sagrozīti fakti par šo nevainīgo meiteni. Lai padarītu viņu neķītru, ir izmainīts mīts, kur viņai vienos svētkos no kleitas izkrita kreisā krūts. Kopš tā laika viņa ir kā nešķīstene un par viņu netiek runāts. Ar kolēģiem spēlējām, kādas attiecības ir iespējamas starp diviem vecākiem un vienu bērnu, kādi tie trīsstūri veidojas. Lielākoties informācija nāca arī no improvizācijas.
Kādas tēmas vai estētikas tevi teātrī interesē?
Nezinu, vai tā ir kāda konkrēta estētika, bet tēma tā noteikti ir – bērni, bērni ar īpašām vajadzībām un sociālas tēmas. Šobrīd ļoti aktuāli ir tieši par bērniem un bērnu ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā caur dažādiem mākslas notikumiem, ne tikai caur teātri. Caur izstādēm, sporta spēlēm, jebkāda veida satikšanos ar viņiem.
Vai tev šķiet, ka Leļļu teātris un citi teātri varētu kaut ko iegūt no sarunas pēc izrādēm?
Mums Leļļu teātrī ir šādas sarunas. Saucam tās par “T-stundu”. Esmu piedalījusies tikai divās. Viena bija arī pēc “Pirmās jaunietes”. Sākumā jaunieši ir ļoti kūtri, bet, līdzko viņi saprot, ka var uzdot arī muļķīgus jautājumus, teiksim, kā vispār ir pārģērbties pirms izrādes, ieiet citā tēlā, tu saproti, ka tas viņiem ir pilnīgi kaut kas jauns un interesējošs. Es domāju, ka jebkurš teātris tikai iegūst, ja satiekas ar savu skatītāju aci pret aci, ļaujot viņam runāt, nevis tikai domāt līdzi.
Vai tev kā skatītājai ir bijusi sajūta, ka pēc izrādes vēlies kaut ko pajautāt, noskaidrot?
Vidusskolas laikā, kad gāju uz teātri un neko īsti nezināju par to, kā tas top, man bija miljoniem jautājumu. Līdzko es sāku mācīties, jautājumu palika arvien mazāk un mazāk. Tagad, skatoties izrādi, man ir interesanti prātot, kā režisors izdomāja šo gājienu. Nevis uzdot jautājumu, bet pašai tikt pie tā, kā viņš līdz tam tika.
Tev ir vairākas izrādes, kurās esi arī mūzikas autore – “Sapņu ķērāji”, “Es atceros šo krūšturi” (Dirty Deal Teatro, rež. Jurģis Lūsis, Anna Klišāne – K. J.). Kāds ir process, rakstot mūziku izrādei?
Ļoti sarežģīts, īpaši, ja to nemāk darīt.
Bet tomēr – tev ir arī priekšzināšanas mūzikas jomā.
Jā, bet tas ne vienmēr nozīmē to, ka es māku komponēt dziesmas. “Sapņu ķērājos” rakstīts, ka esmu mūzikas autore, – es sarakstīju vienu dziesmu. Bet man bija jānonāk trauslā emocionālā stāvoklī, lai es varētu to izdarīt. Protams, palīdzu arī saviem kolēģiem attīstīt viņu idejas. Arī Elīzas Dombrovskas izrādē “Tuvie tālie” (Valmieras Vasaras teātra festivāla izrāde – K. J.) kopā radījām visu, arī mūziku. Zinu, kā spēlēt klavieres, kāds cits zina, kā pieslēgt elektroniku, tad mēs savienojamies domā un idejā, un nekas nevar neizdoties.
Kāds šobrīd varētu būt tavs dzīves skaņu celiņš?
Jāskatās Spotify… Mind Loaded (grupa Blood Orange, pied. Mustafa the Poet, Caroline Polachek, Lorde – K. J.). Vasarai vienmēr ir viena dziesma, un mēs kopīgi ar draugiem izlēmām, ka tā būs šī.
Kā jūs to izlēmāt?
Īsti nav tāda pamatojuma. Šovasar nav nekas labs iznācis…
Jārada pašiem!
Jā, starp citu, Elīza Dombrovska raksta daudz mūzikas. Ja viņa man atsūta, es klausos. Viņai ir viena dziesma, kura noteikti būs rudens bangeris, tā teikt. To arī dziedam izrādē “Tā ir mūsu kauna vaina”.
Cik svarīga tev izrādēs ir mūzika?
Ļoti. Zinu, ka cilvēkiem nepatīk, kad tā saka, bet es palikšu pie sava – manuprāt, mūzika ir augstākā māksla. Tā aizķer mūs pilnīgi citā frekvencē, un to pat nevar izskaidrot. Ne velti tā ir teikuši arī lieli vīri un sievas pirms manis. Man šķiet, ka mūzika iedarbojas tik lielā šūnu līmenī, kā pat teātris nav spējīgs izdarīt, bet, ja savieno teātri ar mūziku, tad tā ir katarse.
Ja tev būtu jāpabeidz frāze “Mūzika ir līdzeklis, lai…”, kā tu to pabeigtu?
“…lai izdzīvotu.” Es visu laiku klausos mūziku.
Un teātra kontekstā?
Teātra kontekstā… Man ļoti patīk, kad izrādēm rada jaunu mūziku. Ir tas viens mēģinājums, kad komponists ir atnācis prezentēt radīto. Visi sēž un priecājas – šis cilvēks ir aizgājis mājās, iedvesmojoties no tā, ko viņš ir redzējis mēģinājumos, un radījis šo. Visi to klausāmies, visi atzīstam par labu esam. Ir baigi forši tajā būt kopā. Arī “Pirmo jaunieti” mēs ļoti ilgu laiku mēģinājām bez mūzikas. Sāka kļūt mazliet nomācoši, jo tēma ir ļoti grūta. Tad atnāca komponists un piedāvāja mums savu mūziku, kas izrādi parāva kaut kā pavisam citādi.
Vai izrāžu mēģinājumu procesā tev ir bijusi pieredze ar mūzikas radīšanu uz vietas?
Jā, “Tuvajos tālajos” mums tā bija. Improvizējām studijā, un mums bija ļoti smieklīgs mirklis, kad sapratām, ka visas mūsu sarakstītās dziesmas ir skumjas un ka mums steidzami vajadzētu sarakstīt vienu priecīgu dziesmu. Tad mēs ar Elīzu (Dombrovsku – K. J.) klausījāmies ierakstu dziesmai “Priecīgā dziesma par visu un neko”, protams, tā netika iekļauta izrādē. Tas bija interesants mūzikas radīšanas gala rezultāts – absurdi smieklīgs. Arī “Sapņu ķērājos” mēs kopā mēģinājām, bet brīžiem sanāk, brīžiem nesanāk, un tas arī ir tikai godīgi.
Vai esi izmantojusi mūziku, lai iejustos lomā?
Pirms pirmizrādēm vienmēr klausos kaut ko, kas varēt atbilst noteiktajam tēlam. Jāteic, ka izrādes “Jelgava ‘94” mūzika noteikti nav tā, ko ikdienā klausos, bet pirms izrādes paklausījos, un kaut kā tas liek kustēties un domāt citādāk. Ne es biju dzīva 1994. gadā, ne diži no tā laika zinu, bet mūzika ļauj atgriezties pagātnē un mēģināt saprast, kā tad bija. Arī pirms “Pirmās jaunietes” es klausījos kaut ko tādu, ko mana mazā sešpadsmitgadīgā māsa tagad klausās.
Ko Tu klausījies?
Ārprāts, kaut kādu Beach House un Frank Ocean.
Tu spēlē izrādē “Tā ir mūsu kauna vaina”. Neprasīšu, no kā tu kaunies, bet varbūt ir kaut kas tāds, no kā tu kā māksliniece vairs nekaunies?
Šobrīd tas ir ļoti aktuāls jautājums manā dzīvē. Jo īpaši tāpēc, ka tikko piedalījos Valmieras Vasaras teātra festivālā. Reinis Suhanovs kaut kad pagājušajā ziemā mani satika un pēc izrādes “Tā ir mūsu kauna vaina” bija iedvesmots par šo runāt. Viņš man teica: “Lūdzu, nekaunieties no savas mākslas!” Tas uz mani kaut kā iedarbojās. Sākumā, protams, biju pret to. Pirmā bija pretreakcija – es taču nekaunos, nē. Tad saproti, ka patiesībā, jā... Lielākoties mēģini attaisnot, kāpēc tas, ko dari, ir labs. Šobrīd es ļoti aktīvi nodarbojos ar to, ka neattaisnoju, kāpēc tas, ko es daru, ir labi. Kāpēc, manuprāt, tas, ko domāju, ir labi. Man ir apnicis sevi iegrožot un turēt par mazāku, nekā esmu.
Kas tev tajā palīdz? Tas noteikti prasa spēku.
Es pildīju The Artist’s Way (Džūlijas Kameronas grāmata “Mākslinieka ceļš” – K. J.), kas ir tāda 12 nedēļu programma pašam ar sevi. Jāteic, ka es to neizpildīju līdz galam. Apstājos pusē, bet drīzumā domāju atsākt. Tā ir par sevis pilnveidošanu pašapziņā. Tur ir ļoti sarežģīti uzdevumi vērsti uz iekšu. Daudz rakstīšanas dienasgrāmatās, lūkošanās uz iekšu. Tas man diezgan daudz palīdzēja censties nostiprināt kādu vertikāli, ielikt kājas zemē un pateikt – nē, es tā drīkstu domāt. Es jau nedomāju neko sliktu, es vienkārši dzīvoju un cenšos, un daru to, visticamāk, pirmo reizi.
Tu veido kādas dienasgrāmatas vai pierakstus mēģinājumu laikā?
Jā, es ļoti strukturēti rakstu datorā. Esmu ļoti strukturēta būtne. Tas īstenībā arī palīdz, ja tu apzinies savas stiprās puses, kas man ir strukturēta dzīvošana. Ja tajā eju uz visiem 100 iekšā, tad es arī atbrīvojos. Mēģinājumu laikā pierakstu datumu, tad pierakstu visu, ko domāju, un tad to nekad nevienam nerādu. Nākamajā dienā pārspriežu to ar aktieriem un izvelku ārā to esenci, neapgrūtinot viņus ar kaut kādu lieku informāciju.
Kas tev šobrīd šķiet aktuāls teātrī?
Redzu lielu atšķirību starp vecmeistariem dramaturģijā un jaunajiem. Šogad skatos, ka paredzēta Blaumaņa sezona. Bet ir arī daudz vietas jaunai dramaturģijai. Manuprāt, mums vajag iet jaunas dramaturģijas virzienā. Vecmeistarus, kuri sen jau kā nav starp mums, vienmēr varam atgriezt, bet mums ir jāiedvesmo jauna dramaturģija. Jāļauj jaunajiem strādāt – lūdzu, lūdzu, tikai nebrauciet prom un nedariet to citur! Mums viņus vajag šeit. Kā režisore esmu ļoti ieinteresēta strādāt ar jaunajiem dramaturgiem turpmākajos projektos. Es negribu, lai visi kaut kur aizbrauc… Tad mēs te tā noplokam.
Tev ir arī pieredze dramaturģijā. Vai esi domājusi radīt dramaturģisko materiālu viena un dot kādam citam ar to strādāt?
Drīzāk tā – es kaut kad pirms vairākiem gadiem iztulkoju vienu grāmatu. Gribētu to pārvērst dramaturģiskā notikumā, bet ne pati. Es sapratu, ka nevajag arī visu darīt. Vajag ļaut arī citiem, kas tiešām zina, kā tas ir jādara, nevis pašam mocīties izspiest kaut ko, kas tur vienkārši nav.
Vai pēc izrādēm lasi atsauksmes, recenzijas?
Lasu. Šad tad. Bet pārsvarā par tām, kurās piedalos. Mūsu Leļļu teātrī visas recenzijas – gan labās, gan sliktās – izdrukā un pieliek pie sienas. Tad, ja tā ir negatīva recenzija, katru dienu ej viņai garām un domā: “Vai, kā tad man tur sanāca!”
Varbūt ir kaut kas, ko tu vēlētos pateikt kritiķiem? Vai ir bijusi sajūta, ka izlasi recenziju un rodas vēlme atbildēt?
Tā man ir vienmēr, jā. Tā ir tāda, man šķiet, nesasniedzama saruna. Ko es gribētu pateikt? Pirmkārt, es gribētu pateikt, ka Leļļu teātris nav domāts tikai maziem bērniem. Mums ir baigi forša programma visiem vecumiem. Man liekas, ka mums valstī un mākslā visu laiku notiek pārmaiņas, bet tagad tās notiek ļoti strauji, un mums jātiek līdzi un jāatver acis plašāk. Teātris vairs nenozīmē vienu noteiktu skatu. Protams, es zinu, ka kritiķi to zina, ka tur viss ir okei, bet darām visi kopā, nevis “mēs pret jums” vai “jūs pret mums”. Palīdzēsim viens otram virzīties uz augšu. Esam cilvēcīgāki, saprotošāki par kļūdām, par neizdošanos arī – saprotam, ka aiz neizdošanās ir cilvēks, aiz izdošanās arī ir cilvēks.
Par ko tu visvairāk lepojies savā teātra karjerā?
Ka es vispār ar to nodarbojos, jo mana pirmā pieredze pēc akadēmijas bija izrāde “Es atceros šo krūšturi”. Izrāde, kuru parādīja divas reizes. Pēc tam man bija šausmīgi slikti. Domāju – viss, nav jau vērts ar šito nodarboties, tā bija izgāšanās, ārprāts, ārprāts! Divus gadus strādāju par žurnālisti, vispār neko nesapratu. Tad vēl divus gadus strādāju par skolotāju. Domāju: “Nu, labi, nenodarbošos ar šo. Ko tad tur… Visas vietiņas jau ir pilnas.” Man liekas, ka vajag palepoties ar sevi, ka pēc tādām grūtībām tomēr strādāju, bet brīnišķīgais Mārtiņš Eihe mani pamanīja un paņēma darbiņā pilnīgi bez nekādām zināšanām par lellēm. Cilvēki apkārt ir brīnišķīgi, visi grib, lai tev izdodas. Lepojos, ka joprojām ar šo nodarbojos.
Pastāsti par saviem lielajiem un mazajiem nākotnes mērķiem.
Šajā sezonā man ir lielais mērķis, bet tas gan nav saistīts ar teātri. Kopā ar savu māsu Katrīnu Klišāni gribu izveidot ļoti lielu labdarības akciju bērniem ar kustību traucējumiem. Rīgā vien, man šķiet, ir pāri 450 bērnu, kuriem ir kustību traucējumi arī rokām. Lai attīstītu viņu sīko motoriku, gan Lietuvā, gan Igaunijā ir tāds robots, kuru uzliek uz rokas, un viņš strādā ar tavām mikro kustībām, bet mums Latvijā tāda nav. Tāds maksā 95 000 eiro. Šī lielā labdarības pasākuma ietvaros mana māsa, kura brīnišķīgi pārzina mārketingu un vispār ir šīs idejas iniciatore, un es kā cilvēks, kas var iesaistīt visus savus draugus, paziņas, vēlamies lūgt sabiedrības palīdzību, lai šī gada laikā atgādātu šo robotu uz Rīgu. Tas palīdzētu daudziem bērniem un jauniešiem, un augstskolu beidzējiem īstenot viņu lielos sapņus, kas lielākoties ir pavisam cilvēcīgi un izdarāmi. Tāds ir mans lielais mērķis.
Un no mazajiem mērķīšiem?
Es gribu ieiet lellēs ar visām četrām ķepām un zobiem, un acīm. Gribu, lai cilvēki uz mani var paļauties. Gribu radīt foršus darbus bērniem. Ļoti gribu, lai cilvēki nāk uz visiem teātriem, bet īpaši uz nevalstiskajiem un Leļļu teātri.
Man ir arī pāris ašie “šis vai tas” jautājumi. Ko tu izvēlētos – gatavot etīdes vai tās vērtēt?
Vērtēt, protams.
Kāpēc?
Joprojām kopš akadēmijas laikiem, kad pasaka, ka būs jātaisa etīde, šermuļi skrien pār kauliem. Man ir tāda sajūta kā klavieru eksāmenā. Viss vēders sagriežas riņķī, vienkārši negribu to darīt. Vienīgi, ja tās ir kaut kādas absurdi smieklīgas etīdes, kad var darīt jebko, bet, ja tās ir nopietnas, – nē, nē, nē.
Ko tu izvēlētos – dziedāt vai klusēt izrādē?
Dziedāt.
Dziedāt vai runāt?
Dziedāt!
Mūzika fonā vai kā galvenais stāsts?
Kā kurā reizē. Uz ielas fonā, mājās kā galvenais stāsts.
Izrāde kā droša telpa vai tomēr provokācija?
Kā kurai publikai. Jauniešiem – droša telpa, pieaugušos var provocēt.
Spēlēt visu izrādi ar maisu uz galvas vai septiņās apģērba kārtās?
Bāc… Laikam septiņās apģērba kārtās. Kad man ir bijusi tāda pieredze? Atceros, ka “Ērcēs” man bija nenormāli karsti. Pēc izrādes iegājām teltī pārģērbties, un Gediņam (Rūdolfs Gediņš – K. J.) vienkārši kūpēja galva. Varēja redzēt, ka viņam tā kā dūmi nāk no galvas. Jānis Kronis bija vienkārši izsvīdis visu ūdeni ķermenī. Ar maisu uz galvas vienkārši šausmīgi maz var redzēt, tur tā bīstamības pakāpe daudz lielāka. Ā! “Faux pas”! (“Gadalaiki. Faux pas” Ģertrūdes ielas teātrī, rež. Andrejs Jarovojs – K. J.) Es aizmirsu. (Smejas.)
Es arī aizmirsu tev pajautāt – tā ir sanācis, ka esi piedalījusies vairākās izrādēs, kas fokusējas uz dabu, ekoloģiju – “Visi putni skaisti dzied” (Dirty Deal Teatro īpašvietas izrāde, rež. Krista Burāne – K. J.), “Gadalaiki. Faux pas”, “Ērces”. Tā ir arī tev aktuāla tēma?
Jāteic, ka mazāk nekā agrāk. Protams, līdzko izrāde top, tas mani ieinteresē arvien vairāk, bet man jāteic, ka tādā ziņā varu būt diezgan neganta ar to, ka ātri aizmirstu. Paldies, ka tu man atgādināji, padomāšu par to.
Tu sevi sauktu par dabas cilvēku vai tomēr pilsētnieci?
Vispār esmu pilsētniece, bet šausmīgi mīlu dabu. Starp citu, šogad ceļojumā biju Londonā un sapratu, ka cilvēku būvētas būves mani vairs nevar pārsteigt, tāpēc nopirku biļetes uz Madeiru. Braukšu skatīties uz ūdenskritumiem, lai atkal dabūtu to lauku.
Skatuve kā vieta sapņiem vai faktiem?
Sapņiem!
Katru nakti sapņot tikai labus sapņus vai vienmēr zināt, ko tu vilksi?
Man pēdējā laikā ir tik slikti sapņi, ka es labāk katru nakti sapņotu kādus labus sapņus.
Ko tu izvēlētos kā partneri uz skatuves – dzīvu lelli vai aktieri, kurš ir kā lelle?
Ja tas būtu aktieris, kurš ir kā lelle, es viņu varētu vadīt, bet dzīva lelle… Tas tā kā Pinokio?
Varētu teikt arī tā.
Tad – lai iet Pinokio!
Tas varētu būt jautri. Noteikti citā veidā nerealizējama pieredze.
Sapņot vajag.
Rakstīt atsauksmi