Santa Remere

Publiciste

Festivāls – process, kas bruģē ceļu pārmaiņām

Kuratoru diskusija “Festivāls kā kultūras procesa daļa” starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” epicentrā

Šoruden Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” svinēja trīsdesmito jubileju. Šobrīd ir laiks, kad vai nu trešo desmitgadi noslēdz, vai ceturto uzsāk vairāki dažādiem skatuves mākslas žanriem veltīti festivāli. Tie aizsākās, pateicoties entuziastiskiem cilvēkiem (ko toreiz vēl neviens nesauca par kuratoriem, jo šis vārds atbilstošajā nozīmē apritē vēl nefunkcionēja), kuri sāka veidot un kopt kultūras ekosistēmu, kuras pamatā nebija varas struktūru nosacītu hierarhisku attiecību, piecgades plānu un organizatoru pienākuma šo plānu izpildīt.

Pa trīsdesmit gadiem ir noticis gana daudz, lai to fiksētu grāmatā, kuru šobrīd kopā ar izdevniecības “Neputns” komandu veido ilggadējā “Homo Novus” kuratore Gundega Laiviņa un ar kuras palīdzību festivāls tiks kontekstualizēts plašākā kultūrainavā. Sarunas moderatore, tagadējā LJTI vadītāja un kuratore Santa Remere šo stafeti pārņēmusi pavisam nesen, tāpēc vilkme aicināt uz sarunu vairāku Latvijas un ārvalstu festivālu kuratorus izvērtusies par dzīvu diskusiju, aplūkojot festivālu attīstības procesus un funkcijas mūsdienu sabiedrībā. Diskusija notika trīsdesmitā – jubilejas – festivāla laikā, pašā notikumu epicentrā. Kā jau šodien ierasts, saruna norisinājās hibrīdformā, Igaunijas teātra festivāla Baltoscandal kuratoram Prītam Raudam (Priit Raud), poļu kuratorei, dramaturģei un pētniecei Martai Keilai (Marta Keil), ilggadējai festivāla “Homo Novus” kuratorei Gundegai Laiviņai, kā arī Valmieras Vasaras teātra festivāla mākslinieciskajam vadītājam Reinim Suhanovam esot klātienē, bet attālināti pieslēdzoties alternatīvā kamermūzikas festivāla “Sansusī” rīkotājam baritonam Armandam Siliņam-Bergmanim.

Pieļaujot, ka Latvijas kuratoru vārdi un darbi lasītājam ir zināmi, sīkāk iepazīstinām ar abiem viesiem. Marta Keila ir skatuves mākslas kuratore, dramaturģe un pētniece, kas dzīvo un strādā starp Nīderlandi un Poliju. Marta ir brīvmāksliniece dramaturģijā, redaktore un konsultante dažādām Eiropas institūcijām, tīkliem un māksliniekiem, tostarp pasniedzēja DAS Theatre Amsterdamā, Eiropas Savienības Creative Europe projektu mentore un mākslinieciskās pētniecības projektu Breaking the Spell (2022-2023) un The Shakedown (2022-2023) kuratore un dalībniece ar plašu pieredzi festivālu ekosistēmā. Prīts Rauds savukārt ir Rakverē notiekošā festivāla Baltoscandal Igaunijā ilggadējs mākslinieciskais vadītājs, festivāla SAAL Biennal (kādreizējā August Dance Festival) un jaunā festivāla Switch kurators, nenogurstošs laikmetīgās skatuves mākslas lauciņa kopējs.

Festivāli joprojām ir kā savdabīgas agoras, kur ikdienas skrējienos piestāt, satikties, tīkloties, apmainīties ar viedokļiem un attīstīt jaunas sadarbības iespējas nākotnē. Tas nav tirgus ar ātru pieprasījuma un piedāvājuma dinamiku, bet attiecības, kas veidojas gan spontāni, gan lēni un pakāpeniski, gluži kā lielā, sazarotā ģimenē, kurai ģeogrāfiskas robežas, kultūru atšķirības un finanšu bedres ir pašsaprotami lielumi, nevis nepārvarami šķēršļi. Turpinājumā sarunas atšifrējuma rediģēts tulkojums. /Lauma Mellēna-Bartkeviča/

Diskusijā piedalās Santa Remere, Gundega Laiviņa, Reinis Suhanovs, Marta Keila (Martha Keil), Prīts Rauds (Priit Raud)

Santa: Kādi bija impulsi jūsu šobrīd vai kādreiz vadīto festivālu tapšanai?

Reinis: Mana atbilde ir ļoti vienkārša. Valmieras pilsētas dome vēlējās, lai vasarā pilsētā notiktu kāds kultūras pasākums. Vienīgā valsts kultūras iestāde Valmierā ir Valmieras teātris, un vasarā viņiem ir atvaļinājums. Tāpēc dome jautāja, vai būtu iespējams sarīkot kādu festivālu. Daudz domājām, kāds festivāls varētu būt interesants mums pašiem. Skaidrs, ja ir vasara un teātris atvaļinājumā, mēs nevaram izmantot teātra cilvēkresursus. Tāpēc tika nolemts radīt rezidences tipa festivālu. Mēs aicinām māksliniekus mēnesi dzīvot Valmierā un tur radīt teātra izrādes. Tātad īsumā tas nozīmē vienu mēnesi rezidencē un vienu nedēļas nogali māksliniekiem un skatītājiem.

Gundega: Es savulaik 15 gadus strādāju festivālā “Homo Novus”, bet pēdējos piecus gadus mana dzīve vairs nav saistīta ar festivāliem, un varu teikt, ka man mazliet trūkst festivāla kā tikšanās un domapmaiņas vietas. Runājot par impulsiem, es varu mēģināt runāt to cilvēku vārdā, kuri aizsāka “Homo Novus”. Domāju, ka iemesls bija līdzīgs kā Baltoscandal. Tolaik Viļņā notika neticami lielisks, ļoti iedvesmojošs festivāls Life – absolūti estētiskās un radošās brīvības svētki tūlīt pēc “dzelzs priekškara” krišanas, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. “Homo Novus” radās 1995. gadā Daugavpilī, kur bija un joprojām ir teātris, kurā tolaik darbojās Pētera Krilova vadītais aktieru kurss. Viņi tur jutās kā iesprostoti, proti, tā vide un arī izglītības sistēma stagnēja. Bija nepieciešamas pārmaiņas. Tas būtībā bija pārejas brīdis no viena domāšanas veida uz citu. Festivāls tapa kā ārpusstudiju pasākums studentiem ar mērķi satikties ar citiem reģiona studentiem un saprast, ko viņi dara, kas ir viņu domubiedri. Tas sākās kā neformāla skola, bet ātri pārvērtās par festivālu un pēc tam jau likumsakarīgi pārcēlās uz Rīgu. Bet šogad, jubilejas gadā, “Homo Novus” atkal atgriezās Daugavpilī.

Armands: “Sansusī” var raksturot ar vārdiem “mūzika mežā”. Tas ir mans stāsts... Viens no pamudinājumiem bija mans tēvs, tieši fiziskā vieta, kāpēc “Sansusī” notiek Susējā, Aknīstē, Sēlijā. Otrs impulss bija mana personīgā vēlme atbrīvot radošo enerģiju. Esmu operdziedātājs, un tajā laikā daudz nedziedāju, tāpēc man bija brīvs laiks. Sāku domāt, kādu festivālu pats gribētu radīt. Man tas šķita loģiski, saskanīgi ar manu personību. Man ir klasiska muzikālā izglītība, taču es spēlēju mazā rokmūzikas grupā un bieži apmeklēju mazus rokfestivālus Latvijā. Šķita dabiski apvienot šīs divas pasaules. Klasiskajā mūzikā nekad nebiju redzējis tādu atmosfēru, kāda valda mazos rokfestivālos. Mans sapnis bija izlauzties no tradicionālā rāmja – radīt klasiskās mūzikas festivālu ar rokfestivāla noskaņu. Cilvēki atbrauc uz trīs dienām, dzīvo teltīs, klausās kamermūziku mežā, pļavās, zem klajas debess. Tagad redzu daudz līdzīgu pasākumu, bet pirms 12 gadiem neviens to tā nedarīja. Liekas, mēs bijām pirmie.

Santa: Marta, varbūt tu kā pētniece vari sniegt plašāku skatījumu par to, kāpēc rodas starptautiski festivāli? Vai eksistē dažādi to tipi vai tapšanas cēloņi? Varbūt ir kaut kāda klasifikācija?

Marta: O, tas ir plašs jautājums. Es varbūt sākšu ar savu personīgo pieredzi, jo arī Ļubļinas festivāla, kurā kādreiz strādāju, vēsture ir līdzīga. Tas tika dibināts 1995. gadā un šogad svin savu 30. jubileju. Tas radās tieši pārejas laikā – no vienas sistēmas uz citu, no viena teātra domāšanas veida uz citu. To dibināja cilvēki, kas Polijā, īpaši Lubļinā, veidoja neatkarīgo teātra vidi. Tā bija kopīga parādība visā Austrumeiropā – mēģinājums radīt telpu, kur satikties, domāt, ieraudzīt un saprast, kur mēs esam, kā mēs veidojam mākslu, kādā sabiedrībā dzīvojam. Toreiz festivāli ar starptautiskām programmām kļuva par kolektīvas domāšanas platformām, kuras caur dažādām mākslinieciskajām praksēm uzdeva jautājumus, kas mēs esam, kurp vēlamies doties un ko ar mums izdarīs vai varbūt neizdarīs “turboneoliberālais kapitālisms”? Tomēr vēlāk festivāli, arī Ļubļinā, kļuva par daļu no tā neoliberālās spēles – ar lieliem budžetiem, slaveniem māksliniekiem, kas ierodas tikai uz dažām dienām, un koncentrēšanos uz plaši reklamētiem pasākumiem. Šī kultūras “festivālizācija”, kas sākās 90. gadu vidū un jaunās tūkstošgades sākumā, ātri kļuva par pretstatu tam, ko mēs centāmies saprast, – kādas patiesībā ir festivāla funkcijas.

Man un manam partnerim un līdzkuratoram Gžegožam Reškem (Grzegorz Reszke) tas kļuva par iemeslu, kāpēc pētīt tieši festivālus. Mēs gribējām izmantot festivāla jēdzienu un resursus, lai darītu kaut ko tādu, kā vietējā skatuves mākslas ekosistēmā pietrūka: atbalstīt neatkarīgos māksliniekus, kuri neiederējās valsts finansētā repertuāra teātra sistēmā un kuriem nebija strukturāla atbalsta vai pietiekamas atpazīstamības. Centāmies iedomāties, kas varētu būt publiskās mākslas institūcija – kaut kas atšķirīgs no tradicionālā teātra modeļa ar pastāvīgām trupām un fiksētiem repertuāriem. Gribējām piedāvāt alternatīvu. Un es domāju, ka tieši tāpēc pēc pieciem gadiem mums nācās to pārtraukt. Mēs neradījām pietiekami daudz “plaši reklamētu pasākumu”, kā mums teica. Mēs aicinājām māksliniekus ne tikai nākt un prezentēt savu darbu, bet pavadīt laiku kopā ar mums. Līdzīgi kā Reiņa gadījumā, mēs piedāvājām rezidences pirms festivāla, pirms publikas ierašanās. Mums bija lieliska infrastruktūra – skaistas rezidences telpas. Reiz kāds mākslinieks intervijā teica, ka mūsu festivāls ir kā brīnišķīgs SPA – intelektuāls, emocionāls SPA, kur pavadīt desmit dienas. Šis komentārs vēlāk tika izmantots pret mums: “Mākslinieki nav šeit, lai labi pavadītu laiku, – viņi ir šeit, lai radītu rezultātu!” Man tas bija perfekts dominējošā naratīva piemērs par to, kādam jābūt festivālam, un tikpat labs piemērs, ko mēģināt pārvērtēt. Un es redzu šo pašu domāšanu arī šeit, “Homo Novus”, – jūs izmantojat festivāla struktūru un pārvēršat to par kaut ko citu. Tieši tas ir aizraujoši – apgriezt šo festivāla formātu otrādi, tāpat kā SAAL Biennaal, kur visa komanda ir kuratori. Daudzi par to runā, bet tikai daži to patiešām dara. Tāpēc mani tik ļoti interesē šiem procesiem sekot un vērot, kā tie attīstās.

Prīts: Igaunijā visi festivāli tiek organizēti esošo institūciju paspārnē. Pats festivāls nav institūcija. Tāpēc pētniecība vairāk notiek sezonas, nevis paša festivāla laikā. Festivāls ir vairāk kā procesa kulminācija un veids, kā piesaistīt plašāku uzmanību. Piemēram, iemesls, kāpēc mēs izlēmām veidot SAAL Biennaal, bija galvenokārt tāpēc, ka tas bija vienīgais veids, kā piesaistīt naudu ne tikai no valsts institūcijām, bet arī, piemēram, no Gētes institūta mākslinieku atvešanai no ārvalstīm. Tā bija vienīgā iespēja. Un mēs visi saprotam, ka ar politiķiem ir daudz vieglāk runāt par festivālu nekā par neatkarīgu telpu, kas veic pētījumus vai piedāvā rezidences. Viņi saka: “Kas? Pētniecība? Ko tad jūs pētāt?”

Gundega: “Kļūstiet taču reiz nopietni! Vediet pie mums slavenus režisorus!”

Marta: “Strādājiet taču, lai ir kaut kādi rezultāti!” (Smejas.)

Prīts: Tieši tā. Tāpēc šajā ziņā bija daudz vieglāk teikt: “Mēs rīkojam festivālu.” Politiķi to saprot – viņi var ierasties atklāšanā. Vairs ne, bet sākumā viņi tā darīja. Tagad šāda kultūra vairs neskaitās “seksīga”. Tā, man šķiet, ir galvenā atšķirība starp Igauniju un daudzām citām valstīm. Šeit festivālus rīko institūcijas, kas jau strādā visu gadu, – tāpēc ne vienmēr ir laiks pilnībā koncentrēties uz festivālu, vai arī ir tikai viens vai divi cilvēki, kas ar to reāli nodarbojas.

Marta: Tad kā jums izdevās panākt, ka tagad puse Kanuti Gildi Saal vai visa komanda ir festivāla kuratori?

Prīts: Visa komanda piedalās festivāla kūrēšanā, bet patiesībā pilna slodze gada garumā ir diviem cilvēkiem.

Marta: Tātad viņi vada procesu, ja?

Prīts: Jā. Baltoscandal darbojas tāpat. Valsts teātris mani pieņem darbā, lai es veidotu festivālu Baltoscandal.

Gundega: Tātad tas ir tāpat kā tev, Reini, – tevi pieņem darbā Valmieras teātris, lai tur sarīkotu festivālu.

Reinis: Jā, bet tajā pašā laikā mēs strādājam kā neatkarīga komanda.

Prīts: Es domāju, ka mums ir līdzīgi. Mani un vēl vienu cilvēku arī pieņem darbā tieši festivāla rīkošanai.

Gundega: Jā, bet tie, kas tevi pieņem darbā, neko nekontrolē.

Santa: Armand, vai tevi kāds pieņem darbā, lai tu rīkotu “Sansusī”?

Armands: Vai es pats sevi pieņemu darbā? (Smejas.) Protams, mums ir daži apmaksāti amati, bet tas nekad nav pietiekami. Mēs joprojām sevi uzskatām par brīvprātīgajiem – naudu saņemam tikai tad, kad tā ir.

Santa: Vai tev budžetā nav paredzēts atalgojums kuratoram?

Armands: Dažu pasākumu tāmēs mēs iekļaujam nelielu atlīdzību mākslinieciskajam vadītājam.

Santa: Es Slovākijā satiku cilvēkus no festivāla KIOSK, un viņi teica, ka tā bija pirmā reize astoņu gadu laikā, kad viņiem bija algas. Un tas bija tikai pirms gada. Vairs nav 90. gadi.

Armands: Jā, to es saprotu. Varbūt pēdējo divu gadu laikā mēs “Sansusī” beidzot sākām iekļaut tāmē savas algas – jo tām tur vajadzētu būt. Parasti festivāla beigās kā visur skaitām zaudējumus, mīnusus. Agrāk komanda vienmēr bija rindā pēdējie – maksāja tikai tad, ja kaut kas palika pāri. Tagad vismaz mēs nodrošinām nelielu summu, pat ja tas ir tikai 200 – 300 eiro. Tas nav daudz, bet tas ir vismaz kaut kas. Citādi lielākā daļa darba joprojām tiek veikta brīvprātīgi.

Gundega: Es gribētu komentēt to, ko tu teici par KIOSK un par šo reģionu – tā saukto Austrumeiropu, ko mums, iespējams, kādā brīdī vajadzētu pārsaukt citādi. Šī ir teritorija ar ļoti atšķirīgiem vēsturiskajiem apstākļiem nekā pārējā Eiropa. Un, kad mēs skatāmies uz festivālu pasauli, ir milzīga atšķirība tajā, kā festivālus uztver. Rietumeiropā, īpaši lielajos “dinozauros”, kas sāka darboties 20. gadsimta 40. gados, pēc kara, kuratora loma ir ārkārtīgi prestiža – ar lielām algām, daudz ceļojumiem un patiesu ietekmi, dažkārt labā nozīmē, dažkārt ne tik labā. Bet Austrumeiropā, pat pēc 30 gadiem, tas joprojām bieži vien ir par misiju – par ticību. Mēs to darām nevis tāpēc, ka tas būtu prestižs darbs vai pakāpiens karjerā. Ir cita pamata ideja, tāds gars, ko mēs joprojām nesam no tiem 90. gadiem. Tas ir skaisti, bet tas nevar ilgt mūžīgi. Tas mūsdienu pasaulē nav ilgtspējīgi. Un tomēr man ir tik patīkami redzēt, ka pat jaunākajos festivālos, kādus veidojat jūs, Armand un Reini, šis ideālisms joprojām ir dzīvs – darīt kaut ko pašas idejas, nevis prestiža vai personīga labuma dēļ.

Santa: Šī gada “Homo Novus” programmas izrādē “Pinokio radīšana” māksliniecisko vadītāju attēlo kā dominējošu figūru sarkanā lateksa tērpā. Un katrā festivālā šis tēls tiek nosaukts vietējā festivāla mākslinieciskā vadītāja vārdā. Es pati tulkoju subtitrus, jo mums nav naudas, lai algotu tulkotāju, un nonācu līdz ainai, kur man nācās ierakstīt savu vārdu. Un tad es pēkšņi sajutu, ka man jāizskaidro mākslinieciskajai komandai, ka joks varbūt šeit īsti nestrādās, jo mūsu gadījumā mākslinieciskais vadītājs nav gluži varas figūra. Tad mēs sākām domāt, kurš BDSM [1] burts patiesībā atspoguļotu kuratoru? Bet es gribēju jautāt tev, Gundega, – kā tika izveidots Jaunā teātra institūts Latvijā? Un vai tā vispār ir institūcija?

Gundega: Nu, tas atkarīgs no tā, ko mēs īsti saprotam ar vārdu “institūcija”. Es domāju, ka festivāls ir institūcija. Es domāju, ka mums vajadzētu elastīgāk palūkoties uz institūcijas ideju. Tā nav obligāti ēka vai struktūra, kas saņem valsts finansējumu, – šajā jēdzienā ir daudz vairāk dažādības. Institūts radās, jo bija spēcīga vēlme darīt vairāk nekā tikai rīkot festivālu. Festivāls vienmēr ir bijis centrālais punkts, bet pamazām tas sazarojās dažādos procesos, kam bija vajadzīga uzmanība un rūpes ik dienu. Laikā, kad radās institūts, bija ļoti daudz darba, jo īsti vēl nekas nepastāvēja. Kultūrpolitika bija jāveido no jauna, bija pilnībā jāpārdefinē veids, kā mēs vispār runājam par laikmetīgā teātra formām. Un institūtā bija daudz jaunu cilvēku, kas bija ārkārtīgi ieinteresēti tajā piedalīties. Tāpēc radās juridiska struktūra, kas padarīja visas šīs aktivitātes iespējamas. Un tas vienkārši turpināja augt un augt… līdz brīdim, kad mēs gandrīz sevi “apēdām”. Mēs mazliet iestigām zem tās nastas, ko paši sevi bijām uzlikuši. Mēs radījām “Homo Alibi” festivālu, kas kādā brīdī bija izaudzis tikpat liels kā “Homo Novus”. Cilvēki jautāja: “Kāpēc jums ir divi festivāli ar vienādu nosaukumu?” Tās bija neticamas alkas, varbūt pat apsēstība – darīt arvien vairāk un vairāk. Cerams, labā nozīmē. Tātad tāds ir LJTI. Bet es domāju, ka tavs gadījums, Reini, ir līdzīgs.

Reinis: Jā, es gribēju turpināt. Izrādījās, ka Valmieras Vasaras teātra festivāls auditorijai patiešām ir svarīgs. Tam ir tikai 10 gadu, bet mēs jau esam kļuvuši nozīmīgi vietējai kopienai. Un tā ir mūsu galvenā auditorija – ne tikai skatītāji, bet arī vietējie uzņēmumi. Pēc 10 gadiem daudzi uzņēmumi vēlas mūs atbalstīt vai aicina sadarboties. Viņi novērtē kultūru un teātri – ziemā viņi iet uz teātri, bet vasarā viņiem patīk, ka teātris notiek tieši viņu pilsētā. Tas ir viens aspekts. Un, protams, ir liels prieks pulcēt māksliniekus kopā, lai radītu īpašvietas izrādes – izmantojot zināšanas un pieredzi, ko bijām guvuši “Homo Novus” un citur. Bet kādā brīdī mēs sapratām, ka vēlamies veidot teātri bērniem. Viens no festivāla režisoriem – Jānis Znotiņš – ļoti daudz strādā bērnu teātrī, un mēs sapratām, ka, ja vēlamies veidot visu programmu ap šāda veida darbu, mums ļoti nopietni jāpievēršas kvalitātes jautājumam. Pēc pirmā gada mēs uzsākām izglītības programmu, pētot, kā radīt teātri bērniem un ko par to jāzina. Runa ir ne tikai par mākslinieciskajām idejām, bet arī par pedagoģisko izpratni. Apmēram pirms 10 gadiem joprojām pastāvēja uzskats – ja tu esi slikts režisors, tad tu taisi bērnu izrādes, vai – ja tu esi slikts aktieris, tad tu nonāc leļļu teātrī. No mūsdienu skatpunkta tas šķiet neticami, bet tolaik tā bija. Projekts “Bērnu un jauniešu teātra institūts” kļuva par veidu, kā bērnu un jauniešu teātrim piešķirt lielāku prestižu. Mēs nolēmām, ka katra otrā festivāla uzmanības centrā būs šāda veida darbs. Un tad mēs to integrējām programmā – vienu gadu festivāls bija veltīts pilnībā bērnu un jauniešu teātrim. Gadu gaitā kļuva skaidrs, ka bērnu un jauniešu teātris ir patiešām lielisks, un es vēlējos to attīstīt. Bet vienlaikus mēs arī sapratām, ka mums ir jāapgūst un jāizprot, cik atšķirīgi jādomā, veidojot izrādi, piemēram, septiņgadīgam bērnam.

Santa: Tātad VVTF ir arī izglītības un eksperimentāla platforma.

Reinis: Jā, tieši tā. Un caur šo institūtu mēs arī redzējām iespēju veidot starptautisku tīklu. Jo festivālam ir svarīgi būt ar starptautiskām saitēm. Nevienu no mums gan īsti neinteresēja vienkārši atvest gatavas īpašvietas izrādes. Ja kaut ko rāda laukos, cilvēku attieksme bieži vien ir tāda: “Nu, ja tas ir latviešu darbs, es iešu to skatīties. Bet, ja tas ir… piemēram, slovēņu – hmm, nezinu, kas tas būs.” Tomēr bērnu un jauniešu teātra kontekstā mēs ātri sapratām, ka tas ir citādi. Piemēram, Igaunijā ir teātra kompānija ZUGA, kuras uzmanības centrā ir darbs ar bērniem. Tajā darbojas Hanna Milka-Kaņecka (Hanna Bylka-Kanecka) no Holobiont Collective Polijā – māksliniece, kas rada līdzdalības izrādes ar aktīvu publikas iesaisti. Tā bija lieliska iespēja piesaistīt speciālistus no ārzemēm, veidojot sadarbību ar mūsu māksliniekiem, lai kopā taptu jaunas izrādes un jauns domāšanas veids. Un tieši tas sāka notikt.

Santa: Kāda ir starptautisko izrāžu proporcija Valmieras festivāla programmā?

Reinis: Tā mainās, bet mēs cenšamies to noturēt apmēram 20-30 % līmenī.

Santa: Tas mani nedaudz mulsina – mēs ieguldām tik daudz pūļu, lai atvestu ārzemju viesizrādes, un tas kļūst arvien dārgāk. Tomēr vietējie latviešu darbi tiek izpārdoti uzreiz, bet ar viesizrādēm cilvēki ir piesardzīgi. Iespējams, kad festivāls sākās, bija otrādi – cilvēki vēlējās redzēt kaut ko no ārzemēm, jo tas bija retums. Tagad šķiet, ka ir otrādi.

Gundega: Bet joprojām nepietiekami. Patiesi nevar teikt, ka ir daudz ārvalstu viesizrāžu.

Santa: Tieši tā ir mana jautājuma būtība – kas notiek? Varbūt Armands var sniegt kādas atbildes.

Armands: Es uzskatu, ka tas vienmēr ir jautājums par to, kā mēs reklamējam izrādi. Jo lielākoties cilvēki nepērk biļetes uz to, ko viņi nepazīst. “Sansusī” gadījumā labākais veids bijis pārdot pašu festivālu, nevis atsevišķus māksliniekus vai izrādes. Mēs pārdodam festivāla sajūtu – atmosfēru, ko viņi tur pieredzēs. Un es domāju, ka tieši tā ir, teiksim tā, “Sansusī” panākumu atslēga. Ja mēģinām reklamēt konkrētus māksliniekus, tas ir daudz grūtāk. Piemēram, reiz mēs atvedām operdziedātāju – Eiropā uzlecošu zvaigzni – un pat iznomājām Operas Jauno zāli, kuru tā arī neizdevās līdz galam piepildīt. Vēlāk, kad runāju ar Sandi Voldiņu, kas tagad ir Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors, viņš teica, ka tas patiesībā ir stāsts par auditoriju. Jo Operas auditorija patiesībā nav mūsu auditorija. “Sansusī” publika meklē festivāla sajūtu, nevis konkrētas zvaigznes.

Reinis: Mēs darām to pašu – tirgojam atmosfēru un Valmieras Vasaras teātra festivāla vārdu. Mūsu auditorija vispirms domā: “Ā, mēs dodamies uz Valmieras Vasaras teātra festivālu!”, un tad izlemj, tieši kuras izrādes skatīsies.

Santa: Tas ir saprotami un arī raksturīgi mazākām vietām tālāk no galvaspilsētas. Kā, piemēram, festivālā “Optižūns” – tur tajā [Ērgļu] mežā citur nekas nenotiek, tāpēc tu redzi visas izrādes. Bet Rīgā festivāls sakrīt ar teātra sezonas sākumu. Cilvēki nevar paspēt uz visu, jo tik daudz notiek vienlaikus. Mēs sākām domāt, vai varbūt septembris patiesībā nav labākais laiks festivālam.

Prīts: Jā, lielā pilsētā ir ļoti grūti pārdot biļetes. Kāpēc? Tāpēc, ka teātros paralēli notiek sezonas repertuāra izrādes. Cilvēkiem ir izvēle – viņi iet arī uz citām izrādēm. Mēs arī pārdodam Baltoscandal festivālu, bet problēma ir, ka tas ilgst tikai četras dienas. Tātad maksimālais festivāla biļešu skaits ir vienāds ar mūsu mazākās norises vietas ietilpību — bieži vien tikai 30 cilvēki. Un tas arī viss. Mēs pārdodam biļetes bez jebkādas informācijas par programmu – tikai datumus –, un tās tiek nekavējoties izpārdotas. Tomēr, tā kā tās ir tikai 20 vai 30 biļetes, tas īsti nepalīdz. Mazākā vietā, teiksim, Rakverē, līdzīgi kā Valmierā, šis modelis var strādāt. Bet Tallinā tas nav iespējams, jo vienmēr notiek arī kaut kas cits. Tu īsti nevari apgalvot, ka tas, ko tu dari, ir kaut kā labāks par blakus notiekošo.

Marta: Iespējams, šeit ir divas lietas. Viens ir tas, ko tu jau teici – ka mēs mēdzam klausīties dziesmas, kuras jau pazīstam. Bet es domāju, ka šeit darbojas arī plašāks sociālpolitisks fenomens – tieksme atgriezties pie savējiem, pie tā, ko zinām, kur jūtamies vairāk vai mazāk komfortabli, uzticoties jau atpazīstamiem vārdiem. Tas varbūt ir skaļi teikts, bet, ja iedomājamies visu valsts līmeni vai, kā nu mēs tās sauktu, nacionālās tendences, tas atrodas kaut kur šajā spektrā. Tas ir viens no elementiem, kas liek palikt savā komforta zonā. Un tas notiek pat diezgan radikāli. Piemēram, Polijā ar labēji orientētu valdību pēdējo astoņu gadu laikā viena no galvenajām izmaiņām līdzās daudzu māksliniecisko vadītāju nomaiņai institūcijās bija tā, ka festivālu starptautiskās programmas saruka. Bija gadi, kad šīs programmas izzuda gandrīz pilnībā. Konfrontacje, ko agrāk rīkojām kā starptautisku festivālu, pēdējos piecos gados ir absolūti nacionāls. Un to pat neizlēma tieši valdība. Tas notika pirms jebkāda oficiāla lēmuma vai publiska paziņojuma – bija tikai šī sajūta: “Labāk atkāpjamies, pirms rodas problēma.” Manuprāt, tas ir diezgan bīstami. Varbūt šis fenomens nav tik acīmredzams vai taustāms visur, bet es domāju, ka līdzīgas tendences var atrast arī citur.

Reinis: Es tikai gribu piebilst vienu lietu. Kad vietējie mākslinieki rada kaut ko festivālam, tas ir unikāli. To var izrādīt tikai trīs vai četras reizes. Un kopiena, kas interesējas par teātri vai kultūru, lai cik maza tā arī nebūtu, Rīgā teiks: “Ak, tas ir unikāls notikums, to izrādīs tikai dažas reizes, mums jāredz!” Bet ar starptautisko programmu ir citādi. Dažas no šīm izrādēm mēs jau esam redzējuši. Piemēram, Fun Fact – es to redzēju pirms gada Tallinā izrāžu skatē. Tie, kas patiešām ir ieinteresēti teātrī, var ceļot un redzēt izrādes to oriģinālajā kontekstā. Tātad tas nav tikai par vārdiem – tas ir arī par pieredzi, skatoties izrādes citās valstīs.

Gundega: Es domāju, ka tas mūs ved pie kaut kā, par ko mēs vēl īsti neesam runājuši. Kad mēs skatāmies uz visām šīm lietām atsevišķi, mums arī jāuzdod jautājums: kas VĒL ir festivāls? Man tas šķiet visinteresantākais jautājums. Ko vēl tas var izdarīt bez labas izrāžu programmas sastiķēšanas? Kāda ir tā dramaturģija? Kādu sarunu tas veido? Kā mēs strādājam ar telpu? Es domāju, ka tas ir vēl viens slānis, kas ir tikpat svarīgs kā mākslinieciskās izvēles – kāds mākslinieks, kura izrāde. Un es jūtu, ka Latvijā šī saruna tikai sākas. Mēs nekad īsti neesam runājuši par to, kas ir festivāls, kas tas varētu būt, kāds ir tā potenciāls. Vai mēs to izmantojam? Vai mēs to radām? Tas ir tik interesants jautājums.

Marta: Šeit es gribētu iejaukties – arī, balstoties uz to, kas jau šodien teikts, – par to, kā mēs domājam par festivālu. Es domāju, ka tu to arī minēji, Gundega, un tas daļēji izskanēja tavā jautājumā, Santa: kā mēs varam domāt par festivālu kā institūciju? Es pieļauju, ka mēs varam teikt, ka festivāls ir institūcija, jo tas nosaka noteiktas hierarhijas. Tas notiek sociālā kontekstā un tāpēc arī ietekmē, kā šis konteksts funkcionē. Tas var veidot, uzturēt, bagātināt vai paplašināt sociālās attiecības. Protams, tas arī nodrošina atpazīstamību dažiem māksliniekiem, bet ne visiem – tādā ziņā tas ir arī process, kā institucionāli veidot pašu lauku. Bet es gribu atgriezties pie sarunas, kas notika Santarkandželo festivālā Itālijā pēc kuratores un dramaturģes Silvijas Botiroli (Silvia Bottiroli) iniciatīvas. Tā tika publicēta 2015. gadā pēdējā viņas rīkotā festivāla bukleta izdevumā. Tā bija skaista, spekulatīva saruna starp viņu un četriem citiem kuratoriem, kur viņi ierosināja domāt par festivāliem kā domājošām būtnēm. Ja mākslas radīšana ir domāšanas forma, tad kuratora darbs festivālā arī var tikt uzskatīts par domāšanas formu. Šādā ziņā festivāli varētu būt sava veida domāšanas veids – tie var piedāvāt savas iztēles formas. Un varbūt kā auditorijas loceklis vai kurators tu vari arī mēģināt domāt kopā ar tiem. Iedvesmojoties no tā un skatoties, kur mēs esam šobrīd, īpaši ar festivāliem, kas tuvojas savai 30 gadu jubilejai, es iztēlojos, kas notiktu, ja mēs uztvertu festivālu ne tikai kā domājošas būtnes, bet arī kā ķermeņus? Ķermeņus, kas mīt konkrētā ekosistēmā, kas tajā atrodas un veido attiecības ar daudziem cilvēkiem un ārpus cilvēka eksistējošiem partneriem.

Gundega: Priekšrocība ir tā, ka nepastāv fiksētas formas.

Marta: Tieši tā. Un tomēr tās var arī pastāvēt. Festivāls gan kā institūcija, gan kā ķermenis varētu būt kāda veida āda – varbūt ne ēkas fasāde, bet drīzāk poraina āda. Kā šī āda, piemēram, elpo? Vai, vēl ķermeniskāk, šim ķermenim vajadzīga barība, tam kaut kur jāiegūst uzturvielas. No kurienes tās saņem? Un kas notiek, ja šis ķermenis, būdams 30 vai 10, vai pat tikai divus gadus vecs, nogurst? Ko mēs tad varam darīt? Vai festivāls pastāv tikai tāpēc, lai rūpētos un nodrošinātu telpu māksliniekiem un skatītājiem? Vai tas arī var saņemt kaut ko pretī? Tas būtu mans jautājums – vai mēs varam kaut kā radīt apstākļus, kur kāds parūpējas arī par pašu festivālu?

Santa: Bet reizēm festivāls ir sācies kā kāda cilvēka vai grupas personīga, dārga iniciatīva – pēc 30 gadiem tas vairs nav viņu, un mēs pat īsti nezinām, kā tas sākās. Mēs esam bijuši daļa no tā dažādos brīžos, daļa nozīmīga procesa, bet nekad to neesam vadījuši. Tagad tas ir izaudzis par kaut ko lielu – sistēmu, organismu, šo kompleksu, Eiropas projektos iesaistīto monstru ar savu īpašo atmosfēru – un mēs tikai cenšamies saprast, kas tas īsti ir un kā mēs joprojām varam būt daļa no tā, palīdzot tam turpināties.

Marta: Varbūt tagad tas ir jūsu festivāls, jūsu sapnis?

Reinis: Man šeit ir pārdomas. Valmieras Vasaras teātra festivāls svinēja 10 gadu jubileju, un es visus šos gadus esmu bijis tā mākslinieciskais vadītājs. Mēs sākām kā neliels festivāls, bet šovasar uz nedēļas nogali pirmo reizi pat slēdzām vienu no galvenajām Valmieras ielām. Tā bija liela lieta – un nedaudz arī galvassāpes –, jo festivāla laikā notika arī “Prāta vētras” koncerts. Iela bija slēgta, satiksme haotiska, bet cilvēkiem tas patika. Publika to novērtēja, un arī teātra mākslinieki to izbaudīja. Tajā pašā laikā es joprojām uzdodu sev jautājumu – nu, labi, mēs darām to šādi jau 10 gadus, bet kas notiks tālāk? Kā mēs varam kaut ko darīt citādi? Visus šos gadus mēs centāmies panākt sajūtu, ka festivāls ir par kaut ko īpašu, ka tam ir sava identitāte. Pašlaik uzmanības centrā ir divas galvenās lietas: nodrošināt telpu jaunajiem māksliniekiem un tiem, kas nevar atrast vietu institucionālajos teātros. Vēl pirms pāris gadiem uz lielajām skatuvēm jauno režisoru iestudējumu bija maz. Mums likās svarīgi piedāvāt šo iespēju. Tajā pašā laikā nevēlamies izskatīties kā “iesācēju festivāls”. Tagad esam izveidojuši festivāla identitāti un atmosfēru – visi jau apmēram zina, kādu pieredzi gaidīt. Ja esi mākslinieks, tu zini, ka strādāsi ar telpu, ar pilsētu, ar tās cilvēkiem, ar ainavu, jo mēs veidojam tādu teātri. Protams, budžets nav liels – kā visiem kultūras jomā. Bet man patiesībā patīk, ka savus dažus tūkstošus eiro mēs varam tērēt tieši māksliniekiem. Viņi maksimāli izmanto to, kas viņiem ir. Piemēram, mums bija “traktoru opera” (Andra Kalnozola izrāde “Traktopera”, 2017 – tulk. piez.): atbrauca īsti traktori, izraka bedri – tā bija skatuve, mākslinieki nospēlēja izrādi, aizbēra bedri, un viss. Traktori atgriezās celtniecības uzņēmumā. Bet visi guva pozitīvas emocijas, izjuta radošo garu. Protams, dažkārt vajag lielākas izrādes, jo arī vēlies daudzskaitlīgāku auditoriju. Pašlaik festivālu rīkojam vienu vai divas nedēļas pēc [Valmieras] pilsētas svētkiem. Pilsētas svētkos viss ir bez maksas – lielas popgrupas un viss pārējais. Un cilvēki viegli iztērē savus 23 eiro par porciju šašlika, kartupeļiem, alu. Mūsu biļetes maksā ap 16 eiro vai 8 eiro profesionāļiem, tiek piemērotas dažādas atlaides un akcijas. Tur gandrīz nekad nesanāk tie 23 eiro, un nauda tiek tērēta mākslai un emocionālajai pieredzei.

Santa: Es sapratu, ka patiesībā, kad kritiķi sāk rakstīt labas lietas par tevi, tas kļūst par tādu kā slogu. Kad tev vēl jāiedrošina cilvēki, šī cīņa dod enerģiju. Bet, kad viņi sāk tevi slavēt, tu domā – vai mēs kaut ko darām nepareizi?

Reinis: Es ātri mēģināšu atbildēt ar savu piemēru. Sākumā mūsu ideja bija rīkot festivālu reizi divos gados. Mēs sarīkojām pirmo izdevumu, bet nācās atcelt vienu izrādi, cita izrādījās nedaudz nedroša, un tā tālāk. Galu galā bija plānoti seši notikumi, bet īstenībā notika tikai četri – un varbūt divi no tiem vairāk vai mazāk kārtībā. Kā kurators nonācu ne tikai finansiālās grūtībās, bet arī saskāros ar šaubām kopienā. Visi jautāja, kas īsti ir šis Valmieras teātra festivāls. Kritiķi un pat pilsētas dome teica, ka tas viss izskatās šaubīgi. Tad divās naktīs mēs izdomājām jaunu konceptu – nākamajā gadā rīkot bērnu teātra festivālu. Kaut ko mazāka mēroga, ar apmēram 100 vietām, bez nepieciešamības izmantot skaļruņus, strādājot ļoti koncentrēti. Un mēs visu izdarījām ļoti ātri.

Gundega: Bet tieši tā festivāli arī rodas. Jūs identificējāt reālu vajadzību – kaut ko, uz ko var reaģēt tikai festivāls. Nav kultūrpolitikas, kas rūpētos par nākotnes auditorijām, tikai par zvaigžņu režisoriem. Jūs aizpildījāt šo tukšo telpu. Un tāpēc jūs arī sākāt atklāt vairākas nepilnības, piemēram, izglītības trūkumu, un tad izveidojāt “Bērnu un jauniešu institūtu”. Tātad – veiksmi, un tiksimies pēc 30 gadiem!

Santa: Virzoties mūsu diskusijas finiša taisnē un domājot par “Homo Novus” vai jūsu veidotajiem festivāliem, vai esat pieredzējuši, ka festivāls rada patiesas pārmaiņas? Tā, ka var sadalīt laiku “pirms” un “pēc”?

Prīts: SAAL Biennaal ir notikušas skaidri redzamas pārmaiņas, kopš pirms četriem gadiem, kad mēs nolēmām veidot festivālu visi kopā, pat īsti nezinot, ko tas nozīmē. Mēs vienkārši sākām – sēdējām pie galda, runājām, un kaut kā sāka parādīties vārdi un tā tālāk.

Gundega: Bet vai pats festivāls ir radījis pārmaiņas?

Prīts: Mēs neesam tik svarīgi – mēs nemainām pasauli.

Marta: Bet es domāju, ka diezgan daudz citu festivālu un organizāciju raugās uz jums. Varbūt tur sākas pārmaiņas.

Prīts: Varbūt. Mēs drīzāk uz to skatāmies tā – un tad jau redzēs! Šī bija otrā reize, kad festivāla kuratoru darbs notika komandā. Festivālā vienmēr ir teorētiskas diskusijas par šo kolektīvo pieeju – mēs mācāmies procesā, tālu no tā, lai kādam citam mācītu, kā tam jābūt. Bet esam nolēmuši vismaz līdz nākamajai reizei šādi turpināt. Kolektīvā kuratoru prakse daudziem no mums, tostarp man pašam, pats par sevi bija pārmaiņu process. Es biju ļoti skeptisks, jo nāku no paaudzes, kas uzskata, ka ir jābūt kādam atbildīgajam par notiekošo. Varbūt festivāls nav mainījies tik daudz, cik es pats, un arī to konstatēt ir fascinējoši. Nav nekādu gatavu zināšanu, mums pašiem viss jāizdomā.

Marta: Vai iespējams noformulēt, kas mainījies tieši tavā lomā festivālā?

Prīts: Tas process sākās Kanuti Gildi SAAL. Es atkāpos no mākslinieciskā direktora amata, un trīs mani kolēģi to pārņēma. Tas jau bija solis uz kopdarbu. Un es domāju, ka šiem trim cilvēkiem ir lielākas problēmas nekā mums festivālā ar desmit cilvēkiem. Ar trim tu joprojām jautā – kurš ir atbildīgais? Bet ar desmit šis jautājums gandrīz izzūd.

Gundega: Es domāju, ka “Homo Novus” gadu gaitā ir demonstrējis drosmi radīt citādi, piedzīvot citādi, būt kopā citādi. Tas ne vienmēr nozīmē, ka esam noteikuši jaunu standartu šajā laukā, bet es domāju, ka esam aicinājuši būt brīvākiem, mazāk noņemties ar savu ego, bet tajā pašā laikā ļoti, ļoti nopietni izturēties pret mākslu, ko radām. Es nezinu… Reini, tu es strādājis ar mums kopā…

Reinis: Es teiktu, ka man “Homo Novus” tiešām mainīja domāšanu – ne tikai kā māksliniekam, bet arī kā festivāla organizatoram. Es veidoju darbu kopā ar saviem trim kolēģiem “Homo Alibi”, un, kā teica Gundega, tas sākās šādi: “Klausieties, draugi, mums ir 5000 eiro – ļoti maz naudas –, te ir tukša telpa, un pusotra mēneša laikā jābūt izrādei.” Tātad mēs visu veidojām paši – izstādi, instalāciju, skatuvi, sēdvietas, skaņu, apgaismojumu. Mēs radījām visu ar savām rokām, un man ļoti patika šī pieredze. Tāpat mēs strādājam Valmierā: mums ir neliels budžets, atvērti mākslinieki, nav tehniskās komandas vai režisoru – visu darbu veic komanda. Tas dod milzīgu atbildības sajūtu māksliniekiem.

Gundega: Es tikai piebildīšu – “Homo Novus” gadījumā tas ne vienmēr ir tā, ka šeit ir nauda, tiekamies pēc mēneša. Jūsu gadījums bija īpašs, jo jūsu kvartets (Reinis Suhanovs, Jēkabs Nīmanis, Jānis Znotiņš, Rūdolfs Bekičs) vēlējās uzbūvēt savu ideālo skatuvi. Tur nebija vietas man kā dramaturgam vai kuratoram – viņi gribēja radīt savu pasauli ar savām rokām.

Reinis: Tieši tā, un tieši tāpēc tas man bija tik svarīgs pieredzes brīdis. Es gribēju radīt šādu telpu arī citiem māksliniekiem. Tas ne vienmēr ir patīkami, īpaši, strādājot valsts teātros, kur scenogrāfi, menedžeri un mākslinieciskie direktori tev saka, ko un kā vajag mainīt. Es gribēju radīt telpu, kur mākslinieki var pilnībā izmantot atbildību un brīvību.

Santa: Šogad projektā “Pārbūves” arī jaunie scenogrāfijas studenti radīja savu telpu – tikai ar 5000 eiro. Bet viņi radīja kaut ko patiesi nozīmīgu sev. Ar spēcīgu vēlmi kaut ko īstenot. Viņi to darīja vienkārši, bet ar patiesu mērķi. Mums tas bija kā “degviela” komandai – redzēt cilvēkus, kuri patiešām kaut ko darīt, nevis sisties aizslēgtās durvīs vai uzbāzties vietām, kur viņus negaida. Studenti uztvēra to apmēram tā: “Jā, es pieņemu izaicinājumu. Es attīrīšu telpu, uzlikšu savu vārdu un padarīšu to par savu.”

Reinis: Šeit man jāpasaka paldies – par to, ka devāt studentiem šo iespēju. Šī pieredze pēc festivāla atstās reālu ietekmi, brīdī, kad viņi sapratīs: “Mēs varam radīt kaut ko ar savu garu.” Attiecībā uz Valmieras festivālu – mēs esam parādījuši, kā domāt citādi un kā ātri pārveidot teātra telpu. Piemēram, vienreiz mēs strādājām vecā katlu mājā un pārvērtām to par telpu teātrim. Vēlāk, kad Valmieras teātrī notika rekonstrukcija, mēs varējām minētajā telpā, ko saucām par “Kurtuvi”, atvērt pagaidu teātri tikai divu mēnešu laikā.

Gundega: Tas pats notika Tabakas fabrikā – jaunieši tur uzbūvēja savu ideālo skatuvi, kura vēlāk kļuva par Jaunā Rīgas teātra telpu rekonstrukcijas laikā.

Reinis: Tā festivāls vienkārši dod cilvēkiem iespēju paskatīties uz lietām ar citām acīm.