Viedokļi

27. decembris 2021 / komentāri 1

Vai Latvijā kāds vēl taisa komēdijas?

Vai jaunākajā Latvijas teātrī vēl pastāv un ir pieprasīts komēdijas žanrs? Par to – Kroders.lv jaunākajā diskusijā.

Kā daudzas lietas pēdējā gada laikā, arī šīs sarunas iecere radās vēl tad, kad teātri bija ciet un neviens no dalībniekiem nebija drošs, vai norunātajā datumā būs vai nebūs jāstrādā. Mums paveicās, un tonedēļ teātru durvis atkal bija atvērtas, tikko bija izdalītas “Spēlmaņu nakts” balvas, kāds nupat bija piedzīvojis sava darba pirmizrādi, cits – tajā pašā vakarā vēl paspējis apmeklēt izrādi. Taču gaisā it kā pēc inerces karājās jautājums Kā tas būs, kad viss atkal būs vaļā? un ar to saistītās cerības un likmes.

Ir skaidrs, ka teātra trūkums tika pamanīts un atgriešanās ļoti gaidīta, bet uz jautājumu par to, ko mēs sagaidām no šī mākslas veida, vienotu atbildi, liekas, tikpat kā neiespējami atrast. Un vēl jo mazāk, ja jautājumu sašaurina līdz vienam žanram – komēdijai un tās lomai Latvijas teātrī. Vai jaunākajā Latvijas teātrī vēl pastāv un ir pieprasīts komēdijas žanrs? Vai mums ir skaidra tā definīcija, un ko tā dod? Kā humora izjūtu ietekmē vieta, kur esam dzimuši un uzauguši, zeme, temperatūra vai valdošie vēji, un vai vispār jautrība zālē nozīmē, ka uz skatuves noticis kaut kas smieklīgs?

Vēlā piektdienas vakarā sniegt godīgas atbildes uz šiem neērtajiem jautājumiem piekrita teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere, rakstniece un dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, vidējās paaudzes režisors un aktieris Ģirts Ēcis, daudzās komēdijās spēlējušais Liepājas teātra aktieris Leons Leščinskis un teātra trupas KVADRIFRONS aktieris, dramaturgs un režisors Klāvs Mellis. Stundu garā diskusija gan liekas tikai pats sākums kādai daudz plašākai un ļoti nepieciešamai sarunai, kuru nevarētu izrunāt arī ne piecās vai desmit stundās, bet kuru, iespējams, paši ar sevi iekšēji strīdoties, turpinām risināt ikreiz, kad radām vai apmeklējam teātri.

Atsauksmes

  • GV
    Gita VGM

    Jaunā dramaturģe izspūrušiem matiem grauza burkānus - (nevarēja ieturēties ne pirms zūmēšanas, ne pagaidīt, kamēr zūmēšana beigsies). Te, lūk, jau viens karakteris potenciālai komēdijai par to, ko cilvēki dara zūmēšanās laikā: grauž burkānus, gan, kā lasīts starptautiskos plašsaziņas līdzekļos, pat čamda gan savas sekretāres, gan paši sevi...
    Katrā ziņā sesija par komēdijām noritēja bezgala garlaicīgi [atkal smuks sižetiņš nelielai komiskai skicītei!] - vienam no dalībniekiem pat kaunoties par ko viņš smējies, un teātra ZINĀTNIECEI Edītei 28.-ajā minūtē BEIDZOT atskārstot, ka neviens vispār nerunā par tematu.
    Man būtu gribējies redzēt un dzirdēt, KĀ un VAI VISPĀR diskusijas dalībnieki ir spējīgi vispirmām kārtām PASMIETIES PAR SEVI! Mellis, piemēram, būtu nevis kaunējies, bet pajokojies par savu uzjautrināšanos kaut kādā - nevaru iztēloties, cik švakā - šovā - nu varbūt, ka bija iedzēris vienu glāzi vīna par daudz; varbūt tajā dienā viņu pameta mīļotais draugs/draudzene - un tāpēc devās uz vismuļķīgāko šovu un smējās, lai slēptu savu sāpi un asaras... Varbūt smējās, lai izpatiktu savam režijas pedagogam, kurš sēdēja turpat netālu un smējās locīdamies... Jo humors jau sākas ar mums pašiem. Mūsos pašos.
    [Un Edītei, kura vispār uzsāka šo diskusiju uz kaut kādas tādas TRAĢISKAS nots, atļaušos citēt Borisa Pasternaka vārdus: "Cilvēka dzīve ir traģiska, jo tā beidzas ar nāvi."]

Rakstīt atsauksmi