
Turpināt meklēt
Festivāla “Homo Novus” 2025 dienasgrāmata I. Ieskats starptautiskajā programmā
Šogad festivāls “Homo Novus” svin 30 gadu jubileju. Apaļās jubilejas gadā programma ir daudzveidīga – izrādes, izstādes, performatīvi notikumi, svētku gājiens, koncerti. Festivāls izpleties pa vairākām pilsētām – Rīgu, Valmieru, Daugavpili, un tajā dalību ņem arī vairāku iepriekšējo gadu izrāžu rīkotāji. Šī gada scenogrāfe Monika Korpa (Pormale) katrai norises vietai kā atpazīšanas punktu piešķīrusi lielu, dzeltenu balonu, prieka simbolu (kurš funkciju patiesi pilda – pagājušajā nedēļā, ar riteni braucot pa pilsētu, vairākas reizes ieraudzīju balonus un priecājos).
Dienasgrāmatas otrajā un noslēdzošajā daļā – par trim ārvalstu autoru viesizrādēm festivālā “Homo Novus” 2025.
Revolucionāras dzīves. Rozana Keid, Aivors Makeskils “Pinokio radīšana”
“Pinokio radīšana” savieno labi zināmo stāstu par lelli, kas gribēja kļūt par īstu zēnu, ar Aivora Makeskila personīgo dzimuma maiņas pieredzes stāstu – ļoti veiksmīga materiāla izvēle šādai sintēzei. Izrādē atklājas gan Aivora neziņas pilnais ceļš jaunajā pasaulē, gan Rozanas piedzīvotais, vērojot partneri, tātad arī viņu attiecībām mainoties. Netrūkst arī politiskas ironijas par leļļu – kvīru tiesībām – piemēram, lai veiktu dzimuma maiņas operāciju, Aivoram bija atkal un atkal, un atkal, un atkal jāpārliecina dažādi speciālisti, ka viņam tāda ir nepieciešama, vai nu maksājot 14 000 mārciņu, vai gaidot septiņus gadus rindā, lai tiktu kaut pie viena no šiem speciālistiem uz pirmo konsultāciju.
Rozana Keid (viņi/viņas) un Aivors Makeskils (viņš), duetā Cade & MacAskill, nāk no Glāzgovas Skotijā. Viņi veido eksperimentālus, laikmetīgus un site-specific darbus gan pieaugušajiem, gan bērniem par kvīruma un sociāli iesaistošām tēmām, parasti – komēdijas žanrā. Duets atzinīgi novērtēts Edingburgas Fringe festivālā.
Izrāde ir ļoti pieejama – to pavada subtitri, kuros ir atrasts pieraksta veids pat visām skaņām, tātad to bez problēmām var uztvert arī nedzirdīgi skatītāji. Pateicoties ilgstošai sadarbībai ar skaņu mākslinieku un dizaineri Jāsu Klārku, skaņu celiņš ir aizraujošu skaņu, vijoļu un pārveidotu balsu pilns; tieši šīs skaņas izrādes laikā bieži sasmīdina publiku. Tima Spūnera sarkanajā audumā tērptā skatuve atgādina gan pasaku ainu, gan vēlāk veikli pārtop seksa rotaļu istabā.
Meistarīgi izmantota telpa; notiek mēroga spēles kamerā, kurā redzama skatuve, kas pret skatītājiem novietota sānis, tātad mēs it kā atrodamies aizkulisēs. Virs skatuves redzamajā ekrānā savukārt iespējams skatīties izrādi caur kameru, kur, izmantojot optiskos trikus – kas tuvāk kamerai, tas lielāks, kas tālāk, tas mazāks –, top “Pinokio”, tādējādi arī abi performanti var iemiesoties dažādos lielākos un mazākos tēlos. Atklātību un patiesumu dramaturģijā spoguļo performantu kailums uz skatuves; viņi nevairās runāt arī par intīmajām tēmām – piemēram, rotaļu zemes erotiskajā aina apspēlējot kvīru seksualitāti un tās daudzveidīgos izteiksmes veidus, kas sniedzas pāri klasiskam penetrācijas aktam.
Izrāde ir brīnišķīgs piemērs tam, kā divu mākslinieku personīgais, intīmais stāsts, kurā viņi pēta sevi un savas attiecības, var rezonēt ar ļoti plašu publiku, kalpojot par pašidentitātes meklējumu un kvīruma reprezentācijas simbolu, ar ko identificēties. Abi mākslinieki uzsver, cik svarīgi viņiem ir nekad nebeigt mainīties, augt, attīstīties, tāpēc arī performance “vēl aizvien ir mēģinājumu procesā”. Citējot izrādi, “viņi dzīvo revolucionāras dzīves”, kas varbūt vēl nav visiem saprotamas, taču tāpēc ir tapis “Pinokio” – lai šo stāstu pastāstītu.
Koncerts nedzirdīgajiem. Jola Pinto, Simoa Košta “SYN.Tropia”
“SYN.Tropia” piesaista manu uzmanību ar tehnoloģisku inovāciju – taustāmās klausīšanās plātni, kas tiek izmantota izrādē, lai to pilnvērtīgi varētu piedzīvot arī nedzirdīga auditorija. Ierīce, kas, uzstādīta pie katras sēdvietas, skaņas pārvērš taktilās vibrācijās. Tā izstrādāta ciešā sadarbībā ar APS – Portugāles Nedzirdīgo asociāciju Lisabonā. Autori “SYN.Tropia” piesaka kā “mūziku nedzirdīgiem cilvēkiem (un visiem pārējiem)”.
Izrāde tapusi 2017. gadā, un kopš tā laika mākslinieki ar to apceļojuši visu Portugāli. Tagad, pateicoties Perform Europe (tā ir viena no 42 atbalstītajām iekļaujošajām/ videi draudzīgajām iniciatīvām), tā ir devusies Eiropas tūrē. Izrādes mākslinieki – dejotāja Jola Pinto un pianists Simoa Košta – strādā kopā jau 14 gadus. Jolas Pinto pirmā izglītība ir arhitektūrā, un šī interese saglabājusies arī, apgūstot deju SNDO jeb Nīderlandes School for New Dance Development (kurā, cita starpā, mācījušies arī talantīgi Latvijas horeogrāfi, piemēram, Laima Jaunzema). Viņa deju pēta, izmantojot zīmēšanu un ķermeņa/telpas attiecības. Savukārt Simoa Košta darbojas kā klaviermūzikas komponists, taču darbos bieži iekļauj zinātni un tehnoloģijas, izmantojot kodēšanu un datu sonifikāciju.
Šajā izrādē Simoa Košta muzicē un Jola Pinto uz vibrācijām reaģē. Viņas deja un performatīvā zīmēšana ir kā ķermeņa atbrīvošana, ļaujot tam atbildēt impulsiem, ko sniedz mūzika. Kustību valoda gan brīžiem kļūst pārlieku tieša, tāpēc uz skatuves notiekošais šķiet ilustratīvs, reducējas līdz vizuāliem kadriem, kuriem nav definēta skaidra, dziļāka jēga. Nedaudz neveikls ir arī abu performantu duets, taču publiku iesaistošajā daļā sirsnīgums atgriežas – tur skatītāji un klausītāji var izmēģināt vibrācijas raidošu cauruli, performējot kopā ar Simoa.
Klausīties var ar visu ķermeni – vibrāciju plātnes ļāva vienlīdz labi piedzīvot izrādi gan man, gan rindu aiz manis sēdošajiem nedzirdīgajiem cilvēkiem, gan priekšā esošajiem neredzīgajiem skatītājiem. “Homo Novus” festivāls kopumā jāizceļ ar to, ka pieejamības un piekļūstamības jautājumos iegulda lielu darbu, piedāvājot dažādas izrādes cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ikdienas kultūras piedāvājums nav pārlieku plašs.
Turpināt meklēt. Ueli Hircels “Smilšu ainavas”
Meditatīvi mierīgu soloizrādi atvedis Ueli Hircels. “Smilšu ainavās” pieredzējušais mākslinieks cirka arēnā veido rakstus smiltīs, gremdējoties jaunības atmiņās un pārdomās par skatuves un cirka mākslu kā tādu. Izrādes sākumā skatītāji uzmanīgi vēro, kā arēnu piepilda smiltis, kas lēni birst no svārstā iekārtā maisiņa, pārvēršot tukšo skatuvi tuksnešainā klajumā. Nedaudz pieklibojot, ainavā ienāk Ueli ar slotu un sāk zīmēt rakstus smiltīs – katrs atsevišķais triepiens var likties nejaušs, līdz kopā tie izveido gatavu apļveida zīmējumu, uz centru vērstu mandalu.
Ueli Hircels ir šveiciešu laikmetīgās cirka mākslas pionieris, producents un režisors, virves staigātājs un klauns. Viņš dibinājis vairākas cirka kompānijas – Varieté Zirkus Aladin, Cirque O –, kurās cirku apvienojis ar deju un teātri, un mākslinieku rezidenci Château de Monthelon ‒ Atelier International de Fabrique Artistique Francijā. 2024. gadā saņēmis Šveices skatuves mākslas balvu par saviem sasniegumiem mūža garumā.
Mierīgais izrādes ritms iemidzina dažus no skatītāju līdzpaņemtajiem bērniem, bet citādi pilda savu funkciju – ļauj ieslīgt klusā refleksijā un patīkami atslābina. Ueli stāstījums te vairāk, te mazāk saista uzmanību, tomēr apbrīnojama šķiet viņa spēja tik cienījamā vecumā – 75 gados (nu jau 76, dienasgrāmatas rakstīšanas laikā viņš svinējis dzimšanas dienu) – turpināt meklēt, izmēģināt jaunas formas, reflektēt par mākslas jēgu, savu ceļu, neapstājoties pie jau paveiktā. Nezaudējot drosmi un tiecoties pēc jauniem mērķiem.
Kas veido izrādi? Ko cilvēki cer ieraudzīt, nākot uz cirku vai teātri? Galu galā, kā būt labam māksliniekam? Tie ir daži no jautājumiem, par ko aizdomājos, vērojot Ueli darbībā. Smilšu zīmējumi, gluži kā performatīvo mākslu alegorija, tik tikko pabeigti, tūlīt jau tiek izjaukti, un vietā radīti nākamie, tāds ir to īsais liktenis. Beigās, atstājot skatuvi tādu, kāda tā bija sākumā, katrs mazais smilšu graudiņš tiek rūpīgi saslaucīts un iesūkts putekļusūcējā, lai gatavotos nākamajai izrādei. Teātra un cirka mākslas skaistums – novērtēt brīdi, kas ir dzīvs tikai te un tagad, un pēc mirkļa jau kļūst par atmiņām.
Rakstīt atsauksmi