Ketija Jurčenko

LKA Drāmas un teksta studiju BSP studente

Frīstails ar atbildības sajūtu

Saruna ar režisoru, dramaturgu un aktieri Klāvu Melli

Klāvs Mellis ir daudzpusīgs mākslinieks – režisors, dramaturgs, aktieris un viens no teātra trupas KVADRIFRONS dibinātājiem. Teātra sezonas noslēgumā tiekos ar Klāvu, lai intervētu viņu kā režisoru. Sarunas laikā kļūst skaidrs, ka iepriekšminētie apzīmējumi mijiedarbojas un papildina cits citu, daudzveidīgi izpaužoties viņa režijas darbībā.

Tavās pēdējās izrādēs ir ļoti spilgta vizualitāte. Katrā ir kāds vizuāls tēls, kas iespiežas prātā. Izrādē “Marats/Sads” (Latvijas Nacionālajā teātrī – K. J.) tās ir zaļās gļotas, “Meža gulbjos” (Dailes teātrī – K. J.) – kājminamie gulbji, “Dumpīgajā Rīgā” (Latvijas Nacionālajā teātrī – K. J.) – Rīgas burti. Kā tu pats definētu savu estētisko pieeju režijā?

Mana estētiskā pieeja balstās uz lielu paļaušanos radošās komandas ieguldījumā. Par tiem Rīgas burtiem, man šķiet, mēs ar Austru (izrādes “Dumpīgā Rīga” scenogrāfe Austra Sniķere – K. J.) kaut kā kopā izdomājām, bet gan gļotainā ola, ko minēji, gan kājminamie gulbji ir absolūti izrāžu vizuālo mākslinieku piedāvājumi. Tad, kad komanda izkristalizējas, gandrīz simtprocentīgi paļaujos uz to, ko viņi izdomā, un nemēģinu to kaut kā pārmērīgi ietekmēt.

Bet tajā pašā laikā tev ir arī Jaņa Rozentāla mākslas skolas ietekme.

Vizuālā domāšana droši vien nāk mizanscēnu kompozīcijā – skatos uz izrādi kā uz kustīgu bildi, kurā jābūt kādam līdzsvaram. Bet tādos konkrētos elementos visas uzslavas un nopelni pienākas tiem māksliniekiem, kas tos izdomājuši. Varbūt vienīgi esmu diezgan piekasīgs gaismām – nav tā, ka es zinu, kā vajag, bet jūtu, kā, manuprāt, nevajag, piemēram, gaismu pārejas vienmēr gribu ātrākas vai lēnākas, un tamlīdzīgi. Varbūt tur tā Rozentāļu vizuālās domāšanas ietekme zināmā mērā parādās…

Vienu brīdi Austrai bija piedāvājums, ka “Dumpīgajā Rīgā” viņa uz skatuves gribētu tādu kā baznīcas gaiļa reprodukciju – Doma baznīcas gailis mums beigās ir uz plakāta –, bet man tomēr šķita, ka lieli, mākslīgi putni šajā sezonā man varētu būt noiets etaps, tāpēc vajag ko citu.

Sapratu, ka jūs tiešām gājāt uz Rīgas Doma baznīcu pie gaiļa, kas jums bija uz plakāta.

Jā, jā. Droši vien milzīga jēga no tā nebija – to gaili pilnīgi mierīgi varētu arī safotošopēt, bet pats pārgājiens bija ļoti jauks. Tādā ziemīgā rītā mēs ar Raimondu (Raimonds Celms – Mārtiņš Gīze izrādē “Dumpīgā Rīga” – K. J.) tajās foršajās, muļķīgajās drēbēs devāmies cauri Vecrīgai uz Doma baznīcu. Mums ar Austru pirms tam bija arī gaiļu kastings, kur izstaigājām vairākas baznīcas, meklējot perfekto gaili. Šis bija gandrīz vai vienīgais sasniedzamā augstumā.

Tu bieži sastrādājies ar kolēģiem no teātra trupas KVADRIFRONS, pēdējā laikā izteikti tieši ar Rūdolfu Gediņu. Kad tu atlasi savu komandu, kādus kritērijus vai rakstura īpašības tu meklē šajos cilvēkos?

Mēs ar Gediņu esam par šo runājuši, un viņš man ne līdz galam piekrīt, bet vairākas reizes esmu flirtējies, ka, ja jāizvēlas, manuprāt, jaukāk un produktīvāk ir strādāt ar foršiem cilvēkiem, nevis baigi izciliem māksliniekiem. Protams, ideālā gadījumā abas šīs īpašības var apvienot – un nereti tās arī apvienojas –, tomēr man laikam tiešām ir svarīgi sastrādāties ar māksliniekiem, ar kuriem ir kaut cik patīkami kopā pavadīt laiku. Teātra taisīšana neizbēgami nozīmē, ka apmēram divi mēneši jāpavada noteiktā kompānijā, tāpēc man ir svarīgi, lai šajā kompānijā būtu jauki cilvēki. Tas, ko tieši nozīmē vārdu salikums “jauki cilvēki”, domāju, ir ļoti individuāli.

Pēdējās lielajās izrādēs bars beigās savācies visnotaļ milzīgs, un tik milzīgu baru sakomplektēt pēc kaut kādām konkrētām kvalitātēm ir diezgan nereāli, tomēr šā vai tā procesa laikā mēģinām draudzēties. Dažreiz tā draudzēšanās sanāk labi, dažreiz ne tik ļoti. Arī KVADRIFRONĀ vieni iestudējumi top vieglāk, citi grūtāk. Kopumā man šķiet, ka tāda vismaz šķietami laba laika pavadīšana radošajā procesā ir svarīga.

Kā tu centies to nodrošināt, strādājot ar tik lielu komandu? Kā rūpējies par atmosfēru?

Domāju, ka atmosfēra pamatā rodas pati. Skaidrs, ka radošo lomu un funkciju sadalījums teātrī ir diezgan strikts un konkrēts, tomēr mēģinājumus lielākoties cenšos organizēt pēc iespējas horizontāli. Protams, dažkārt panākt to horizontalitāti ir pagrūti. Ja mazās zāles izrādēs vēl var, teiksim, trijatā savākties, paspriedelēt, izspriedelēt un tad nospēlēt, tad satikties ar 30 cilvēku ansambli un kaut ko sākt kopīgi čibināt no nulles ir diezgan nereāli. Teātra cilvēkiem nereti vairāk patīk domāt un diskutēt, nekā reāli darīt, bet lielā kompānijā tā diskutēšana mēdz kļūt mūžīga un bezjēdzīga – beigās katram ir viedoklis, un atrast kompromisu starp 30 viedokļiem ir diezgan sarežģīti. Attiecīgi tur ir jābūt bišķīt gatavākai izrādei galvā, vēl pirms sākam mēģinājumu procesu. Bet jebkurā gadījumā, man šķiet, ir svarīgi pēc iespējas uzklausīt visus procesā iesaistītos cilvēkus. Man jau liekas, ka tieši tāpēc mēs visi ar teātri nodarbojamies – mums gribas paust savu viedokli, prezentēt savu gaumi, taisīt savu mākslu, vārdu sakot. Man liekas, ka teātrī tā kopīgā darbošanās ir nenormāli svarīga – divas galvas jau parasti gudrākas par vienu. Un no tā arī tā atmosfēra rodas, ka visi savu iespēju, prasmju un vēlmju robežās līdzdarbojas un jūtas atbildīgi par rezultātu.

Jā, tā ir. Ir skaidrs, ka lielais formāts un iesaistīto cilvēku daudzums pieprasa arī no tevis kādu zināmu sagatavošanos. Tas man liek domāt par “Dumpīgo Rīgu”…

Tev arī riktīgi riebās? Vienkārši tās kritiķu atsauksmes…

Es izbaudīju. Man pēdējā laikā pietrūkst izrāžu, kur var aiziet un justies izklaidēti. Neesmu liela mūziklu fane, bet šeit man tas netraucēja. Daudzas lietas šķita asprātīgas, bet īpaši patika tās žurkas un kā zēni tās bakstīja uz skatuves.

Man pašam arī tā izrāde tiešām patīk, es tur neko nevaru padarīt. Es nezinu, vai gluži “izklaidēties”... Respektīvi, es dzirdu un saprotu visus iebildumus, un skaidrs, ka jebkurā gadījumā grūti tos pavisam neņemt pie sirds, tomēr vienlaikus man liekas, ka šajā gadījumā izrāde nav par kaut kādām tādām kvalitātēm. Drīzāk tieši otrādi – man liekas, tā zināmā mērā reprezentē tādu kā kvalitāšu noliegumu, absolūto frīstailu. Bet tas ir apzināts un rūpīgs frīstails, mēs neesam bijuši pavirši.

Man ļoti patika mēģinājuma process – visi aktieri savos štampos, vislabākajā šī vārda nozīmē, kaut ko mauca, un tas kopumā mani tik ļoti iepriecināja. Man liekas, ka izrādes dalībnieki, cik es manīju, arī bija tiešām priecīgi. Es ceru, ka tā vienkāršība un vieglums pārnesas arī uz skatītājiem. Nu, vismaz daļu.

Man šīs izrādes spēles stils nedaudz atgādināja restaurācijas laika komēdijas. Tas bija apzināti?

Par to izrādi daudz domāju tādā kā vecā teātra kontekstā. Domāju arī par bērnībā redzētajām pasaku filmām, kurās ir brašs princis un tikla princese, piedzīvojumi, pārpratumi.... Nemēģināju par tām īpaši ironizēt vai kaut kā konkrēti kopēt, bet centos noķert to atmosfēru, noskaņu. Spēles stils radās mēģinājumu procesā. Skaidrs, ka tas ir ārkārtīgi neviendabīgs, bet šajā gadījumā man pret to nav nekādu iebildumu. Man tā eklektika šķiet jauka. Īstenībā mani mulsina, ka pāris kritiķi recenzijās ir piesaukuši “Vella kalpus” (1970. gada rež. Aleksandra Leimaņa filma pēc Rutku tēva romāna “Trīs vella kalpi” motīviem – K. J.) – ka es esot gribējis uztaisīt kaut ko līdzīgu un man neesot sanācis. Bet neko tādu es neesmu ne domājis, ne teicis. Kopumā, strādājot pie šī darba, visvairāk domāju par “Pūķa gredzenu” (2004. gada rež. Toma Rīva (Tom Reeve) filma – K. J.) – ļoti, ļoti miglaini atceros tādu mazbudžeta pasaku filmu, visticamāk, vācu vai skandināvu, no agras bērnības. Un kaut kādu šīs miglainās atmiņas atmosfēru centos šajā izrādē rekonstruēt.

Un kāds bija tavs sagatavošanās process, pirms strādāji ar izrādi? Vai gāji uz kādiem arhīviem un pētīji materiālus?

Baigi nē. Pirmajā mēģinājumā aktieriem teicu, ka mūsu izrādes žanrs iekšējai lietošanai būs “iztaisīšanās par seniem laikiem”. Attiecīgi – tas nav nekāds mācību materiāls. Rīgas uzraksts gotiskajā šriftā, man šķiet, to diezgan skaidri reprezentē. Man liekas, šis fonts ir tāda kā norāde, ka tur nav nekā autentiska, ka tā visa ir viena liela spekulācija, stilizācija, interpretācija.

Protams, rakstot dramatizējumu, palasīju gan par kalendāra nemieriem, gan par Stefanu Batoriju, par vēsturiskajām personām un notikumiem, bet tieši tikpat rūpīgi, cik lasīju, tik rūpīgi arī ignorēju. Man liekas, ka šoreiz tas galīgi nebija svarīgi. Patiesībā šajā izrādē ir arī tāda kā vēsturisko netaisnību pārlabošana – ja realitātē Mārtiņu Gīzi pakāra, tad mēs viņam šo sodu atcēlām.

Sagatavošanās process šajā gadījumā man bija ļoti skaidri strukturēts, jo es pats rakstīju dramatizējumu, un, ja pats raksta dramatizējumu, tad tas ir kaut kā citādāk. Tad tu vienkārši gatavojies un domā, jau par to rakstot. Ja iestudē kāda cita autora darbu, kā esmu ļoti reti darījis, tad vajadzīgs cits domāšanas veids.

Kāda tev ir sajūta, kad sevis uzrakstītu darbu iedod iestudēt kādam citam režisoram? Vai tas nāk viegli kā cilvēkam, kas pārsvarā iestudē savus dramatizējumus?

Tādu režisoru jau nav baigi daudz. Tie lielākoties ir mani draugi, kuri man draudzīgi paprasījuši. Bet kopumā jūtu, ka tad, ja rakstu materiālu, ko iestudēšu pats, tekstā var būt visādi baltie plankumi un aptuvenības. Jo parasti man galvā ir tāda kā neskaidra, intuitīva nojausma, ko ar šo materiālu darīt tālāk, kā šīs pusdomas izvērst skatuviski. Savukārt, ja rakstu kādam citam, tad mēģinu uzrakstīt precīzāk. Kaut kā šķiet, ka tādā gadījumā darbam jābūt nepārprotamam. Citādi var gadīties, ka, piemēram, esmu mēģinājis uzrakstīt traģēdiju, bet režisors no šī materiāla cenšas uztaisīt komēdiju. Liekas, ka cilvēki kopumā manus darbus uztver kā komēdijas, kaut gan, man šķiet, pamatā es drīzāk rakstu kaut kādas eksistenciālas drāmas.

Kāpēc, tavuprāt, sanāk pārprast?

Tāpēc, ka tajos tekstos ir… man liekas, ka tie pat nav joki. Katrā darbā, ko rakstu, ir tikai kāds pusotrs patiešām apzināts joks, bet tur ir daudz visādu mazu paradoksiņu un prikoliņu. Un laikam dažreiz tie prikoli izvirzās priekšplānā, kaut gan būtībā jau tas ir tikai viens no mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem.. Ā, vēl, man šķiet, ka cringe [1] ir ļoti svarīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.

Cringe? Kādēļ?

Tādu vārdu laikam vairs nelieto.

Lieto, lieto.

Man liekas, kaut kādai neveiklībai tajā izrādes oderē jābūt.

Teātra process arī ir tāds nedaudz neveikls – tumšā telpā sēž daudz cilvēku, kas skatās uz vēl citiem cilvēkiem…

Jā, jā. Tas ir gan par to, gan arī to, ka pasaule kopumā ir visai neveikla savā uzbūvē un dramaturģijā. Tā pati par sevi ir diezgan cringe. Attiecīgi, pārāk tīras un veiklas izrādes man šķiet tādas kā sintētiskas. Mums ir sveškauns skatīties uz realitāti, tāpēc, man šķiet, nelielam, veselīgam sveškaunam jābūt arī, skatoties teātri. Veidojot izrādes, tiešām mēģinu paturēt prātā, ka tajās jābūt kaut kādai konstruētai neveiklībai, kā arī jābūt diezgan lielai telpai, lai jaunas neveiklības varētu rasties pašas no sevis. Parasti tās arī rodas.

Man šķiet, ka neveiklums kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis varētu būt laba tēma kādam pētījumam.

Tā ir lieta, ar ko var spēlēties.

Kā cilvēkam, kas intervijās ir teicis, ka viņam tīri labi patīk klusums, tev ir diezgan daudz muzikālā teātra izrāžu. Tieši šie jaunākie iestudējumi – vājinieku opera “Marats/Sads”, mūzikls “Meža gulbji”, dziesmu spēle visai ģimenei “Dumpīgā Rīga”.

“Visai ģimenei” mēs piekabinājām drusku vēlāk, tad, kad sapratām, ka tas ir visai ģimenei.

Bet kādēļ tieši šī vilkme uz muzikālā teātra žanru? Vai tev šķiet, ka tur ir kādi mākslinieciskie līdzekļi, kuru nav dramatiskajā teātrī?

Nāku no neatkarīgā teātra vides, kur lielākoties taisa mazas izrādītes ar maz cilvēkiem par mazu naudu. Ik pa brīdim gribas atvēzēties arī lielākā formātā. Man ļoti patīk dramatiskais teātris, bet man liekas, ka tādas pavisam klasiskas izrādes uz lielās zāles skatuves kaut kā vairs nestrādā – ik pa brīdim jau kāds tādu uztaisa, bet gandrīz vienmēr var just, ka tur kaut kā nav. Trūkst kaut kāds zeitgeists. Tomēr vienlaikus man negribas iet arī tajā virzienā, kur reālpsiholoģiska izrāde tiek iestudēta nedaudz interesantākā scenogrāfijā – no sērijas, visi sēž nevis uz krēsliem, bet uz baltiem kubiem –, un tad tas uzreiz skaitās tā laikmetīgi. Man šķiet, ka tas ir cringe, bet sliktā nozīmē. Vārdu sakot, negribas strādāt ne klasiski dramatiski, ne wanna be laikmetīgi, bet tā pa īstam laikmetīgi, lai ko tas arī nozīmētu, arī ne vienmēr sanāk un gribas. Kas atliek? Man šķiet, mūzikls ir žanrs, kas veikli iedod automātisku atsvešinājumu un abstrakciju. Tas jau pašos pamatos ir vienlaikus mūsdienīgs un oldskūlīgs, dramatisks un, jā, postdramatisks kaut kādā ziņā. Protams, man patīk arī tas, ka muzikālajam teātrim Latvijā ir tāda konkrēta tradīcija. Tradīcijas ir jākopj.

Tieši vēlējos tev prasīt par Latvijas kontekstu. Tavuprāt, muzikālais teātris ir vairāk kā nostalģisks žanrs vai tāds, kas attīstās un mainās uz kaut ko citu?

Tas, ar ko mēs te pēdējā laikā nodarbojamies, noteikti nav mērķtiecīga žanra attīstīšana. Drīzāk papriecāšanās par žanru. Ja muzikāla izrāde tiek veidota institucionālā valsts teātrī, lielākoties ir nepieciešams vismaz kaut kāds komercpotenciāls. Bet pa kaktiem, man liekas, šis žanrs ļoti attīstās – viss notiek.

Tu pieminēji tradīciju. Kā tu balansē uz šīs robežas ar tradīciju un novatoriskumu “Meža gulbjos”? Vai mēģināji pret to attiekties ar pietāti?

Nē, man liekas, ka es neattiecos ar apzinātu pietāti. Man laikam vienkārši ļoti patīk tas materiāls (Māras Zālītes librets, Raimonda Paula mūzika – K. J.). Skaidrs, ka tas ir naivs, varbūt brīžiem drusku banāls. Morāle tur ir ārkārtīgi vienkārša, bet man tas tiešām liekas ļoti forši. Tāpēc man nebija sevi jālauž, es pret to patiešām attiecos ļoti nopietni. Attiekties nopietni – tas būtībā bija viens mūsu no pamata uzstādījumiem. Protams, ir iespējams visu ko dekonstruēt, bet, kad piekritu darboties ar šo materiālu, man bija skaidrs, ka negribu to pārrakstīt vai vardarbīgi interpretēt. Kaut ko ļoti minimāli mēs tur esam mainījuši – Māra Zālīte ir pierakstījusi pāris dziesmas un šo to nedaudz esam paīsinājuši –, bet kopumā muzikālais un tekstuālais materiāls ir palicis tāds, kāds tas ir. Jā, protams, beigu beigās izrādē ir iezadzies arī kaut kas drusku stilīgs – mēs vienkārši citādi nevaram. Jo mēs darām tā, kā mēs jūtam. Bet tas viss tika darīts no sirds. Tas pats patiesībā attiecas arī uz “Maratu/Sadu” un “Dumpīgo Rīgu”. Varbūt brīžiem šķiet, ka mēs par kaut ko mēģinām ironizēt, bet, godīgi sakot, man liekas, mēs to patiešām nedarām. Katrā ziņā mums nav tādu nolūku. Tur nav nekādu konstruktu, tas viss ir ļoti godīgi.

Kāda bija sadarbība ar jaunajiem Dailes dramatiskā teātra muzikālā aktiera kursa studentiem?

Nenormāli forša, viņi ir tiešām superīgi. Ceru, ka mums būs vēl kādas sadarbības. Tāpat kā labs cilvēks, manuprāt, ir svarīgāks par labu mākslinieku, tā arī jaunības entuziasms ļoti bieži uzvar profesionālu pieredzi.

Vai, strādājot muzikālā teātra žanrā, tev dažreiz sanāk neapzināti domāt par aktieri kā par dziedātāju?

Man liekas, teātra kontekstā dziedāšana sevišķi neatšķiras no runāšanas. Jebkuru āriju var uztvert kā dramatisku monologu. Pamatā es uzskatu, ka tas ir aktiera darbs – saprast, ko un kāpēc viņš runā vai dzied. Varam par to daudz diskutēt, bet gala lēmums tāpat būs jāpieņem cilvēkam, kas atrodas uz skatuves. Attiecīgi nē. Es arī dziedošu aktieri uztveru kā aktieri.

Un tomēr – kurās jomās tu kā režisors pret aktieri esi prasīgāks? Kas tev ir būtiski?

Man parasti ir samērā skaidra sajūta, kas ar konkrēto ainu jāizdara – kāda informācija jānodod, kāda atmosfēra jāpanāk. Tad nu mēs kopīgi mēģinām saprast, kā to izdarīt. Bieži vien lielas un būtiskas lietas ir atkarīgas no detaļām, tāpēc es mēdzu ieciklēties un būt diezgan piekasīgs maziem sīkumiņiem. Esot tur iekšā, uz skatuves, ir mānīga sajūta par to, kā tas izskatās no malas. Tad nu viena no režisora funkcijām ir izdarīt tā, lai iekšā kūsājošā informācija nonāk arī ārpusē, pie skatītājiem. Pamatā gan mani režisora ieteikumi aprobežojas ar to, ka saku – ātrāk, lēnāk, skaļāk, klusāk, uzmanīgāk vai brašāk. Protams, sākot mēģinājumu procesu, mēs pasēžam un paanalizējam materiālu, tomēr man nepatīk pārāk gari “galda periodi” – lomas piepildīšana ir aktiera darbs.

Interesanti, ka pieminēji “galda periodu”, jo man tieši ir viens citāts no KrodersLV “Aktieris runā” interviju cikla 2019. gadā (intervētāja Ilva Lorence – K. J.), kur tu saki tā: “Mēģinājumu procesa sākums man liekas kā stāvēšana milzīga purva malā, kuram tagad ir jābrien cauri. It kā tas nav slikts purvs, tomēr zināmā mērā tās ir milzīgas ciešanas un drausmas, lai arī cik potenciāli forša izrāde netaptu.” [2] Kā režisoram tas arī ir kā purvs?

Jā, noteikti. Zinu, ka ir tādi režisori un aktieri, kas saka, ka viņi katru dienu iet uz darbu ar entuziasmu un prieku, bet man tā tiešām nav. Man daudz labāk patīk atpūsties, skatīties filmas, lasīt grāmatas, dzīvoties ar draugiem, laiskoties, iet uz kafenēm un bāriem un tādā garā. Tāpēc, man šķiet, ir tā nepieciešamība visiem kopā to vispārējo mokošo procesu padarīt pēc iespējas mazāk mokošu.

Un, piemēram, “Maratā/Sadā” jūs ar Rūdolfu Gediņu dalījāt režisora pienākumus. Kāds bija šis process? Vai tas kā atšķīrās no ierastā?

Nē, jo Gediņš jebkurā gadījumā visos iestudējumos, kuros piedalās, ir tāds kā līdzrežisors. Cik esam kopā strādājuši, tā tas ir bijis vienmēr. Tādēļ tas, ka mēs “Maratā/Sadā” bijām divi režisori, man šķiet, ir absolūti loģiski. Pēc tam man likās, ka varbūt gribas vairāk uzņemties darīt pašam, tāpēc “Meža gulbjos” pieaicināju viņu kā kustību režisoru, tomēr procesa vidū sapratu, ka, nu nē, neko jau es tur vairāk neuzņemos. Prasīju viņam: “Varbūt tomēr esam abi režisori?”, viņš vienu dienu par to paprātoja un izdomāja, ka šoreiz tomēr ne. Ka šajā gadījumā viņš tomēr vairāk jūtas kā kustību režisors. Un tā jau var būt. Ar Gediņu šajā līdzrežisoru sadarbībā bijām uztaisījuši arī izrādi “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” KVADRIFRONĀ. Attiecīgi – mēs zinājām, ka varam labi sastrādāties.

Vai teātra procesā ir kaut kas, kas tev joprojām saglabā dzirkstelīti?

Esmu pārstrādājies, un man viss besī, bet kopumā man teātris ļoti patīk, citādi es ar to nenodarbotos. Es īsti nevaru iztēloties, ka varētu darīt kaut ko citu. Man liekas, teātrī ir tāda specifiska atmosfēra – smarža, aura, kaut kas ļoti vintāžs, bet vienlaikus arī nenormāli šodienīgs un, protams, šarmants. Trausls un reizē spēcīgs.

Izrādē “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” uz pašām beigām Gunai un Reinim (Guna Zariņa – izrādē Artūrs Skrastiņš un Reinis Boters – izrādē Līvija Dūmiņa – K. J. ) ir tāds tekstiņš, tāda kā atzīšanās mīlestībā teātrim. Tur vienlaikus ir milzīga cieņa pret šo mediju, bet arī žēlums pret sevi. Es tev viņu vēlāk atsūtīšu.^*

Man ir pāris “šis vai tas” tipa jautājumi noslēgumam. Dzīvā mūzika vai perfekts ieraksta atskaņojums?

Dzīvā mūzika.

Aktieris, kas dzied, vai dziedātājs, kurš tēlo?

Nu bāc… Gan, gan. Katram savs darbiņš.

Šo tu pats vienā intervijā vaicāji, tāpēc man tev arī jāpajautā – rezultāts vai process?

Rezultāts.

Lielā vai mazā skatuve?

Mazā.

Mēģinājums no rīta vai vakarā?

No rīta. Tāpēc, ka izdara, un tad atlikusī diena ir brīva.

Radošā brīvība vai skaidra struktūra?

Brīvība.

Dziedāt olā vai uz gulbja?

Pilnīgi noteikti labāk uz gulbja. Negribētu olā pliks, gļotains. Vispār tās gļotas bija riktīgi aukstas – izrādes gaitā tās arvien vairāk atdziest. Tad nu Kārlim (Kārlis Reijers – Marats izrādē “Marats/Sads” – K. J.) nācās gulēt tādā aukstā placentā, kas nav sevišķi patīkami. Savukārt kājminamos gulbjus mēģinājumu procesā diezgan ilgi gaidījām, bet, kad tie parādījās, visiem uzreiz uzradās jauna enerģija. Džeku sastāvs, kam jāspēlē brāļi, ir diezgan liels. Skaidrs, ka pabraukāties ar kartingiem mēģinājumā vienmēr ir patīkami.

Kas ietilpst tavos nākotnes plānos?

Oi, viss kaut kas. Starp citu, rīt (saruna notiek 03.06.2025. – K. J.) ir pirmizrāde seriāla “Kolektīvs” (LMT oriģinālseriāls – K. J.) 2. sezonai, kur vienā sērijā esmu aktieris, Gediņš ar Anci (Ance Strazda – K. J.) ir režisori. Jāiet uz pirmizrādi papriecāties. Šobrīd paralēli rakstu vairākus tekstus, bet tas ir kaut kas tik tāls… Valmieras Vasaras teātra festivālā piedalos vienā no KVADRIFRONA notikumiem (jauniestudējumā “Desmit reizes vasara” – K. J.). Tas būs desmitgades hepenings, vienreizējs pop-up pasākums. Nākamās sezonas sākumā man būs viena izrāde KVADRIFRONĀ, tai būs tāds specifisks formas uzstādījums, ar kuru mēs vēl neesam tikuši galā, cīnāmies. Tad mēs ar Anci taisām Ziemassvētku eglīti cirka arēnā. Pagājušogad to taisīja Reinis (Reiņa Botera izrāde “Sniega dzirksteles” 2024. gadā – K. J.), pirms tam Paula (Paula Pļavniece – “Ziemassvētku putekļi” 2022. gadā – K. J.). Tas ir tāds jauks uzdevums.