Ietrīsināt dvēseles stīgas
Festivāla “Homo Novus” 2025 dienasgrāmata I. Latviešu jaundarbi
Šogad festivāls “Homo Novus” svin 30 gadu jubileju. Apaļās jubilejas gadā programma ir daudzveidīga – izrādes, izstādes, performatīvi notikumi, svētku gājiens, koncerti. Festivāls izpleties pa vairākām pilsētām – Rīgu, Valmieru, Daugavpili, un tajā dalību ņem arī vairāku iepriekšējo gadu izrāžu rīkotāji. Šī gada scenogrāfe Monika Korpa (Pormale) katrai norises vietai kā atpazīšanas punktu piešķīrusi lielu, dzeltenu balonu, prieka simbolu (kurš funkciju patiesi pilda – pagājušajā nedēļā, ar riteni braucot pa pilsētu, vairākas reizes ieraudzīju balonus un priecājos).
Dienasgrāmatas pirmajā daļā – par trim latviešu autoru jaundarbiem festivālā “Homo Novus” 2025.
Smieklu pētīšana. Jana Jacuka “HA”
Pirmā “Homo Novus” programmā iekļautā izrāde, kuru man izdodas apmeklēt, ir Janas Jacukas “HA” Ģertrūdes ielas teātrī. Jacukai izrāde ir arī maģistra darbs, ar kuru viņa nupat absolvējusi Amsterdamas “DAS Theatre”. Izrādes pamatā ir smieklu pētīšana – smieklu, kas rodas gan jautrās, gan neveiklās situācijās, gan kā aizsargreakcija, kad tiek pārkāpta kāda robeža.
Izrādē Jacuka kā horeogrāfe savu balsi izmanto kā jebkuru citu savu ķermeņa daļu, ar to spēlējoties un šo spēli kāpinot līdz pārākajai pakāpei, – un tieši tad tas kļūst aizraujoši. Skatītājiem tas ir kas jauns, neredzēts, un amplitūda, kuru viņa ar balsi spēj radīt, ir neticami skanīga un plaša. Brīžiem šķiet, ka skaņa nenāk no viņas ķermeņa, jo ķermenis, seja ir pavisam sastinguši, bet skaņas turpina nākt un pat mainīties. Scenogrāfijā un kostīmos vērojama atturība – uz skatuves ir tikai izpildītāja, balts fons, balta deju grīda, spēcīgas lampas (ar zināmu “kodīgumu”, tā, ka grūti ilgstoši skatīties, gribas mirkšķināt acis – neērti, bet tāds, šķiet, ir to mērķis). Jacuka uz baltā fona izceļas melnā ādas kostīmā, kas arī brīžiem rada skaņas, lai gan viņas kustas diezgan lēni un maz. Melnbaltajā, kontrastainajā vizualitātē var pamanīt katru viņas mazāko kustību un žestu.
Viņa savā praksē darbojas ar dažādām personīgām tēmām, pārdzīvojumiem, pieredzēm. Tādos darbos kā, piemēram, “Baiļu rutīnā” viņa par savu pieredzi vēsta diezgan tieši un atkailināti, tāpēc arī emocionālā distance starp darbu un skatītāju ir ļoti tuva, grūti palikt vienaldzīgam. Šoreiz darbs ir atsvešinātāks, vairāk vērsts uz formu, spēlēšanos, taču nedaudz tajā parādās mums visiem tik labi pazīstamās ikdienas neērtās situācijas – neveikli sociāli notikumi, rozā zeķe kopā ar baltu veļu veļasmašīnā, pazudušas atslēgas. Izrādi skatoties, var reflektēt arī par šo tās slāni, taču šķiet, ka tajā vairāk ir jājūt un jāseko sajūtai, kurai vistuvākais vārds ir “apbrīna”. Kā lielā koncertā, kur brīdī, kad dziedātājs izdveš pirmās skaņas, visa arēna noelšas un pār muguru pārskrien skudriņas.
Ļoti saistošu izrādi padara Jacukas spēja apzināties savu skatuvisko spēku, uzdrošināties iekāpt jaunā ampluā. Ir redzams, ka viņa uz skatuves jūtas pilnīgi brīvi, un gārdzošās skaņas noteikti iziet ārpus nerakstītā “sievišķības normatīva”, kurā sievietes ir klusas, pieklājīgas, smaidīgas. Tās nav ērtas vai estētiskas. Paņemot šo aizsargreakciju – smieklus – un pārvēršot tos atkailinātā sajūtu pieredzē, viņa pārraksta šo normatīvu jaunā, spēcīgākā veidā.
Lobēlijas ziedot, kad pasaulē daudz ciešanu. Evarts Melnalksnis, Ernests Valts Circenis, Katrīna Neiburga “Ummis un lobēlija”
Pirms izrādes ar Ummi mūs iepazīstina izrādes dramaturgs Evarts Melnalksnis sarunā ar diviem hidrobiologiem, tādā veidā dibinot ar ezeru emocionālo saikni (skatoties hidrobiologu mirdzošajās, priekpilnajās acīs, kad tie runā par ezeru, nemaz nevarētu būt citādi). Ummis ir ezers, kas atrodas netālu no Rīgas – ar vilcienu jābrauc līdz Lilastes stacijai –, un tajā zied mazs ziediņš, Lobēlija. Dziesmas un video vēlāk, izrādē, brīžiem ir diezgan abstrakti un visaptveroši, tāpēc kontekstam saruna noteikti noderēja. Līdzīga funkcija ir izrādi atklājošajai ainai, kurā aktieri staigā pa telpu un stāsta dažādas teikas un nostātus par Ummi (un citiem ezeriem), tādā veidā ievadot mūs izrādes pasaulē un tās noteikumos, kuros ezers visu dzird un jūt, un var nolaisties no mākoņiem, kad vēlas kaut kur apmesties uz dzīvi.
Performanti izrādē iemieso ezeru un Lobēlijas ziedu, personificē, piešķirot tiem jūtas un emocijas. Izrādes aprakstā ir apgalvojums, ka tā vēsta arī par cilvēka psiholoģisko stāvokļu spoguļošanos dabas procesos; skaists teikums, taču runāt vienlaikus par ezera sargāšanu un cilvēku psiholoģiju, salīdzinot ezera dzīles ar apziņas dzīlēm, man šķita pārāk nekonkrēti – tāpēc redzēto izvēlējos interpretēt, atstājot uzmanības centrā Ummi.
Katrīnas Neiburgas telpiskais videodarbs ir nesaraujami saistīts ar Ernesta Valta Circeņa komponēto mūziku; tie vilina un aizrauj. Brīžiem maigi, brīžiem tumši un spēcīgi. Abi mākslinieki ir uzķēruši veidu, kā ietrīsināt kādu dziļu, dziļu dvēseles stīgu. Mūziku izpilda performanti – Artūrs Čukurs un Dārta Liepiņa; abi ir talantīgi vokālisti, kas ar neticamu precizitāti izpilda Ernesta Valta Circeņa kompozīcijas. Evertam Melnalksnim, izrādes koncepta autoram un dramaturgam, ir profesionāla izglītība tieši mūzikas teātra nozarē, un šajā performancē vērojamas radniecīgas vēsmas vienai no viņa iepriekšējām izrādēm – “Velniem” (mūzikas teātra kolektīvs Hauen und Stechen, 2024), kurā arī daļa dramaturģijas balstījās nostāstos un teikās. Pie scenogrāfijas strādājusi Inga Bermaka, un iekārtojumā vērojama šobrīd arvien lielāku popularitāti gūstošā (visnotaļ simpātiskā) tendence ienest dabu telpā. Pilsētas ātrais ritms nogurdina, un iespēja “teleportēties” uz priežu mežu ieskauto ezeru nomierina un veldzē. Par to arī izrāde – dzenoties pēc šī miera, cilvēki būvē vasarnīcas, kuru notekūdeņi iesūcas zemē un plūst uz ezeru, čurā ezerā un visādi citādi nelāgi izrīkojas, iznīcinot mājas tādam trauslam ziediņam kā Lobēlija. Daļa no izrādes ietērpta jautri satīriskos komēdijas ritmos, padarot to dinamisku un kontrastējot iepriekšminētajam, mierīgo pārdomu pilnajam tēmu lokam. Pie trūkumiem jānorāda, ka izrādei nav režisora, un to var just brīžiem nesakārtotajās paralēlajās darbībās, kurās īsti nav skaidrs, kam pievērst uzmanību.
Izrādes kulminācija notiek, kad ezeram ir gana un tas sadusmojas. Paceļas un aizlaižas uz citu, labāku vietu, kur tam neviens nedara pāri. Pēc tam ir īss epilogs, kurā kopīgi ar performantiem var pasapņot un padomāt par sapņu nozīmi, un horeogrāfa Vladimira Goršantova radītā Lobēlijas deja, ko izpilda ūdens dejotāja Jeļizaveta Kalmikova Ummja dublantā, Bolderājas karjerā (Ummī peldēt nedrīkst – tur lai peld tikai īstā Lobēlija). Aizdomājos par izrādes sākumā izskanējušo frāzi: “Lobēlijas ziedot, kad pasaulē daudz ciešanu.” Tā arī kļūst par spēcīgāko domu, kas paliek ar mani pēc izrādes beigām – šis ir īstais laiks, kad izrādei būt, jo pasaulē patiešām ir daudz ciešanu. Sākot ar apzināšanos, var kaut ko mainīt, vismaz parūpējoties par to, lai Latvijā ir vēl daudz tādu ezeru kā Ummis, kurā Lobēlijai rast mājas.
Pazudusī balss. Dace Ignatova, Kirils Ēcis, Guna Zariņa, grupa “Alejas” – “Laika Zobs un klusuma mizotāji”
Mana pēdējā festivāla izrāde ir “Laika Zobs un klusuma mizotāji”, paredzēta bērniem un jauniešiem. Izrāde ir Daces Ignatovas maģistra darbs scenogrāfijā, un tās veidošanā piedalījies Kirils Ēcis, Guna Zariņa un grupa “Alejas” – tātad arī Reinis Žodžiks un Spāre Vītola. Izrādē, sekojot sarkanam striķītim, kas vijas cauri Latvijas Nacionālās operas labirintiem, var nonākt pie Gunas Zariņas Zinas, operas apkopējas, kura ierīkojusi savu košļeņu darbnīcu.
Kā reiz teicis viens no japāņu animācijas studijas Studio Ghibli dibinātājiem Hajao Mijazaki (Hayao Miyazaki): “Viegli saprotamas filmas ir garlaicīgas. Loģiskas sižeta līnijas upurē radošumu. Bērni to saprot. Viņi nedarbojas pēc loģikas.” Kirila Ēča rotaļīgajā dramaturģijā apvienojas poētiskais un ikdienišķais, radot kaut ko pilnīgi jaunu un neparedzamu. Stāstā noteikti ir loģika, taču citāda – piemēram, dziesmu var iesūkt putekļusūcējā, un Mefistofelis runā gandrīz kā visiem latviešiem labi zināmajā reklāmā: “Atdod mums savu dvēseli, lai ķermenis smaguma sajūtu nezin! [1]”
Nemanāmi savijas kopā divas sižeta līnijas – operā daudz kas ir pazudis (balss, ledāji, dinozauri, ēģiptieši), jo uzdarbojas Laika Zobs, kas visu sagrauž un apēd, pa šķiedrai vien iesūcot un uz neatgriešanos pazudinot Melnajā caurumā. Operas apkopējai Zinai reiz ļoti patika dziedāt, taču tad mamma viņu aizveda pie lielā, bargā vīra no mūzikas skolas, un pēkšņi viņai pazuda balss. Kad pienāk laiks stāties pretī Laika Zobam, tas arvien vairāk sāk līdzināties vīrietim no Zinas bērnības - un viņai izdodas Laika Zobu uzveikt, jo visa publika viņu atbalsta, tāpēc viņa kļūst drosmīga. Īpaši sirsnīgi izskanēja “Es nevaru, man neizdosies, es izgāzīšos kā veca sēta” dziesmiņa, un ar prieku vēroju Gunas Zariņas un Kirila Ēča (mammas un dēla) kopīgo darbošanos uz skatuves: tas papildināja stāstu ar šķipsnu siltas īstenības.
Bērnībā un pusaudža gados es daudz gāju uz teātri, taču pret operu manī saglabājās pietāte, distance. Šī izrāde ar lielu un krāsainu (bet pavisam klusu) blīkšķi atrod sev vietu svarīgajā namā, atklājot to kā kaut ko pieejamu, jautru un saprotamu. Priecājoties un pievēršoties tam, kas paliek ēnā – apkopējai un košļenēm, kas pielipinātas krēslu apakšā.
Rakstīt atsauksmi